Asims Vakifs par bambusu, atkritumiem un kapitālismu

01.06.2023

Saruna ar vienu no redzamākajiem Indijas laikmetīgās mākslas pārstāvjiem par to, ko mēs izmetam un ko mēs radām

2020. gada martā tiešsaistes platforma Artsy pieskaitīja Asimu Vakifu (Asim Waqif, 1978) desmit indiešu māksliniekiem, kuri formē laikmetīgo mākslu – un ne tikai savas valsts mērogos. Vēl 2012. gadā Vakifs sarīkoja savā veidā revolucionāru izstādi Bordel Monstre globālajai mākslas ainai tik zīmīgā vietā kā Palais de Tokyo Parīzē. “Tolaik jau daudz runāja par ilgtspējību, ekoloģiskumu un domāšanas maiņu, tomēr mākslas projektu organizācijas metodes ne pārāk atbilda šiem principiem,” atminas mākslinieks. Asims nolēma pāriet no vārdiem pie darbiem. Savu projektu viņš “salasīja” no atliekām, kas bija palikušas no iepriekšējās Palais de Tokyo notikušās izstādes un bija paredzētas izmešanai. Klāt viņš pievienoja lietas arī no paša “miskastes”: “Šajā darbā ir savākti ne tikai muzeja darbības atlūzas un atlikumi, bet arī tas, ko uzkrājis pats mākslinieks, vairākus mēnešus strādādams pie darba. Tādējādi mēs neizbēgami kļūstam par detektīviem, kas rekonstruē mākslinieka dzīvi pēc tukšām cigarešu paciņām, lidostu bagāžas uzlīmēm un veciem čekiem,” – toreiz rakstīja Roberts Beirijs vietnē Frieze.

Bordel Monstre. 2012. Atkritumi no Palais de Tokyo, Miscanthus Giganteus, elektronika, mikrofoni, sensori, skaļruņi, motori u.tml. Palais de Tokyo, Parīze Ar SAM Art Projects atbalstu

Asimam tas nav tikai kārtējais raunds 20. gadsimta sākumā aizsāktajā spēlē “kas ir māksla un no kā to var radīt”, bet arī saruna par to, kā mēs dzīvojam, ko atstājam pēc sevis, ko izmetam neskaitāmajos atkritumu konteineros visā pasaulē. Viņš aktualizē mūsu atbildību par šāda veida lietām. Un liek mums pārdomāt mūsu patērēšanas paradumus. Tieši par to vēstīja vēl viens no viņa starptautiskajiem projektiem, kas notika 2017. gadā Kanādā, Vancouver Art Gallery’s Offsite – izstāžu telpā pilsētas vidū zem klajām debesīm. Tur radās objekts Salvage, struktūra, radīta no simtiem koksnes gabalu, kas palikuši pēc privātmāju nojaukšanas. Un arī objekta iekšpusē varēja atrast daudz ko interesantu. Lūk, kā instalāciju aprakstīja Vankūveras žurnāliste Lūsija Lau (Lucy Lau): “Ielūkojieties rūpīgāk un jūs ieraudzīsiet ķerru, izmestu durvju stenderi un pat 60. gadu veļas mašīnu Kenmore, paslēptu starp koka dēļiem. Tomēr, lai pa īstam izbaudītu mākslinieka Asima Vakifa interaktīvo izstādi, jums nāksies ieiet tajā iekšā. Tur apmeklētāji ierauga visdažādākos instrumentus, lietiņas un nieciņus, tostarp tukšas alus pudeļu kastes, vecus galda ventilatorus, ceļazīmes, lukturus un lakrosa nūjas, izmētātas pa galdiem, plauktiem un kumodēm, – tas viss ir izvilkts no atkritumiem, kas tikuši pamesti Vankūveras metro.”

Salvage. 2017. Interaktīva instalācija Vancouver Art Gallery's Offsite telpā. Materiāli no nojauktu ēku teritorijām, pilsētas atkritumu izgāztuves un Ziemeļvankūveras atkritumu apstrādes centra. Ietver arī Paulo kolekciju

Daudzus priekšmetus vairāku mēnešus ilgās izstādes laikā ekspropriēja tās apmeklētāji. “Galu galā no turienes aizstiepa gandrīz visu, un es par to ļoti priecājos. Kaut kas, kas bija izmests un zaudējis vērtību, jaunā kontekstā izskatījās ļoti eksotisks un vēlams. Un ļaudis to aizstiepa uz savām mājām kā savdabīgus nostalģijas priekšmetus,” man stāstīja Asims.

