Sveicot multikulturālismu laikmetīgajā mākslā
Intervija ar britu kuratori Frančesku Gevinu
Septembra ieskaņā Vīnē norisinājās starptautiskā Austrijas, Centrālās un Austrumeiropas mākslai veltītā laikmetīgās mese viennacontemporary 2023, kuras ietvaros tika īstenota jaunajai Vīnes laikmetīgās mākslas ainai veltītā programma ZONE1, kuru šogad kūrēja britu izcelsmes kuratore Frančeska Gevina.
Vīnei ar savu teritoriālo izvietojumu Eiropas krustcelēs jau vēsturiski bijusi liela nozīme Eiropas politikā, kultūrā un diplomātijā. Pilsēta spēlējusi ne tikai būtisku Eiropas ekonomiskās apmaiņas un tirdzniecības krustpunkta lomu, bet darbojusies arī kā kultūras apmaiņas centrs, iezīmējot nozīmīgas intelektuālās un mākslas kustības. Arī šodienas laikmetīgās kultūras kontekstā tā ir Austrumeiropas un Rietumeiropas mākslas un kultūras telpu krustceles. Patiecoties divām mākslas augstskolām, kur, saplūstot dažādu nacionalitāšu studentiem, tiek sakausētas vairākas kultūras un veidojas jauna, dinamiska un daudzslāņaina laikmetīgās mākslas enerģija.
Meses viennacontemporary 2023 programmai ZONE1 tiek izraudzīti mākslinieki, kas jaunāki par 40 gadiem, un ir dzīvojuši, strādājuši vai studējuši Austrijā. Šoreiz mākslinieku plejādi reprezentēja īpaši plašs etniskās un nacionālās izcelsmes mākslinieku loks, kurus visus mākslinieciskās izteiksmes meklējumi saveduši vienā sateces punktā – Vīnē.
Arī Londonā angļu - amerikāņu ģimenē dzimušās kuratores Frančeskas Gevinas mantojumā ir krievu, poļu, armēņu, īru un latviešu asinis, bet profesionālie meklējumi atveduši uz Vīni, un turpina virzīt vēl tālāk. Ko mūsdienu globālajā mākslas pasaulē īsti nozīmē etniskā, nacionālā piederība? Kādu pienesumu globālajam laikmetīgās mākslas procesam sniedz multikultūru injekcija? Kāds būtu Vīnes laikmetīgās mākslas audums bez starpkultūru mustura? Un kā varētu raksturot nākotnes laikmetīgās mākslas ainu, kuru šobrīd ieskicē jaunie autori? Uz šīm pārdomām vedina saruna ar britu kuratori un mākslas tekstu autori Frančesku Gevinu.
ZONE1, viennacontemporary 2023, Kursalon Wien. Foto: kunst-dokumentation.com
Pērn ZONE1 aizņēma piekto daļu no pieejamās platības uz raupjajām un laika zoba apgrauztajām Kursalon pagraba sienām, turpretim šogad programma iekārtojusies zem greznā kroņluktura 19. gadsimta neorenesanses stilā celtās koncertzāles augšstāvā. Kāda ir jūsu kuratores pieeja, veidojot izstādes visdažādākajās telpās, un kādu jūs redzat satura un telpas mijiedarbību?
Pārdomājot savu līdzšinējo pieredzi kuratora darbā, jāatzīst, es tiešām esmu veidojusi izstādes ļoti atšķirīga tipa telpās. Es rīkoju izstādi Parīzes Palais de Tokyo, kur visa ekspozīcija bija iekārtota pilnīgā tumsā, izgaismota tikai ar ultravioletā starojuma lampām (“Melnais kubs”). Savukārt Londonas Somersethausā izstādi “Sēnes: Māksla, dizains un nākotne” veidoju 18. gadsimta sadzīves telpās ar kamīniem.
