Glezna ir laika sabiezējums

29.06.2023

Saruna ar Katarīnu Grosi par viņas personālizstādi Bernes Mākslas muzejā

Pirmo reizi es Katarīnu Grosi (Katharina Grosse) ievēroju pirms divdesmit gadiem, savā prātā piereģistrējot kā “to vācu mākslinieci, kas ir tik stipra, ka savā grandioza mēroga gleznu realizācijā var mēroties spēkiem ar vīriešiem”. Ar to pietika, lai es viņu pieskaitītu māksliniecēm feministēm. Tagad, protams, saprotu, ka mākslinieces mērķis nekad nav bijis konkurēt ar vīriešiem fiziska spēka ziņā; viņas “stratēģija” bija daudz sarežģītāka: mest izaicinājumu pašai glezniecībai, tik būtiskam mākslas kanona elementam, kur izteikta ir vīriešu dominante.

Skats no Katarīnas Groses izstādes “Studio Paintings: 1988–2022” Bernes Mākslas muzejā / Foto: © Rolf Siegenthaler / Kunstmuseum Bern

Izstāde ar pieticīgo nosaukumu “Studio Paintings: 1988–2022”, kas bijas aplūkojama Bernes Mākslas muzejā līdz jūnija otrajai pusei, bija fantastisks izcilās abstrakcionistes mākslas mazāk pazīstama atzara reprezentācija. Līdz šim neredzētās gleznas atklājās ne kā vienkārša ideju laboratorija mākslinieces lielformāta in situ gleznojumiem, bet jēgpilns mozaīkas gabaliņš viņas plašākajā skatījumā ne tikai uz glezniecību, bet realitāti vispār. Bernes Mākslas muzeja galvenās kuratores Katlīnas Bīleres veidotā izstāde piedāvāja 42 darbus, kas parādīja, kā Grose pārskata un no jauna atklāj dažādas tekstūras, formas, virsmas un krāsu kombinācijas, turpinot eksperimentēt ar tehnikām, krāsu paleti un sev raksturīgo trafaretu un krāsas aerosolu pielietojumu.

Izstāde bija daļa no Bernes Mākslas muzeja cikla, kas iecerēts, lai dotu vārdu nozīmīgām mūsdienu māksliniecēm. Muzejam, kuru sagaida vērienīgi paplašināšanas darbi, ir iespēja māksliniecēm sniegt praktiski neierobežotu rīcības brīvību. 2025. gadā Groses pēdās sekos latviešu māksliniece Daiga Grantiņa.

Tātad – kā Grose met izaicinājumu (abstraktajai) glezniecībai? Sekojošie ir daži aspekti, kas mani uzrunāja visspēcīgāk.

Pirmkārt, Groses aerosolkrāsu un trafaretu tehnikā veidotajās gleznās, lai cik tās spēcīgas, trūkst ar līdzīgiem paņēmieniem strādājošo vīriešu žestisko, ekspresīvo triepienu. Viņas gleznas ir decentralizētas; tās izvairās no subjektivitātes, tā vietā uzsverot ritmu un kustību (kā arī to pārrāvumus). Groses audekli un koka paneļi gandrīz nerada autonomu darbu iespaidu. Tie drīzāk ir kā ieskats plašākā pinumā, kas sniedzas ārpus viena atsevišķa audekla robežām. Viņa pasvītro mākslas darba autonomijas – un tātad arī Meistara – neiespējamību un mūsu dabisko integrētību sociālajā realitātē.

Otrkārt, Grose apgāž kartēzisko priekšstatu par prātu kā kaut ko pilnībā šķirtu no miesiskā ķermeņa. Viņa vēršas pret dziļi iesakņojušos pārliecību, ka jutekļi un realitātes uztvērumi ir nepatiesības un ilūziju avots. Viņas mākslai, tieši otrādi, nepieciešama fiziska klātbūtne un kustība, lai darbi patiesi atdzīvotos.

