99. Ciemos pie Veras Molnāras
Saruna ar datormākslas pionieri Veru Molnāru īsi pirms viņas 99. dzimšanas dienas*
Šī gada 5. janvārī 99. dzimšanas dienu atzīmēja viena no datormākslas pionierēm, Ungārijā dzimusī un nu jau kopš 1947. gada Parīzē dzīvojošā māksliniece Vera Molnāra. Man bija unikāla iespēja viņu apciemot neilgi pirms zīmīgās dzimšanas dienas – 2022. gada novembra beigās. Pēdējos divus gadus mākslinieces mājas ir Maison de Retraite Médicalisé, privāts pansionāts, kur Verai Molnārai ir sava istaba, kas vienlaikus ir arī viņas darbnīca.
Kad noteiktajā laikā – 16:30 pēcpusdienā, kopā ar ilggadējo Veras Molnāras draudzeni, mākslas vēsturnieci Jūliju Čerbu (Julia Cserba), ierodamies viņu apciemot, Vera sēž pie galda un strādā. Un mudina noņemt Covid laika relikviju – masku, kas ieejot pansionātā, joprojām ir nepieciešama. Viņai mugurā ir sarkani oranža adīta jaka, kas sasaucas ar sarkano briļļu rāmi. Sirmie, biezie, garie mati saņemti astē, atsedzot augsto pieri. Sarkani oranžās krāsas akcenti dominē arī pie sienas piespraustajā plakātā – 2022. gada vasarā Verai Molnārai bija izstāde galerijā Galerie Berthet-Aittouares. Tās fokusā bija mākslinieces radītās kolāžas – kopskaitā 40. Eksperimentējot ar datoru, viņa atbrīvo savus darbus no jebkādiem ierobežojumiem, ieviešot šķietami matemātiski ģeometriskajā precizitātē “vieglu haosa nojausmu”.
Vera Molnāra
Veras Molnāras darbos atkārtojas vienkārši sērijveida motīvi – apļi, pusmēneši, bezgalīgas līniju variācijas un šķietami apcirpti kvadrāti, tiem iemiesojot meistarību un vienlaikus hipnotiski mierinošu kārtību haosā. “Man šķiet, ka dzīvē jebkurā monotonijā un simetrijā jāiekļauj zināms pārsteiguma moments – jāielaiž mazliet svaiga gaisa,” Vera Molnāra 2018. gadā saka intervijā mākslas zinātniekam un kuratoram Vensānam Babī (Vincent Baby), kas tapusi īsi pēc tam, kad māksliniece saņēma 2018. gada AWARE Goda balvu, ko par izciliem nopelniem piešķir organizācija AWARE: Archives of Women Artists, Research and Exhibitions (Mākslinieču, izpētes un izstāžu arhīvi). “Es pirmoreiz satieku kādu no Rīgas,” viņa man smaidot saka, kad apsēžos uz turpat blakus galdam esošā dīvāna. Uz mākslinieces rakstāmgalda ir kaudzīte papīra lapu, uz tās, kas pašā augšpusē, rakstīts – Tableau flottant pour le 99ieme anniversaire. Vera Molnāra smaidot stāsta, ka šobrīd spēlējoties ar skaitli 99. Dzimšanas dienu viņa iecerējusi sagaidīt ar jaunu darbu. Tas būšot kā melnā baseina virsmā peldošs 99. Ciparu veidolu iedvesmojis vācu mākslinieka, Bauhaus klasiķa Jozefa Ālberza (Josef Albers) alfabēts jeb Architype Albers, kuru viņš radīja 1926. gadā, vienkāršojot burtu formas līdz tīri ģeometriskiem elementiem – kvadrātam, trīsstūrim un apļa daļām – un šādi izstrādājot burtveidolu ar neparastu trafareta efektu.
