«Karlsons, kas dzīvo uz jumta, man vienmēr izraisījis aizdomas»
Saruna ar igauņu mākslinieku Marko Mētamu
Senas pasakas jaunā skatījumā (Marko Mētama interpretācijā) vēl līdz 6. janvārim var aplūkot galerijā “Māksla XO” izstādē “Reiz sensenos laikos. Dzīve kā pasakā”. Pats Marko ir cilvēks ar vieda romiešu filozofa ārieni un labu melnā humora izjūtu, ko viņš bieži vien pasniedz “iepakojumā”, kur dominē spilgtas un jautras krāsas. Viņam patiešām svarīgs ir laiks, kurā viņš dzīvo: tā aktualitātes, problēmas un naratīvi. Taču savā jaunākajā darbu sērijā, kas pirmo reizi skatītājiem tiek prezentēta Rīgā, viņš pievēršas teju vai mūžseniem stāstiem, kurus aizlienējis no pasakām, mītiem vai hrestomātiskas bērnu literatūras.
“Reiz dzīvoja sieviete ar piķa melniem matiem un ļoti gaišu ādu, kurai bija septiņi rūķīši - vergi. Tā kā šie vīriņi bija augumā daudz mazāki par sievieti, viņi no viņas ļoti baidījās. Visi dzīvoja kopā lielā mājā dziļi mežā, un vīrieši darīja visu, ko vien vēlējās lielā, gaišādainā sieviete. Jo apzinājās, kas notiks, ja viņi to nedarīs,” tā vēsta viens no savdabīgajiem stāstiem. Šajā 14 darbu sērijā, kas vizuāli veidota kā pasaku grāmatas lappuses, Mētams piedāvā palūkoties uz labi zināmiem stāstiem no cita skatpunkta, pievienojot papildus interpretācijas slāni. Te ir Sniegbaltīte un septiņi rūķīši, Karlsons, kas dzīvo uz jumta, Trīs sivēntiņi, Zobu feja, Aladins, Bembijs un citi.
“Bieži mēdz uzskatīt, ka pasaku naratīvi ir mūsu saknes, mūsu kultūras pamats. Pasakās ierakstītās patiesības iedarbojas uz mūsu instinktiem un sapņiem, saista mūs no bērnības, aizvedot fantāzijas lidojumos, izraisot brīnuma vai baiļu sajūtas. Pasakām ir būtiska nozīme mūsu personības attīstībā, palīdzot mums atklāt savu identitāti un vienlaikus konfrontējot ar pašu dziļākajām bailēm. Pasakas sniedz iespēju ar smaidu pieņemt šķietami neiespējamo un noticēt saviem spēkiem. Pasakas kā mūsu kolektīvā zemapziņa dažkārt ļauj mums dzīvot fantāzijās,” teikts izstādes ievadā.
Marko Mētama izstāde iekārtota galerijas otrajā zālē (pirmajā apskatāma Madaras Neikenas izstāde “Varbūtības”). Pie sienām rūpīgi piekarinātie četrpadsmit “grāmatu atvērumi” priecē acis un rosina domas. “Es centos to visu integrēt mūsu laikos,” pelēkā decembra pēcpusdienā man stāsta Marko. “Forma radās teju nejauši. Oriģināli tika veidoti uz 70 x 100 cm liela papīra. Kad sapratu, ka tie tiks eksponēti galerijas otrajā telpā, nodomāju, ka īsti tur neiederēsies. Tā sāku domāt, ko man darīt, un atradu šo formu. Tā ir kā sviestmaize, kuru veido divi materiāli – izdruka un organiskais stikls. Man patīk tas, ka rezultātā ir parādījies apjoms, kura nebija, kamēr bija vien papīrs.
Kādas ir tavas attiecības ar pasakām kopumā?
Kad bērni bija mazi, lasīju viņiem priekšā pirms gulētiešanas un vienmēr domāju, ka lasu kaut kādu šausmu stāstu. Jo pasakas patiešām ir visai biedējošas. Un bija sajūta, ka tur ielikts ļoti daudz, ka šos stāstus veido dažādi slāņu slāņi. Un ka šai formā iespējams integrēt mūsdienas. Vienkārši, lai tas nebūtu izdomāts abstrakts stāsts, bet lai tam būtu kaut kāds rāmis. Piemēram, Bembijs, kas klīst pa mežu un nezina, ko darīt. Un galīgi nevēlas, lai notiktu kaut kas slikts. Bet...