Treškārt, viņas pieeja glezniecisko hierarhiju destabilizēšanai – iesaistot redīmeidus, ļaujot dominēt negatīvajai (baltajai) telpai un atsedzot sienas aiz uzplēstā audekla – neļauj baudīt mākslu bez piepūles. Uz mirkli mums atvēlēts iegremdēties košajās krāsās, bet tikpat ātri kāds zars, žoga dēlis vai ar krāsu neaizpildīts tukšums, kas pretojas ritmiski repetitīvajām līnijām, mūs izspļauj no gleznieciskās virsmas. Citiem vārdiem, viņa neļauj savam skatītājam aizmirst, ka tā ir tikai uzgleznota ilūzija. Viņa neatlaidīgi stumj mūs atpakaļ realitātē. Realitātē, no kuras mēs nekad nespējam pilnībā norobežoties un kurā mēs vienmēr paliekam integrēti. Tas ir visradikālākais feminisms, kas robežojas ar budismu.

Savā Bernes izstādē Grose, lai gan arī tur bieži balansējot uz robežas ar instalācijas un par performances definīciju, no jauna apliecināja savu uzticību glezniecībai. Mākslinieces drosme, nopietnība un prieks, ko šis medijs viņai sagādā, apliecina, ka viņa ir cienīga nēsāt titulu, ar ko reizēm tiek apveltīta – izcilākā gleznotāja starp mūsu laikabiedrenēm.

Mūsu saruna notika pēc Bernes izstādes atklāšanas. Es tajā pieskāros tādām idejām kā feminisms, vācu romantisms, Gestamtkunstwerk, dihotomija starp realitāti un ilūziju un citām tēmām.

Skats no Katarīnas Groses izstādes “Studio Paintings: 1988–2022” Bernes Mākslas muzejā / Foto: © Rolf Siegenthaler / Kunstmuseum Bern

Izrādās, tā nav nekāda nejaušība, ka šī izstāde notiek Šveices nelielajā konservatīvajā galvaspilsētā Bernē. Tieši Bernes Kunsthallē, leģendārajā izstāžu centrā, kur 1969. gadā Haralda Zēmana pārraudzībā pasaulē nāca laikmetīgā māksla, jūs 1998. gadā pirmo reizi atļāvāties izkāpt ārpus audekla robežām un iznākt sociālajā telpā. Vai šī jums ir īpaša atgriešanās Bernē?

Jā, tā tiešām ir. Šeit, Bernes Kunsthallē, 1998. gadā pēc kuratora Romana Kurcmeijera uzaicinājuma es pirmo reizi savu darbu radīju, izsmidzinot krāsu tieši uz jau eksistējošās arhitektūras. Šī darba tapšanas gaitā es tik daudz ko atklāju un iemācījos – kā glezna izturas telpā un kā tai rodas pilnīgi jauna telpiskā programma.

Skats no Katarīnas Groses izstādes “Studio Paintings: 1988–2022” Bernes Mākslas muzejā / Foto: © Rolf Siegenthaler / Kunstmuseum Bern

Cik daudz fiziska spēka un piepūles jūsu darbs reāli prasa? Vai jums toreiz nelikās, ka esat ielauzusies pasaulē, kurā dominē vīrieši? Vai tas deva jums jaunu pārliecību par sevi, sasaucās ar feminismu?

Fiziskā kustība manā darbā neapšaubāmi spēlē ļoti lielu lomu, un tomēr tā ir tik cieši saistīta ar garīgo spēku. Iesākumā es tā līdz galam pat neaptvēru, kā mūs apspiež patriarhālā sistēma, cik spēcīgi tā mūs kontrolē. Es to ignorēju, lai varētu radīt savu darbu.

Skats no Katarīnas Groses izstādes “Studio Paintings: 1988–2022” Bernes Mākslas muzejā / Foto: © Rolf Siegenthaler / Kunstmuseum Bern

Kāpēc jums nepietiek ar metafizisko prātu, ja runa ir par to, kā tiek uztverti jūsu darbi? Kāpēc jūs vēlaties iesaistīt arī mūsu ķermeņus ar visām tiem piemītošajām ilūzijām?

Es ilūziju saprotu kā iespēju lauku. Nav nekādas atšķirības starp realitāti un iztēli. Gleznošana man piedāvā iespēju notvert vienu sīku puteklīti no domām, kas traucas cauri manam prātam. Tāpēc glezna ir atvērta sistēma. Manā gadījumā tā, šķiet, izkristalizējas kaut kādā kustības un telpisko attiecību sajaukumā un tad materializējas, ienākot kaut kur no ārpuses un piezemējoties kādā konkrētā laukumā – vai nu tas būtu zem klajas debess, uz nostiepta audekla vai kādiem citiem materiāliem, kas man pieejami konkrētajā situācijā.

