Kentauri: brīdinājums no nākotnes
Intervija ar dāņu mākslinieku Ufi Isoloto
Vēl 1937. gadā pasaules iedzīvotāju skaits bija tikai 2,3 miljardi, un neskartā daba veidoja 66 procentus. Līdz 2020. gadam iedzīvotāju skaits bija sasniedzis gandrīz 8 miljardus, atstājot neskartus tikai 35 procentus dabas.
Cik liela ir šo astoņu miljardu ekoloģiskā apzinātība? Cik plaši vēl var plesties civilizācijas, tā dēvētais, uzplaukums? Vai tam ir kādas robežas? Cik lielā mērā esam spējīgi adaptēties pašu radītajiem attīstības apgriezieniem? Un kādi pielāgošanās izaicinājumi mūs vēl sagaida nākotnē?
Šādu pārdomas rosinošu izpēti par cilvēces mijiedarbību ar tehnoloģijām, ekoloģiju un nākotni piedāvā dāņu mākslinieka Ufes Isoloto (Uffe Isolotto) un kuratora Jākoba Lilemozes (Jakob Lillemose) radītā hiperreālistiskā fantāzija – instalācija ar nosaukumu We Walked the Earth, kas pirmo reizi bija skatāma Dānijas paviljonā 2022. gada Venēcijas mākslas biennālē. Šī gada vasarā kā reveranss nacionāla mēroga publikai tā tika īstenota Den Frie mākslas centrā Kopenhāgenā. Savukārt īpaši Rīgai pārradīta instalācija – šoreiz ar nosaukumu We Walked the Earth: The Growth (“Mūsu mājas bija zeme. Uzplaukums”) – līdz 19. novembrim skatāma jaunajā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja izstāžu zālē New Hanza Biroji.
Skats no izstādes "We Walked the Earth: Harnessing" Den Frie mākslas centrā Kopenhāgenā. Foto: David Stjernholm
Gluži kā stopkadrs filmā, kuras sižeta centrā ir neliela kentauru ģimene, instalācija iezīmē dramatisku pavērsienu starpsugu būtņu dzīvē. Proti, viens no hiperreālistiskajiem kentaura atveidiem pasaulē tikko ir laidis jaunu dzīvību, savukārt otrs ir miris. Darbības norises laika līnija iezīmē abstraktu posmu Dānijas lauksaimniecības vēsturē un nākotnes augsto tehnoloģiju laikmetā. Pēc mākslinieka ieceres darbs piedāvā iztēloties, kā cilvēks-lauksaimnieks izskatīsies pasaulē, kurā valda mākslīgais intelekts un tiek piedzīvota klimata pārmaiņu eskalācija.
Skats no izstādes "We Walked the Earth: Harnessing" Den Frie mākslas centrā Kopenhāgenā. Foto: David Stjernholm
Kā uz to vedina arī izstādes nosaukums, Rīgā šis scenārijs piedzīvo uzplaukumu. Uzplaukums ir izplatīta metafora, kas apzīmē civilizācijas augšupeju caur dabas savaldīšanu. Kaut arī šī iejaukšanās dabas norisēs var novest pie tā, ka civilizācija var kļūt postoša ne tikai dabai, bet arī sev pašai, – kentauri, šķiet, ir atraduši nākamības un turpinājuma solījumu. Proti, līdz ar atvases laišanu pasaulē, kas simbolizē jaunas sākotnes iemiesojumu, tā varētu būt atgriešanās pie vienkārša zemkopju dzīvesveida.
Katra no trim līdzšinējām Ufes Isoloto izstādēm iemanto noteiktus ne tikai attiecīgās izstādes norises telpas, bet arī kultūras konteksta aspektus. Latvijā instalāciju apdzīvo Rīgas jūgendstila arhitektūrai raksturīgie floras elementi, bet pēcapokaliptisko noskaņu izgaismo solījums, ko sniedz caur logiem plūstošā saules gaisma un nojausma par dzīvās dabas tuvumu ārpus ekspozīcijas sienām. Tāpat izstādi iespējams lasīt atšķirīgos veidos, kas izriet ne tikai no faktiski redzamā, bet arī kuratora konceptualizētā pavadošā teksta, kas Venēcijā bija abstrakts, savukārt Rīgā – mīlestības pilns un cerību viesošs.