Viņš ieguva arhitektūras izglītību Deli, bet pēc tam vairākus mēnešus nostrādāja “vecās skolas” galdnieku darbnīcā (arhitektūras biroja vietā). Viņu ļoti interesē materialitāte, īpaši ja tai ir dabiska izcelsme – koks, bambuss… Tieši no dažādu šķirņu bambusa, koiras un pandāna lapām bija radīts viņa darbs 5. Koči-Muzirisas biennālei, kas notika līdz aprīļa vidum. Šī vītā, virpuļviesulim līdzīgā konstrukcija ar nosaukumu Improvise, kas izauga biennāles centrālās norises vietas Aspinwall House pagalmā, it kā tiecas atvīties un izšaut debesīs milzīgu lapu, stumbru un sakņu kamolu. Tajā pašā laikā Bangladešā turpinās 20 gadu ilgais projekts Bamsera Bamsi, kas tiek īstenots sadarbībā ar Samdani Art Foundation. “Es tur iestādīju 14 dažādas bambusa šķirnes pēc tam, kad biju rūpīgi apstrādājis augsni, par mēslojumu izmantodams vietējos organiskos atkritumus. Pielāgojoties bambusa augšanai, es tam piešķiru dažādas formas, lai radītu dzīvu, augošu skulptūru.”

Bamsera Bamsi. 2017 / Bambusa plantācija konkrētai vietai, skaņu ainava. Silheta, Bangladeša. Ar Samdani Art Foundation atbalstu

Asims nepārtraukti strādā mākslas, arhitektūras, ekoloģijas un dizaina saskarsmes laukā. Viņš maina metodes un tehnikas, tomēr, kā rādās, joprojām tic tam, ko viņš 2012. gadā sacīja intervijā The New York Times: “Indijas laikmetīgā māksla ir ļoti atrauta no publikas. Tā ir elitāra. Savukārt es gribu sasniegt vienkāršos cilvēkus.”

Mēs iepazināmies Koči, dažas dienas pirms biennāles atklāšanas, un tieši Asims sapazīstināja daudzus tās dalībniekus un iniciēja sarežģītās pārrunas ar fonda vadību, kas organizēja šo notikumu, par milzumu problēmu, ar kurām pērnajā decembrī saskārās šī apjomīgā starptautiskā izstāde. Man radās vēlēšanās uzzināt vairāk par viņa skatījumu uz pasauli un iespējām ar mākslas palīdzību pārvērtēt to, kā mēs dzīvojam un kā mēs patērējam. Un, lūk, šī ir mūsu saruna, kas notika starp rītu Rīgā un jau dienu Ņūdeli (laika starpība starp abām pilsētām ir 3,5 stundas).

Asims Vakifs

Kā mēs varētu sākt?

Nezinu, uzdod man jautājumus, un es atbildēšu.

Izklausās labi. Koledžā tu apguvi arhitektūru. Kāpēc tu izvēlējies arhitektūru kā savas izglītības un iespējamās nākotnes karjeras jomu?

Kad mācījos skolā, daudzi mani draugi gatavojās tam, ko uzskata par veiksmīgu karjeru, – kļūt par inženieri vai ārstu. Viņi apmeklēja ilgstošas papildu nodarbības pēc skolas, lai sagatavotos iestājeksāmeniem. Man to it nemaz negribējās darīt. Mēs ar draugu samērā labi zīmējām, un abi izvēlējāmies arhitektūru kā priekšmetu, ko vēlētos studēt tālāk. Viens no maniem brālēniem bija arhitekts, viņš ieteica pamēģināt iestāties vienā no labākajām arhitektūras koledžām. Es iesniedzu dokumentus un iekļuvu Plānošanas un arhitektūras skolā Deli.

Es mācījos diezgan viduvēji, ja nu vien izņemot pēdējo gadu. Bet, kad ieraudzīju, kā īstenībā strādā arhitektūras birojs, man tas rādījās diezgan garlaicīgi. Visvairāk laika prasīja dizaina rasējumi. Bet mani vairāk interesēja pašam savām rokām eksperimentēt ar materiāliem. Tāpēc, kad pabeidzu studijas, es pavadīju divus mēnešus tādā vecās skolas galdniecības darbnīcā, apgūdams darbu ar koku. Tā bija patiešām svarīga pieredze. Pirmās nedēļas laikā mani mācīja, kā rūpēties par saviem instrumentiem, pirms mācīt, kā tos izmantot. Vēlāk, kad strādāju ar namdariem, man bija viegli tiem paskaidrot, kas tieši man vajadzīgs. Un, ja man teica, ka tas nav iespējams, vai centās atrunāt, es varēju paņemt instrumentu un parādīt, kā tieši es gribu, lai viss ir izdarīts. Tas pilnībā mainīja manas attiecības ar strādniekiem.