Skats no Katarīnas Groses izstādes “Studio Paintings: 1988–2022” Bernes Mākslas muzejā / Foto: © Rolf Siegenthaler / Kunstmuseum Bern

Katarīna Grose. Bez nosaukuma, 2020. Audekls, koks, eļļa, 299 x 605 cm / Foto: Jens Ziehe / Courtesy: Galerie nächst. St. Stephan Rosemarie Schwarzwälder, Wien, Österreich / © 2023, ProLitteris, Zurich

Fakts, ka jūsu darbā nav stingra nodalījuma starp arhitektūru, dizainu, skulptūru, glezniecību, performanci, teātri un pat tehnoloģiju, uzvedina uz domām par Gesamtkunstwerk, totālo mākslas darbu. Kaut vai jūsu samērā nesenā izstāde laikmetīgās mākslas galerijā Hamburger Bahnhof. Vai šī vāgneriskā ideja iespaidojusi to, kā jūs uztverat realitāti kopumā? Kāpēc tā jums šķiet būtiska jūsu mākslas praksē?

Es nedomāju par savu mākslu kā par Gesamtkunstwerk. Man šķiet, ka tā turpina alu gleznojumu vai fresku tradīcijas, ieceļot gleznu asimetriskās attiecībās ar arhitektūru vai konkrēto situāciju.
Patiesi iedvesmojošs man šķiet arī futbols – tas, kā spēlētāji paredz cits cita tālākās kustības, kā viņi sadala laukumu un kopīgi veido stratēģiju, reizē spēlējot un izstrādājot spēles plānu, laukumā kombinējot iepriekš izmēģinātus gājienus un spontānas jaunas idejas.

Skats no Katarīnas Groses izstādes “Studio Paintings: 1988–2022” Bernes Mākslas muzejā / Foto: © Rolf Siegenthaler / Kunstmuseum Bern

Jūs arī turpināt izcilo vācu romantisma tradīciju, paceļot jaunā līmenī Gerharda Rihtera mantojumu. Tāpat kā viņa mehāniskās abstraktās gleznas, arī jūsu (otas) triepiens – ekspresīvs, tomēr depersonalizēts, pat mehānisks – ir deromantizējis glezniecību. Kādi ir tie jautājumi, par kuriem jūs esat risinājusi (un turpināt risināt) dialogu ar viņu?

Es gribu panākt, lai manu darbu klātbūtne ir pēc iespējas vairāk sajūtama mūsu sociālajā audumā un piedāvā priekšstatus par alternatīvu domāšanu.

Kanta estētiskā vienlīdzība (gaumes spriedums, kas ir reizē subjektīvs un universāls) tiek uzskatīta par principu, uz kura pamatiem izveidojusies mūsdienu demokrātija. Arī jūsu mākslas fenomenoloģiskais pieredzējums rosina dinamiskus un vienlīdzīgus skatpunktus un veido saikni ar sociopolitisko iztēli. Kā formulējas šī jūsu mākslas politiskā dimensija? Vai tas ir kaut kas, ko kritiķi jūsu darbam piedēvē post factum, vai arī jums ir tāda samērā apzināta intence jau pašos pirmsākumos?

Vai gan mēs neesam gatavi beidzot pagriezt muguru modernisma principiem? Es nudien nezinu, ko kritiķi piedēvē maniem darbiem. Skatpunktu daudzskaitlība būtiski iespaido manu procesu, veidojot konkrētai vietai piesaistītus darbus. Tie spiež mani ienirt gandrīz translingviskās zonās, kas nozīmē, ka es sastopos ar aspektiem, kurus nesaprotu, kad mēģinu tos aptvert pati savā dzimtajā valodā.

