Pastāvīgo pārmaiņu estētika
Intervija ar Jolantu Lorānu, Viļņas galerijas Drifts dibinātāju
Pagājušā gada nogalē Viļņas mākslas ainu papildināja jauna galerija – Drifts. Tā atrodas līdzās Lietuvas Zinātņu akadēmijas Vrublevsku bibliotēkai, un pirmā grupas izstāde ar tādu pašu nosaukumu – “Drifts” – durvis vēra 2022. gada 15. decembrī. Savukārt Vīteņa Buroka (Vytenis Burokas) projekts “Oderes” (Pamušalai/Linings), kas aplūkojams vēl līdz 22. aprīlim, ir galerijas pirmā personālizstāde. To veido līdz šim neizstādīti Buroka zīmējumi, kas tapuši laikā no 2019. līdz 2023. gadam, kā arī īpaši izstādei radītas grafikas un skulpturāli objekti. Kurators Edgars Gerasimovičs (Edgaras Gerasimovičius) projekta pavadošajā tekstā raksta: “Izstādē Buroka mākslas prakses tradicionālo galveno personāžu pārstāv viņa galēju autonomiju iemantojušie atribūti – sasukas, kurpes, dzērieni. Atsauces uz agrīno Endiju Vorholu un Sergeja Eizenšteina piezīmēm par Volta Disneja darba metodēm ievieto šos darbus plašākā kontekstā. Gan ekspozīcijas iekārtojums, gan izstādes telpa veido ar izstādītajiem darbiem sava veida sazvērnieciskas attiecības: it kā neprecīzām līnijām atkārtojot jau eksistējoša zīmējuma aprises, tie smīkņā par mākslas un izstāžu producēšanas vispārpieņemtajiem stereotipiem, ex nihilo radošā mākslinieka rokas maģiju un mākslas darbu nozīmi šodienas patērētāju kultūrā sakņotajā ekonomikā.”
Līdztekus izstādēm galerija Drifts veido īpašu programmu kolekcionāriem, no pieredzējušiem mākslas cienītājiem līdz katram, kurš vēl tikai vēlas sākt veidot savu kolekciju; tā iepazīstina ar lietuviešu un citu valstu māksliniekiem, rīko darbnīcu apmeklējumus, lekcijas un mākslas pasākumus.
Galerijas dibinātāja Jolanta Lorāna (Jolanta Laurent) sarunā ar Arterritory atklāj, ka tās vārds – Drifts (“Plūsmas”) – aizgūts no 2020. gadā klajā nākušā romāna ar tādu pašu nosaukumu; tā autore ir Keita Zambreno. “Viņa rakstīja savu romānu, ļaujoties ikdienas dzīves un tās daudzveidīgo izpausmju plūsmai, risinot intīmus iekšējus dialogus ar mākslas darbiem un slavenu mākslinieku portretiem. Arī mani savā varā paņēmusi šī plūsma, šī pastāvīgo pārmaiņu estētika. Tāpēc es aizņēmos viņas grāmatas nosaukumu, būdama gatava ar šodienas mākslas starpniecību uzlasīt šīs ikdienas dzīves drupatas, domu un pieredzējumu fragmentus.”
Grupas izstāde "Drifts". Skati no izstādes galerijā "Drifts" Viļņā. Foto: Vaida Jonušytė
Kā jūs raksturotu galerijas Drifts koncepciju un redzējumu – kas padara to vienreizēju un neatkārtojamu? Un uz kurieni tā plūst?
Unikālu to padara māksla. Es esmu daudz domājusi par mākslas galerijas lomu un funkcijām šodienas kultūras institūciju kontekstā. Šeit, Viļņā, mums ir bagāta un dinamiska mākslas dzīve, kur netrūkst jaunu aizsākumu un projektu. Taču mani vienmēr fascinējis tā saucamais “monētas efekts” (mākslai nepieciešami skatītāji un kolekcionāri), un tieši galerija ir tā vieta, kur mākslinieka pasaule sastop tās baudītāja skatienu un pieredzi.
Pēdējos piecos gados manā dzīvē bijis daudz pārmaiņu un klusuma brīžu; nozīmīgu lomu tajā spēlējusi gan piedzimšana, gan nāve. Tas devis man spēku un licis apzināties, cik skaista ir mainība. Kad es pēdīgi izlēmu sākt patstāvīgu darbu, atrast tam iespējamo formu un vārdu, atcerējos Keitas Zambreno romānu “Plūsmas” (“Drifts”, 2020). Autori savā varā bija pārņēmušas domas par tagadni un grūtībām, kas rodas, mēģinot rakstīt tagadnes formā. Viņa rakstīja savu romānu, ļaujoties ikdienas dzīves un tās daudzveidīgo izpausmju plūsmai, risinot intīmus iekšējus dialogus ar mākslas darbiem un slavenu mākslinieku portretiem. Arī mani savā varā paņēmusi šī plūsma, šī pastāvīgo pārmaiņu estētika. Tāpēc es aizņēmos viņas grāmatas nosaukumu, būdama gatava ar šībrīža mākslas starpniecību uzlasīt šīs ikdienas dzīves drupatas, domu un pieredzējumu fragmentus.
