Trausls stāvoklis
Saruna ar mākslinieci Santu Franci
Santa France ir māksliniece, kura savā radošajā darbībā iesaista 3D programmatūras piedāvātās iespējas, veidojot web kolāžas, video, animētus GIF attēlus un digitālas ilustrācijas. Viņas darbu tematika skar mūsdienu eksistences problēmas – atsvešinātību un vientulību, kā arī digitālās kultūras ietekmi uz komunikāciju. Santa ir vizuālās esejas autore laikmetīgās mākslas izdevuma “WunderKombināts” jaunajā numurā, kas šoreiz veltīts sašķeltības un fragmentārisma tēmām. Arī Santas darbā “Es esmu redzams šajā attēlā, un man tas nepatīk” pretstatīta maģiskā un katastrofālā domāšana, apspēlējot cilvēka fundamentālo tieksmi pēc kontroles pār savu likteni. Viņas izstāde ar tādu pašu nosaukumu skatāma arī ISSP galerijā līdz 7. martam.
Kā tev radās iecere pievērsties katastrofālās un mītiskās domāšanas paralēlēm un pretstatiem, domājot par to, kā savstarpēji pretrunīgas ideoloģijas var sadzīvot mūsdienu pasaulē?
Pretnostatīt divus šķietami pilnīgi pretējus tematus ir kaut kas, ko esmu izmantojusi vairākos iepriekšējos projektos – ar šādu kontrastu vienmēr ir aizraujoši spēlēties gan konceptuāli, gan vizuāli. Domājot par katastrofālo un maģisko domāšanu, mani fascinēja iespēja pārslēgties starp abām, it kā pēkšņi radikāli mainot savu nostāju no viena spektra gala uz otru. Absurda līmeņa pretrunas ar sevi šķiet ļoti cilvēcīgas un vienmēr eksistējošas, bet mani īpaši uzrunāja tas, kā šāda veida ideoloģijas pārveidojas laika gaitā un izpaužas līdz ar jaunām popkultūras tendencēm un komunikācijas tehnoloģijām.
Gan katastrofālā domāšana, gan mītiskā domāšana mūsdienu izpausmēs ietver kontroles zaudēšanu pār savu dzīvi. Citējot kuratora Valentīna Klimašauska tekstu no tavas 2019. gada izstādes Safeporting: “Vai maz vēlamies – valdīt pār sevi visā pilnībā?”. Kā tu pati ar to sadzīvo? Vai meklē risinājumus, kā ar to sadzīvot?
Man šķiet, ka Safeporting izstādes tēma joprojām man ir aktuāla un savā ziņā noteikti tiek atspoguļota gan jaunajā izstādē, gan arī citos manos darbos. Protams, iepriekš minētie domāšanas veidi un vēlme kontrolēt katras situācijas iznākumu nav tikai kaut kas, ko apskatu kā vērotājs no malas. Tajā piedalos arī pati. Atskatoties atpakaļ uz 2019. gada izstādi, spēju apjaust, ka esmu ieguvusi lielāku līdzsvaru starp vēlmi pēc pilnīgas kontroles un ļaušanās haosam, notikumu neparedzamībai. Tomēr tas vienmēr būs kaut kas, pie kā jāstrādā, jo šis stāvoklis ir trausls un, kā minēju izstādes tekstā, mēģinājumi izbēgt no “eksistenciālajām šausmām” ir nebeidzami.
Toreiz līdzās tavai izstādē Kim? mēs ar domubiedriem un mākslinieci Viku Ekstu atklājām fikciju – izstādi “Eižena Berga darbi un dzīve”. Lai cik dažādas formā un vēstījumos, tās abas tomēr vienoja kāds temats – kliedziens pēc publiskas uzmanības un tas, kādiem priekšstatiem jāseko, lai to iegūtu.
Jā, man šķiet, ka dezinformācijas temats ir aktuālāks nekā jebkad agrāk – ne tikai personīgā, bet arī plašākā mērogā. Arī runājot par to pašu maģisko domāšanu, būtisku lomu spēlē personības kults un ideju līderi, kas izmanto cilvēku vēlmi justies īpašiem un novērtētiem.