Starpdisciplinārais mākslinieks Ufe Isoloto darbojas telpiskajā un digitālajā tēlniecībā, videomākslā un animācijā. Viņa radošā trajektorija dominē mūsdienu mainīgās tehnoloģiskās realitātes, izaicinot priekšstatus par cilvēcisko un necilvēcisko. Viņa darbu uzmanības centrā ir posthumānisma nākotne, kurā cilvēks arvien vairāk atsvešinās no paša radītajām tehnoloģijām un kurā atgriešanās pie dabas kļūst aizvien grūtāka.
Es vēlētos sākt ar īsu jūsu biogrāfijas pārskatu un galvenajiem atskaites punktiem, kas bijuši būtiski jūsu mākslinieciskās karjeras veidošanā. Mūsdienās informācijas tehnoloģijas ir klātesošas teju ikviena ikdienas dzīvē, bet kas sākotnēji izraisīja jūsu kaislīgo interesi par tehnoloģijām?
Esmu dzimis 1976. gadā, un ar datoriem iepazinos jau agrā bērnībā. Varbūt neesmu bijis datora dzimšanas liecinieks, bet piedzīvoju interneta un daudzu citu tehnoloģiju parādīšanos – sākot ar vecajiem zaļganajiem ekrāniem un beidzot ar mūsdienu mazajiem klēpjdatoriem. Attiecībās ar datoriem nebiju gluži “iedzimtais”, bet manī bija dabiska ziņkāre par šo plašo pasauli, kas tagad ir tik ļoti izpletusies.
Turklāt man jau no paša sākuma šķita pašsaprotami mākslas darbu radīšanai izmantot datoru. Kad 2001. gadā pieteicos studijām mākslas skolā, zīmējumus veidoju, izmantojot Photoshop 7.0. Pēc tam es tos izdrukāju uz lielformāta putkartona, un tādējādi tie sāka līdzināties gleznām. Tomēr drukas izmantojums man īsti nepatika, un pēc kāda laika es pārtraucu to darīt. Šo lēmumu daļēji ietekmēja pasniedzēji, kuriem bija grūti kategorizēt manu darbu – viņi nevarēja izlemt, vai tas ir ietinamais papīrs vai glezna. Rezultātā es pārorientējos uz grafikas darbu radīšanu.
Jāteic, ka sākotnēji rakstīju arī dzeju, tā bija īstā lieta, kuras dēļ es dzīvoju. Tad nolēmu dzeju transformēt par vizuālo mākslu. Apzinoties, ka vārdi būtībā ir simboli, kas nodod tālāk domu; gluži tāpat kā lapa reprezentē telpu. Šī atziņa vedināja mani izpētīt ready-made sfēru, iekļaujot savā mākslas procesā dažādus objektus. Lai to paveiktu, es izmantoju vai nu tehnoloģijas, vai arī cilvēkus, kas nodarbojas ar tehnoloģijām – tādus, kuri labi prata veidot 3D objektus, programmēt utt.
Skats no izstādes "We Walked the Earth: Harnessing" Den Frie mākslas centrā Kopenhāgenā. Foto: David Stjernholm
Šajā instalācijā uzmanība tiek fokusēta uz to, kā mēs varētu “atteikties no tehnoloģiskajām prasmēm” un atkarības no tām un atgriezties laikā pirms lauksaimniecības. Jūs to īpaši uzsvērāt Dānijā, akcentējot pirmslauksaimniecības laikmetu.
Lai veidotu šo konkrēto izstādi, man nācās iedziļināties tajā, kas definē Dāniju. Tāpēc pētīju un pavadīju daudz laika brīvdabas muzejā Kopenhāgenas nomalē. Es iegremdējos šajā vidē, lai izprastu turienes gaismas, aromāta un atmosfēras nianses, īpašu uzmanību pievēršot tur valdošajām krāsām. Lai gan konkrētajā projektā Rīgā, kuram raksturīga pelēcīgāka nokrāsa, iespējams, neesmu tās plaši iestrādājis, lai pielāgotos šejienes nepabeigtās ēkas betona noskaņai, tomēr dažas no šīm krāsām izmantoju iepriekšējās izstādēs. Tas bija veids, kā daļu no šī konkrētā, ļoti specifiskā kultūras mantojuma iedzīvināt starptautiskā kontekstā. Venēcijā es atsaucos uz pilsētas vēsturisko arhitektūru, savukārt Rīgā tā ir jauna korporatīvā ēka. Šajā pavisam jaunajā un “plikajā” vidē es joprojām vēlējos radīt nedrošības sajūtu par to, kādā laikā mēs dzīvojam un kas notiks, tāpēc te ir iztēlotas pagātnes vai izdomātas nākotnes slāņi, kam pretnostatīts viss šis jaunais.