Es vēlos izveidot galeriju, kas runā spēcīgā un skaistā tagadnes balsī, radīt vietu cilvēkiem, kuriem māksla ir tāda pati kaislība kā man.
Kā jūs izvēlējāties galerijas atrašanās vietu?
Galerijas mājvietas meklējumi bija ilgstošs process, kas prasīja daudz pacietības. Telpas sāku meklēt pandēmijas laikā, un tad pēkšņi sākās karš. Es jau no pirmajiem soļiem zināju, ka vēlos atrast viegli pieejamas telpas pirmajā stāvā, ar augstiem griestiem un zināmu vēsturisku aspektu. Pagāja vairāk nekā gads, iekams man izdevās sameklēt vietu, kuras galvenie rādītāji saskanēja ar manu galerijas redzējumu.
Sākotnēji visinteresantākā un finansiāli pieejamākā vieta likās dzelzceļa stacijas apkaime un Naujamiestis. Tomēr, ja es savai galerijai izvēlētos šo rajonu, tas nozīmētu, ka man jāpielāgojas tur jau valdošajai dinamikai un mākslinieciskajam pulsam. Es nebiju droša, vai vēlos kaut kam pielāgoties, lai gan vispār man turienes ritms šķiet tuvs. Visbeidzot es galerijai atradu vietu līdzās Vrublevsku bibliotēkai, netālu no Katedrāles laukuma – pašā Viļņas sirdī.
Mani ļoti interesē laikmetīguma kūrēšanas teorijas un kolekcionēšanas vēsture; šīs jomas uzreiz ienāca prātā, tiklīdz es pirmoreiz iegāju savas topošās galerijas telpās. Man šī vieta patīk tāpēc, ka tā atrodas apkaimē ar ļoti bagātu un skaistu vēsturi, kurā vienkopus savijušās kolekcionēšanas, izstādīšanas un muzeoloģijas prakses. Man šī vieta patīk arī tāpēc, ka tā ir tik depersonalizēta un pārejoša; to no visām pusēm ieskauj tūrisma arhitektūra, kas sevi pārvērtusi par visīstāko garāmgājēju telpas arhetipu: te zeļ laikmetīguma teorijas.
Turklāt man ir svarīgi uzturēt kontaktu ar Zinātņu akadēmiju, kura atrodas tepat otrpus Katedrāles laukumam. Arī citas galerijas, projektu telpas, muzeji un viens mākslas fonds ir no šejienes pavisam viegli sasniedzami.
Kā jūs komentētu galerijas Drifts pārstāvēto mākslinieku izvēli? Ko jūs meklējat, kad apsverat kādu jaunu kandidatūru savai galerijai?
Es gribēju ienest kaut ko jaunu, kas pārstāvētu mazliet citādu pieeju. Es nekoncentrējos uz kādiem noteiktiem mākslas medijiem, mākslinieku nacionalitāti vai viņu koncepcijām. Man svarīgākais, lai šajos darbos ideja un forma ir sinerģiskās attiecībās un kopā rada mākslu, kas uzrunā. Tomēr es nevaru izbēgt no savas izvēles personīgā un subjektīvā rakstura, tāpēc pastāvīgi uzturu dialogu ar citiem mākslas vēsturniekiem un kuratoriem.
Pirmā viena kuratora veidotā personālizstāde, Vīteņa Buroka darbu ekspozīcija, radās no vēlēšanās vairāk iedziļināties viņa darbos un parādīt tos plašāk nekā tas līdz šim bija noticis. Viņa domāšanas veids, viņa prasme apvienot dažādas disciplīnas, radot jaunas formas un paverot jaunu skatījumu uz mākslu, vienmēr rosina, vienmēr pārsteidz. Buroka tēlniecības objekti, instalācijas un performances ir labi pazīstamas, un viņa darbi ir plaši izstādīti (FUTURA, MOCAK, CAC un citur), taču zīmējumi vēl aizvien pārstāvēti tikai sporādiski. Tāpēc es vēlējos priekšplānā izvirzīt tieši tos.
Nākamā personālizstāde, arī viena kuratora veidota, būs Agnei Jodvalkītei (Agnė Juodvalkytė), Berlīnē dzīvojošai lietuviešu māksliniecei. Tā būs viņas pirmā personālizstāde Baltijas valstīs, lai gan mākslinieces darbi ar labiem panākumiem izstādīti Vācijā, Dānijā un Austrijā. Viņas mākslas prakses uzmanības centrā ir abstraktā glezniecība un tekstilmāksla: viņa izmanto tekstilu kā ietvaru, caur kuru izprast kultūru, vēsturi un tehnoloģiju. Mani ārkārtīgi aizrauj skaistais rituāla plūdums, krāsas un gaismas simbioze viņas darbos.