Tolaik es vairāk nodarbojos ar īstermiņa projektiem, tādiem kā dekorācijas filmām, teātrim, komerciālām izstādēm. Un es nedomāju, ka kļūšu par mākslinieku. Kāds mans draugs strādāja Khoj, alternatīvā mākslinieku vadītā galerijā Deli. Galvenokārt mēs gājām uz turieni uz izstāžu atklāšanām bezmaksas alkohola dēļ. Bet tad manī laikam kaut kas noklikšķēja, jo es palūdzu draugam noorganizēt tikšanos ar šīs organizācijas vadītāju Pudžu Sudu, kas to vada jau gandrīz 20 gadu. Un es vienkārši paņēmu dažas papīra lapas no viņas galda un uzzīmēju skici instalācijai no bambusa. Pudža uzreiz atbalstīja šo ideju un iedvesmoja mani darbam pie šī projekta. Tā es radīju savu pirmo mākslas objektu. Tolaik es joprojām veltīju daudz laika dizainam, bet ar mākslu nodarbojos vien paretam. Kādā brīdī es sajutu, ka cilvēki neuztver mani nopietni kā mākslinieku, domādami, ka esmu dizainers vai arhitekts, kurš tikai laiku pa laikam nodarbojas ar mākslu. Un tad 2010. gadā es pieņēmu stratēģisku lēmumu saukt sevi par mākslinieku. Un tas patiešām strauji mainīja situāciju, pēkšņi man uzradās vairāki patiešām lieli projekti, un viss sāka notikt ļoti strauji.

Bet vai tavas domāšanas arhitektoniskais setaps kaut kādā veidā strukturēja to, kā tu raugies uz pasauli, kā redzi tās potenciālu? Kā tev liekas?

Noteikti, ka jā. Arhitektūras izglītība ir diezgan interesanta, jo tajā ir gan tehniskie, gan estētiskie elementi. Pēc arhitektūras apgūšanas ir viegli nodarboties ar visdažādākajām lietām. Piemēram, projektu realizācija ietver lielu cilvēku grupu pārvaldīšanu. Tagad man tā nav liela problēma, es tieku ar to galā teju instinktīvi. Turklāt mani ļoti interesēja pilsētas problēmas un pilsētplānošana, attiecības starp cilvēkiem un apkārtējo vidi, kā arī mākslīgā vide salīdzinājumā ar organisko vidi. To visu es spēju analizēt, pateicoties arhitekta izglītībai.

Arheoloģiskie izrakumi atklāj 21. gadsimta rikšu un elektronisko atkritumu kravu. 2014. Elektroniskie atkritumi un velorikša, kas uz vairākām nedēļām aprakta un tad izrakta it kā arheoloģisko izrakumu rezultātā

Mūsdienās arhitektiem tāpat jādomā par dažāda veida materiālu izturību, par to, kas ar objektiem notiks laika gaitā. Tas sasaista mūs ar apkārtējās vides problēmām, izšķērdīgu attieksmi pret priekšmetiem, ko atstājam aiz sevis. Kā radās tava interese par atliekām, paliekām, par atkritumiem kā materiālu?

Mana vecmāmiņa nekad neko neizmeta, viņa izmantoja priekšmetus atkal un atkal, un ja tie vairs nepildīja savu pamatfunkciju, viņa atrada tiem citu pielietojumu. Tāda bija toreizējā vērtību sistēma, kas bija svarīga ne tikai Indijā, bet arī daudzviet citur pasaulē. Un esmu pārliecināts, ka pašreizējā ekonomiskā sistēma mūs ar nolūku mudina izmest lietas, lai mēs pirktu vēl.

Otrā pasaules kara laikā daudzas rūpniecības nozares tika kardināli regulētas un maksimāli racionalizētas. Varēja radīt arvien vairāk un vairāk lietu arvien īsākā laikā, ar mazāku piepūli un mazākiem resursiem. Pēc kara beigām cilvēki bija ieguvuši daudz vairāk ražošanas iespēju. Piemēram, Fords centās padarīt automobiļu ražošanu pēc iespējas efektīvāku, un tā kļuva ārkārtīgi efektīva. Un ikviens, kurš varēja atļauties automobili, to jau bija iegādājies. Un pēkšņi tirgū bija novērojums kritums, jo vairs nebija, kam iegādāties jaunas mašīnas.

Tad dizaina industrija nāca klajā ar risinājumu, ko nosauca par “plānotu novecošanu”, – tas būtībā paredzēja ar nolūku ieprogrammēt produktā ierobežotu lietošanas laiku. Lai jūs pirktu jaunu. Agrāk, kā zināms, auto varēja kalpot 30–40, pat 50 gadus. Bet tagad automobiļi ir projektēti tā, lai pārstātu normāli funkcionēt jau ātrāk. Un nav runa tikai par auto – tās ir arī planšetes, datori, telefoni…

Vienlaikus cilvēki, kuri ir vairāk privileģēti, ar lielākiem resursiem, kuri stāv pakāpienu augstāk sociāli ekonomiskajā struktūrā, atstāj arī daudz plašāku atkritumu nospiedumu nekā cilvēki ar mazākiem resursiem. Jo veiksmīgāks jūs būsiet, jo vairāk atkritumu pēc jums paliks. Lai gan liktos, ka, ja esat privileģētāks, jūs varētu efektīvāk kontrolēt savu atkritumu daudzumu, patiesībā viss darbojas gluži pretēji.

Tāpat, nezinu, vai esat ievērojis, bet Indijā visur ir tik daudz atkritumu. Lai kur tu ietu, visur tikai atkritumi, atkritumi, atkritumi. Himalajos ir kāda vieta ar nosaukumu Badrinatha, kurp es braucu aptuveni kopš 1997. gada. Tā ir ļoti svarīga svētceļojumu vieta. Ik gadu tur ierodas tūkstošiem cilvēku. Un pēc tam tur vienkārši uzkrājas visvisādi krāmi.

