Izaugt līdz mīlestībai

27.10.2023

Intervija ar Šveices mākslinieci Klaudiju Konti

Klaudija Konte (Claudia Comte) ir māksliniece no Šveices, kuras radošās darbības centrā ir posthumāna pasaule, bet izteiksmē apvienojas amerikāņu klasisko multfilmu jautrība un modernisma tēlniecības formālais skaistums. Kopš 2007. gada, kad ar motorzāģi tapa viņas pirmā koka kaktusa skulptūra, viņas mākslinieciskā prakse ir veltīta klimata krīzes izpratnes veicināšanai. Visas viņas izstādes ļauj nokļūt tajā realitātē, kur dabas skaistums pastāv neatkarīgi no cilvēka klātbūtnes, piedāvājot ieskatu pasaulē, kas varētu attīstīties pēc iespējamās cilvēces izmiršanas.

Taču Klaudijas Kontes nolūks nav mūs biedēt ar distopiskiem scenārijiem. Gluži pretēji, viņas instalācijas Saūda Arābijas tuksnesī, skulptūras Šveices Alpu ainavās vai sienas gleznojumi Madrides Tīsema-Bornemisa Nacionālajā muzejā ir rotaļīgs aicinājums no jauna atklāt dabas burvību un atjaunot saikni ar vidi.

Klaudija Konte. Even Cacti Can’t Take the Heat, 2023, Lehmbruck Museum, Duisburg (Vācija). Foto: Gunnar Meier

Šī intervija notika neilgi pēc Kontes jaunākās grāmatas After Nature: Cacti, Corals and Leaves (“Pēc dabas – kaktusi, koraļļi un lapas”) atvēršanas. Grāmata ir to materiālu, formu, augu, dzīvnieku un citu objektu krājums, ko māksliniece izmanto savu biomorfo skulptūru radīšanai. Kaktusu, koraļļu un lapu iedvesmotās Kontes skulptūras veicina saikni starp dažādām ekosistēmām, tostarp tuksnešiem, okeāniem un mežiem, šajā procesā piedzīvojot intriģējošas materiālu transformācijas.

“Kontes radošās darbības pamatā ir interese par materiālu atmiņu un izpratne par dažādu dzīvības formu attiecībām. Materiāliem piemīt ne tikai atmiņa, bet arī zināšanas par vidi, kurai tie pieder. Piemēram, koks gadsimtiem ilgi saglabā paliekošu “atmiņu” par planētas klimata apstākļiem. Klaudijas Kontes darbi paplašina mūsu skatījumu uz vidi, skābekļa būtisko nozīmi un to, kā planētas apstākļi maina materiālus — katrā lietā un katrā musturā.”

Klaudija Konte. Zemūdens Kaktusi, 2019. TBA21–Academy Residency, Alligator Head Foundation, Portland, Jamaica / Commissioned by TBA21–Academy. Foto: F-Stop Movies

Jūsu jaunākajai grāmatai dots nosaukums “Pēc dabas – kaktusi, koraļļi un lapas”. Vai ‘pēc’ šajā gadījumā apzīmē to, kas paliek pēc dabas izpostīšanas, vai paraugu, kam sekot? Kā radās šī grāmata?

Grāmata tapusi sadarbībā ar izdevēju Patriku Freju, ar kuru kopā jau pirms vairākiem veidojām izdevumu “40 x 40”. Šoreiz mūsu sadarbības rezultāts bija vēl viena bagātinoša pieredze. Grāmata atklāj manu kaktusu, koraļļu un lapu formu krājumu, kā arī sniedz ieskatu visā tapšanas procesā, sākot no koka un motorzāģa līdz 3D skenēšanai, marmora apstrādei, animācijai un digitālajiem rīkiem. Daba ir sākumpunkts, iedvesma un pamats visiem maniem darbiem.

Klaudija Konte: After Nature, Museo. Tīsema-Bornemisa Nacionālais muzejs, Madride (Spānija) / Commissioned by TBA21 Thyssen-Bornemisza Art Contemporary. Foto: Stefan Altenburger

Grāmatas atvēršanas pasākumā jūsu izdevējs paziņoja, ka neuzticas kaktusiem, jo tie ir kaut kas pa vidu starp objektu un dzīvu būtni. Jūs nākat no Šveices laukiem un tomēr viņiem “uzticaties”? Kāpēc savām skulptūrām esat izvēlējusies tik eksotisku formu kā kaktuss? Ko jums tas simbolizē?