Tāpat kā tie cilvēki, kas apēda Uhaņas tirgū nopirkto žurku – arī viņiem prātā nebija nekā slikta.
Tieši tā. Tā, piemēram, Karlsons, kas dzīvo uz jumta, man vienmēr izraisījis aizdomas. Man šķiet, ka viņš varētu būt pedofils. Vai arī Mazulim ir garīgi traucējumi, personības dalīšanās. Tas nav normāls stāsts. Vai arī ir Pepija, kas dzīvo lielā mājā kopā ar zirgu. Ir par ko aizdomāties...
Man šķiet, šī pieeja kļuva izteikta aktuāla Covid laikā – viss nav tā, kā šķiet. Un arī tik labi zināmajās pasakās, to sižetos viss varētu nebūt tik vienkārši tā, kā izskatās.
Jā. Te uzreiz prātā nāk cancel culture. Visu palēnām pārrakstīs. Man ļoti patīk britu rakstnieks Roalds Dāls. Nesen lasīju, ka no viņa grāmatām tiek izņemti daži politnekorekti vārdi, piemēram, “resns”. Tas nemaz nav bīstams vārds, bet pēkšņi par tādu ir kļuvis. No turienes arī šis stāsts – jau sen visi šie sižeti bijuši labi zināmi, taču tagad ar tiem var darīt, ko vien vēlas, tos var pielāgot “tagadnei”.
Vēl viena būtiska lieta. Pasakās vienmēr ir skaidrs, kurš ir labais un kurš sliktais. Bet tavās pasakās, godīgi runājot, tas īsti nav pateikts.
Arī es vēlos būt mūsdienīgs. Tāpēc pazūd sliktā/labā līnija. Viņi visi it kā ir vienlīdzīgi. Kā stāstā par Sniegbaltīti un rūķīšiem – ja vajag vergus, jāņem tie, kuri ir daudz mazāki par tevi pašu, lai varētu ar viņiem darīt, ko vien vēlies. Rūķīši smagi strādā, maz ēd, un dari ar viņiem, ko vien gribi. Mēs jau nezinām, kas tajā mežā notika. Bet kaut kas tur notika, jo parādījās šāds stāsts. Vai arī sižets, kur darbojas princis – nekrofils, kas kalnā skūpstīja princesi. Vai stāsts par sivēntiņiem un vilku. Protams, vilks ir slikts puisis, un viņu vajadzētu pakārt. Bet kaut kā nesmuki izskatīsies... Un pēc tam vēl sarīkot ballīti. Man jau sāk kļūt vilka žēl. Un beigu beigās, jā, nav skaidrs, kurš ir labais un kurš sliktais.
Man vispār nepatīk savos darbos definēt, kas ir labs un kas slikts. Es to labprātāk atstātu skatītāja ziņā. Mums visiem ir savi morāles standarti, un tie ir ļoti atšķirīgi. Kurš gan varētu norādīt citiem, kas ir pareizi un kas – nē? Es drīzāk mudinātu skatītāju pašam par to padomāt savā dvēselē.
Vai sērijā ir sižeti, kas nāk no igauņu pasakām?
Nē, es izvēlējos stāstus, kas būtu saprotami un atpazīstami ikvienam. Igauņu pasakas vienkārši nav tik labi zināmas. Lai gan arī tur ir daudz materiāla. Protams, es nezinu, cik pazīstams visā pasaulē tagad ir, piemēram, Karlsons. Droši vien mazāk nekā Bembijs. Bet visus šos varoņus var ievietot mūsdienu kontekstā.
Es dzīvoju tagad, un visi šie darbi ir mūslaiku liecības. Ja jūs tos aplūkosiet pēc kādiem trīsdesmit, piecdesmit gadiem, domāju, tiem būtu jāstāsta par laiku, kad tie tika radīti. Man ir ļoti svarīgi, ka tas, ko daru, nav daži vakuumā vai ārpus konteksta radušies darbi. Nē, tiem ir kaut kas jāstāsta par šo laiku.