Skats no izstādes "We Walked the Earth: The Growth" Rīgā izstāžu telpā New Hanza Biroji. Foto: Kristīne Madjare
Patinas klātās vēsturiskās kolonnas, kas uzstādītas šajā nevainojamā, pavisam svaigajā biroju ēkā, rada zināmu apjukumu par laiku, kurā dzīvojam.
Šīs kolonnas iedvesmojusi jūgendstila pārpilnība Rīgā. Kopenhāgenā tādas vispār nav. Tas ir kontekstuāls lēmums, es vēlējos šo elementu integrēt izstādē, jo ir svarīgi radīt saikni starp to, kas ir “ārpusē”, un to – kas “iekšpusē”.
Es uzskatu, ka stilizētā “augšana” ir ļoti interesanta. Mēs esam daļa no dabas, un mēs mācāmies no dabas, tāpēc ir tikai dabiski ietekmēties no dabas ne tikai attiecībā uz formu atdarināšanu, bet arī uz funkcionalitāti. Mani interesē tādas lietas kā ģeneratīvais dizains. Piemēram, konstruējot spārnus lidmašīnām – tā vietā, lai izgatavotu fiziskā karkasa modeli, dizaineri izmanto datoru, lai aprēķinātu, kur būs optimālie balsti, un tā rezultātā – kur ievietot materiālu. Tā ir tāda kā zarveida struktūra, kas izskatās ļoti organiska un dabiska, bet vienlaikus arī svešāda.
Ģeneratīvais dizains it kā saplūst ar šo ideju par uzplaukumu/izaugsmi, piemēram, ekonomisko izaugsmi, jo tā ir labāk un lētāk aviācijai utt. Tas kļūst par jaunu izteiksmes veidu, jo tā ir valoda, ko mēs iepriekš nezinājām, un tā dzimst, sadarbojoties ar skaitļošanas iekārtām un mākslīgo intelektu.
Skats no izstādes "We Walked the Earth: The Growth" Rīgā izstāžu telpā New Hanza Biroji. Foto: Kristīne Madjare
Ņemot vērā, ka kentaurs ir grieķu mitoloģijas tēls, kā šajā koncepcijā iekļaujas mitoloģiskais aspekts?
Ideja bija Dānijas paviljonā Venēcijā rādīt kaut ko tādu, ko cilvēki uzreiz atpazītu. Kaut ko tādu, ko viņi jau ir redzējuši – varbūt mākslas vēsturē, fantastikas žanrā, varbūt Harija Potera grāmatās. No mākslas vēstures tas it kā ir aizceļojis uz zinātniskās fantastikas ilustrācijām un DeviantArt –platformu, kur cilvēki dalās ar pašu radītajiem vizuālajiem materiāliem. Šajā vietnē es sastapos ar ļoti izteiksmīgu pasteļgleznu, kurā attēlots kentaurs dzemdību laikā. Mākslas darbs bija neparasti intensīvs, piepildīts ar trauksmi, kas bija daudz izteiktāka par to, ko mēs šeit manos darbos varam redzēt. Šis attēls atstāja uz mani paliekošu iespaidu... tas manī patiesi iestrēga, un es vēlējos nodot šo sajūtu citiem caur saviem darbiem.
Manos darbos kentauri nāk no mitoloģijas, taču tie ir pārtapuši par kaut ko citu. Tie ir kā simboli cilvēces un dzīvnieku pasaules krustpunktam. Es fokusējos uz diskusijām, kuru balsts ir doma, ka mēs vairs neesam Zemes centrs. Mēs cīnāmies ar antropocentrisma konceptu un cenšamies mainīt perspektīvu, lai paši uz sevi raudzītos kā uz daļu no lielāka veseluma.
Kā tieši jūs nonācāt pie idejas izmantot kentaurus?
Runājot par kentauriem, mēs ar kuratoru Jākobu Lilemozi esam diskutējuši par dažādām to izcelsmes iespējām. Sākotnēji es radīju naratīvu – pasaules radīšanas stāstu līdz pat mūsdienām. Tas bija tikai instruments – nekas tāds, ko publicēt; tas bija priekš manis, lai saprastu, vai tur ir kāda loģika.