Atgriežoties pie jaunākās izstādes un vizuālās esejas – ikebanas un saplēsto trauku motīvs šajā tēmā šķita negaidīts. Kā līdz tam nonāci?
Ikebanu jau iepriekš biju atpazinusi kā savai radošajai praksei radniecīgu. Kad man parasti kāds jautā, kāpēc es sāku strādāt tieši ar 3D grafiku, vienmēr atbildu, ka mani piesaistīja iespēja pilnībā kontrolēt digitālo darba vidi – matemātiski precīzi veidot, pārvietot un rotēt objektus. Bieži vien arī savos darbos izmantoju organiskus elementus (augus, ziedus un stublājus), ko izkārtoju ļoti kontrolētā un precīzā veidā, kas savā ziņā var būt gan meditatīvs process, gan liecināt par pārmērīgu perfekcionismu.
Par saplēsto trauku labošanu jeb Kintsugi tehniku es aizdomājos lasot par planned obsolescence dizaina praksi, kas ir diezgan pretrunīgi vērtēta un pat aizliegta vairākās valstīs. Tā vietā lai izgatavotu ilgi kalpojošas un kvalitatīvas preces, produkti tiek apzināti radīti, lai tie ātri novecotu, lietotājam tos nebūtu iespējams salabot un nāktos iegādāties jaunu preci vai jaunāku preces modeli. Kintsugi prakse ir pretēja šai idejai – saplēstā salabošana ir pat kaut kas vēlams un padara objektu vērtīgāku, jo plaisas kļūst par daļu no tā vēstures.
Pastāsti, lūdzu, vairāk par šī radošā procesa tehnisko pusi!
Man šķiet, ka mans radošais process gadu laikā nav daudz mainījies, kas savā ziņā ir labi, bet vienlaikus mazliet ierobežojoši. Taču – kā mēdz teikt – nemēģini labot to, kas nav salauzts. Vienmēr sāku ar atsauču meklēšanu – gan idejiski, gan tīri praktiski un vizuāli. Kā jau jebkurā citā mākslas tehnikā, atsauces attēli ir būtiski, lai atainotu konkrētus objektus sev tīkamā veidā. 3D grafikā tas nozīme, ka jāmeklē un jārada arī tekstūras un materiāli. Kā jau minēju, savā ziņā tas var būt ļoti tehnisks process.
Papildus tam arī pašus objektus es izvēlos diezgan metodiskā veidā, sagrupēju tos kategorijās un izsvītroju, tiklīdz katrs ir uzmodelēts. Man šķiet, ka tāds tīrs radošums “pieslēdzas” pēdējā posmā, kad tiek renderēts attēls vai animācija, un visas tehniskās detaļas savienojas vienā vizualizācijā, ko tad var niansēti vēl pieslīpēt.
Arī izstādes nosaukums vedina domāt par pašeksponēšanās kultūru – vēlmi sevi demonstrēt publiski un tad atcelt. Tā ir sevis publiska pārjautāšana, kas raksturīga dzīvei pēc interneta, bet iemiesota seno trauku veidošanas idejā. Arī šeit tiek apvienots šķietami nesavietojamais.
Šī Facebook agrāk izmantotā frāze I’m In This Photo and I Don't Like It manā redzeslokā atkal nonāca kā reakcijas attēls jeb meme, jo tā kā ekrānšāviņš ar visām pārējām izvēles opcijām tika izmantota sevis noniecinošos jeb ironiski paškritiskos jokos. Es to jau kādu laiku biju atzīmējusi kā potenciālu nosaukumu darbam vai izstādei, jo mani piesaistīja tas, ka lietotāji, kas izmanto šo reakcijas attēlu, nonāca pretrunā starp pašpārliecinātību, skaidru sevis apzināšanos un tajā pašā laikā pašpārliecinātības trūkumu. Esmu novērojusi, ka tas ir kaut kas ļoti raksturīgs par mani jaunākai paaudzei – uzaugot internetā un piedzīvojot visus tā piedāvātos brīnumus un šausmas, daudzus cilvēkus ir pārmācis nihilisms. Varbūt ne klasiskā izpratnē, bet ar domu, ka nekam nav jēgas, viss ir slikti, bet vismaz mums ir smieklīgi.