Lappušu kaudzītē uz viņas galda ir arī pats alfabēts. Vera Molnāra stāsta, ka pagaidām eksperimentējot mazos formātos, taču vienlaikus sapņojot par kaut ko ļoti lielu. Viņa joprojām pati zīmē, taču tas, ko viņa dara, vairs neesot smuki, jo rokas ik pa mirklim saraujot krampji. Tāpēc lielākoties esot tā, ka viņa kaut ko izdomā, bet reālie izpildītāji ir citi. “Man ir ģeniāls asistents, jo viņš saprot, ko es vēlos.” Abu sadarbība ilgstot jau 15 gadus.
Jautāta, ko viņai pašai nozīmē skaitlis 99, māksliniece atbild: “Pirmkārt, grafiski tas ir ļoti skaisti. Otrkārt, fiziski tas ir grūti. 99 ir kaut kas ļoti poētisks un maģisks.”
Pa vidu Vera Molnāra apjautājas, vai mums Ukrainas karš sarežģī dzīvi. Turpat netālu uz plaukta ir burciņa ar marinētiem gurķīšiem – nepajautāju, kas viņai tos atvedis, bet šajā telpā tie mazliet silti sentimentāli liecina par nepārtrauktību – mākslinieces joprojām dzīvo saikni ar Budapeštu. Viņas mātes mūza bija Alma Mālere (Alma Mahler), un viņa mīlējusi mākslu. Ģimene dzīvojusi tolaik modernākajā pilsētas rajonā, kuru dizainējuši Bauhaus studenti, un viņiem bijusi vasaras māja Balatona ezera krastā. Celta Bauhaus stilā, tā bijusi vienīgā īsteni modernā celtne visā apkaimē. Sešpadsmit gadu vecumā Vera Molnāra izlēmusi, ka grib dzīvot Francijā, un vēlāk šo mērķi arī piepildījusi. Pēc Budapeštas Mākslas skolas pabeigšanas (1942-1947) viņa pārcēlās uz Parīzi. Viņa bija vairāku franču eksperimentālo grupu, tajā skaitā Mākslas izpētes grupas (Groupe de Recherche d'Art jeb GRAV, 1960) un Māksla un informātika (Art et Informatique, 1967) līdzdibinātāja. Viņas iecienītākā kafejnīca Parīzē ilgstoši bija Le Select cafe Montparnasā, kur cita starpā viņa satikās ar vairākām sava laika mākslas aprindu leģendām – Konstantīnu Brankuši, Vasiliju Kandinski, Fernānu Ležē un Viktoru Vazareli. 1976. gadā viņa kopā ar vīru - mākslinieku Fransuā Molnāru (1922–1993) izveidoja Molnāru programmatūru. No 1985. līdz 1990. gadam viņa bija tēlotājmākslas, estētikas un mākslas vēstures profesore Sorbonnas universitātē.
Vera Molnar. Hommage à Kepes, 2022 / Courtesy of the Galerie8+4
Vera Molnāra smejas, ka “vizuālo mākslu nevar izstāstīt,” un prasa, vai es būšot Parīzē arī nedēļas nogalē – līdz pat 11. februārim Institut Liszt, Ungārijas kultūras centrā Parīzē, skatāma viņas 99. dzimšanas dienai veltīta izstāde - RE-RÉ-RES – Hommage à Vera Molnar, kurā apkopoti mākslinieces jaunākie darbi. Tie iemieso nepārtrauktu atdzimšanu un pārdzimšanu, Molnārai interpretējot un pārfrāzējot savas iecienītās formas un motīvus, un tādējādi demonstrējot to teju bezgalīgās variāciju iespējas. Un viņas pašas nebeidzamo spēju ģenerēt pārsteigumu šķietami zināmajā, vienlaikus pārsteidzot arī sevi pašu.
Viņas darbi apvieno rokas pieskārienu un mašīnas-datora atsvešinātību, savveida hibrīdu, kas trāpīgi raksturo arī laiku, kurā dzīvojam. Pirms Veras Molnāras dzīvē ienāca dators, viņa eksperimentēja, rakstot programmas ar roku, un saskaņā ar tām režģī pārkārtoja formas, savu metodi dēvējot par “iztēles mašīnu” (machine imaginaire).