Šajā stāstā mēs darbojāmies ar bioinženierijas ideju. Kad ir zinātne, ir jauni atklājumi, jaunas iespējas – un varbūt bioinženierija spēj radīt cilvēku-dzīvnieku. Tas varētu būt tikai viens produkts – mēs varam tikai iztēloties, kādi vēl varētu būt citi produkti. Mēs nezinām, vai šie ir divi vienīgie gadījumi, vai arī pastāv vesela šīs sugas populācija, vai arī tā radusies dabiskā ceļā. Tas raisa jautājumus par to, vai cilvēce nākotnē varētu pielāgoties mainīgajai pasaulei, kuru vada mainīgie apstākļi, lai izdzīvotu vai līdzāspastāvētu vidē, kas nemitīgi attīstās. Mainoties apstākļiem uz Zemes, loģisks ir jautājums, kā mēs varam nodrošināt savu izdzīvošanu. Iespējams, ka svarīgākais ir spēja pielāgoties, un varbūt cilvēkiem ir bijusi zināma loma apzinātā šo pārmaiņu izraisīšanā. Tā ir koncepcija, kas zināmā mērā līdzinās robotu tehnoloģiju un mākslīgā intelekta attīstībai – mēs radām šīs būtnes, jo ir iespēja un prasmes to darīt, bet galamērķis vai sekas joprojām paliek neskaidras. Un pastāv iespēja, ka tā ir tikai jauna mūsu pašu versija, jo mēs visu laiku maināmies.
Skats no izstādes "We Walked the Earth: Harnessing" Den Frie mākslas centrā Kopenhāgenā. Foto: David Stjernholm
Līdzās kentauriem jūsu radīto pasauli apdzīvo arī citas dzīvās radības. Vēsturiski reālajā pasaulē līdz ar lauksaimniecības un zemkopības attīstību pamazām mainījās arī dzīvnieki un augi. Tiem vairs nebija nepieciešams aizsargāties no plēsējiem; augiem vairs nebija jākonkurē ar citām sugām par ūdeni un saules gaismu. Augi atbildēja ar lielākām sēklām, augļiem un sīpoliem, bet dzīvnieku ausis nokārās, astes saskruļļojās utt. Vai jūs varētu detalizētāk pastāstīt par atsevišķiem jūsu radītās pasaules elementiem?
Jā, abi izstādē apskatāmie kentauri nav vienīgās būtnes izstādē – šajā pasaulē dzīvo arī citas sugas. Te ir kultūraugu paveids, kas atgādina kastaņus, bet tikpat labi arī bietes un rāceņus. No tiem izaug nabassaite, kas savienojas ar kaut ko, kas līdzinās austeres iekšpusei, teju kā zarnas. Es centos radīt kaut ko tādu, kas nav atrodams ne zemē, ne jūras gultnē – kaut ko, kas vienlīdz labi varētu dzīvot gan ūdenī, gan augsnē. Šie veidojumi ir radīti no sveķiem un stikla, un reprezentē unikālu dažādu sugu saplūšanu. Es tos izveidoju Venēcijas izstādei, bet ekspozīcijai Kopenhāgenā papildināju šīs sugas ar savveida “krabjiem”. Tas ir krabja un dažu sārtu fallveida taustekļu sajaukums, kas savijas ar tehnoloģiskiem elementiem. Šiem savdabīgajiem radījumiem ir kājas, ko rotā oranži uzraksti, kas atgādina citplanētiešu simbolus, kas instalācijā atbalsojas oranžajos kabeļos pie griestiem. Tie dzimuši, iedvesmojoties no realitātes, jo dabā, patiešām, eksistē šādi bārkstaini radījumi/taustekļi, tos sauc par goose barnacles. Mani iedvesmo tas, kas jau eksistē – kad ieraugām, piemēram, dziļūdens radības, kurus mēs reti redzam, tās mums šķiet tik svešādas.
Skats no izstādes "We Walked the Earth: The Growth" Rīgā izstāžu telpā New Hanza Biroji. Foto: Kristīne Madjare
Kā īpašie elementi/papildinājumi, ko esat iekļāvis savā instalācijā šeit, Rīgā, maina un/vai ietekmē mākslas darba kopējo vēstījumu un emocionālo nospiedumu?
