Gaisma. Zaudējuma transformācija
Intervija ar mākslinieci Sanitu Tauriņu
Līdz 31. augustam Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā skatāma Latvijas Laikmetīgās mākslas centra veidota grupas izstāde “Kā es jūtos pēdējā laikā” (kuratore Laura Brokāne). Tās tematisko mugurkaulu – dažādus psihiskās veselības aspektus – savos pārdomu un tēlainās izteiksmes savienojumos izvērš divpadsmit laikmetīgās mākslas pārstāvji, katrs savā darbā atklājot personīgās pieredzes, kā arī plašāk pievēršoties jautājumiem par sabiedrības aizspriedumiem un tēmas stigmatizāciju.
Ar šo izstādi Medicīnas muzejs atgādina, ka potenciāls veicināt sabiedrības labbūtību piemīt arī mākslai. Tās valoda piedāvā īsceļus, kā satikties ar sevi, nonākt līdz traumatiskajam samezglojumam vai sāpju kodolam. Tomēr vēl ne tik sen Medicīnas muzeja mākslas kolekcija tika veidota no mākslinieciskajā vērtībā diskutablām vecmeistaru darbu kopijām un pasūtījuma darbiem, kuru autoriem netika dota radoša brīvība sižetu un vizuālo risinājumu izvēlē.
Izstādi “Kā es jūtos pēdējā laikā” ievada mākslinieces Rasas Jansones veidotā instalācija “Irēna”, kurā ietverta sava laika muzeja štata mākslinieces – muzeja dibinātāja Paula Stradiņa meitas Irēnas Stradiņas pašportrets. Gleznotāja Irēna Stradiņa, tā arī neguvusi savā dzīvē radošo piepildījumu, no tās šķīrās pašrocīgi. Izstāde noslēdzas ar Sanitas Tauriņas darbu “Tiekšanās uz svelmi un smeldzīgu klusumu”, kura nosaukums aizgūts no viņas dēla – mūziķa Matīsa Runtuļa pēdējā mūzikas albuma ar šādu pašu nosaukumu.
Irēna Stradiņa savu dzīvi beidza 1972. gadā, Matīss Runtulis – 2020. gadā. Abus šos traģiskos notikumus šķir gandrīz piecas desmitgades, bet, neatkarīgi no laikmeta, šos straujaprautos likteņus vieno nespēja rast risinājumus savas personiskās brīvības atgūšanai caur patiesas mākslas radīšanu. Abus tos vieno nespēja pretoties novecojušai un nelabvēlīgai sistēmai. Abi šie stāsti liek izvērtēt psihiskās veselības ārstniecības prakses šodien un pirms pusgadsimta, kā arī pārskatīt sabiedrībā pārmantoto nespēju empatizēt.
“Tiekšanās uz svelmi un smeldzīgu klusumu”, 2023. Uz stikla pārnests izšuvums (Matīsa rokraksts). Izstāde “Kā es jūtos pēdējā laikā” Medicīnas vēstures muzejā
Virzoties pa iekšējās gaismas izgaismotu mākslas ceļu, Sanita Tauriņa turpina savu sarunu ar dēlu. Viņas darbs izvietots izstādi noslēdzošajā telpā, aiz kuras logiem sakuplojušas kļavas. Brīžos, kad vējš pāršķirsta piecstaraino lapu biežņu, telpa piepildās ar neviendabīgu gaismu, ar kuru saspēlē darbs iegūst atšķirīgu noskaņu. Te blāvākas, te spožākas gaismas driskas uz stikla plāksnes pasvītro vai pieklusina atsevišķus Matīsa rokraksta fragmentus. It kā viņš runātu caur gaismu un tās ritmā. Melnā pavediena izšuvums, teju kā vējā izkaisīti pelni, vēl izzīmē pēdējās figūras, pēdējās līnijas… Tā ir pēdējā fāze, kurā ķermeniskā viela vēl spēj aizsegt gaismu. Līdz tā pati pārvērtīsies gaismā.
“Tiekšanās uz svelmi un smeldzīgu klusumu”, 2023. Uz stikla pārnests izšuvums (Matīsa rokraksts). Izstāde “Kā es jūtos pēdējā laikā” Medicīnas vēstures muzejā
Divpadsmit mākslinieku grupai, kuru darbi eksponēti izstādē “Kā es jūtos pēdējā laikā”, tu pievienojies teju pēdējā brīdī.