Galerijas šīgada programmā vēl paredzēta arī jaunās fotomākslinieces Janīnas Sabaļauskaites (Janina Sabaliauskaitė) personālizstāde; viņa dzīvo Ņūkāslā pie Tainas. Viņas darbi pievēršas feminisma vēsturei un LGBTQ+ redzamībai un aplūko tādas tēmas kā identitāte, dzimte, seksualitāte un iekāre. Sabaļauskaites personālizstāde nesen bija skatāma Sanderlendas Ziemeļu laikmetīgās mākslas galerijā. Arī viņai šī būs pirmā izstāde Baltijā.
Piedevām es ļoti labprāt piedāvāju savu galeriju kā platformu pavisam jauniem māksliniekiem, kuri vēl studē vai tikko pabeiguši studijas, tādiem kā Ieva Riže, Šarūns Baltrukonis, Mants Valentukonis un Agata Orlovska. Mani interesē viņu eksperimentālā domāšana, viņu individuālā pieeja mākslas medijiem, viņu šaubas un atklājumi.
Šīgada programmas uzmanības centrā lielā mērā ir lietuviešu mākslinieki, taču nākotnē es vēlētos to paplašināt, iekļaujot arī māksliniekus no citām valstīm.
Galerija Drifts veido arī programmu, kas domāta īpaši mākslas kolekcionāriem. Vai jūs nepastāstītu par to nedaudz sīkāk? Vai tās adresāti ir galvenokārt Baltijas valstu kolekcionāri vai jūs sadarbojaties arī ar ārzemju kolekcionāriem?
Līdztekus profesionāli veidotai galerijas programmai es vēlētos dalīties arī ar savu lielo aizraušanos, ar savu interesi par mākslas kolekcionēšanu. Es uzskatu, ka kolekcionēšana ir ceļš, kas ved vispirms cauri zināšanām, un tikai pēc tam seko objekti. Tāpēc es gribu veidot atmosfēru, kas ļautu dalīties šajās zināšanās un pieredzē, domāt par kolekcionēšanas vietējām un starptautiskajām īpatnībām un nodoties pārdomām par kolekcionēšanas vēsturi un tās iespaidu uz mūsdienu praksi. Tuvākajā laikā tiks piedāvāta lekciju un mākslas pasākumu programma.
Es esmu izvēlējusies iet hibrīdgalerijas ceļu; tā ir galerija, kurā notiek fiziskas izstādes, vieta, kuru apmeklēt realitātē, un arī virtuāla telpa, kur es varētu piedāvāt Viewing Rooms, virtuālas apskates zāles, kurās ar māksliniekiem un viņu darbiem iespējams iepazīties dziļāk.
Mans mērķis ir vispirms izveidot vietēja mēroga galeriju, ko atbalsta ap to izaugusi mākslas kopiena. Nedomāju, ka mūsdienās valstu robežām ir kāda būtiska nozīme, tomēr, protams, jāpārvar zināmi šķēršļi, lai nokļūtu plašākā starptautiskā mākslas kolekcionēšanas arēnā. Uz to neapšaubāmi vērsti mani sapņi.
Kas pēc jūsu domām padara Viļņas mākslas ainu unikālu un kāda ir komerciālo mākslas galeriju pašreizējā loma šīs ainas struktūrā?
Viļņas mākslas dzīve ir spilgta un ļoti ražīga. Es pilnīgi piekrītu kuratoram Ori Desavam (Ory Dessau), ka mūsu mākslā jaušama spēcīga lietuviskā identitāte. Domāju, ka tā, lai gan raksturīga tikai mums, vienlaicīgi varētu būt arī ļoti interesants pieredzējums starptautiskajai mākslas pasaulei.
Domāju, ka galerijas loma nav īpaši mainījusies – tā vēl aizvien ir visai klasiska savā struktūrā, tomēr arī elastīga un spējīga pielāgoties šodienas kontekstiem. Galerija ir vidutāja starp māksliniekiem un plašāku sarunu. Galerijas atbalsta un reklamē savus māksliniekus, tās pārdod viņu darbus. Protams, ir vēl daudzas citas funkcijas, gan redzamas, gan neredzamas, taču galvenā no tām, man šķiet, ir būvēt ap sevi kopienu, kalpot par tiltu, kas savieno un ļauj risināt dialogus, nest un propagandēt mākslas un vispār kultūras nozīmi.