Ik reizi, kad kaut ko novieto atšķirīgi attiecībā pret citu objektu, mainās nozīme. Šajā izstādē viss ir iekļauts vienā telpā, kamēr iepriekšējās, kur telpas bija dažādi savstarpēji saistītas, varēja doties ekskursijā. Rīgā šī izstāde ir kā saīsināta psiholoģiskā drāma. Teātrī ir kamerizrādes, kur uz vienas skatuves ar vienu scenogrāfiju fonā spēlē, iespējams, tikai divi cilvēki, taču viņu saruna ir nospriegota. Un no šāda skatpunkta es redzu izstādi Rīgā.
Taču vienlaikus mēs arī spēlējamies ar dažādiem šo objektu, priekšmetu novietojumiem. Rīgā, piemēram, mutētais šķiņķis novietots starp diviem kentauriem, bet iepriekšējās divās izstādēs tas atradās izstādes stūrī. Tā ir telpas diktēta rīcība, bet telpa arī paver iespējas, ko mēs iepriekš nebijām paredzējuši. Tādējādi iegūstot nedaudz atšķirīgu skatījumu/lasījumu nedaudz atšķirīgos scenārijos. It kā pasaule ap šiem objektiem mainās, kamēr tie vienmēr paliek tādi paši.
Tāpēc mums ir arī atšķirīgi apakšvirsraksti – šoreiz tas ir “Uzplaukums”, bet pagājušajā reizē tas bija Harnessing. Iedvesmojoties no kino, mēs saglabājām galveno nosaukumu atpazīstamības labad, bet apakšvirsrakstā atklājam dažādos pasaules aspektus. Arī filmu veidošana kā process ir bijusi mūsu iedvesmas avots šī darba tapšanas laikā, tāpēc šis paņēmiens mums šķita dabisks.
Skats no izstādes "We Walked the Earth: The Growth" Rīgā izstāžu telpā New Hanza Biroji. Foto: Kristīne Madjare
Un kāda izskatās šī iedomātā pasaule pēc “Uzplaukuma”?
Pēc uzplaukuma? Nu, ja domājam par civilizācijām, tad pēc uzplaukuma vienmēr ir vērojama lejupslīde vai savveida sabrukums. Uzplaukums un izaugsme ir dabiska, bet, ja “forsējat” uzplaukumu / izaugsmi, iegūstat kaut ko, kas ir ļoti nedabisks. Savā ziņā, ja vēlaties, lai govis ražotu vairāk gaļas, jūs varat audzēt muskuļotas govis, bet kādā brīdī viņu salūzīs zem svara.
Mani arī intriģē uzplaukuma jēdziens kā sociāls princips/balsts, jo īpaši runājot par finanšu izaugsmi, kas ne vienmēr ir izrādījusies universāli izdevīga koncepcija.. Laika gaitā mēs pierodam pie priekšrocībām, kuras mums sniedz uzplaukums/izaugsme. Tomēr izaicinājums ir atteikšanās no šiem modeļiem, spēja atrast veidu, kā no tiem distancēties. Padomājiet par visām ērtībām, pie kurām esam pieraduši, piemēram – viedajām tehnoloģijām. Tās ir kļuvušas par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu, teju par mūsu pašu turpinājumu, paplašinājumu.
Skats no izstādes "We Walked the Earth: The Growth" Rīgā izstāžu telpā New Hanza Biroji. Foto: Kristīne Madjare
Jūs teicāt, ka šī darba tapšana savā ziņā atgādina kinofilmas veidošanu. Vai kaut kādā ziņā sevi uztverat kā režisoru?
Jā, es strādāju ar cilvēkiem no kino industrijas un savā ziņā esmu kā režisors. Es sadarbojos ar plašu un ļoti daudzveidīgu komandu, kur ietilpst modes dizaineri, specefektu, grima mākslinieki, stikla mākslinieki, dizaineri, grafiķi, modeļu veidotāji un dažādi citi radošo profesiju pārstāvji. Šajā kopdarbā es uzņemos vispārējās vīzijas ģeneratora lomu un atbildību par projektu. Darba dinamika vairāk līdzinās filmu producēšanai nekā tradicionālajam mākslas darbu veidošanas procesam, un tieši no šīs sfēras es ietekmējos.
