Ne gluži Šveices armijas naža tipa kurators
Intervija ar franču kuratoru Matjē Puarjē
Ļoti gaidītais Paris+ par Art Basel publiskās programmas otrais laidiens norisināsies piecās ikoniskās Francijas galvaspilsētas vietās jau pēc nepilnām divām nedēļām. Viens no programmas centrālajiem notikumiem ir izstāde kādreizējā muzeja Palais d'Iéna telpās; tajā sastopas divi mākslinieki ar garu un izcilu karjeru: Mikelandželo Pistoleto (Bjella, Itālija, 1933) un Daniels Birēns (Buloņa-Bijankūra, Francija, 1938). Ekspozīcija, kura tapusi pēc mākslas vēsturnieka Matjē Puarjē (Matthieu Poirier) ieceres un ar mākslas galerijas Galleria Continua atbalstu, ietvers darbus, kas izplānoti un realizēti, atsaucoties tieši uz Palais d'Iéna ēkas īpatnībām. Puarjē mīļi raksturo šo telpu kā “skulptūru parku zem jumta”. Precizējot: “Es ceru, ka apmeklētāji novērtēs sarunu, kas veidojas starp abu mākslinieku darbiem un 1937. gadā tapušo Ogista Perē arhitektūru, un pamanīs izstādes mūžam mainīgo skaistumu, ko iespaido gan dabiskās gaismas saspēle Palais d'Iéna sienās, gan paša skatītāja kustība cauri šīm telpām.”
Matjē Puarjē, mākslas zinātņu doktors, kādreizējais laikmetīgās mākslas vēstures pasniedzējs un pētnieks Sorbonnas Universitātē, abstraktās un perceptuālās mākslas speciālists, spēlējis nozīmīgu lomu laikmetīgās mākslas vēstures veidošanā. Puarjē, kura acīs rotaļājas īpaša dzirkstelīte, konsekventi veido vērienīgas, dziļi pētošas izstādes dažādās pasaules pilsētās, vienmēr tiecoties aizpildīt robus mākslas vēstures lappusēs un atdzīvināt piemirstas estētiskas koncepcijas. Starp viņa ievērojamākajiem lielformāta izstāžu projektiem jāmin “Dynamo. A Century of Light and Movement in Art. 1913–2013” (“Dinamo. Gaismas un kustības gadsimts mākslā. 1913–2013”), kas bija aplūkojams Parīzes Galeries Nationales du Grand Palais 2013. gadā. Šajā izstādē bija pārstāvēti gandrīz 150 ievērojami vizuālie mākslinieki, kuri iedziļinājušies uztveres un telpas sfērās. Vēl viens vērā ņemams projekts bija “Suspension. A History of Abstract Hanging Sculpture. 1918–2018” (“Abstrakto iekārto skulptūru vēsture. 1918–2018”) Palais d’Iéna, kur pirmo reizi bija apkopoti vairāk nekā 50 šī konkrētā tēlniecības paveida darbi. Savukārt Briseles Fondation CAB sarīkotajā izstādē “The Brutal Play” (“Brutālā spēle”) Puarjē apkopoja laikā pēc 1970. gada tapušus konstruktīvistu vai minimālistiski orientētus darbus, definējot jēdzienu “brutālisma tēlniecība” (te iezīmējas paralēle ar brutālisma arhitektūru). Kopš 2014. gada viņš kā kurators sadarbojies ar Emanuela Perotēna galeriju Parīzē un Ņujorkā, veidojot muzeju līmeņa ekspozīcijas tās pārstāvētajiem māksliniekiem, tādiem kā Hanss Hartungs un Hesuss Rafaels Soto.
Gaidāmā Mikelandželo Pistoleto un Daniela Birēna darbu dubultizstāde Paris+ par Art Basel ietvaros ir daudzsološs projekts. Šīs gaidas vēl vairāk saasina fakts, ka līdz izstādes atklāšanai presei apzināti netiek piedāvāta nedz detalizēta informācija, nedz arī attēli. Turklāt Puarjē apgalvo, ka neviens dokuments, attēls vai izstādes telpā uzņemts video nespēs radīt patiesu priekšstatu par ekspozīciju. Šāda stratēģija organiski sasaucas ar viņa vispārējo kuratordarbības pieeju, proti, pārliecību, ka mākslas izstādēm nepieciešama vienreizības sajūta, kas dzimst tikai fiziskā klātbūtnē.