Sākumā biju iecerējis veidot tikai attēlus bez tekstiem. Attēli kādu pusgadu stāvēja dīkstāvē, jo jūtu, ka kaut kā pietrūkst. Un tad es sāku rakstīt šos stāstus, un radās grāmata formāta ideja. Tekstam un attēlam sastopoties, protams, dzimst grāmata, šajā gadījumā – pasaku grāmata.
Un turklāt vēl tik spilgtas, dzīvespriecīgas krāsas...
Lai izskatītos friendly. Tā ir vēl viena lieta, kas man ļoti svarīga. Pat ja konteksts ir ļoti nopietns, formai ir jābūt friendly, lai cilvēki neietu garām, bet apstātos un paskatītos. Pēc tam viņi var domāt, ko vēlas. Bet es gribu, lai viņi apstājas. Un, ja forma ir friendly, pastāv lielāka iespēja, ka viņi to izdarīs.
Man ir svarīgi, lai skatītāji ieraudzītu šos darbus. Ja neviens neskatās, tad kāpēc man to darīt? Es gribu, lai cilvēki skatās un domā. Un tāpēc ir vajadzīga šī forma, kurā var ielikt jebko, pat visbriesmīgākās domas, ja nepieciešamas. Un dažreiz tas tiešām ir nepieciešams.
Turklāt dažkārt pats īsti nesaproti, no kurienes kas nāk. Stāstā par Aladina lampu kāds saskatīja stāstu par zinātnes un pasaku attiecībām. Un tas ir pareizi, jo pavisam nesen notika katastrofa, kurā bija iesaistīta neliela komerciālā zemūdene, un gāja bojā visi tās pasažieri. Domāju, no turienes tas arī radās, un kaut kādā veidā šis stāsts man pašam noformējās lampas sižetā. Bet to es sapratu tikai vēlāk. Tā arī rodas šādas idejas – tu kaut ko izlasi vai vienkārši dzīvo savu dzīvi, un pat nepamani, no kurienes kas izaug. Tu domā, ka esi ļoti oriģināls un visu pats izdomā, bet īstenībā vēlāk vienmēr vari analizēt – tas ir no turienes un tas ir no turienes.
Man ļoti patīk, kā tu strādā ar tekstu un attēlu, to savstarpējo mijiedarbību. Un man tas arī šķiet kaut kas ļoti būtisks. Jo mūsdienu pasaulē teksts aizvien vairāk transformējas vizuālā veidolā, un cilvēki aizvien mazāk lasa tīri tekstuālus formātus, piemēram, grāmatas. Un šī izstāde savā veidā arī ir par to – par mēģinājumu izmantot grāmatas formātu kā vizuālu elementu, kā “vāku” savam darbam.
Jā, tā tas ir. Kopumā man ir diezgan sarežģītas attiecības ar grāmatām. Nekad neesmu bijis liels grāmatu lasītājs. Kaut kā ir sajūta, ka tērē laiku veltīgi, ka vajadzētu zīmēt, nodarboties ar savām lietām. Tāpēc man vienmēr ir bijušas problēmas ar grāmatām. Bet tad kādu dienu pamanīju, ka tās parādās manos darbos. Izrādās, ka es grāmatas daudz nelasu, jo man nav laika, man ir jāstrādā savs darbs, bet paši šie darbi... ir par grāmatām. Grāmatas it kā ienāca manā dzīvē no otras puses! (Smejas.)
Tagad es droši vien lasu vairāk, bet, kad biju students, mani nepavisam neinteresēja dažādas mākslas teorijas... Un, kad biju profesors Mākslas akadēmijā, bija arī jādod ieteicamās literatūras saraksti par konkrēto tēmu. Tas man vienmēr sagādāja problēmas. Es uzreiz jutos ne savā vietā. Tagad es esmu freelance statusā un esmu atbildīgs tikai pats savā priekšā. Tā ka vispār neesmu ļoti lasošs cilvēks, bet man patīk strādāt ar grāmatām... kā ar priekšmetu.
Galerija "Māksla XO" vadītāja Ilze Žeivate un Marko Mētams izstādes atklāšanā
Titulbilde: Marko Mētams. “Zobu feja”. 2023, akrila pigmenta druka uz muzeja akrila stikla, 36x52x2 cm