Un tas ir viens no iemesliem, kādēļ mani piesaistīja atkritumi un atkritumu konteiners kā vieta, kurā tu vienkārši izmet kaut ko un par to aizmirsti, nedomādams, kur tas dosies tālāk, kas ar to notiks. Es jutu, ka daudzas lietas, kas tikušas izmestas, patiesībā vēl bijušas ļoti vērtīgas. Un es sāku tās pārkārtot, mainīt, pievienot tām vērtību. No pavisam bezvērtīga priekšmeta lieta pēkšņi kļūst vēlama, un nu cilvēki grib to novietot savās viesistabās vai mākslas darbu kolekcijā par klimata pārmaiņu tēmu vai kaut kur citur. Tas savā veidā ir sarkastisks paradokss. Bagāti cilvēki, kuri rada visvairāk atkritumu, nu pērk no manis pārveidotus atkritumus un novieto tos savās mājās.

Bet vai tas patiesībā maina viņu viedokli, viņu apziņu? Vai viņi saprot, kāpēc tu to dari? Vai arī viņi vienkārši tos pērk un novieto savās telpās? Un tas arī viss?

Domāju, ka ir gan tā, gan tā. Zinu, ka ir cilvēki, kas vienkārši pērk, jo, iespējams, es patlaban esmu kaut kādā ziņā populārs vai tamlīdzīgi. Tomēr vienlaikus ir diezgan grūti sistemātiski un kvantitatīvi novērtēt šādu lietu ietekmi. Patiesībā es uzskatu, ka lietām, kas ietekmē cilvēkus nemanāmi, ir lielāks potenciāls ilgtermiņa perspektīvā nekā absolūti acīmredzamām lietām. Jo acīmredzamā situācijā rodas jautājums un uz to uzreiz tiek sniegta atbilde. Cilvēks apstrādā šo informāciju un saka: “Jā gan, lieliski, tieši tā,” un dodas tālāk. Nonācis neviennozīmīgā situācijā, cilvēks uzdod jautājumus pats sev, jo nav saņēmis elementāru atbildi.

Es cenšos apvienot dažādās lietas, pašā sākumā, kad sāku strādāt ar bambusu, es izmantoju tradicionālas tautas metodes. Tolaik es jutu, ka cilvēki mani klasificē kā romantisku tradicionālistu, apmēram kā: “rau, senajos laikos viss bija labi, bet viss jaunais ir slikts.” Tomēr man liekas, ka labas un sliktas lietas ir gan jaunajās tehnoloģijās, gan vecos paņēmienos. Šodien pastāv tik spēcīga polarizācija starp pretējām pozīcijām, ka cilvēki ar atšķirīgiem viedokļiem reti sanāk kopā un apspriež kādus jautājumus vai vispār uzsāk sarunu. Pamatā tas izskatās tā: “es jums nepiekrītu, es ar jums neiesaistīšos nekādās darīšanās, negribu ar jums mijiedarboties.” Es jūtu, ka šāda polarizācija ir neproduktīva, jo tā izolē cilvēkus. Tas, ko es gribētu darīt, ir mēģināt savienot vecās un jaunās pieejas. Tādējādi to mijiedarbē arī varēs redzēt, kas strādā un kas ne.

Tieši tāpēc dažās savās vernakulārajās konstrukcijās es sāku izmantot robotizētu tehniku un interaktīvu elektroniku. Vizuāli, kad to visu redzat pirmoreiz, jums rodas ļoti nostalģiska sajūta. Bet, kad jūs ieejat iekšā un sākat aplūkot detaļas, jūs saprotat, ka tas ir kas mūsdienīgs, laikmetīgs, pat futūristisks. Tāpēc cilvēkiem ir grūti to ierindot noteiktā kategorijā. Un tas padara darbu interesantāku, jo, manuprāt, tieši tad jūs cenšaties nonākt pie dziļākas darba aspektu izpratnes tā vietā, lai to ievietotu kāda zināmā kategorijā un dotos tālāk.

Bordel Monstre. 2012

Bet, kad tevi uzaicināja veidot izstādi Palais de Tokyo, tev jau bija ideja tajā iesaistīt iepriekšējās ekspozīcijas atliekas? Vai arī šī ideja radās jau uz vietas? Vai tā bija pēkšņa atklāsme?

Parīzē es pavadīju piecus mēnešus rezidencē. Un beigās man bija jāuztaisa izstāde Palais de Tokyo. Tolaik viņi vēl tikai atvēra dažādas šī kompleksa daļas, kas iepriekš vēl nebija izmantotas. Un viņi man parādīja šo telpu, kas atrodas Palais de Tokyo apakšējā daļā ar savādām betona kolonnām vidū, tas it nemaz neatgādināja “balto kubu”. Man tas ļoti patika. Kad tur atnācu, ievēroju viltus sienu. Piegāju apskatīties, kas atrodas aiz tās, un ieraudzīju muzeja pažobeli, pilnu ar atkritumiem no iepriekšējās izstādes, kas bija izjaukta pirms dažām nedēļām. Muzejs grasījās tērēt aptuveni 10 000 eiro, lai to visu veiksmīgi izmestu.