“Es darbojos ar attēlveidošanu, izstrādājot ārkārtīgi vienkāršas programmas un realizējot katru no soļiem ar rokām – vienu pēc otra, it kā to visu būtu paveikusi mašīna. Savulaik es Maļeviča, Mondriāna un Morelē iespaidā biju pievērsusies konstruktīvismam, bet vēl pirms tam – glezniecībai kubisma manierē. Kubisms kā glezniecības stils, kas ir figurāls, bet vienlaikus arī konstruktīvs, man palīdzēja. Tas padarīja vienkāršāku šo pāreju un aizvirzīja mani turp, kur es atrodos šodien.”
Vera Molnar. Transformation en diagonales, 2022 / Courtesy of the Galerie8+4
Molnāra datoru potenciālu pielieto mākslā jau kopš 1968. gada, kad viņai pirmoreiz bija iespēja izmantot datoru Sorbonnas universitātes pētniecības laboratorijā. Viņa iemācījās programmēt atmirušajā Fortran valodā, kas pavēra iespēju datorā ievadīt neskaitāmus algoritmus un uz plotera izdrukāt atkārtojošās ģeometriskas formas un abstraktus attēlus.
Lūgta atcerēties pirmās sajūtas, ieraugot datoru, viņa saka: “Es jau biju sagatavojies, jo par to biju dzirdējusi. Zināju, ka tas pastāv, bet, ieraugot to pirmo reizi, uzreiz sapratu, ka man tas būs uzticīgs kalps, kurš strādās, kā es gribu un kad gribu. Kurš nav nevienā arodbiedrībā un nevienā partijā. Un otrkārt, tas notika izšķirīgā brīdī. Es sāku strādāt ar datoru, kad tam nebija vizualizācijas iespējas, tā bija tikai liela iekārta bez ekrāna.”
Tolaik pieeja datoriem bijusi tikai zinātniekiem. “Datora izmantošana mums bija aprēķināta sekundēs. Jo datoru bija ļoti maz. Nebija kā tagad. Atceros, kādu rītu es ierados Parīzes universitātes skaitļošanas centrā, kur strādāju nelegāli. Man nebija tiesību tur atrasties. Un es ieraudzīju datoru un uz tā bija mazs televizora ekrāns. Jautāju asistentam, kas tas ir? Un viņš teica: “Tā ir jauna IBM elektroniskā rotaļlieta, un jau pavisam drīz tā izies no modes.” Taču man bija cita sajūta. Nevis redzot pašu datoru, bet redzot ekrānu, es sapratu, ka man tas būs dialogs un tas ir tas, ko es vēlos. Dators bija kā asistents, tikai ļoti ātrs.”
Vera Molnar. Hommage à Dürer, 2022 / Courtesy of the Galerie8+4
Vera Molnāra vienmēr uzsvērusi, ka viņu saista mākslīgas lietas – cilvēka, ne dabas radītas. “Man patīk viss mākslīgais, jo māksla nozīmē mākslīgs. Jo ļoti daudz kas, ko mēs ar savu galvu izdomājam, kas ir daļa no mūsu būtības – tātad ir dabisks, bieži darbojas pret mums pašiem. Diemžēl arī karš ir starp šīm lietām. Tālab, jo kaut kas ir mākslīgāks, jo laimīgāka esmu.”
1960. gados Verai Molnārai tika pārmests, ka viņa dehumanizē mākslu. “Mākslas darbi darbojas paši par sevi, tie nav jāizskaidro. Tie ir radīti, lai tos pieliktu pie sienas un uz tiem skatītos. Mērķis tiem visiem ir viens un tas pats – zīmējumam vai jebkuram citam mākslas veidam,” viņa saka. Jautāta, vai un ar ko mākslinieka smadzenes atšķiras no datora “smadzenēm,” viņa pasmaida: “Smadzenes var darīt miljardiem lietu vienlaikus, kamēr ar datoru var radīt tikai to, ko mēs ar savām smadzenēm jau esam izdomājuši. Mēs dotam tam komandas. Tātad tas ir atkarīgs no mums, un mēs neesam atkarīgi no tā. Tas ir kā kalps. Un ir tādi cilvēki kā es, kam patīk mākslīgais, un, kam izveidojas labas attiecības ar datoru, un kas spēj ar to strādāt. Taču dators neko nenosaka, neko neuzspiež.”