Mākslas un kultūras ainas Lietuvā ir ļoti atkarīgas no Kultūras padomes atbalsta. Galeriju darbības komerciālais aspekts var palīdzēt māksliniekiem iegūt lielāku neatkarību un līdzekļus, kas nepieciešami viņu darbam. Taču būtībā tas ir kultūras radīšanas un mākslas nozīmes pārskatīšanas ceļš, kura pamatā ir sadarbība.
Ko jūs nosauktu par pašreiz apskatāmās Vīteņa Buroka izstādes svarīgākajiem elementiem?
Par Vīteņa Buroka izstādes kuratoru mēs uzaicinājām Edgaru Gerasimoviču. Viņš atnāca ar ļoti pārdomātu un pamatīgi izstrādātu izstādes redzējumu. Pirmais solis bija izslēgt no spēles Buroka fiktīvo personāžu, kurš pastāvīgi parādās viņa darbos. Zīmējumu atlase un jauno darbu ekspozīcija tika pakārtota domai par atsevišķu motīvu grupām, to atkārtošanos un savstarpējo saspēli, kā arī mijiedarbību ar galerijas telpu.
Izstādes loģika būvēta, par pamatu ņemot plazmatiskuma jēdzienu; tas ir slavenā režisora un kino teorētiķa Sergeja Eizenšteina piedāvāts termins, kas apzīmē pastāvīgu formas maiņu un neizbēgamu atgriešanos sākotnējā plūsmas stāvoklī. Izstādē nav vienota, viscaur saistīta naratīva; zīmējumi, grafikas un objekti telpā atrodas kā pašapceroši un pašpietiekami darbi, radot spokainu savstarpējās sasaistes situāciju, kaut ko līdzīgu animācijai.
Galerija Drifts savu darbību sāka 2022. gada decembrī. Kuri ir sarežģītākie galerista darba aspekti, ar kādiem jums kopš tā brīža nācies saskarties, bet kuri nesuši lielāko gandarījumu?
Viļņas mākslas institūciju attiecību struktūra un kopums ir skaidri definēti un stabili. Jebkuram jaunpienācējam pats sarežģītākais ir iekarot pašam savu vietu zem saules un izpelnīties uzticību. Tas prasa laiku un pacietību, taču var sagādāt arī lielu gandarījumu.
Es esmu ārkārtīgi pateicīga, ka šo pirmo mēnešu laikā sajutu un vēl joprojām sajūtu mākslas kopienas, kolekcionāru un pat citu galeristu atbalstu. Tas dod man spēku un vedina domāt, ka esmu uz pareizā ceļa.
Mēs bieži mēdzam pieminēt, ka laikmetīgās mākslas tirgus Baltijā ir ļoti neliels. Es zinu, ka galerijām tas acīmredzami sagādā grūtības, taču esmu pārliecināta, ka, ar kaismi, smagu darbu un savstarpēju atbalstu turpinot lauzt tālāku ceļu, sadarbojoties, nevis cīnoties savā starpā, daudz kas kļūst iespējams un nes augļus.
Kā jūsuprāt, reaģējot uz mūsu laika neparedzamību, mainīsies galerijas redzējums, kolekcijas veidošanas plāni un izstāžu filozofija?
Katrs laiks nāk ar savām grūtībām, un tas vairo mūsu darba radošo elementu. Protams, šo laiku nestā neziņa par nākotni ir vēsturiska un satriecoša: mēs tepat acu priekšā vērojam, cik trausla ir dzīvība, redzam arī lielas politiskas un ekonomiskas pārmaiņas. Tomēr māksla vienmēr piešķir dzīvei jēgu; tā var būt sava veida eskeipisms vai dramatiska sastapšanās ar realitāti.
Šī laika nenoteiktība un politiskie lēmumi (es te domāju politiku plašākā mērogā) neapšaubāmi iespaido mūsu domāšanu un paradumus. Domāju, ka mākslas dzīves pamatprincipi šodien ir ilgtspējība, tehnoloģijas un apdomība. Ilgtspējība iespaido katru soli. Mākslinieki, galerijas un muzeju kuratori domā par to, kā savā darbā biežāk atkārtoti izmantot materiālus. Izstāžu termiņi kļūst garāki. Arvien vairāk cilvēku sāk apzināties vides problēmas un cenšas samazināt savu oglekļa pēdas nospiedumu, domājot par ceļošanu un pārvadāšanu.
Liela ietekme ir arī tehnoloģijai. Tā iespaido jaunradi un dažādas mākslas formas. Tās pašas tehnoloģijas un mūsu sabiedrību vispārējā digitalizācija atver durvis plašākai auditorijai un jaunākām mākslas mīļotāju paaudzēm. Un pats svarīgākais visā šai nenoteiktībā un pastāvīgajās pārmaiņās, es uzskatu, ir apdomība – domājot par dažādiem draudiem un mūsu nākotni.
Jolanta Lorāna. Foto: Lina Aidukaite