Un tieši tad man radās šī ideja, jo tolaik daudzi mākslas vidē bija sākuši runāt par ilgtspējību. Tomēr gana bieži konkrēta mākslas darba izvietošana ekspozīcijā nav pārlieku “ilgtspējīga” vai arī tā patērē daudz elektroenerģijas. Tāpēc es piedāvāju Palais de Tokyo paturēt to visu vēl pusgadu, lai varētu notikt mana izstāde, un izmest jau pēc tam. Neviens man pat nelūdza uzzīmēt, ko tieši grasījos darīt, un tas bija patiešām labi. Pirmoreiz man uzticēja tik lielu projektu bez pūliņiem pārliecināt kādu par maniem plāniem. Es vienkārši pilnībā improvizēju, strādādams tā aptuveni divus mēnešus. Man nebija absolūti nekāda priekšstata par to, kādai būtu jābūt kopējai formai. Es sāku no vienas puses un vienkārši turpināju būvēt, pievienot un mainīt lietas. Ļoti aizraujoši!

dress my bitch up! 2010. Digitālā druka uz arhīva papīra, varš, misiņš, stieple, atrasti priekšmeti

Tāpat tu izdomāji vairākus projektus jomā, ko es sauktu par “atkritumu arheoloģiju”. Vienu no tiem tu īstenoji Vankūverā. Tur tu aplūkoji atkritumus kā naratīvu par sabiedrību – ko tieši un kāpēc cilvēki izmet.

To priekšmetu paliekas, ko sabiedrība vai civilizācija izmantojusi vai izmantojusi un izmetusi, kļūst par vienu no svarīgākajām liecībām par to, kā šie cilvēki dzīvojuši. Zini, arheologi ļoti interesējas par atkritumiem. Vankūvera tolaik piedzīvoja vētrainas pārmaiņas, jo bija iestājies nekustamo īpašumu bums. Tā tika pozicionēta kā pilsēta ar labvēlīgākajiem dzīves apstākļiem visā Ziemeļamerikā no apkārtējās vides un dzīves līmeņa viedokļa. Daudzus vecos vienģimenes namus iegādājās būvnieki, nelielus zemes gabalus apvienoja lielākos, lai būvētu kooperatīvās dzīvojamās mājas vai komerciālas ēkas. Visas šīs jaunās konstrukcijas tika radītas no rūpnieciskiem materiāliem, kurus ir ļoti grūti pārstrādāt, jo tajos ir daudz līmes, daudz ķimikāliju, savukārt vecās ēkas, kas tika nojauktas, bija celtas no tiešām unikāliem kokmateriāliem, kas pašlaik ir neaizvietojams resurss. Veci kokmateriāli kā resurss vairs nekur nav pieejami.

Tur, Vankūverā, runāja par “atkritumu pārveidošanu enerģijā”. Šos atkritumus sasmalcināja un sadedzināja, bet siltumu izmantoja enerģijas ieguvei. Un man bija ļoti žēl, jo tas ir resurss, kura mums vairs nekad nebūs. Un ar to sākās šis projekts – mantu vākšana pamestās mājās, kas bija nolemtas nojaukšanai, un šo materiālu izmantošana.

Tāpat es veicu dažādus pētījumus par vietējo atkritumu pārvaldīšanu. Vienā no atkritumu šķirošanas centriem es atklāju kāda darbinieka kolekciju, ko veidoja interesantas lietas, kas pēdējo piecpadsmit gadu laikā bija nonākušas atkritumos. Šis kolekcionārs, Paulo, bija ļoti kluss, vienkāršs puisis. Un viņš aplūkoja, ko cilvēki izmeta, un visu, kas viņam likās interesants, viņš atlika malā, lai pēc tam tiktu skaidrībā, no kurienes tas radies un kas tas ir. Un, kad tur biju es, tā sagadījās, ka veco atkritumu šķirošanas punktu grasījās slēgt un tika celts jauns. Bet jaunajā centrā viņa kolekcijai nebija vietas. Tam visam atkal bija jādodas uz izgāztuvi. Tad es lūdzu viņam atļauju izmantot visus šos priekšmetus. Un viņš piekrita, jo neredzēja tiem nekādu nākotni. Tā nu šīs instalācijas iekšpusē mēs izvietojām šo objektu kolekciju. Tur bija visdažādākie priekšmeti – vecas klavieres, pinbola automāti… Es īpaši meklēju lietas, kas ražotas Vankūverā vai tās apkārtnē. Tā nu mums bija milzīga objektu kolekcija, bet ļaudis vietējā mākslas galerijā, kas piedalījās projektā, bija ļoti satraukušies, ka apmeklētāji to visu aiznesīs. Viņi lika man pielīmēt vai piestiprināt visas šīs mantas pie instalācijas. Un galu galā, izstādes beigās, no tās bija aiznests gandrīz viss, un es par to ļoti priecājos. Kaut kas, kas bija izmests un zaudējis vērtību, jaunā kontekstā izskatījās ļoti eksotisks un vēlams. Un ļaudis to aizstiepa uz savām mājām kā savdabīgus nostalģijas priekšmetus. Tas mani tikai iepriecināja.