Daniels Birēns un Mikelandželo Pistoleto. Courtesy Galleria Continua
Es ievēroju jūsu kabinetā Annas Neikampas un Filipa Dekrozā gleznas. Cik bieži jūs nomaināt mākslu pie savas darbistabas sienām?
Jūs neticēsiet, cik neprasmīgi šie mākslas darbi piekārti.
No mākslas kuratora mutes…
Ha!
Šie neapšaubāmi ir divi no maniem mīļākajiem mākslas darbiem. Es drīzumā tiem piepulcēšu arī brazīliešu vizuālās mākslinieces Lusijas Kohas fotogrāfiju ar nosaukumu “Siers” (2020). Pirmajā acu uzmetienā rodas iespaids, ka attēlā redzamie motīvi ir kaut kāda arhitektoniska struktūra, modernistu ēkas detaļa. Taču patiesībā tas ir vietējā stila siera kastes tuvplāns: tādus izmanto, lai pasargātu siera kluci no mušām.
Man jāatzīstas, ka savā personīgajā telpā es vairāk sliecos uzturēt vienkāršu vidi. Te ir tik daudz grāmatu, ka man ir patīkami redzēt arī kādu gabalu tukšas baltas sienas. Es savu dienu nodzīvoju mākslas ielenkumā, no pamošanās līdz pat brīdim, kad dodos pie miera. Man personīgi māksla ir pieredzējums, ko es labprātāk atstāju ārpus savas mājas vides – ja neskaita grāmatas par mākslu. Iedomājieties, kā jūs dodaties uz kinoteātri, lai noskatītos filmu: jūs ieejat izteikti atšķirīgā vidē ar ļoti specifiskiem apstākļiem un tad pilnībā iegremdējaties šajā pieredzējumā. Līdzīgu, varbūt pat lielāku baudījumu es gūstu no izstādes apmeklējuma. Nav iespējams jebkādā veidā mazināt īstas izstādes sarežģītību un nosacījumu specifiskumu.
Filipa Dekrozā glezna Matjē Puarjē kabinetā
Jūs esat mākslas vēsturnieks, neatkarīgs kurators, rakstnieks un mākslas kolekcionārs. Vairākas reizes gadā mūsu takas krustojas dažādās Eiropas mākslas mesēs.
Es drīzāk sacītu, ka esmu “multiatkarīgs” nekā “neatkarīgs” kurators… Tomēr manas uzmanības centrā pirmkārt ir tās mākslinieku paaudzes, kas dzimušas no divdesmitā gadsimta sākuma līdz 60. un 70. gadiem. Šis mana darba aspekts ir vienlaikus gandarījošs, jo ļauj man sadarboties ar izcilām vēsturiskām personībām, un palaikam arī skumjš, jo es esmu strādājis ar simtiem šādu mākslinieku, un šie cilvēki, kuri reizēm jau ir cienījamā vecumā, gluži dabiski, pamazām aiziet no pasaules… Šī drūmā realitāte ir neatņemama un sāpinoša manas darbības šķautne.
Tas ir tikpat kā būt lieciniekam tam, kā dzīves norietam tuvojas jūsu personīgie varoņi – ārkārtīgi emocionāla pieredze.
Es vienmēr uzskatu, ka esmu neiedomājami veiksmīgs cilvēks, jo man bijusi izdevība viņus iepazīt – un arī viņu tuvākos cilvēkus. Ir ļoti svarīgi veltīt uzmanību attiecībām ar mākslinieku ģimenēm. Es izvēlos kontaktēties tikai ar cilvēkiem, kuriem pirmajā vietā ir mākslinieka radošais mantojums, nevis finansiāls izdevīgums. Esmu pieredzējis, kā strauji pagrimst lieliska mākslinieka atstātais radošais mantojums, jo tā pārvaldītāji ir vai nu pārlieku ambiciozi, vai neiegulda pienācīgus pūliņus tā nosargāšanā.