Kaktusi varētu simbolizēt iespējamo nākotni, jo mēs cīnāmies ar pieaugošu sausumu. Globālās sasilšanas rezultātā vienlaikus rodas arvien lielāks sausums un arvien lielāki plūdi. Pasaule šobrīd ir ļoti nelīdzsvarota. Mēs esam zaudējuši saikni ar savu dabisko vidi, un, tāpat kā daudzi citi, arī es esmu ļoti nobažījusies par planētas nākotni. Tāpēc kaktuss simbolizē sausumu un absurdo nākotni, uz kuru mēs ejam. Iedomājieties pasauli, kas ir tik sausa, ka tajā var izdzīvot tikai kaktusi, lai gan paradoksālā kārtā zinātnieki uzskata, ka dažkārt temperatūra var kļūt pārāk augsta pat kaktusiem. Šogad atkal tika reģistrēti jauni temperatūras rekordi.

Klaudija Konte. The Big Pink Marble Cactus, 2021, Portugāles rozā marmors, 319 x 160 x 57 cm. Foto: Nicolas Gysin

Lai gan jūsu skulptūrās nolasāma posthumāna ainava, tām tomēr arvien piemīt arī humora un pat sentimentalitātes pieskaņa.

Katram kaktusam piemīt savs raksturs. Tās ir personības ar vārdiem, kas ņemti no manas ģimenes, draugiem, komandas, kuratoriem vai cilvēkiem, kas mani ļoti interesē. Piemēram, garais rozā kaktuss manā darbnīcā ir nosaukts Žeroma Sansa vārdā. Žeroms ir kurators, ar kuru nesen sadarbojos; viņš ir viens no Palais de Tokyo dibinātājiem.

Man ir svarīgs antropomorfisms. Man patīk tādi tēli kā baltais trusis no “Alises Brīnumzemē” – trusis, kurš vienmēr kavējas un nemitīgi skatās pulkstenī. Viņš iemieso šīs cilvēciskās īpašības.

Arī savas skulptūras uzskatu par dzīvām. Veidojot koka skulptūras, es izmantoju kritušus kokus, ko barojusi augsne, saule un ūdens. Meži un okeāni fotosintēzes rezultātā kopīgi nodrošina visu mūsu skābekli – atgādinājums, ka katrs elpas vilciens mūs saista ar šīm dabas daļām.

Klaudija Konte. The Big Marble Fire Coral (four long fingers), 2021, Baltais Mikelandželo marmors, 285 x 168 x 77 cm Foto: Pablo Gómez Ogando

Jūsu darbos nevar nepamanīt multfilmu un Mežonīgo rietumu atsauces.

Mana bērnība, ko bagātināja videospēles un amerikāņu grāvēji, lielā mērā ietekmēja manu tieksmi pēc karikatūrām. Es uzaugu laukos, vērojot dzīvniekus, kukaiņus un augus. Tas veidoja manu šodienas interešu pamatu. Desmit gadu vecumā ģimenes ceļojums pa Amerikas Savienotajām Valstīm atklāja, ka animācijas filmu ainavas patiešām ir reālas – īpaši ikoniskā kaktusa forma. Mākslas skolas laikā 2007. gadā es pirmo reizi paņēmu rokās motorzāģi, bija jāizveido sava pirmā skulptūra. Un tā tapa mans pirmais kaktuss. Kopš tā laika es esmu pievērsusies dažādām abstraktām kaktusa formām.

Klaudija Konte: After Nature, Museo. Tīsema-Bornemisa Nacionālais muzejs, Madride (Spānija) / Commissioned by TBA21 Thyssen-Bornemisza Art Contemporary. Foto: Stefan Altenburger

Savām skulptūrām arvien izmantojat cietos materiālus. Kāpēc šāda izvēle?

Mani ļoti aizrauj skulptūru veidošana no viena materiāla bloka. Mans primārais materiāls ir koks un primārais instruments – motorzāģis. Tas sniedz lielu gandarījumu. Slīpējot un pulējot, parādot dzīslojumu, atklājas koka iekšienē mītošā dzīvība. Nupat, pirms mūsu sarunas, es tieši ar to nodarbojos.

Man ļoti svarīgi ir izmantot dabiskus materiālus. Koka gabals ir kaut kas daudz vairāk nekā tikai koka gabals. Koks ir audzis daudzus jo daudzus gadus. Lielākā daļa koku, ko izmantoju, ir simt vai vairāk gadus veci. Tie ir vecāki par mums, taču auguši arī vienlaikus ar mums. Neviens no manis izmantotajiem kokmateriāliem nav tikko nocirsts; es strādāju ar kritušiem kokiem vai kokvedēju piedāvātajiem kokiem.

Es strādāju arī ar keramiku un bronzu. Keramikā mālam tiek pievienoti citi materiāli. Arī bronza ir dažādu metālu kombinācija.