Kā atšķiras mana pieeja šīm tik dažādajām telpām? Man vienmēr šķitis, ka kuratoram “jāsadarbojas” ar arhitektūru. Tā vietā, lai kaut kā nomaskētu dažādus strukturālus elementus, es tos daudz labprātāk īpaši izceļu vai iesaistos dialogā. Teiksim, Berlīnē radīju izstādi galerijā Horse & Pony, agrākās kebabu ražotnes telpās, kur senāk atradies gaļas veikals; tur saglabājušās oriģinālās flīzes un krāšņi barokāli griestu ciļņu rotājumi, un es šos arhitektoniskos elementus izmantoju kā savdabīgu ierāmējumu mākslas darbiem.
Mana pieeja ir sadarboties ar arhitektūru, nevis pretoties tai. Jā, tas var būt sarežģīti, toties ir interesanti un aizraujoši. Pietiek vienkārši novietot laikmetīgu mākslas darbu līdzās senākiem, arhīvos glabātiem eksponātiem, un tas vien jau ierosina jaunas sarunas. Dažādos veidos strādājot ar telpas arhitektūru, iespējams veidot jaunus dialogus ar izstādītajiem mākslas darbiem.
Tātad varētu teikt, ka jūs dodat priekšroku izstāžu telpām ar spēcīgāku raksturu.
Es tiešām mīlu izstāžu telpas ar raksturu, bet uzskatu, ka pats svarīgākais ir pielāgoties jebkuras telpas piedāvātajām iespējām. Gluži labi varu pieturēties arī pie tradicionālas, klasiskas pieejas. Patiesībā, veidojot izstādes, ļoti bieži izvēlos lineāru, klasisku iekārtošanas stilu – pat, ja izstādes telpa ir pilnīgi netradicionāla, pat pilnīgi traka. Šāda “tīra” izstādīšanas metode ļauj nodrošināt pienācīgi plašu telpu katram mākslas darbam.
Šeit, ZONE1, esmu ļoti apmierināta ar telpas plānojumu. L formas telpā ir kaut kas intriģējošs, un tas man sagādā īpašu prieku. Es patiešām esmu pārliecināta, ka trīsstūri dod iespēju veidot visaizraujošākās kompozīcijas. Vienmēr ar visdziļāko interesi noraugos, kā cilvēki vēro izstādes telpisko kompozīciju – gandrīz tāpat, kā viņi skatītos uz gleznu.
ZONE1, viennacontemporary 2023, Kursalon Wien. Foto: kunst-dokumentation.com
Kāda ir jūsu pieeja, cenšoties panākt, lai izstāde arī turpmāk paliek neaizstājams un vitāli svarīgs mākslas pieredzēšanas veids – formāts, ko nav iespējams atkārtot ar jebkura cita medija palīdzību?
Esmu no sirds pārliecināta par izstāžu nozīmību. Pirmkārt, mūsdienu sabiedrībā ir ļoti maz tādu vietu, kur mēs sastopamies ar tik dažādas izcelsmes un pieredzes cilvēkiem; atrodamies tik daudzu citu cilvēku tuvumā. Pasaule kļuvusi, varētu sacīt, mazliet sociāli insulārāka. Mums vairs nav tādu reliģisku struktūru kā pagātnē, teiksim, kristietībā vērojams noriets. Kur lai mēs meklējam dziļākas patiesības? Kur mēs varam pieredzēt kopienas sajūtu? Es uzskatu, ka izstādes ir viena no vērtīgākajām telpām, kas var mums šajā ziņā palīdzēt.