Salvage. 2017

Tu šajā jomā darbojies jau sen, vai tu jūti, ka cilvēki nedaudz mainās šajā ziņā – daudz vērīgāk raugās uz to, ko tie izmet, vai arī viss tomēr ir tāpat kā pirms gadiem desmit?

Tas nav vienkāršs process, tāpēc ka, kā jau sacīju par mūsdienu komerciālo ekonomiku, patērēšana tiek uzlūkota kā ekonomiskās izaugsmes pamatmodelis. Bet patērēšana ir ļoti dīvaina padarīšana. Pat tuberkulozi angliski kādreiz sauca consumption, jo tā “patērē” tevi visu. Lūk, ko es, piemēram, atklāju Vankūverā… Tā cenšas būt ekoloģiskākā pilsēta Ziemeļamerikā, ikvienam ir seši dažādi konteineri dažādiem atkritumu veidiem. Stiklam, plastmasai, organiskajiem atkritumiem… Tomēr, izpētot rūpīgāk, atklājās, ka ļoti bieži šos atkritumus pēc savākšanas sajauc kopā un ved uz izgāztuvi vienā kravā.

Vai arī plastmasu pārstrādā tikai tad, kad ievērojami palielinās naftas cenas. Bet, ja naftas cena krīt, pārstrādāt šo plastmasu nav ekonomiski izdevīgi, tāpēc tā vienkārši nonāk izgāztuvē. Kad to uzzināju, es aizdomājos par to, ka viss atkritumu šķirošanas mehānisms kaut kādā ziņā palīdz pastāvošajam patērēšanas modelim. Tāpēc ka cilvēks, izmetis kaut ko pareizās krāsas konteinerā, sajūt, ka ir izpildījis savu pienākumu un nu var atkal ko patērēt, jo nupat jau ir rīkojies pareizi. Tāpēc viss ir diezgan sarežģīti. Te nav vienkārši melns un balts. Tomēr cilvēki šodien, bez šaubām, ir daudz apzinīgāki. Globālā sasilšana vai klimata pārmaiņas – pirms gadiem piecpadsmit par to runāja tikai elite. Tagad, ja Deli uzsākšu sarunu ar taksistu par globālo sasilšanu vai klimata pārmaiņām, viņš zinās, par ko es runāju.

Diemžēl nav nemaz tik daudz vienkāršu veidu, kā paveikt savā dzīvē kaut ko, kas uzlabotu situāciju, ir jāpieliek daudz pūļu, lai izvairītos no tirgū dominējošo spēku ietekmes un spētu dzīvot kaut nedaudz “ilgtspējīgu” dzīvi. Esam tā kā iestrēguši, tomēr, bez šaubām, cilvēki tagad ir labāk informēti, viņiem ir lielāka apņemšanās censties darīt ko labu apkārtējai videi. Jautājums tikai par to, ko tieši var darīt. Vairums cilvēku viegli apvaino kādu citu, noveļ no sevis atbildību – pie vainas ir valdība vai industrija. Bet ieviest pārmaiņas pašam savā dzīvē? Tas nav vienkārši.

No projekta index Residual Fear (Solo). 2018

Bet kā ir ar tavu privāto dzīvi? Kāda ir tava personīgā attieksme pret atliekām un atkritumiem? Vai tava mākslas prakse to ietekmē?

Jā, protams. Piemēram, es vācu tējas un kafijas biezumus podiņos uz balkona, nevis izmetu tos atkritumu spainī. Tagad pat manā daudzdzīvokļu mājā esam ieviesuši atkritumu šķirošanu. Mūsu pagalmā it diezgan daudz koku, tāpēc ir arī daudz lapu. Interesanti, ka virtuves atkritumi paši par sevi tik viegli nesadalās. Taču, ja tos sajauc ar lapām, process noris daudz ātrāk. Tā nu mūsu rajonā organiskos atkritumus vāc atsevišķi. Agrāk manā mājā visu izmeta vienā konteinerā. Tagad “sausie atkritumi”, ko reizi nedēļā vai divās nedēļās atdodu izvedējiem, galvenokārt ir iepakojumi un tamlīdzīgi atkritumi. Bet pēc tam viņi tos sašķiro un pārdod tālāk, un saņem nedaudz naudas. Arī mani bērni darbojas lauku saimniecībā ārpus Deli. Un, kad raža ir gatava, mēs izmantojam tās produktus. Kaut kādu sīkumu līmenī mēs, bez šaubām, cenšamies. Tomēr, protams, vienmēr var izdarīt daudz vairāk.