Annas Neikampas darbs Matjē Puarjē kabinetā
Vai jūs sadarbojaties arī ar jaunajiem māksliniekiem?
Kopš 2009. gada esmu pasniedzis mākslas vēsturi un teoriju gan Sorbonnā, topošajiem mākslas zinātniekiem, gan dažās no Francijas labākajām mākslas skolām (Nacionālajā dekoratīvās mākslas augstskolā un Parīzes Seržī Nacionālajā mākslas augstskolā). Tāpat es arī ar lielu pienākuma apziņu apmeklēju mākslas meses, kā jūs jau pieminējāt, un visdažādāko paaudžu mākslinieku izstādes. Es esmu darbojies daudzās akadēmijas absolventu vērtēšanas komisijās un strādājis ar šiem jaunajiem māksliniekiem sesijās. Ir izšķirīgi svarīgi apzināt un izprast šībrīža tendences un estētiku. Mēs bieži sakām, ka mākslas vēsture būtībā ir gaumes vēsture. Tāpēc svarīgi jautāt, kas pašreizējā brīdī tiek atzīts par nozīmīgu? Tas, kas definē pašreizējo estētisko uztveri, nosaka un transformē arī mūsu pašreizējos priekšstatus par vēsturi. Tieši šis pats jēgpilnais process jāliek lietā, kad izvēlos zināmu izlasi no kāda mākslinieka darbiem, reizēm – no tūkstošiem darbu. Es pārtulkoju darba mēmo valodu vārdos un ievietoju to noteiktā vēsturiskā kontekstā; tāda ir mākslas vēsturnieka loma, taču vienlaikus man kā kuratoram šīs zināšanas jāizmanto, izraugoties tos mākslinieka karjeras mirkļus, kas ir nozīmīgākie tieši šodien. Protams, vienmēr pastāv risks, ka es kļūdos.
Varbūt šis jautājums liekas mazliet nevietā, bet tomēr – kā jūs nonācāt mākslas pasaulē? Šodienas acīm raugoties – kā sākās šis ceļš?
Mākslas vēsturi es atklāju, sekojot ļoti plašām un pamanāmām kustībām – sireālismam un abstraktajam ekspresionismam. Atceros, kā vēl zēna gados skatījos franču dadaisma mēmo īsfilmu “Entr’acte” (Renē Klērs, 1924) – skaidri atminos, ka toreiz savā prātā domāju: “Mākslas pasaule nu gan ir tik dzīva un aizraujoša!” Filmas kadros zārks pats savā nodabā braukāja pa ielām, un tam sekoja vesela procesija, kur cilvēki lieliski pavadīja laiku. Vēl viens būtisks moments varētu būt pirmā tikšanās ar Marka Rotko vēlīno glezniecību kādā Čikāgas muzejā; man toreiz bija 14 gadi. Mana pirmā reakcija, kas turpinājās kādu sekundi, bija: “Kas, pie joda, tas vispār ir? Kāda tur ir doma?” Un tomēr nevajadzēja daudz laika, lai šī māksla mani iesūktu. 1991. gadā, pateicoties vecāku draugam, kurš bija mākslinieks, es ieniru “Smagajā ūdenī” (Heavy Water), Džeimsa Tarela īslaicīgajā imersīvajā instalācijā Puatjē mākslas centrā Le Confort Moderne. Laikam jau šīs epizodes savienojumā ar manu bērnības nodomu kļūt par psihoanalītiķi bija tas punkts, no kura sākās mans akadēmiskais ceļš.