Bet savas koraļļu skulptūras es veidoju tieši no marmora. Sākotnēji marmors pie manis nonāk kā milzīgs bluķis, izcirsts no kalna. Dažos marmora gabalos ir fosilijas, kas sniedz ieskatu tā miljoniem gadu ilgajā evolūcijā. Marmorā veidota koraļļa forma būtībā iemieso pilnu dabas ciklu.

Klaudija Konte. Marine Wildfire & Underwater Forests, Gladstone Gallery, Seula (Dienvidkoreja). Skats no izstādes. Foto: Jeon Byung-Cheol

Kuram marmoram dodat priekšroku?

Gandrīz viss marmors, ar ko strādāju, ir no Karrāras. Es dodu priekšroku tādam, kas nav tīri balts, bet kam iekšā ir kāda dzīsla, kas atklāj akmens struktūru. Viens no maniem iecienītākajiem ir melns marmors ar zeltainiem dzīslojumiem. Īpaša vieta manā sirdī ir arī rozā marmoram no Portugāles.

Jūsu darbos bieži jūtama Žana Arpa un citu modernisma tēlnieku formveide. Ar kādiem māksliniekiem jūs veidojat dialogu?

Konstantīna Brancusi darbi mani ļoti saista jau no agras bērnības. Jaunībā, esot rezidencē Parīzē, es apmeklēju viņa darbnīcu netālu no Pompidū centra. Vēl viena personība, kas ietekmējusi mani, ir Barbara Hepvorta; īpaši saista viņas agrīnie darbi, kas veidoti lielos formātos un akmenī. Nevar nepieminēt arī Henriju Mūru. Ar viņiem visiem jūtu saikni biomorfiskajā un ģeometriskajā izteiksmē, zelta griezuma lietojumā, harmonijā, formu līdzsvarotajā attēlojumā. Tā ir kā pārlaicīga, universāla formu valoda, kas nāk no seniem laikiem un ir saprotama un aktuāla arī mūsdienās.

Klaudija Konte: After Nature, Museo. Tīsema-Bornemisa Nacionālais muzejs, Madride (Spānija) / Commissioned by TBA21 Thyssen-Bornemisza Art Contemporary. Foto: Stefan Altenburger

Nesen Zentrum Paul Klee redzēju Monikas Sosnovskas izstādi, kur viņa pauž vilšanos modernisma formās un caur to – ticību pozitīvai nākotnei. Vai jūs uzskatāt, ka modernistiskā forma var kalpot kā līdzeklis cilvēka dzīves uzlabošanai?

Cerība uz nākotni ir. Taču cerība vien mūs neglābs. Svarīga ir rīcība. Mūsu saikne ar dabu, ar dzīvniekiem ir mazinājusies. Tāpēc man ir svarīgi veidot organiskas, maigas un draudzīgas formas. Formas, kurām gribas pieskarties, apskaut un lolot.

Klaudija Konte. HAHAHA, 2014, 18 baļķi, 600 × 4000 × 40 cm, 600 × 40 × 40cm, Bex & Arts triennale, Bex (Šveice). Foto: Gunnar Meier

Klaudija Konte. HAHAHA / Lielformāta skulptūra tika aktivizēta ar performanci un vēlāk ar videodarbu, kurā HAHAHA tika aizdedzināta, kamēr divi pianisti atskaņoja "La Dance Macabre". Foto: Gunnar Meier

Vai baļķu saukļi, ko jūs no Roskildes festivāla un Art Basel pārceļat uz tuksnesi Rijādā, ir atgādinājums cilvēcei?

Jums taisnība. Baļķu sēriju es sāku 2013. gadā ar uzrakstu HAHAHA. Valoda ir ļoti spēcīgs rīks ideju nodošanai. Mani baļķu darbi vienmēr ir saistīti ar ģeometriju. Esmu veidojusi palindromus – no abām pusēm vienādi lasāmus vārdus –, kas rada komiksos lietotas skaņas. Darbs ME WE, ko izveidoju Roskildes festivālā, ir Nelsona Mandelas citāts, kaut arī ļoti īss. Tā ir anagramma un oksimorons, uzsverot vienotību un sadarbību. W ir apgriezts M. ME WE ir par mani attiecībā pret jums, mums, viņiem. Darbs kļuva par festivāla simbolu, jo Covid dēļ Roskildes festivāls tika divreiz atcelts. Lai gan darbs tika izveidots 2019. gadā un bija paredzēts vienam gadam, tas tur palika un visu šo laiku nostāvēja lauka vidū. Šovasar mani uzaicināja to aktivizēt. ME WE instalācijas priekšā notika performance – divas mežizstrādātāju komandas sacentās milzīgu, no baļķiem veidotu zigzaga konstrukciju uzsliešanā.