Lai gan ļoti atbalstu domu, ka māksla jāizplata arī tiešsaistes izstādēs, jo tās aizsniedz ļoti plašu auditoriju, tomēr nekas nespēj aizstāt fizisku klātbūtni vienā telpā ar mākslas darbu. Fiziskā aspektā, runājot par mums kā cilvēciskām būtnēm telpiskā eksistencē, mūsu izjūtas attiecībā pret konkrēto objektu var mainīt pilnīgi visu. Tāpat arī sarunas, kas var veidoties starp pašiem objektiem, tas, kā mēs varam apiet kaut kam apkārt... Nedomāju, ka to iespējams pieredzēt jebkur citur; vienīgais izņēmums varbūt ir daba, teiksim, mežs, kur mēs staigājam ap kādu koku. Manās acīs izstāde ir patiesi radošs pieredzējums.
Un es uzskatu, ka ļoti svarīgi nosaukt visus, kas pielikuši roku izstādes tapšanā. Izstādēm vajadzētu kaut ko līdzīgu filmas beigu titriem, jo tās nekad neveido viens kurators vai viens mākslinieks. Pie izstādes strādā arī daudzi citi, visa komanda, kas fiziski iekārto ekspozīciju, visi tie cilvēki, kas kopā rada to darbu, ko mākslinieks paraksta ar savu vārdu. Tas ir izteikti sadarbības fenomens; visi kopā strādā, lai izstāde būtu skaists pieredzējums.
Kad jums vaicāja, kā izdevies apvienot kopīgā izstādē jauno mākslinieku paaudzi, savā atbildē uzsvērāt, ka desmit jaunos māksliniekus ZONE1 vieno nevis kāds medijs vai tēma, bet gan viņiem visiem raksturīgā attieksme pret niansēm. Daudzos no darbiem spēcīgs uzsvars likts uz fizisko, taktilo aspektu, uz vieliskumu. Vai jūs kā pieredzējusi kuratore uzskatāt, ka šāda pieeja patiesi apraksta jaunās mākslinieku paaudzes autentiskākās izpausmes?
Man tas šķiet visai aizraujoši. Vīne un viss šis reģions ir īpaši intriģējoši ar savu spēju eksistēt kaut kādā mērā ārpus tā uzkrītoši uz produktu orientētā fokusa, kāds vērojams, piemēram, Ņujorkā. Tādās vietās kā Ņujorka estētiskajam diskursam bieži vien līdzi nāk spēcīgs mārketings un spožuma virskārta; tas ir saistīts ar nepieciešamību mākslu pārdot. Turpretim darbi, ko mēs esam savākuši vienkop šeit, šķiet, patiesi atspoguļo šībrīža mākslas ainu Vīnē. Ir vesels ļoti plašs fantastisku mākslinieku spektrs, ko savā izlasē neiekļāvām. Kaut arī glezniecība un divdimensiju darbi vēl joprojām ir bagātīgi pārstāvēti, būtu vērts atzīmēt arī arvien plašākos eksperimentus ar dažādiem citiem izteiksmes veidiem. Pēdējo piecu gadu laikā it kā mazliet nomaļus palikuši cilvēki, kuri strādā ar visdažādākajiem materiāliem, īpaši – tēlniecībā, jo arvien plašākā digitizācija paģēr, lai mēs paļaujamies uz divdimensionālu attēlu, kas labi pacieš pārcelšanu uz ekrāna. Es šo programmu redzu kā fantastisku izdevību izvērst plašākus meklējumus citā virzienā, izgaismot aspektus, kas nu jau kādu laiku palikuši neievēroti un atstāti novārtā. Šī iemesla dēļ – jā, es tiešām uzskatu, ka šī izlase piedāvā autentisku ieskatu šejienes laikmetīgās un jaunās mākslas radošajā ainavā.
Apmeklētāji Austrijas mākslinieces Christiane Peschek stendā ZONE1 programmā viennacontemporary 2023 mesē. Foto: kunstdokumentation.com
Kā, pēc jūsu domām, šie mākslinieki ļauj mums spriest par to, kurp virzās māksla? Kādi ir tie jaunie virzieni, uz kuriem viņi mums norāda?