Jā, tās sagatavošanas darbi tika aizsākti jau pirms četriem gadiem, taču kuratore Laura Brokāne ar priekšlikumu dalībai mani uzrunāja kādu mēnesi pirms izstādes atklāšanas. Tas sakrita ar laiku, kad gatavoju savu diplomdarbu Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstila nodaļas maģistrantūrā. Darbu es veltu savam dēlam. Tā kopums līdz 2. jūlijam skatāms Latvijas Mākslas akadēmijas Piektajā diplomandu izstādē, kamēr Medicīnas muzejā es piedalos tikai ar nelielu fragmentu.
Par ko runā šis darbs? Un kā tas iekļaujas izstādes kopējā naratīvā?
Kā inspirācija manam darbam kalpo mana dēla skumjās sarakstīts dzejolis, un tas īstenots kā sava veida terapija – kā mana saruna ar dēlu. Darbs stāsta par skaistajām mākslinieka skumjām. Par skumjām, kas motivē lieliem, radošiem darbiem. Tādi cilvēki kā Matīss, kurš bija vienpatis, bijuši visos laikos. Tie ir cilvēki, kuriem nav vajadzīgs sabiedrības radītais skrējiens. Viņi tam netiek līdzi, un viņiem tas arī nav vajadzīgs. Viņi labi jūtas savā radošajā telpā, radot jēgpilnas lietas. Sabiedrības spiediens bija tas, kas veicināja Matīsa trauslās telpas sabrukšanu.
Kopējā tēma šajā izstādē pasniegta iespējami gaišā un cerīgā noskaņā, turklāt dažādās dimensijās no dažādiem leņķiem – sākot no personīgiem pārdzīvojumiem un atmiņām līdz plašākam vēstījumam sabiedrībai. Kopums ir spēcīgs un uzrunājošs, un man ir sajūta, ka Matīsa stāstam tajā bija jābūt. Mūsu ģimene saskārās ar galējo un sliktāko pieredzi, tomēr arī šis stāsts ir skatāms vairākās dimensijās. Es centos atklāt to, kam manam dēlam bija jāiet cauri, taču katrs personīgi var šķetināt – vai tā ir tikai viena cilvēka problēma vai tomēr sabiedrības.
“Tiekšanās uz svelmi un smeldzīgu klusumu”, 2023. Uz stikla pārnests izšuvums (Matīsa rokraksts). Izstāde “Kā es jūtos pēdējā laikā” Medicīnas vēstures muzejā
Vai tekstila māksla apzināti tika izvēlēta kā medijs, caur kuru virzīties uz priekšu šajā sāpju ceļā?
Gadu pēc Matīsa aiziešanas es apjautu, ka izglītība varētu būt sava veida glābiņš. Rokdarbos varu stundām ilgi izpausties, taču akadēmijā secināju, ka vēl vairāk mani uzrunā tieši konceptuālā domāšana. Tekstils tomēr ir ļoti starpdisciplināra māksla, kurā iespējams iekļaut visdažādākos materiālus un tekstūras. Arī mans diplomdarbs ir multimediāla instalācija, ko veido izšuvums, videodarbs un Matīsa mūzika.
Šis dažādo materiālu un tehniku pielietojums, iespējams, ir veids, kādā atšķetināt neskaitāmos iekšējos samezglojumus.
Varbūt pastāsti vairāk par tehniku, kādā tapis šis konkrētais darbs!
No tekstiltehnikām vistuvākā man ir izšūšana ar roku, kurā, manuprāt, iespējams panākt ļoti mūsdienīgus efektus.
Sava veida simbols manā darbā ir melnais pavediens, kas simbolizē ceļu – līniju, kas dažbrīd ir klāra un saprotama, bet citkārt sapiņķējas pavisam neatrisināma. Vietām manā darbā izmantots plāns diegs, Vecrīgas motīvos tas jau ir biezāks, dzejolī un portretā izmantoti zīda un kokvilnas pavedieni. Ir arī resnāka dzija, un visbeidzot arī skaņas tehnikas kabelis.
Izšuvums apzināti veidots nepabeigti, līnija nedodas uz priekšu, bet visu laiku atkārtojas tādā kā cilpā. Līdz ar to mans izšuvums ir tāds nevienmērīgs un porains. Tā nepabeigtības sajūta piedod trauslumu, jo vēlējos radīt trauslu mākslinieka radošo telpu. Stikls savukārt simbolizē trauslo Matīsa būtību, – viņa trauslo namiņu, kurš sabruka.