Klaudija Konte. ME WE, 2019, 16 baļķi, LED, koka platforma, 800 x 3300 x 240 cm, Roskildes festivāls, Dānija Foto: Kim Bech

Klaudija Konte. ME WE, 2019, 16 baļķi, LED, koka platforma, 800 x 3300 x 240 cm, Roskildes festivāls, Dānija Foto: Joakim Züge

Pastāstiet vairāk par skulptūru aktivizēšanu.

Es cenšos ievilināt cilvēkus savās instalācijās un savā visumā, kur paustas dažādas idejas. Piemēram, reiz performances laikā es aizdedzināju skulptūru “HAHAHA” (2015). Savukārt 2014. gadā man bija iespēja izveidot milzu galda spēli. Tas bija šahs – uz īsta hokeja laukuma cilvēki slidināja manas skulptūras/šaha figūras. Es veidoju lielformāta sienu gleznojumus, kas atspoguļo dabas mikrovīzijas. Tur attēlojas čūskas slīdošā kustība, lapu dzīslojums, sonārie viļņi – ļoti skaista dabas ģeometrija. Tas viss rada manu pasauli, kad ieejat kādā no manām izstādēm. Lielākā daļa no šīm aktivizācijām ir iemūžinātas filmā, un kādu dienu es ceru tās parādīt video, kino un projekciju formātā.

Klaudija Konte. Izstāde - performance "Parcours" Art Basel mesas laikā 2021. gadā. StadtCasino Basel, Bāzele (Šveice). Foto: Gunnar Meier

Jūsu izstāde Parcours 2021. gada Art Basel mesas laikā sastāvēja no gleznojumiem ar pavadošo tekstu, kas tika aktivizēti, izmantojot performanci. Tas šķita kā Gesamtkunstwerk.

Patiešām, es centos tur nodot daudzslāņainu pieredzi, ļoti kinematogrāfisku pieredzi. Brīvi stāvošās gleznas reprezentēja kuratorus, ar kuriem esmu strādājusi un kurus intervēju Covid laikā. Intervijas tika uzgleznotas uz audekla – katrai tika izvēlēta sava krāsa un raksta veids. Gleznas varēja gluži burtiski nolasīt. Tā bija vesela performatīva ekstravagance. Katrai no gleznām es izvēlējos savu “izpildītāju”, kam glezna jāaktivizē. Piemēram, Hansam Ulriham Obristam bija operdziedātāja, kura “izpildīja” darbu dziedot. Visā telpā bija izkaisīti instrumenti, bija arī flīģelis, kas bija izvēlēts, lai attēlotu Castello Rivolli direktori Karolīnu Kristovu-Bakargijevu. Pārliecinošais un skanīgais flīģelis rezonēja ar viņas spilgto raksturu un drosmīgo interviju.

Tā bija nepārtrauktu performanču nedēļa. Katru reizi, ienākot telpā, tur kaut kas notika. Katru vakaru no sešiem līdz septiņiem visi “izpildītāji” darbojās kopā. Tā bija īsta, bet harmoniska kakofonija! Tagad tas viss būs redzams arī filmā.

Jūsu darbos smiekli bieži izpaužas dažādos veidos. Ko jums nozīmē smiekli?

Ir daudz dažādu smieklu veidu, un HAHAHA pārstāv tos visus. Ir ļaunie smiekli no amerikāņu komiksiem, piemēram, Džokera. Tie ir agresīvi un atspoguļo mūsu pasaules absurdumu. Lielie uzņēmumi, korporācijas un pat valdības, kas noved planētu arvien sliktākā stāvoklī karu un piesārņojuma dēļ, joprojām par to tikai smejas. Tomēr tas atspoguļo arī mūs pašus – kas, zinot situāciju, nedara pietiekami daudz, tā vietā tikai pasmejoties.
Tajā pašā laikā humors ir tas, kas mūs padara par cilvēkiem. Humors rada prieku, un mums ir vajadzīgs prieks, lai dzīvotu, lai izjustu līdzjūtību un mīlestību. Humors ļauj izaugt līdz mīlestībai. Un tas, kas mums visvairāk vajadzīgs, ir mīlestība.

Tātad jūsu grāmata “Pēc dabas – kaktusi, koraļļi un lapas” nav par beigām, tā ir arī par cerību. Tas ir atgādinājums rūpēties par planētu, sevi un izaugt līdz mīlestības līmenim. Paldies, Klaudija!