Mani īpaši intriģē konceptuālās mākslas skices, provizoriskie zīmējumi, kas tiek veidoti pirms filmu vai videospēļu reālā produkta radīšanas. Tas ir radošā procesa posms, kur atrodams milzīgs potenciāls un plašas iespējas. Idejām pilnveidojoties un fokusējoties, nokļūstam pie gala produkta. Tomēr tieši šis agrīnais posms, kad radošais process var pavērsties jebkurā virzienu, man šķiet neticami aizraujošs. Ir sajūta, ka top vesela pasaule, nevis tikai konkrēts stāsts.
Jūs izmantojat pasaules radīšanu kā metodi, lai attīstītu savas mākslas darba naratīvu. Ņemot vērā, ka laikmetīgā māksla bieži risina sarežģītus jautājumus, vai jūs pasaules radīšanu uztverat kā līdzekli, lai runātu par mūslaiku sociālās vai vides problēmām?
Tas nav laikmetīgajā mākslā bieži lietots paņēmiens. Vairāk literatūrā, kino un videospēlēs, kur vispirms tiek radīta pasaule, un pēc tam tiek izspēlēts naratīvs – ģeogrāfija, demogrāfija, monetārā sistēma, reliģiskie uzskati, seksualitāte– viss.
Taču es redzu, ka šim paņēmienam ir sava vieta, un tas kļūst arvien izplatītāks, jo cilvēki skatās filmas un spēlē videospēles un iegrimst tajā visā. Skatītāji vēlas vairāk imersīvas mākslas pieredzes, viņi vēlas būt daļa no tās pasaules. Manuprāt, tas ir iedvesmojoši, jo nozīmē, ka cilvēks iesaistās. Varētu to norakstīt uz vēlmi izklaidēties, bet es labprātāk sliecos ticēt, ka spēcīga individuāla pieredze ar mākslu spēj ietekmēt gan cilvēku, gan sabiedrību. Tā ir vecmodīga stāstu stāstīšana jaunā veidolā, un mums šie stāsti ir jāstāsta un jādalās tajos vienam ar otru.
Skats no izstādes "We Walked the Earth: The Growth" Rīgā izstāžu telpā New Hanza Biroji. Foto: Kristīne Madjare
Kā jūs kā mākslinieks, kas specializējas hiperreālistiskās instalācijās, redzat šīs mākslas formas attīstību nākotnē?
Tas ir interesanti. Ir diezgan daudz mākslinieku, kas darbojas šai jomā – mēs viņus pazīstam, piemēram, Duanu Hansonu un Patrīciju Pikčīni. Tas ir kaut kas tāds, kas vienlaikus nav akceptēts un tomēr ir pieprasīts, jo mēs vēlamies sevi atspoguļot it visā, ko redzam. Tā ir... Tas ir ļoti pirmatnēji. Mēs nevaram aizbēgt no saviem ķermeņiem, mēs nevaram aizbēgt no tā, ka esam cilvēki un esam ziņkārīgi attiecībā uz sevi. Tāpēc, kaut ko redzot, mēs sevi tajā spoguļojam. Tā var būt pierakstīta konceptuāla ideja, tas var būt jebkas, bet šis spoguļattēla efekts, kas piemīt hiperrealitātei, vispirms nonāk tavās iekšās pirms nokļūst galvā, jo tu pret to attiecies ķermeniski. Bija interesanti ar to strādāt. Tā nav pirmā reālistiska skulptūra, ko esmu veidojis, bet pirmo reizi šādā mērogā un ar šādu ticamības pakāpi.
Skats no izstādes "We Walked the Earth: The Growth" Rīgā izstāžu telpā New Hanza Biroji. Foto: Kristīne Madjare
Kopā ar sievu, mākslinieci un kuratori Nannu Starku, vadāt izstāžu un producēšanas platformu Age of Aquarius (“Ūdensvīra laikmets”), kuras ietvaros tiek attīstītas dažādas ekoloģijas – gan bioloģiskās, gan sintētiskās. Vai jūs varētu sīkāk pastāstīt par šo projektu?
Nu, tas jau kādu laiku ir gulējis ziemas miegā. Tā ir izstāžu platforma, kuras projekti tiek realizēti turpat, kur mēs dzīvojam, tātad – arī privātā telpā. Dzīvojam ēkas augšstāvā, un mums ir jumta dārzs, kas ir patiešām skaists. Un no turienes var redzēt visu Kopenhāgenu, kas atrodas tādā pašā augstumā, tāpēc tā ir kā jumtu un torņu ainava. Mēs vēlējāmies dalīties ar šo telpu, jo bija sajūta, ka tā vienlaikus ir publiska un privāta, formāla un intīma. Mums tā šķita lieliska bāzes vieta aktivitātēm.