Skats no Katarīnas Groses izstādes “Studio Paintings: 1988–2022” Bernes Mākslas muzejā / Foto: © Rolf Siegenthaler / Kunstmuseum Bern

Bernes izstāde uzsver krāsu kā jūsu prakses stūrakmeni, “tās fizisko klātbūtni, tās juteklisko un politisko potenciālu un spēju iemiesot kustību”. Kāpēc jūsu krāsas ir tik spilgtas un teatrālas? Vai mums nepieciešams teātris un ilūzijas, lai ieraudzītu realitāti?

Gleznai piemīt spēja būt ļoti tuvu. Tāpat kā skaņa vai balss, arī krāsa var tevi sagūstīt. Ar savu glezniecību es tiecos sakopot, koncentrēt emocijas un izsaukt spēcīgu uzbudinājumu. Es gribu, lai mūs pārņem tik stiprs satraukums, vienalga, pozitīvs vai negatīvs, ka mūsos rodas vēlēšanās kaut ko mainīt.

Skats no Katarīnas Groses izstādes “Studio Paintings: 1988–2022” Bernes Mākslas muzejā / Foto: © Rolf Siegenthaler / Kunstmuseum Bern

Jūsu jaunākie darbi, kas bija apskatāmi Honkongā, liekas, zaudējuši aerosolu un trafaretu tehnikas gleznojumu “pancīgo spicumu”, kļūstot gandrīz vai par postcilvēcisku MI izpausmi. Vai šāds progresējošas atsvešinātības lasījums ir pareizs?

Jūs varat to nolasīt arī tā. Es netiecos izteikt neko, arī ne MI. Manas intereses saistās ar ikviena tagadnes mirkļa realizēšanu gleznošanas procesā, atkal un atkal no jauna.

Skats no Katarīnas Groses izstādes “Studio Paintings: 1988–2022” Bernes Mākslas muzejā / Foto: © Rolf Siegenthaler / Kunstmuseum Bern

Pat, ja jūsu mākslas darbs iekļauj veselu lidlauku vai parku, jūs to tik un tā uzskatāt par gleznu. Jūsu darbos glezniecības iekšējās kvalitātes saplūst ar ārpasauli. Kāpēc jums ir tik svarīgi saukt sevi par gleznotāju? Jūs varētu pilnībā pieskaitīt sevi pie instalāciju māksliniekiem.

Specifisku apzīmējumu piestiprināšana manai mākslai nekādā veidā nepalīdz manā darba procesā. Es par sevi domāju galvenokārt kā par gleznotāju tāpēc, ka man patīk tā nelineārā laika struktūra, ko var piedāvāt glezniecība. Vairāk nekā jebkurš cits mākslas medijs, glezna ir laika sabiezējums; tajā nav ne sākuma, ne beigu; pagātne un tagadne var savā starpā brīvi mainīties ar vietām.

Kāda ir mākslas loma laikos, kad realitāte ir spēcīgāka par estētiku – kā tas ir gadījumā ar karu Ukrainā?

Manā izpratnē mākslinieka loma ir galvenokārt piedāvāt alternatīvas mūsu domāšanai un mūsu pieņemtajiem lēmumiem. Es uzskatu arī, ka mēs piedāvājam sistēmas, kas paver garīgus pieredzējumus. Māksla ir prasīga. Glezniecība ir savā ziņā uzspiešana.

Jūs ar savu komandu patlaban strādājat pie savas jaunās institūcijas, Wunderblock Foundation. Tā ir vieta netālu no Berlīnes, iekārtota padomju laika fermas telpās, un kļūs par mājvietu jūsu darbiem, arī daudzām ar mākslu saistītām norisēm un pasākumiem. Kādu jūs šo vietu esat iecerējusi un kad mēs varēsim to apmeklēt?

Wunderblock Foundation ir bezpeļņas organizācija. Fonda mērķis ir atbalstīt glezniecību tās drosmīgākajās formās. Tas tiecas izveidot telpu pārdomām, praksei un eksperimentiem, kuru ietvaros būtu iespējams bezbailīgi meklēt atbildes uz jautājumu – ko glezniecība spēj paveikt sociālajā kontekstā? Mēs pamazām apgūstam un pārbūvējam šīs vecās ēkas – lēni, soli pa solim –, un ceram, ka tuvākajos gados varēsim aicināt jūs ciemos.

Īpašs paldies Katlīnai Bīlerei, Natālijai Martinovičai, Kristīnei Rīberei un Čārlzam Bromlijam.