Tagad tas ir jau kaut kas īpašs
Gundega Šķēla
Intervija ar mākslinieku duetu Renāti Feizaku un Klāvu Liepiņu
Renāte Feizaka (1987) un Klāvs Liepiņš (1991) ir mākslinieku tandēms no Latvijas, kas patlaban dzīvo un strādā Islandē. Abi absolvējuši Islandes Mākslas universitāti, kur Klāvs saņēmis bakalaura grādu laikmetīgajā dejā, bet Renāte – tēlotājmākslā. Savā sadarbībā mākslinieki apvieno Renātes instalācijas un skulptūras ar Klāva kustībām un horeogrāfiju, uzņemot video, veidojot performances un instalācijas. Savos darbos viņi pārveido paši savu fizisko ārieni, iemiesojoties dažādos tēlos, lai aplūkotu tādas tēmas kā identitāte, nacionalitāte un kultūras struktūras, kas veido sabiedrības kopumā un to atsevišķos indivīdus.
Mākslinieku 2022. gada izstāde As you are now so once was I / As I am now so will you be (“Es biju reiz, kāds esi tu, un tāds kā es reiz būsi tu”) Reikjavīkas Dzīvās mākslas muzejā NÝLO bija nominēta Islandes Mākslas balvai. Oktobrī abu sadarbība turpināsies ar izstādi Reikjavīkas Mākslas muzejā Hafnarhús.
Rodas iespaids, ka jūs mākslā strādājat kopā gluži kā māsa un brālis. Kad un kā aizsākās jūsu sadarbība?
Klāvs: Nedomāju, ka ir kāds konkrēts brīdis. Mēs vienkārši bijām draugi un reizēm palīdzējām viens otram, jo abi nodarbojāmies ar mākslu. Tas sākās toreiz, kad Renāte man palīdzēja uzņemt mūzikas video.
Renāte: Jā, bet tā lieta ar mūzikas video ir visai interesanta, jo man šķita, ka mēs nevaram sastrādāties. Es apraudājos (smejas), pamatīgi apraudājos. Es raudāju tāpēc, ka Klāvs pārveidoja manu ideju, un es nebiju ar to mierā.
K: Es to nezināju...
R: Pēc vairākiem pārtraukumiem mēs to video beidzot uzņēmām. Pa to laiku jau biju nedaudz tālāk attīstījusi savu mākslas praksi, un Klāvs tāpat. Un tobrīd tas šķita viegli un maģiski. Es sapratu, ka tagad tas ir jau kaut kas īpašs.
K: Mēs iepazināmies Islandē, 2014. gadā, bet sadarboties sākām, man šķiet, 2018. gadā.
R: Mēs iepazināmies Kafibarinn [leģendāra Islandes naktskluba – G.Š.] smēķētavā.
Viss sākās, kad es strādāju pie savas personālizstādes un gribēju, lai Klāvs piedalās manā video. Tieši tad sapratu, ka tas patiesībā ir sadarbības projekts. Traces of Red uzņemšana bija maģisks pieredzējums.
K: Taču mums nebija tāda nodoma – turpināt darboties kā mākslinieku duetam. Vienkārši sākām darīt lietas kopā.
Traces Of Red from Klāvs Liepiņš on Vimeo.
Kāda ir jūsu pieeja, kad strādājat kopā?
R: Man šķiet, ka video ir tas punkts, kur mēs satiekamies, un katrs no mums tajā ienes savas stiprās puses un intereses. Es spēlējos ar instalācijām un skulptūrām, bet Klāvs nodarbojas ar kustību un horeogrāfiju. Un tad mēs to visu sapludinām kopā. Taču mūsu sadarbībā nav nekādu noteiktu lomu vai noteikumu. Teiksim, kad strādājam Klāva darbnīcā Latvijā, meža vidū, parasti ķeram idejas katrs pats par sevi, neatkarīgi, un tad sanākam kopā, lai piedāvātu otram to, kas izdomāts. Pēc tam izlemjam, kas strādā un kas nestrādā, un vai mēs viens otru līdz galam saprotam. Parasti šī saprašanās mums nāk ļoti dabiski.