Tas ir patiesi intriģējošs jautājums, jo, manuprāt, tieši tāda ir situācijas būtība. Vienīgi iedziļinoties viņu darbā, mēs varam sākt saskatīt jaunus mākslas virzienus un novatoriskas koncepcijas.
Man šķiet visai interesanti papētīt tās attiecības starp identitāti un intimitāti, kas sniedzas tālāk par identitātes politiku. Kā atrast jaunus ceļus diskusijās, kas saistītas ar tādiem jēdzieniem kā feminisms, melnā identitāte, imigrācija, esamība, garīgā veselība vai jebkurām citām tēmām, un nonākt pie mazāk didaktiskas, iejūtīgākas un ne tik cieši laikam piesaistītas sarunu risināšanas manieres?
Domāju, ka šī mākslinieku paaudze tiešām atrod mazāk demonstratīvus, interesantus veidus, kā smelties materiālu no savas personīgās pieredzes. Tas ir daudzsološs virziens laikmetīgās mākslas trajektorijā. Kā atrast eksperimentālāku un smalkāku līdzsvaru starp personīgo un konceptuālo? Tas noteikti ieraugāms ZONE1 skatāmajos darbos, jo tie lielākoties runā par pašiem māksliniekiem un viņu esamības izjūtu, vienlaikus tomēr vēl izteiktāk risinot arī daudz plašākas tēmas.
ZONE1, viennacontemporary 2023, Kursalon Wien. Foto: kunst-dokumentation.com
Runājot par identitāti: visi šajā izstādē pārstāvētie mākslinieki ir kaut kādā mērā saistīti ar Austriju, taču daudziem no viņiem saknes meklējamas citviet. Kā šis aspekts atspēko tradicionālo priekšstatu par mākslinieka identitātes ciešo saikni ar viņa nacionalitāti?
Es to noformulēšu nedaudz īpatnējā veidā, varbūt vadoties pati no savas pieredzes. Esmu dzimusi Londonā; maniem vecākiem ir angļu un amerikāņu izcelsme. Taču manām etniskajām saknēm ir krievu, poļu, armēņu, īru un latviešu atzari. Es pati sevi uzskatu par ebreju cilmes īrieti. Tāpēc visu mūžu esmu radusi domāt, ka cilvēka identitāte ir kaut kas plūstošs. To veido kopienas, pie kurām mēs piederam, draudzības saites, ko mēs veidojam, un vides, kurās mēs nonākam.
Ja tā padomā, nacionalitāte ir samērā atvērta ārējām ietekmēm. To nenosaka tikai tas, kur tu esi dzimis. To iespaido arī vieta, kur tu esi izvēlējies dzīvot, un cilvēki, ar kuriem tu esi izvēlējies veidot attiecības. Protams, ir arī tāds aspekts, ka, uzaugot kādā konkrētā vietā, tev izveidojas unikāls skatpunkts un niansēta izpratne par šīs telpas zemtekstiem.
Austrijai ir tradicionāli diezgan uz sevi vērstas zemes reputācija. Izvēloties māksliniekus šai izstādei, vēlējos uzsvērt, ka šī uztvere šodien ļoti strauji attīstās un mainās.
Lielai daļai Vīnes iedzīvotāju vēsturiskās un etniskās saknes meklējamas bijušajā Dienvidslāvijā, tai skaitā – Serbijā un Bosnijā, arī visā Balkānu reģionā. Šī arvien lielākā daudzveidība tagad piešķir jaunus apveidus Austrijas mākslas ainai kopumā, padarot to dinamisku un dzīvīgu. Tā kļūst arvien interesantāka un saistošāka plašākai starptautiskai auditorijai.
Cik zīmīgs ir Vīnes mākslas institūciju un iniciatīvu aktivitātes līmenis, ja runa ir par pārliecinošu Austrijas mākslinieku un ar šīs zemes mākslas ainu saistīto starptautisko talantu daudzveidības izgaismošanu?