“Tiekšanās uz svelmi un smeldzīgu klusumu”, 2023. Instalācija telpā, uz stikla pārnests izšuvums. Latvijas Mākslas akadēmijas Piektā diplomandu izstāde
“Tiekšanās uz svelmi un smeldzīgu klusumu”, 2023. Instalācija telpā, uz stikla pārnests izšuvums. Latvijas Mākslas akadēmijas Piektā diplomandu izstāde
Šķiet, ka stikla pamatni klāj kūstoša apledojuma garoza.
Savos eksperimentos atklāju, ka varu radīt brīnišķīgu efektu, izšujot tieši uz plastikāta plēves. Līdzīgā tehnikā strādā dāņu māksliniece Dite Sorensena (Ditte Sørensen), kura izšuj mana mīļākā mākslinieka Egona Šīles darbus. Man ļoti gribētos viņu uzrunāt un aizbraukt uz kādu meistarklasi.
Plēvei uzlejot ūdeni, tā daļēji izšķīst, un paliek izšuvums ar nelielu līmes kārtiņu, kurā dabiski izveidojas skaisti burbulīši, – tā darbs kļūst savā ziņā asarains. Šī kārtiņa savukārt palīdz izšuvumam pielipt pie organiskā stikla. Varētu teikt, ka tā ir mana autortehnika.
“Tiekšanās uz svelmi un smeldzīgu klusumu”, 2023. Instalācija telpā, uz stikla pārnests izšuvums. Latvijas Mākslas akadēmijas Piektā diplomandu izstāde
Caur dzeju, mūziku un sajūtu fiksācijām Matīss savas iekšējās pasaules turbulences tiecās paust uz āru. Šķiet, viņš tomēr to darīja nepietiekami skaļi…
Jā, viņš daudz fiksēja savus stāvokļus zīmējumos un dzejā, kā arī vienkārši pierakstot savas sajūtas. Viņam bija vairākas šādas klades, no kurām es izvēlējos dažus fragmentus, ko arī izmantoju izšuvumos.
Sākumā Matīss, klusi iedziļinoties sevī, radīja nopietnu mūziku, bet pēdējos gados kliedza arvien skaļāk. Jautājums – vai mēs sadzirdējām? Mums likās, ka viss būs kārtībā, mēs tam tiksim pāri. Viņš kliedza vēl skaļāk. Viņa pēdējais albums “Tiekšanās uz svelmi un smeldzīgu klusumu” jau bija konkrēts kliedziens.
Interesanti, ka, ieskatoties biogrāfijās, atklājas, vairākiem māksliniekiem ar līdzīgu likteni ir bijuši līdzīgi izpausmju veidi. Šai tēmai arī pieskāros savā maģistra darbā.
Kas ir tas vienojošais – kāda ir bijusi šo mākslinieku kopējā valoda un “kliedziens”?
Kā piemērus es pieminu Virdžīniju Vulfu, Vinsentu van Gogu, Kurtu Kobeinu un citus. Kurts Kobeins, līdzīgi kā Matīss, zīmēja melnbaltajā tehnikā, arī viņam bija izstrādāts komiksu tēls, kas pasmejas par sevi. Viņi abi rakstīja dzejoļus un tekstus, viņiem bija līdzīga simbolu sistēma.
Matīsam tuvs bija melnbaltais pieskāriens, un viņš gan rakstīja, gan zīmēja tādā nepārtrauktās līnijas tehnikā. Es mēģināju izsekot autoriem, kas šādi zīmējuši, un uzgāju, ka arī spāņu dzejnieks Federiko Garsija Lorka zīmēja nepārtrauktās līnijas stilā. Viņš gan radīja ilustrācijas savām grāmatām, gan spēlējās ar tekstiem vizuāli. Arī Matīsa dzejolis, kas izstādīts Medicīnas muzejā, ir kā pašpietiekams vizuāls darbs.
“Tiekšanās uz svelmi un smeldzīgu klusumu”, 2023. Instalācija telpā, uz stikla pārnests izšuvums. Latvijas Mākslas akadēmijas Piektā diplomandu izstāde
Pēc Matīsa nāves kopā ar domubiedriem izveidojāt projektu “Divi9” ar mērķi mākslas valodā izgaismot un pievērst uzmanību garīgās veselības un atkarības problemātikai Latvijā. Kāda ir šī projekta dinamika šobrīd?