Mākslas vēstures studiju laikā Sorbonnā mūsu mācību programma aptvēra milzīgu priekšmetu spektru: aizvēsturiskā, antīkā, viduslaiku, renesanses māksla un tā tālāk. Es nepavisam nebiju apmierināts, jo vēlējos apgūt un saprast tikai un vienīgi pēckara abstrakto mākslu, tomēr Sorbonnā es apguvu pamatus: metodoloģiju un ētiku. Atskatoties pagātnē, tagad lēšu, ka esmu kādus 12 gadus studējis universitātē, vienkārši lai novilktu konkrēta interešu lauka robežas. Ironiskā kārtā manām sākotnējām interesēm bija visai maz sakara ar kuratora darbu. Es vienkārši gribēju saprast, kas ir tas, ko es redzu.
Kā, jūsuprāt, kuratora darbā iespējams saglabāt skaidru fokusu un dot jēgpilnu ieguldījumu mākslinieku izstāžu vēsturē?
Parunāsim par fizisko telpu: es esmu distancējies no “baltā kuba” koncepcijas, jo esmu sapratis, ka tā ne tuvu nav neitrāla vide. Es bieži domāju par analoģiju ar sakrālo arhitektūru: kad ieej šādā telpā, tevi uzreiz ielenc un no visām pusēm ieskauj gleznas un skulptūras. Šāda sarežģīta telpa var radīt ne mazāk spēcīgu iespaidu (bet varbūt pat spēcīgāku) kā mākslas darbi. Tātad man kā kuratoram jāpiekopj Austellungsmachen – māksla veidot izstādi kā efemēru, taču atsevišķu būtību, sniedzoties tālāk par vienkāršu izpēti un intelektuālo saturu.
Turklāt aptuveni 90% mākslas satura mūsdienās tiek asimilēti digitālā formātā un aplūkoti spilgtos ekrānos. Ņemot vērā šo digitālās vides dominanci, izstādēm pilnīgi obligāti nepieciešama neatkārtojamības sajūta, identitāte, kas uztverama tikai fiziskā klātbūtnē. Tieši šī filozofija vienmēr bijusi pamatā manai kuratora pieejai: skatītājiem jāpiedāvā tikšanās ar mākslu, ko nav iespējams atkārtot ne ar viena cita medija palīdzību. Strādājot ar māksliniekiem darbā pie izstādēm vai monogrāfijām, es lieku uzsvaru uz visaptverošu izpēti. Tas nozīmē pamatīgu iedziļināšanos literatūrā, piezīmes un sīku, rūpīgu apzināšanu pirms izsaku kaut vienu vienīgu personīgu atziņu. Taču, ja cilvēki neiedziļinās materiālā pietiekami pamatīgi, viņi būtībā atrod vienu un to pašu informāciju, kas pieejama jebkuram. Māksliniekiem bieži vien ir ļoti rūpīga pieeja sava naratīva kontrolei.
Lai gan mākslinieka iecerētais vēstījums ir ļoti svarīgs, es savā praksē centrā lieku pašu darbu. Mākslinieka naratīvu es līdzsvaroju ar kritisku, kuratorisku un žurnālistisku komentāru, tam līdzās liekot arī pats savu interpretāciju. Es šodien savā pieejā esmu gandrīz tuvāk mākslas kritiķim nekā mākslas vēsturniekam. Mākslas vēsturnieki nosliecas uz pieeju, kam pamatā ir fakti, grāmatas, turpretim kritiķi bauda brīvību radīt paralēlu poētisku diskursu. Mākslas vēsture būtībā ir vēsturnieku vēsture. Mana metodoloģija un teksti parasti iekļauj daudzskaitlīgas balsis, veidojot tādu kā kopsavilkumu eksistējošajām sarunām par mākslu.
Kāda, jūsuprāt, ir kuratora loma šodienas kontekstā?
Es uzskatu, ka zinoši kuratori spēlē būtiski svarīgu lomu. Formālai kuratoru izglītībai ir savi ierobežojumi; reāli visa kuratora darba loģistika jāapgūst jau darba vidē. Praktiska pieeja tam būtu sākt savu karjeru kā kuratora asistentam un šādi uzkrāt nepastarpinātu pieredzi.