Mēs nodarbojāmies ar dažādiem ekoloģiju veidiem, tostarp bioloģiskajām, sintētiskajām un digitālajām ekosistēmām. Aicinājām indivīdus parādīt savus darbus brīvā dabā, rīkojot kūrētas izstādes. Mūsu projektos tika iekļautas skulptūras, performances un darbi, kuros iesaistītas tehnoloģijas. Mērķis bija izpētīt mijiedarbību, krustpunktus laikā, kad vēl bija salīdzinoši maz institūciju, kas pievēršas ekoloģiskām tēmām. Taču laiks mūs apsteidza, un tagad tas jau ir kļuvis par savveida meinstrīmu. Mēs sadarbojāmies arī ar Jākobu Lilemozi. Tolaik viņš vadīja izstāžu telpu X and Beyond, kas bija viņa pēcdoktorantūras vieta. Mēs strādājām kā mākslinieku duets un rīkojām izstādes Itālijā, Leipcigā un dažādās citās vietās. Vienlaikus uzņemoties arī kuratoru lomu. Mūsu pieeja nebija strikti definējama, drīzāk mēs bijām ļoti daudzpusīgi un pielāgojāmies savos radošajos centienos.
Skats no izstādes "We Walked the Earth: The Growth" Rīgā izstāžu telpā New Hanza Biroji. Foto: Kristīne Madjare
“Ūdensvīra laikmets” patiesībā bija sākumpunkts procesam, kura laikā jūsu prakse pakāpeniski pārvērtās par tādu lielumu, kurā (visplašākajā nozīmē) mijiedarbojas, iekļaujas ķermenis, tehnoloģijas un ekoloģija.
Jā, tajā sakņojas mana interese par ekoloģiju un... šī holistiskā domāšana.
Termins “Ūdensvīra laikmets” radās 20. gadsimta 60. gados un ir cieši saistīts ar tā laika mūziklu Hair. Tas atsaucas ne tikai uz konkrētu astroloģisko laikmetu, bet arī uz vizionāro domāšanu, kas tiek asociēta ar Ūdensvīru. Svarīgi ir tas, ka šis jēdziens nav ierobežots tikai 60. gadu ietvarā; astroloģiskie laikmeti, tostarp Ūdensvīra laikmets, aptver aptuveni pāris tūkstošus gadu.
Mani interesē ne tik daudz astroloģiskā sadaļa, cik tas, ka mēs, šķiet, dzīvojam lūzuma laikā. Kaut kas notiek. Tas, protams, ilgst jau kādu laiku. Lauksaimniecības parādīšanās un tas, kā tā ir veidojusi, mainījusi Zemi. Taču tagad mēs dodamies uz teritorijām, kuras nepazīstam, tāpēc tā ir satraucoša sajūta. Dažiem cilvēkiem tas šķiet daudzsološi, piemēram, ka iespēja dzīvot uz Marsa, bet citiem – īstas šausmas, un viņi vienkārši vēlas doties uz laukiem un uzbūvēt mazu namiņu. Bet būtībā tas ir viens un tas pats koncepts. Neatkarīgi no tā, vai dzīvo lauku mājiņā ar pašpietiekamu ekoloģisko sistēmu, pats nodrošini sev pārtiku, vai mīti uz Marsa mazā ciltī, pamatideja ir nemainīga. Abos gadījumos tu esi daļa no vienotas kopienas. Lai gan atšķirība ir iespējā ceļot – tā vienkārši nevar iesēsties lidmašīnā un doties uz Marsu. Ilgas pēc ciltīm un mazām kopienām, iespējams, rodas no sajūtas, ka pasaule ir kļuvusi pārāk plaša.