Projekts šobrīd nav aktīvs. Tolaik organizējām vienreizēju četru izrāžu ciklu. No skatītāju puses atsaucība bija liela, kaut gan izrādes notika sarežģītajā Covid-19 pandēmijas distancēšanās periodā, taču no valsts mediju puses sagaidījām, saukšu to tā – “pieklājīgu noklusēšanu”. Un ignoranci. Ja privātie mediji, neatnākot uz izrādi, vismaz pārpublicēja notikuma relīzi, tad valsts mediji vienkārši izlikās, ka tāda relīze nav nosūtīta.
Taču būtiskākais ir tas, ka šo trīs gadu laikā, ejot cauri sāpēm un mēģinot tikt pāri zaudējumam, ne tikai es, bet arī Matīsa tēvs – mēs esam transformējušies. Ja sākumā gribējās kliegt un runāt par netaisnību, tad tagad vairs nevēlos pozicionēt Matīsa darbus un atmiņas par viņu, sasaistot ar problēmām. Vēlos visu transformēt citādi. Pasniegt to vieglā, skaistā gaismā. Zinu arī, ka Matīss negribētu, lai mēs runājam par problēmām. Matīsam nekas nepietrūka, viņš arī ne no viena neko neprasīja. Viņš bija nopietns un dāsns cilvēks, tāpēc gribu, lai sajūta par viņu tāda arī paliek. Vēlos, lai cilvēki saprot, ka skumjas nav emocionālais stāvoklis, no kura būtu jāmūk, – tas var būt arī izaugsmi veicinošs. Skumju stāvoklī mēs izvērtējam un saprotam vērtības, lietu patieso būtību.
Tomēr gribu vaicāt, vai neilgajā projekta periodā izdevās īstenot vienu no izvirzītajiem ilgtermiņa mērķiem, proti, sadarbību ar speciālistiem valsts un veselības aprūpes sektorā, lai kopīgi meklētu un atrastu risinājumus mentālās veselības un atkarības problemātikai Latvijā?
Mums tolaik bija tikšanās ar Veselības ministrijas pārstāvjiem, kurā skaidri un gaiši tika pateikts, ka neesam vienīgie, – ir jau vēl mentālās veselības atbalsta biedrība “Ogle” un citi. Taču ministrijai ir savs budžeta ietvars, un viss esot jāplāno laicīgi. Mēs gan naudu neprasījām. Mēs, piedāvājot savu platformu, centāmies meklēt kaut kādus sasaistes punktus. Mums tika norādīts, ka principā lienam ne savā lauciņā.
Otra lieta ir mūsu personīgais stāsts. Arī mūsu dēls mēnesi pavadīja psihiskās veselības aprūpes iestādē, – un es zinu, kādos apstākļos viņš tur bija un ar kādu attieksmi saskārās. Uzskatu, ka šīs ārstniecības iestādes Latvijā ir ārkārtīgi degradējošas. Matīsa pašnāvība notika trīs nedēļas pēc iznākšanas no iestādes. Pēc viņa izrakstīšanas mums netika sniegts neviens komentārs, mēs pat neredzējām ārstu. Mēģinājām saorganizēt tikšanos, taču vēl šodien neesam viņu satikuši. Tās bija dzelzs durvis, aiz kurām Matīss tika ieslēgts. Kad viņu izrakstīja, durvis atvērās, – smaidošs Matīss iznāca laukā, mēs apskāvāmies, un tā arī nekad nevienu aiz tām durvīm neieraudzījām.
“Tiekšanās uz svelmi un smeldzīgu klusumu”, 2023. Instalācija telpā, uz stikla pārnests izšuvums. Latvijas Mākslas akadēmijas Piektā diplomandu izstāde
Vai pirms tam tika aktualizēts jautājums par patiesu nepieciešamību doties šajā ārstniecības iestādē?
Zināmu apstākļu dēļ Matīss tajā tika nogādāts mums nezinot. Par šo faktu uzzinājām tikai trešajā dienā, kad Matīsa tēvs sāka viņu meklēt. Mums neviens nepiezvanīja.
Es pieņemu, šajā medicīnas nozarē ir savs problēmu loks, taču man šķiet, ka tas ir ārkārtīgi bezatbildīgi un virspusēji samest gan narkotiku atkarīgos, gan par smagiem noziegumiem apsūdzētos – visus vienā istabā. Matīss gan daudz ko nestāstīja, bet mums regulāri bija jāved liels kvantums cigarešu, – acīmredzot tā ir kaut kāda iekšējā valūta. Gluži kā cietumā.