Man šķiet, ka šajā jomā tiek darīts ļoti daudz. Domāju, jūs būtu pārsteigta. Es tiešām sajūsminos par šejienes projektu telpu ainu. Independent Space Index ir fantastiska tīmekļa vietne, kur pārstāvētas visas mākslas projektu telpas. Jūnijā tā pat rīko īpašu festivālu. Šie uzplūdi lielā mērā saistīti ar to, ka arvien vairāk cilvēku ierodas no citurienes, lai mācītos šejienes mākslas skolās, un rezultāts tam ir liela nacionalitāšu daudzveidība.
Domāju, ka Wiener Secession un Kunsthalle Wien ir divas institūcijas, kas daudz dara, lai šīs valsts un ar to saistīto mākslinieku spektra plašums kļūtu arvien redzamāks. Tas ir būtisks abu organizāciju darbības programmu aspekts.
ZONE1, viennacontemporary 2023, Kursalon Wien. Foto: kunst-dokumentation.com
Tomēr dažādu kultūru godināšanas ziņā Londona ir pārāka…
Londona laikam gan ir pati multikulturālākā no pasaules pilsētām; vienīgais izņēmums varbūt ir Toronto, kas pārsteidzošā kārtā ir šajā ziņā līdzvērtīga. Visa šīs pilsētas dzīves auduma pamatā ir cilvēki, kuri Londonā ieradušies no kādas citas vietas. Šis dažādu kultūru sakausējums veido lielu daļu no tā, ko mēs saprotam ar Londonas kultūru. Un pati Londona ir ļoti daudz ieguvusi no šīs daudzveidības – visdažādākajos veidos.
Turpretim, piemēram, Parīzē daudz uzskatāmāk redzamas segregācijas un nevienlīdzības problēmas, īpaši jau atšķirībās starp pašu vēsturisko pilsētu un tās banlieue (priekšpilsētām) – atšķirībā no Londonas, kur integrācija pilsētas dzīvē iestrādāta daudz dziļākā līmenī. Pēc Otrā pasaules kara Londonā nācās nojaukt daudz ēku, un tas vēlāk noveda pie municipalitātes daudzdzīvokļu namu un privātmāju līdzāspastāvēšanas, veidojot ciešāku integrāciju starp dažādiem sabiedrības slāņiem un kultūrām. Turklāt Londonas multikulturālā daba sakņojas tās koloniālajā vēsturē. Visā 19. gadsimta gaitā britu impērija bija klāt pilnīgi visur, un tas savukārt pamudināja cilvēkus no dažādiem reģioniem ierasties britu salās. Taču domāju, ka Londona rīkojusies ļoti gudri, integrējot šo kulturālo daudzveidību savā mākslas ainā. Teiksim, britu mūzikai par savu eksistenci jāpateicas tā dēvētajai Windrush paaudzei, afrokarībiešu imigrantu pieplūdumam: bez šo cilvēku ieguldījuma Lielbritānija nebūtu kļuvusi par to, kas tā ir šodien.
Pat, ja atskatāmies uz 18. gadsimta britu kultūras ainavu, mēs tur atrodam no Francijas atbraukušo hugenotu ietekmi. Eiropas vēsturi tās plašākajā izpratnē patiesi raksturo migrācija un dažādu kultūru saplūšana.
Turpinot šo sarunu par to, kā jaunā starptautisko mākslinieku paaudze ietekmē gan vietējo, gan globālo mākslas ainu, palūkosimies, kādas ir viņu iespējas un izredzes. Mākslas pasaulē turpinās plašas diskusijas par atbalstu jaunajiem māksliniekiem. Visi piekrīt, ka gados un pieredzē jaunie mākslinieki ir visa kodols. Bet kā tas izpaužas reālajā dzīvē? Kāds, jūsuprāt, ir šis laiks tieši jaunajiem māksliniekiem?