Mēs sākām ar arhitektūru un tās ietekmi uz tavu karjeru mākslā. Tomēr arhitektūrai piemīt cita temporalitāte – ēkas var stāvēt gadsimtiem. Bet mākslas darbi, ja tie ir apjomīgi objekti, reizēm dzīvo tikai izstādes laiku. Ko tu par to domā?

Patiesībā, ja paraugies uz vernakulāro, tautas arhitektūru, šīs celtnes parasti pastāv tikai kādus 20–30 gadus. Un tad nākamā paaudze rada kaut ko, kas ir aktuāls tās laikam. Bet nākamā paaudze vēl pēc 20 gadiem atkal visu mainīs. Bet mēs pašlaik kā reiz esam iestrēguši ar ļoti sarežģītu infrastruktūru, visas šīs ēkas tiek uzceltas un tad stāv 50–100 gadus. Dzīve mainās, lietas mainās, bet šīs ēkas ir ļoti grūti mainīt, infrastruktūru ir ļoti grūti mainīt.

Ilgmūžība ir svarīga kategorija, tomēr reizēm nelieliem, īslaicīgiem žestiem vai darbībām ir daudz lielāka vērtība nekā lietām, kas turpinās un turpinās. Es nezinu, vai tas bija apzināti vai neapzināti, tomēr kopumā esmu īstenojis diezgan daudz projektu, kas ilguši ļoti īsu laika posmu. Kādas telpas vai projekta radītā pieredze iesakņojās cilvēku apziņā, bet pēc tam pats objekts, kas raisījis reakciju, pārstāja eksistēt. Tādā gadījumā jūs kaut ko atceraties ar atmiņas vai pieredzes palīdzību, nevis kaut ko atkal un atkal apmeklējot vai novērojot. Kad kaut ko izdzēšat, jūs arī atbrīvojat vietu kam jaunam. Šajā ziņā man patīk īslaicība.

Improvise. 2022. Bambuss, koira, pandāna un panambu lapas Aspinwall House kompleksā. Attēls: Kochi Biennale Foundation

Tieši pašlaik tavs apjomīgais projekts, vairākus metrus augstā instalācija ar nosaukumu Improvise, ir izstādīts Koči, Aspinwall kompleksa pagalmā. Vai pēc biennāles slēgšanas aprīļa vidū instalācija tiks nojaukta?

Mēs cenšamies atrast tai otro dzīvi. Kāds paziņa vēlas būvēt ekoloģiski tīru kūrortu Keralas mežos. Un, iespējams, viņš paņems šos materiālus un no tiem ko izveidos. Tāpēc ceru, ka tie nenonāks atkritumos.

Runājot par šo darbu…. Vai to varētu dēvēt par sava veida “meistarības sprādzienu”? Es domāju pašu konstrukciju, šo vijumu no stumbriem, lapām un līdzīgiem materiāliem.

Vispār, ja godīgi, man nebija patiešām labu meistaru darbam pie šī projekta. Es apmācīju strādāt ar bambusu vairākus strādniekus, kuri parasti nodarbojas ar grīdu likšanu. Tāpēc sprādziens, par kuru tu runā, patiesībā drīzāk ir saistīts ar manām domām un noskaņojumu šī projekta realizācijas laikā, jo darba procesu pavadīja daudz satraukuma un vilšanās. Tā nu es ļāvu šim noskaņojumam dominēt formas radīšanas procesā tā vietā, lai censtos to kontrolēt. (Smejas.)

লয় [Loy]. 2019. Konstrukcija no bambusa, niedrēm, auduma un virvēm ar iebūvētu interaktīvu elektronisko un akustisko sistēmu

লয় [Loy]. 2019

Šie dabas materiāli, bambuss un citi augu valsts produkti, – kā tu jūti to īpašības, to struktūru?

Indijā bambusam ir ļoti bagāta vēsturiskā perspektīva. Gadsimtu un tūkstošgažu gaitā no bambusa radīts milzum daudz objektu, tostarp tilti, mājas, kā arī galda piederumi, grozi, sīki amatniecības priekšmeti, virtuves trauki. Vēl ar bambusu notika tas, ka tas kļuva par ļoti svarīgu izejvielu papīra izgatavošanā. Tomēr vairums cilvēku, kuri patiešām labi prot strādāt ar bambusu, patiesībā no tā atsakās. Viņi, piemēram, nevēlas, lai jaunā paaudze strādātu ar bambusu, viņiem labāk patiktu, ja viņu bērni nodarbotos ar ko citu. Bet tikmēr elite, ja paraugāmies uz dizaina studijām Deli, Bombejā vai Eiropā, uzlūko bambusu kā pārsteidzošu, eksotisku, ilgtspējīgu materiālu. Tādējādi starp šiem abiem skatpunktiem pastāv milzīga pretruna. Un es gribu kaut kādā veidā to pārvarēt.