Mēs esam nepārtrauktā stresā no ziņām par to, kas notiek mūsu zemeslodes citā malā, un tas ir pamatoti, jo tas ietekmē mūs. Mēs dzīvojam globālizācijas laikmetā, bet varbūt vēl īsti līdz galam neesam to apjautuši, – mūsu prāts vēl nav tur nonācis. Tāpat kā mūsu ķermeņi un redze nav pielāgojušies braukšanai ar mašīnām – mēs patiesībā nedrīkstam braukt tik ātri. Mēs joprojām esam tādi paši cilvēki kā pirms 500 gadiem, un mēs adaptējamies – bet ne tik ātri. Tehnoloģijas attīstās ātrāk, nekā mēs spējam tām tikt līdzi. Bet, protams, nav iespējams izvairīties no tehnoloģiju izmantošanas; tās ir neatņemama cilvēka eksistences sastāvdaļa jau kopš agrīniem laikiem, līdzīgi kā nūja vai akmens. Mēs nevaram norobežoties no tehnoloģijām, tāpēc tehnoloģiju nosodīšanai nav jēgas. Varbūt to ātrums un daudzums ir problēma. Mēs esam kļuvuši no tām atkarīgi – līdz pat tādai pakāpei, ka bez viedtālruņa ir grūti funkcionēt sabiedrībā – bez viedtālruņa ir grūti veikt pat tik vienkāršas darbības kā braukšana autobusā. Dzīve kļūst visai apgrūtinoša, ja mēģinām atbrīvoties no tehnoloģijām. Tāpēc mums tās tomēr ir jāpieņem. Taču tikpat būtiski ir apzināties sekas un pašregulēties.
***
Ufe Isoloto dzīvo un strādā Kopenhāgenā, kur 2007. gadā arī absolvēja Dānijas Karalisko mākslas akadēmiju. Auors aktīvi piedalās izstādēs gan Dānijā, gan ārvalstīs – tostarp ARKEN Modernās mākslas muzejā, Laikmetīgās mākslas centrā Den Frie, Nikolaja Laikmetīgās mākslas centrā, Malmes mākslas telpā un citur. Viņa darbi iekļauti Dānijas Nacionālās galerijas un Holstebro mākslas muzeja kolekcijās. 2022. gadā mākslinieks pārstāvēja Dāniju Venēcijas mākslas biennālē.
!!!
Kentauru izstādes noslēdzošajā nedēļā New Hanza Biroji telpās 16.novembrī piecos seansos - plkst. 17:30, 18:00, 18:30, 19:00 un 19:30 izstādē izskanēs īpaši tai radītie Annas Fišeres skaņdarba “Carmen Sibyllae. Ecloga IV” Sibillas dziesmas fragmenti četriem dziedātājiem un arfai. Tos izpildīs profesionāli mākslinieki Agnese Pauniņa, Agate Pooka, Kārlis Rūtentāls, kas dzied arī “Grammy” balvu ieguvušajā Latvijas Radio korī, kā arī tenors un diriģents Rūdolfs Bacāns un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra arfiste Ieva Šablovska. Skaņdarba fragmenti dzīvajā skanējumā būs dzirdami tikai vienu vakaru.
Komponiste Anna Fišere
“Par sibillām Senajā Grieķijā sauca vairākās vietās atrodamas raganīgas sievietes, pie kurām pēc padoma vērsās valdnieki, karavadoņi un citi grūtībās nonākušie. Dažviet viņu teikto sāka pierakstīt un saglabāt,” stāsta komponiste Anna Fišere.
“Tagad šīs mistērijas vēstnese ir komponiste Anna Fišere, kuras skaņdarbs “Carmen Sibyllae. Ecloga IV ir mēģinājums sadzirdēt Sibillas balsi, paverot pieeju dažādām Vergilija tekstā paustā pareģojuma interpretācijām,” saka izstādes producente, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda vadītāja Elīna Vikmane.
Sākotnēji skaņdarbs komponēts karmerorķestrim un korim, skaņdarbs savu pirmatskaņojumu piedzīvoja Rīgas Sv. Pētera baznīcā 2021. gada 2. septembrī, divdesmit ceturtā “Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla” ietvaros. Skaņdarba vārdu autors ir izcilākais seno romiešu dzejnieks Pūblijs Vergilijs Marons (1. gs.pirms mūsu ēras), kurš savā darbā iespējams izmantojis kādu viņam pieejamu sibillas pareģojumu.
Pirmatskaņojuma seansi 16.novembrī būs pieejami bez maksas un iepriekšējas reģistrācijas, uzņemot ik reizi zālē līdz 250 cilvēkiem rindas kārtībā. Jāpiebilst, ka izstāde “Mūsu mājas bija zeme. Uzplaukums” būs atvērta apmeklējumam arī svētku laikā, nodrošinot darbību ik dienu.