K: Es mūsu sadarbībā patiesi augstu vērtēju to, ka nebaidāmies otram nepiekrist. Tas var novest arī pie ne tik patīkamām situācijām un strīdiem, taču palīdz nolobīt idejas virskārtu un pamatīgāk iedziļināties tēmā. Tas ir tāpēc, ka mums ir ļoti līdzīga estētikas uztvere un priekšstati par to, kādam vajadzētu būt mūsu darba gala variantam. Piederam pie vienas paaudzes, un mums ir daudz kopīga, taču nemeklējam kompromisus. Tāpēc arī reizēm ķīvējamies, un tas man liekas ļoti vērtīgi.
Ko šī sadarbība nozīmē jums pašiem?
R: Tā vienkārši uztur spēkā izaicinājumu. Mēs vienmēr sev vaicājam: “Ko darīsim tālāk?” Tas palīdz virzīties tālāk, attīstīties.
K: Es darbojos arī kā individuāls mākslinieks, un reizēm šķiet, ka tas nav nemaz tik brīnišķīgi kā pieņemts uzskatīt. Man kā solo māksliniekam bieži vien ir ļoti vientuļi. Kad ar Renāti sadarbojamies kā duets, šajā divu balsu saplūšanā slēpjas tik liels spēks. Protams, mani vēl joprojām interesē arī solo darbi, un es gribu tos rādīt citiem. Tomēr, kad es domāju par to, ko īsti man nozīmē strādāt tandēmā ar Renāti, saprotu, ka tas ir spēcīgāks veids, kā pētīt noteiktas tēmas vai darīt to, ar ko nu mēs nodarbojamies. Tas ļauj mums iedziļināties pamatīgāk.
R: Un tas ir arī liels darbs. Es nevaru iedomāties, kā būtu, ja man vienai vajadzētu radīt tāda mēroga darbu, kādus mēs veidojam abi kopā. Es vienkārši nojūgtos. Fiziski, garīgi un radoši tā ir ļoti smaga nasta. Vienatnē es ar to galā netiktu. Viena es pat negribētu neko tādu piedzīvot.
K: Un galu galā – tas ir arī aizraujošāk. Ne kā izklaide, bet fakts, ka mēs, divas atsevišķas personības, kaut ko radām kopā.
Hyperconnectivity from Klāvs Liepiņš on Vimeo.
Jūs bieži savos darbos izmantojat paši savu fizisko un vizuālo klātbūtni. Kāpēc tā?
R: Mēs pilnīgi noteikti izmantojam savus ķermeņus kā tvertnes. Tās figūras mūsu video nekad neesam mēs paši. Tie vienmēr ir kaut kādi tēli ar savu identitāti un savu stāstu. Var likties, ka tie esam mēs, bet patiesībā tā nepavisam nav.
K: Esmu mācījies laikmetīgo deju, tāpēc mans ķermenis vienmēr bijis mākslas medijs vai instruments, ar ko es strādāju. Un manā individuālajā darbā lielā mērā interesējos tieši par ķermeni kā bioloģisku substanci.
R: Mani vienmēr interesējusi antropoloģija, cilvēku dzīve un jautājums – kas rada identitāti? Turklāt ir jau arī vieglāk režisēt pašiem savus ķermeņus, nevis kādu citu, jo tā mums nevienam nekas nav jāpaskaidro.
Jūsu darbi bieži aplūko identitātes un pašrefleksijas tēmas. Kad jūs pētāt šos jautājumus, kādu lomu jūsu darbā spēlē Islande un Latvija?
K: Mums abiem bija katram savi iemesli, kāpēc pārcēlāmies uz Islandi. Kad biju te dažus gadus nodzīvojis, es sāku saprast, cik nosacīta ir identitāte, cik mūžam mainīga tā patiesībā ir. Kamēr dzīvoju tikai Latvijā, es vienkārši biju tas, kas nu biju. Ja uzturies vienmēr vienā un tai pašā vidē, nesaskaroties ar citām, tev ir šāds ierobežojošs priekšstats pašam par sevi.