Vēl viens aspekts: laikmetīgā arhitektūra patlaban visdažādākajos veidos cildina parametriskas formas, ko iedvesmojusi daba un organiskās sistēmas. Tomēr dizaina studijas, kas strādā ar parametrisko arhitektūru, šo formu radīšanai visbiežāk izmanto 3D printerus, algoritmus, SAPR vidi. Bet es ko līdzīgu atrodu tradicionālajos pinumos, kur parametriskums jau sākotnēji ir neatņemama procesa daļa. Tāpēc es gribu pamēģināt izmantot amatniecību, lai nonāktu pie šīm parametriskajām formām, kas pašlaik tiešām ir modē. Tas ir vēl viens no man pieejamajiem veidiem, kā eksperimentēt ar ģeometriju. Grozi galvenokārt ir ļoti nelieli un ir paredzēti kā konteineri lietām. Es cenšos saprast, kā iespējams mainīt to mērogu. Un no konteineriem pārvērst tos par arhitektūras elementiem, kas ietver telpiskus apjomus, nevis tikai kaut kādus priekšmetus.

Bamsera Bamsi. 2017 / Bambusa plantācija konkrētai vietai, skaņu ainava. Silheta, Bangladeša. Ar Samdani Art Foundation atbalstu

Vai tu joprojām strādā pie sava ilgtermiņa projekta Bangladešā, kur tu centies radīt dzīvas, augošas bambusa statujas.

Jā, tas turpinās jau sešus gadus. Diemžēl 2020. un 2021. gadā es nevarēju turp aizbraukt pandēmijas un pārvietošanās ierobežojumu dēļ. Tomēr es centos pārvaldīt procesu ar WhatsApp ziņām. Un kaut kādā dīvainā veidā šī izpalikusī aktivitāte pēdējos divos gados pat ir nākusi par labu. Jo bambuss, ko audzēju, tagad ir patiešām labā formā. Ja runājam par šī projekta referencēm: Indijas austrumos, netālu no Bangladešas, pastāv dzīvi sakņu tilti no gumijkoku gaisa saknēm. Ar gumijkoka saknēm manipulē tā, lai tās augtu no viena strauta krasta uz otru pāri straumei. Lai izveidotu šādu tiltu, nepieciešami 70 līdz 150 gadi. Tas ir ļoti lēns process: ja cilvēks sāk celt šādu tiltu, tad to varēs izmantot labi ja viņa mazdēls.

Tāpēc es izdomāju projektu ar 20 gadu termiņu. Pirmajos piecpadsmit gados es gribu vienkārši eksperimentēt, muļķoties, izmēģināt visdažādākās lietas. Bet pēdējos piecus gadus es veltīšu, lai šie stādījumi kļūtu par pašģenerējošu sistēmu, kas pastāvēs daudz ilgāk nekā mana dalība.

Es tur izmēģināšu visdažādākās lietas: esam daudz pētījuši vietējas bambusa šķirnes, kā arī vairākas sugas, kuras es gribētu tur “ielaist”. Zeme, ko mums atvēlēja, pirms tam tika izmantota rīsu audzēšanai. Tai ir tādi kā pakāpieni, lai tā lietus sezonā applūstu – rīsiem patīk, kad uzkrājas ūdens. Bet bambusam patiesībā ne pārāk patīk ūdens, precīzāk, tam patīk augt ūdens tuvumā, taču augstāk par tā līmeni. Tāpēc es nolēmu izveidot šajā rajonā vairākus uzbērumus, kur audzēt bambusu, un tā vietā, lai ņemtu zemi kur citur, es izraku dīķi un izmantoju vietējo augsni. Pēc tam mēs izmantojām vietējo zāli, lai nostiprinātu šo augsni un to neaizskalotu lietus. Augsnes mēslošanai mēs izmantojām govju mēslus no vietējās piena fermas. Tā kā radās dīķis, mēs tajā ielaidām zivis un automātiski ieguvām vardes un čūskas, bet līdz ar tām uzradās arī putni. Bet aprīlī un maijā uzradīsies daudz jāņtārpiņu. Un, sekojot augu attīstībai, es manipulēju ar zaļo bambusu, piešķirdams tam dažādas formas, kā arī izmantoju nedaudz ievākta bambusa, lai šīs formas skulpturāli papildinātu. Vēl viena lieta, ko tur izmēģinu, ir pūšaminstrumenti no bambusa. Šādā veidā atkarībā no gadalaika un vēja virziena jūs iegūstat dažādas skaņu ainavas.

Bamsera Bamsi. 2017 / Bambusa plantācija konkrētai vietai, skaņu ainava. Silheta, Bangladeša. Ar Samdani Art Foundation atbalstu

Izskatās, ka tu radi savdabīgu bambusa paradīzi…

Visinteresantākais šai visā ir tas, ka nav fiksēta galējā mērķa. Un es katru gadu dodos turp, lai ko izmēģinātu. Piemēram, nākamajā reizē es ceru paņemt līdzi vairākus mūziķus, savus draugus, un kopā ar viņiem pastrādāt pie dažādiem mūzikas instrumentiem. Tas ir pilnīgi atvērts projekts. Un man tas patīk.