Vera Molnar. Transformation en diagonales, noir et blanc, 2022 / Courtesy of the Galerie8+4
Jāpiebilst, ka, atzīmējot savu 98. dzimšanas dienu, Vera Molnāra izstrādāja novatorisku performatīvu protokolu, lai radītu NFT ciklu ar nosaukumu “2 % haosa sadarbībā”, tādējādi tikai vēlreiz apliecinot savu spēju nekļūdīgi sajust laika garu.
Viņa vairākkārt atzinusi, ka līdzīgi kā ir mākslīgais intelekts, ir arī mākslīgā intuīcija. Kāda ir intuīcijas loma mākslas radīšanas procesā? Un cik klātesoša tā ir datora ģenerētas mākslas radīšanas procesā? “Tas ir gandrīz viens un tas pats. To ir grūti izskaidrot. Tu vari būt izmēģinājis 1000 lietas, bet nejaušība var ieteikt vēl citas lietas, par kurām pat neesi iedomājies. Tas ir kā ar intuīciju, pēkšņi tev rodas ideja un tu saki: nu, tas izklausās labi! Izmēģināsim darīt tā. Un tā ir intuīcija vai nejaušība.”
Veras Molnāras runas stilā nemitīgi klātesošs ir humors, un viņas balss ir jauna, kaut brīžam viņa elpo smagi un ir acīmredzams, ka ķermenis vairs īsti netiek līdzi radošajai enerģijai, kas viņā virmo. Viņa atvainojas, ka ātri nogurst un atbalstīdamās pieiet pie skapja, kur uzmeklē oranžu grāmatiņu – jau pieminēto Vensāna Babī sarunu ar viņu. Varbūt man kaut kas no viņas reiz stāstītā noderot, jo viņai vairs neesot spēka daudz ko stāstīt vēlreiz.
Kad sarunas nobeigumā pajautāju, ko, radot mākslu, viņa ir sapratusi pati par sevi, Vera Molnāra atbild: “Vispatiesākā lieta, ko es esmu sapratusi, ir tā, ka es neko nezinu. Es ne par ko neko nezinu. Gētes Fausta monologā ir ļoti skaistas rindas:
Esmu nu studējis prātniecību,
Tiesu zinības, ārstniecību
Un diemžēl ticības mācības arī —
Ar kvēlošu centību, plaši un gari.
Še, nabags nerrs, es stāvu nu!
Tik gudris, kā bijis priekšlaiku;
Saucos par maģistri, saucos par doktoru pat
Un savus skolniekus gadu no gad'
Vazāju apkārt aiz deguna gala
Augšup un lejup bez mērķa, bez gala —
Un redzu — mēs nevaram zināt nekā!
/ Raiņa atdzejojums /
“To nu es esmu iemācījusies labi, jo man bijušas atvērtas daudzas durvis, un visur bijuši jautājumi un nav bijušas atbildes. Šis Fausta monologs mani ļoti iedvesmo, un domāju, ka kaut kad nākotnē es kaut ko ar to pasākšu. Ko tieši – vēl nezinu.”
Vai arī cilvēka dzīve ir algoritms? “Dzīvē vienmēr ir pārsteigumi. Es vienmēr par to iedomājos, tie mēdz būt gan labi, gan slikti,” viņa saka. Un pajautā, vai es gribēšot ar viņu kopā arī nofotografēties.
* Saruna ar Veru Molnāru notika franču valodā un Arterritory pateicas Laurai Štokmanei-Guillopē par tās tulkojumu
Titulbilde: Vera Molnāra. Transformation en diagonales, noir et rouge, 2022 / Courtesy of the Galerie8+4