Aizbraukšana no Latvijas noveda pie zināma pārejas perioda, kad vēlējos atstumt no sevis visu, kas bijis pirms tam, un manī bija diezgan daudz naida. Pēc dažiem Islandē nodzīvotiem gadiem sāku ievērot, kā mainās mana identitāte, pielāgojoties šai jaunajai videi – kā tai iespējams piešķirt jebkādu formu. Šī atskārsme ļāva man atskatīties pagātnē un saprast, kā mūsu identitātes Latvijā veidojuši tādi faktori kā reliģija, post-padomju apstākļi…
Dzīve Islandē, zemē ar citādu vēsturi un pilnīgi citu vidi, man ļāvusi atrast jaunu skatpunktu. Atvedot šurp savu stāstu un izstādot to, mēs varam izglītot un piedāvāt vairāk informācijas par mūsu paaudzes pieredzi Latvijā. Jo sociālā realitāte un publiskais diskurss par šiem jautājumiem Islandē ir pilnīgi citāds nekā Latvijā.
R: Nudien – es varu runāt kā cilvēks no Rīgas, kurš izgājis cauri klasiskajai mākslas izglītības sistēmai, kura tevi gatavo studijām mākslas augstskolā: vienmēr bija sajūta, ka tās ir ļoti noslēgtas aprindas ar daudziem ierobežojumiem. Es nejutos pietiekami drosmīga, lai runātu par tēmām, kurām patiesībā gribēju pievērsties – tādām kā nacionalitāte, kristietība un katoļu baznīca. Taču tagad, no zināma attāluma, es jūtu, ka labāk varu runāt arī par šādiem svarīgākiem jautājumiem. Es īsti nezinu, kāpēc nespēju to darīt Latvijā, bet šeit, Islandē, varu. Laikam jau attāluma dēļ.
K: Es piekrītu. Islandes vide, tas, kā šejienes sabiedrība runā par sociāliem jautājumiem, mums ļauj daudz vieglāk iztirzāt tēmas, kas liekas svarīgas. Tomēr mēs neuzrunājam šejienes sabiedrību tā, kā mēs to darītu Latvijā. Cilvēki Islandē to neuztver personiski, jo tas nav viņu stāsts un tā nav viņu vēsture, tāpēc mums ir daudz vieglāk ar to paspēlēties un vienkārši… ļaut sev vaļu.
Klāvs un Renāte Reikjavīkas ielās, 2022. Foto: Vikram Pradhan
Kā Islandes auditorija uzņēmusi jūsu darbus, ņemot vērā, ka šai zemei ir cita vēsture un kultūras konteksts nekā Latvijai? Teiksim, Renātes video darbu Traces of Red, kurā izmantoti padomju ēras simboli.
R: Mēs tikām nominēti Islandes Mākslas balvai, tā ka reakcija bijusi brīnišķīga. Vispār, kad gatavojām izstādi As you are now so once was I / As I am now so will you be Dzīvās mākslas muzejā, mēs paši sev devām uzdevumu īpaši izglītoties nacionālisma un nacionālās identitātes jautājumos: mēs gatavojāmies zināmai pretreakcijai, jo izvirzījām tik nopietnus jautājumus.
Jūs bieži izvēlaties vienkāršus, tiešus un piezemētus instrumentus, tādus kā kartupeļi, augsne un pašu fiziskie ķermeņi, lai pasniegtu šīs tēmas humoristiskā un pat sarkastiskā manierē. Vai humors palīdz runāt par smagiem un sarežģītiem jautājumiem?
R: Tas vienkārši palīdz ieviest zināmu līdzsvaru, jo tēmas, ko mēs izvēlamies risināt, palaikam ir ļoti smagas. Tas mazliet noņem spriedzi. Mēs paši sevi neuztveram pārāk nopietni. Taču mums nekad nav bijis nodoma kaut ko izsmiet; drīzāk jau ir tā, ka smiekli tai visā ienāk jau iedziļināšanās gaitā.
K: Tieši tā. Man liekas, galvenais ir neuztvert sevi pārāk nopietni un neielikt tēmā pārāk daudz smaguma, tomēr izvilkt to dienasgaismā un sākt par to sarunu. Humors ir tikai viens no veidiem, kā cilvēki var apspriest smagus jautājumus. Domāju, humors vienmēr ir labs veids, kā raudzīties uz dzīvi. Pat tad, kad notiek vislielākie sūdi – jo ko citu tu vēl vari darīt, kā vienīgi mazliet pasmieties? Galvenais ir neuztvert sevi pārāk nopietni, tomēr risināt problēmas.
Jūs bijāt nominēti Islandes Mākslas balvai un tagad gatavojat izstādi Reikjavikas Mākslas muzejā. Ko jums nozīmē atzinība un ko mēs varam sagaidīt?