Šķiet, problēma nav tikai medicīnas sistēmā, – par sevi liek manīt arī kritiski zemais cilvēciskuma koeficients. Tas attiecināms arī uz sabiedrības aizspriedumiem un kopējo šīs tēmas stigmatizāciju.
Vienmēr jau pastāv kāds procents cilvēku, kuri aizdomājas un maina savu attieksmi, taču, manuprāt, mums ir jābūt pacietīgiem un jāgaida paaudžu nomaiņa. Skarbi, bet šo mantojumu tik vienkārši nevar dabūt ārā. Turklāt tie nav tikai jautājumi, kas saistīti ar mentālās veselības lietām. Tā ir arī homofobija, rasisms, utt. Šodien ir diena, kad tiks ievēlēts Latvijas prezidents [saruna notiek 31. maijā, 2023]. Man visatbilstošākā un spēcīgākā kandidatūra šķiet mūsu ārlietu ministrs Rinkēviča kungs.
Kāda mums vispār ir daļa gar citu cilvēku personīgo dzīvi? Kādas tiesības citiem ir spriest par cilvēka seksuālo orientāciju? Kāds tam visam ir sakars ar prātu un erudīciju!? Taču cilvēki Latvijā jūtas ārkārtīgi pārliecināti to darot. Performanču māksliniece Daniela Vētra to nosauca par “agresīvo pareizību”. Tas ir precīzākais, ko esmu dzirdējusi. Tā pareizība ir tiešām agresīva un dominējoša.
Savulaik Indija bija kļuvusi par to pasaules malu, kur visbiežāk pavadīji ilgākus atvaļinājumus, un vēlāk kopā ar Matīsa tēvu [Viktoru Runtuli] īstenojāt kabarē eksperimentus. Varbūt kādas no Austrumu garīgajām praksēm ir palīdzējušas šajā periodā?
Man palīdzējušas ir budistu mantras, kuras klausos. Arī mans jogas un elpošanas ceļš. Pirmajā gadā man palīdzēja ūdens. Stundām sēdēju vannā un izkāpu tik tad, kad biju nosalusi.
Ne tikai Indija, man ļoti tuva ir arī Nepāla. Laikā, kad aizgāja Matīss, šeit sākās pandēmijas vilnis un izolēšanās laiks, kas man ļoti palīdzēja. Es varēju būt viena un audzēt savu caurumu ciet. Ja būtu bijis aktīvais darba posms, tad gan es pazustu kādā klusā Himalaju templī.
Šobrīd tava dzīve rit ne tai klusākajā vietā.
Jā, jau astoņus mēnešus esmu Spānijā. Mana dzīve notiek starp divām pilsētām – Rīgu un Madridi. Šī pilsēta ir sava veida terapija, jo joprojām savā dzīvē meklēju gaišākas notis. Man ar spāņiem sakrīt temperaments. Man patīk uz ielām uzrunāt nepazīstamus cilvēkus un visas veikala pārdevējas ir manas draudzenes. Pa ceļam uz darbu saņemu tik daudz smaidu, ka pietiek visai dienai. Šajā periodā tas ir tas, kas man ir nepieciešams. Tolaik tas bija klusums.
Madridē ierados Erasmus pusgada programmā. Nokļuvu Modes nodaļā un lecu iekšā pavisam jaunā lauciņā. Man patika. Savai pasniedzējai jautāju, vai nevar ieteikt veidu, kādā es varētu Madridē aizķerties – varbūt ar savām tekstila tehnikām varu padarboties kādā prakses vietā. Viņa man atrada modes mākslinieku Leonardo Kano (Leonardo Cano), kurš tieši meklēja prasmīgas rokas. Viņa darbi ir skulpturāli, daudz tiek izmantots rokdarbnieku veikums – izšuvumi, tamborējumi, keramika utt. Šobrīd sadarbojamies, un tad jau skatīsimies, kur tas aizvedīs.
Kāda šobrīd ir sajūta – vai līdz ar šī diplomdarba izstrādi kāda daļa sāpju tiks terapeitiski aizstrādāta prom? Vai tomēr turpināsi mākslas ceļu iet, sasaistot to ar dēlu?
Es domāju, ka manā dzīvē nekas būtiski nemainīsies. Matīss ir mans mīļākais cilvēks. Viņš ir arī mans lielākais skolotājs. Matīsa klātbūtni es jūtu, un tā nekur nepazudīs. Jebkurš mans darbs, jebkura mana rīcība būs saistīta ar viņu.