Ja paraugāmies uz mākslas tirgu, šķiet, ka divi ārkārtīgi sekmīgi tā sektori ir jaunie mākslinieki un mākslinieki ar ļoti zināmu vārdu, vismaz tā es esmu secinājusi dažu pēdējo gadu laikā. Kolekcionāri var eksperimentēt, iegādājoties iesācēju darbus par konkurētspējīgām cenām. Un bieži vien šajā sektorā ir lielākas izredzes ieguldīt naudu kādā māksliniekā, kurš turpmākajos gados potenciāli gūs panākumus, un tādējādi labi nopelnīt. Man liekas, tas arī konceptuāli ir labs sākuma punkts cilvēkiem, kuri vēlas būvēt attiecības ar konkrētu mākslinieku, sekojot viņa karjeras attīstībai.
Domāju, ka jaunie mākslinieki šajā tirgū ieņem nozīmīgu vietu, iespējams pat nozīmīgāku nekā vidējā segmenta mākslinieki. Starptautiskā mērogā mēs vērojam investīciju pieaugumu, īpaši attiecībā uz jaunajiem māksliniekiem un tiem, ko varētu nosaukt par hyper blue chip māksliniekiem – tādiem, kuri atrodas kaut kur vidusceļā starp karjeras agrīnajām stadijām un, teiksim, Matisa līmeņa statusu.
Man šķiet, cilvēki vairāk aizraujas ar jaunajiem māksliniekiem, jo tas rada patiesu jaunatklājuma sajūtu. Jaunākiem mākslas kolekcionāriem šī māksla bieži vien šķiet saprotamāka, jo viņi labāk spēj izprast tās valodu, sarunas un atsauces.
Igauņu māksliniece Laura Polda Kogo galerijas stendā viennacontemporary 2023 mesē. Foto: kunstdokumentation.com
Kādi ir jauno mākslinieku šķēršļi ceļā uz iekļūšanu mākslas tirgū?
Tie ir milzīgi. Vispirms jāatrod galerija, kas tevi var atbalstīt. Un bieži daudz ko iespaido konkrētais medijs, kurā tu strādā; nepieciešami cilvēki, kuri gatavi riskēt, izrādot tavu mākslu. Tieši šī iemesla dēļ starp jaunajiem māksliniekiem tik lielā cieņā ir glezniecība, jo to vieglāk pārdot.
Otrkārt, būtisku lomu spēlē telpu pieejamība, pieejamas darbnīcas, pieejamas īres cenas un finansiālās izdevības. Domāju, ka Austrijai šajā ziņā ir unikāls statuss – pateicoties mājokļu tirgus īpatnībām, cilvēki vēl joprojām var atļauties te dzīvot. Ar to Austrija atšķiras, piemēram, no Berlīnes, kur cilvēki vairs nevar atļauties agrāko dzīvesveidu. Globālā mājokļu krīze atstājusi ārkārtīgi spēcīgu iespaidu uz iespējām radīt mākslu, izrādīt mākslu un pārdot mākslu.
Tātad, manuprāt, visa pamatā vienmēr ir ekonomika un ekonomiskās iespējas. Tāpat arī valsts atbalsts, teiksim, atsevišķas Eiropas valstis ir spējīgākas atbalstīt māksliniekus, piešķirot stipendijas un iegādājoties viņu darbus savām publiskajām kolekcijām. Ja paraugāmies uz vairāk neoliberāli orientētām valstīm, tādām kā Savienotās Valstis un Lielbritānija, tur šāda drošības tīkla nav. Tāpēc māksliniekiem papildus jāstrādā cits darbs, lai varētu izdzīvot.
Kādas jūsu skatījumā ir jauno mākslinieku izredzes Austrumeiropā?
Šobrīd ir spēcīga interese par šiem mazāk pazīstamajiem diskursiem, vēlme iedziļināties Eiropas Austrumu daļas plašajā vēlīnā modernisma mantojumā un laikmetīgajā mākslā, kas līdz šim palikusi neredzēta. Zinātkāre ir cilvēka dabā, un visi vienmēr meklē kaut kādus jaunus un svaigus dialogus. Tāpēc domāju, ka šis ir lielisks sākuma punkts, no kura tālāk doties aizraujošos meklējumos.