R: Tas vienkārši deva mums tādu skaistu uzrāvienu. Un ļāva man sajust, ka tas, ko darām, ir jēgpilni un nozīmīgi ne jau tikai mums pašiem. Un ka mēs esam ieraudzīti.
K: ...ieraudzīti un novērtēti. Mēs esam cilvēki, un mums ir vajadzība tā vai citādi sajust, ka esam novērtēti. Šķiet, ka tas, kas paveikts līdz šim, tagad kaut kā nostiprināts. Šī atzinība nav īpaši mainījusi mūsu mākslas praksi, taču ir, tā teikt, pakūrusi mums uguni zem pakaļas, dzenot mūs izmantot šo laiku un izdevību. Lai mēs varam bez pārāk liela stresa turpināt attīstīties tālāk, nebeigt attīstīties.
R: Reikjavīkas Mākslas muzeja telpa ir ļoti atšķirīga no visa, ar ko mums bijusi darīšana līdz šim – proti, tajā ir tikai trīs samērā nelieli logi. Mūsu pēdējā izstādē telpa bija vienos logos, tāpēc vajadzēja veltīt īpašu uzmanību iekārtošanai, lai saglabātu telpas maģiju. Tagad, vismaz šajā brīdī, man tas šķiet ļoti aizraujoši, jo varam koncentrēties uz saviem video darbiem un pēc patikas manipulēt ar gaismas avotiem jaunajā telpā. Mēs cenšamies izmantot netīšu telpas horeogrāfiju – jo telpai ir liela nozīme.
K: Telpa mūsu izstādēs vienmēr ir kā spēļu biedrs mūsu rotaļu laukumā. Katrai telpai piemīt zināms elements, kam ir pašam sava dzīve un kas ir jau dotais lielums. Mums nav jāapmierinās tikai ar savu redzējumu, jo arī mākslas darba ārējais iespaids un ietekme, tātad telpa, spēlē savu lomu.
Mēs esam pašā izstādes tapšanas sākuma fāzē, un abi to zinām. Gribam strādāt ar šo telpu un izmantot to, lai radītu vidi, kas ļauj skatītājam pilnībā aizbēgt no realitātes.
Identitāte vēl joprojām ir tēma, ko mums patīk aplūkot un pētīt, pastāvīgi sajūtot un vērojot, kā tā izfiltrējas cauri mūsu mākslas praksēm. Mēs nezinām, vai tā paliks, taču šis ir mūsu sākuma punkts. Skats no citas perspektīvas, atvirzīšanās no garīguma… Mēs vienkārši ar nepacietību gaidām, kad ieraudzīsim, kurp šis ceļš mūs ved tālāk.
As you are now so once was I/As I am now so will you be Reikjavīkas Dzīvās mākslas muzejā , NÝLO, Islande, 2022. Foto: Vigfús Birgisson
Visbeidzot, kas jūs dara laimīgus?
R: Mans darbs, un es tiešām nejokoju. Esmu par to domājusi – ka mana vienīgā lielā mīlestība ir mans darbs, mana mākslas prakse un mans pašreizējais darbs kino industrijā. Kā sievietei ir sajūta, ka tas ir vienīgais, ko man neviens nevar atņemt – mans spars, mana aizrautība un mani panākumi.
Skrējieni gar okeānu ar Fred Again mūziku austiņās. Brazīliešu džiu-džitsu nodarbības. Draugi un daudz vīna. Pēdējā laikā – mīlas dzeja.
K: Darbs dārzā, bet man tas ir kaut kas vairāk par vienkāršu dārzniecību. Tā ir pietuvināšanās dzīves cikliem, attālināšanās no sociāliem konstruktiem un cilvēces izgudrojumiem, lai būtu tuvāk dabai. Es vienmēr jūtos laimīgs kopā ar suņiem. Man ir pilnīga apsēstība ar suņiem.
Piederības sajūta. Es tikai nesen aptvēru, cik svarīgi justies piederīgam. Tik daudz esmu domājis par to, ka vēlos būt stiprs un individuāls, bet tas ir vientuļi. Esmu sācis novērtēt un justies pateicīgs par iespēju justies piederīgs kādai kopienai un videi.
Potato People from Klāvs Liepiņš on Vimeo.
Titulbilde: Potato Beauty, 2021. Foto: Sandis Liass