Pašreizējā mākslas ainā daudzi kuratori savā darbā svarīgāku vietu ierāda īstermiņa tendencēm, nevis vēsturiskai precizitātei – lielākoties nepietiekamas akadēmiskās izglītības vai uzcītības trūkuma dēļ. Arī es cenšos iepludināt savā darbā radošu pieeju, vienlaikus pamatojot savu pieeju ar zināšanām, loģiskiem spriedumiem un domām par skatītāja pieredzi. Esmu konstatējis, ka gluži organiski atgriežos pie savām akadēmiskajām saknēm un atsakos no visa tā, kas mani neuzrunā. Kuratora darbs un mākslas vēsture nozīmē daudz vairāk nekā vienkārši savākt kopā dažādus objektus. Man nav ne noslieces, ne spēju pievērsties visam, ko vien sastopu savā ceļā; es neesmu “Šveices armijas naža” tipa kurators. Savā karjerā esmu strādājis ar simtiem mākslinieku vai viņu mantojuma pārvaldītāju, un pēc tik daudziem gadiem es sevī tagad nēsāju un “kūrēju” pats savu iekšējo muzeju, kuram ir sava kolekcija, savi dārgumi un savas pārejošās tematiskās aizraušanās.
Jāteic, ka vērīgi komentāri, kas veicina dziļāku mākslas darbu izpratni, ir reta parādība. Ārkārtīgi svarīgi izplānot un izveidot mākslas notikumu tā, lai tas būtu izteiksmīgs un intelektuāli stimulējošs, dodot savu pienesumu mākslinieka karjerai, mākslas tendencei vai konkrētai tēmai. Bez šādas pieejas, kas radniecīga tādai kā pieskatītāja, aprūpētāja pieejai, jaunu attēlu pieplūdums globālajā straumē ir tukšs; tam trūkst jēgas.
Parunāsim par oktobra vidū gaidāmo izstādi Palais d'Iéna, kur jūs savedat kopā divus māksliniekus ar izcilu karjeru: Mikelandželo Pistoleto un Danielu Birēnu. Interesanti, ka šī nav pirmā jūsu veidotā izstāde Palais d'Iéna.
Tik tiešām, man tā ir ceturtā.
Vai jums ir īpašas attiecības ar šo telpu?
Kopš 2016. gada šī telpa ik gadu ir manā rīcībā uz pusotru mēnesi, kurā ieplānot un sarīkot brīvi izvēlētu mākslas izstādi. Galvenā izstāžu zāle ir 1100 kvadrātmetrus plaša, ar septiņus metrus augstiem griestiem; visapkārt – gigantiski logi. Būtībā tas ir teju kā skulptūru parks zem jumta, tātad – ideāla telpa, kur izstādīt trīsdimensionālus lielformāta darbus.
[2022. gadā Lusijas Kohas darbi pārvērta šo interjeru par taktilu konkrētajai telpai pakārtotu instalāciju. – Red.]
Kas jūs pamudināja savest kopā šos divus skatpunktus, Pistoleto un Birēnu?
Tas vēl nekad agrāk nav noticis! Man vienmēr licies, ka šīs divas karjeras vajadzētu iesaistīt savstarpējā dialogā. Abi mākslinieki ir pazīstami kopš 60. gadiem; abi katrs savā darbā izrādījuši lielu interesi par arhitektūru, radikālu ģeometrisko abstrakciju, reāllaika un telpiskajiem pieredzējumiem, kā arī skatītāja fizisko un vizuālo klātbūtni un līdzdalību. Palais d’Iéna ar savām grandiozi muzejiskajām atvērtajām un nehierarhiskajām telpām likās ideālā vide šādai sarunai.
Šī izstāde realizēta sadarbībā ar Galleria Continua.