Tieši šī iemesla dēļ es tā priecājos par to, ka viennacontemporary aug un apgūst vairāk telpas, kur sevi var parādīt reģiona galerijas. Pat situācijā, kad dažas Austrumeiropas valstis nesniedz savām galerijām palīdzību, lai tās varētu piedalīties starptautiskās mākslas mesēs, domāju, ka šī konkrētā mese var spert zināmus soļus, lai risinātu šo situāciju. Turklāt, nākamgad pārceļoties uz plašāku norises vietu, tās rīcībā būs pietiekami telpas tādām vajadzībām. Domāju, ka tas atkal radīs daudz vairāk jaunu iespēju paplašināt savas attiecības ar Austrumeiropu. Un tas varētu būt tiešām aizraujoši. Tas bija redzams Manifesta 14 Prištinā, tas bija redzams abās Rīgas Starptautiskajās laikmetīgās mākslas biennālēs (RIBOCA), kas piesaistīja ievērojamu starptautisku interesi – tāda vēlēšanās patiešām ir.
Tas kļuvis vēl jo svarīgāk pašreizējā politiskajā klimatā, ņemot vērā situāciju, kas saistīta ar Krieviju un Ukrainu. Austrijai ir potenciāls piedāvāt Austrumeiropas māksliniekiem un galerijām gan telpu, gan uzmanību.
Ņemot vērā dažādās sociopolitiskās un ekonomiskās vētras, kas plosās visā pasaulē – kā šāda mākslas mese varētu palīdzēt mākslas pasaulei kopumā?
Domāju, cilvēkiem bija nepieciešams laiks, lai pielāgotos šiem mainīgajiem apstākļiem, īpaši jau pēc COVID-19 pandēmijas un uz pašreizējo ģeopolitisko sarežģījumu fona. Mēs esam pieredzējuši zināmu pārkārtošanās periodu, gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Un mēs vēl joprojām esam dziļas klimata krīzes vidū. Taču, neraugoties uz to, šis ir brīdis, kad var sākt veidoties jaunas struktūras un izdevības. Šajā ziņā Austrija ir ārkārtīgi izdevīgā situācijā un var piedāvāt telpu, kas nepieciešama, lai šī māksla varētu iegūt jaunu redzamību un uzplaukt.
***
Meses viennacontemporary 2023 programmas ZONE1 kuratore Frančeska Gevina. Foto: Courtesy of Francesca Gavin
Frančeska Gevina galvenās redaktores postenī savās rokās tur izdevuma EPOCH grožus; tas iznāk divas reizes gadā un padziļināti pēta aizraujošās krustceles, kurās sastopas vēsture un laikmetīgā kultūra. Viņas rakstītais atrod mājvietu tādos izdevumos kā Financial Times, HTSI Magazine, Kaleidoscope, Twin un Beauty Papers. Frančeska ir arī stāstniece, kas sarakstījusi desmit aizraujošas grāmatas par vizuālo kultūru. Taču viņas ietekme sniedzas krietni tālāk par rakstīto vārdu. Frančeska Gevina ir kuratore, kuras iztēles burvestības realizējušās tādos prestižos pasākumos kā Manifesta11 un Eiropas Laikmetīgās mākslas biennāle, tādās telpās kā Palais de Tokyo, Somersethausa un Fundação de Serralves. Viņa ir arī vizionāre, kas likusi pamatus muzeja Soho House kolekcijai, vienkopus savācot vairāk nekā 3000 darbu lielu dārgumu krātuvi.
Titulbilde: Meses viennacontemporary 2023 programmas ZONE1 kuratore Frančeska Gevina. Foto: Courtesy of Francesca Gavin