Galerijas, kuras ilgus gadus pārstāv māksliniekus, kā tas ir šajā gadījumā ar Pistoleto un Birēnu, bieži ir paši labākie iespējamie mecenāti, ko pieaicināt kādas izstādes finansēšanai. Tās ir uzticamas šo mākslinieku atbalstītājas ar dziļām zināšanām par viņu karjeru. Mūsu kopīgais mērķis ir atbalstīt māksliniekus un padarīt mākslu pieejamu publikai. Es ļoti gribēju, lai šis oriģinālais duets realizētos, un, pateicoties Lorenco Fiaski, vienam no galerijas direktoriem, izdevās pierunāt abus māksliniekus – kuri gan ir pazīstami, taču ne īpaši tuvu – uz šādu sadzīvošanu vienās sienās.
Vai izstāde būs iekļauta galerijas prezentācijā Paris+ par Art Basel ietvaros?
Šī institucionālā izstāde nav saistīta ne ar kādiem komerciāliem aspektiem. Tā vienkārši gadījies, ka minētā brīnišķīgā galerija tiešām piedalās mesē. Es personīgi ierosināju galerijai piedalīties kā
mecenātiem, savukārt Paris + par Art Basel mūs uzaicināja iekļaut šo izstādi viņu oficiālajā publiskajā programmā. Tas ir tieši tik vienkārši: kāda publiska institūcija savās telpās uzņem izstādi, kuru lielā mērā finansē kāda mākslas galerija un kuru – kā nekomerciālu satelītpasākumu – atbalsta kāda mākslas mese.
Man gadījies sastapties ar jautājumiem par to, kādi nolūki patiesībā ir mākslas mesēm, kad tās iekļauj savās norisēs pilsētas vēsturiskās kultūrvietas. Īsos vārdos apmēram tā: “Vai mērķis ir iegūt monopolu pār pilsētas kultūras vērtībām?”
Tādas runas ir plaši izplatītas. Klausieties, Paris+ par Art Basel ir fantastiska mākslas mese, kas uzņem fantastiskas galerijas no visas pasaules. Tas ir komerciāls pasākums, kura darbība saistīta ar tādām sfērām kā mākslas izplatīšana, kontaktu veidošana starp kolekcionāriem – pircējiem, un galerijām, kuras ir vidutājas starp māksliniekiem un pircējiem. Tā nu šī sistēma funkcionē. Protams, pastāv tāda smalka robeža starp institūciju sadarbību ar komerciālām galerijām un komerciālu galeriju sadarbību ar bezpeļņas institūcijām. Tomēr manas uzmanības centrā ir būtiskais – pati mākslas izstāde. Tā notiek, lai izvirzītu priekšplānā kaut ko jēgpilnu. 70. gadu Šveicē, teiksim, izcilas izstādes sponsorēja tāda kompānija kā Philipp Morris Tobacco. Partnerattiecības ar mākslas galeriju pilnīgi noteikti ir viena no pieņemamākajām sadarbībām, kādas var iedomāties.
Mans viedoklis ir tāds, ka šāda dinamika piedāvā auglīgu un saprātīgu pieeju, apvienojot institūciju un privātos resursus vispārējā labuma vārdā.
Jau uz citas nots – ko skatītāji var sagaidīt, dodoties uz šo divu ievērojamo mākslinieku kopīgo izstādi?
Viņi varētu pieredzēt mūsdienīgu Jozefa Alberza mākslas atbalsi – ar uzsvaru uz “neatbilstību starp faktu vienkāršību un efektu komplicētību”.
Vai jūs, būdams īsts parīzietis, varētu ieteikt kādas vietas, kur vajadzētu pabūt, oktobrī ierodoties šajā pilsētā, lai apmeklētu Paris+ par Art Basel?
Noteikti vajag paklaiņot pa klusākajām un pienācīgi nenovērtētajām Kreisā krasta vietām, pa Latīņu kvartālu un Senžermēnu. Retas mākslas grāmatas un vintāžas izdevumus vērts meklēt Libraire Ozanne (21 rue Monge, 75005). Izcilas maltītes var ieturēt restorānā La Boissonnerie (69 rue de Seine, 75006). Tāpat nepalaidiet garām botānisko dārzu Jardin des Plantes un Parīzes Panteonu.
Titulbilde: Matjē Puarjē muzeja Palais d’Iéna telpās. Foto: Marion Berrin by Art Basel