Veidojot vizuālo eseju, nosaukums tika piemeklēts, kad attēli jau bija gandrīz pabeigti, un man šķita, ka frāze “esmu redzams šajā attēlā, un man tas nepatīk” trāpīgi apzīmēja stāsta ideju par vēlmi pēc kontroles pār savu likteni, iekšējā miera meklējumiem un izmisīgiem mēģinājumiem izbēgt no eksistenciālām šausmām.
Kādu laiku, dzīvojot Berlīnē, biji attālinājusies no mākslas procesiem Latvijā. Vai turpini savu radošo darbību tur?
Uz Berlīni pārvācos pandēmijas laikā, un jau pirms tam jutu, ka tuvojas radošās izdegšanas slieksnis, tāpēc kādu laiku pārtraucu dalību izstādēs un lielākos mākslas projektos. Vienīgais nopietnais projekts, kurā piedalījos Berlīnē, ir 2021. gada transmediālā festivāla tiešsaistes izstāde Almanac for Refusal.
Pēdējo gadu laikā mēģinu saprast, vai vēlos turpināt darboties mākslas jomā profesionāli, kā arī cenšos atgūt vēlmi radīt mākslu sev, kas iepriekš mani spēja tik ļoti iepriecināt un aizraut. Man šķiet, ka Berlīne ir lieliska vieta, lai to saprastu, jo šeit vienlaikus ir tik daudz iespēju un vienlaikus es nejūtu tik lielu spiedienu pārstrādāties, lai sevi pierādītu.
“WunderKombināta” projekts un izstāde ISSP galerijā ir viens no pirmajiem soļiem, atgriežoties pie nopietnākas radošās darbības.
Vai interese par digitālo risinājumu iespējām izteikt estētiskas, ētiskas, sociālkritiskas, eksistenciālas idejas nav zudusi?
Interese noteikti nav zudusi. Kā jau no iepriekš teiktā saprotams, ik pa laikam tāpat galvā atzīmēju tēmas vai ideju pavedienus jauniem darbiem. Bieži vien sadarbojos ar Nīderlandes ziņu portālu De Correspondent, veidojot ilustrācijas dažādiem rakstiem, kas pēta man tuvas un interesējošas tēmas. Piemēram, pēdējais raksts, ko es ilustrēju, vēstīja par populāru self-help guru un ap viņu radīto maģiskās domāšanas kultu, kā arī cilvēkiem, kas tajā ir iesaistījušies. Šis projekts tuvu sasaucās ar izstādes tēmu un deva man iespēju to apskatīt no cita rakursa.
Šobrīd strādāju pie iepriekš radītu darbu publicēšanas nākamajā ETC. Magazine izdevumā, kā arī sadarbojos ar Liepājas MPLab biedriem paplašinātās realitātes 3D projektā, kas tiks izvietots ART+ AR platformā. Cenšoties atgūt prieku radīt, dažreiz strādāju arī pie kāda personīga projekta. Piemēram, izveidoju 3D vizualizācijas Berlīnes draugu ballītei, ko atskaņoju uz diviem hologrammas projektoriem – viens no tiem šobrīd atrodas izstādē.
Spēles ar virtuālo, īpaši attiecības ar mākslīgo intelektu, kļūst arvien populārākas arī Latvijas mākslā. Kāds ir tavs komentārs par šo tendenci?
Man šķiet, ka AI rīku turpmāka attīstība un integrēšana gan mākslā, gan citās jomās ir neizbēgama. Ap šo tēmu radušās ētiskās diskusijas ir pamatotas un tās jāturpina, lai pilnveidotu mūsu likumdošanu un pasargātu autortiesības.
Neskatoties uz to, kā jau ar jebkuru jaunu tehnoloģiju, arī AI var būt vērtīgs rīks, kas spēj atvieglot un paplašināt radošos procesus. Personīgi es vairāk aizraujos ar teksta automatizācijas rīkiem ChatGPT vai DeepL – bieži vien izmantoju tos rakstot, lai atšķetinātu iestrēgušu domu vai izlabotu neveikli strukturētu teikumu. Dažreiz kopā ar draugiem izklaides pēc ChatGPT ģenerējam mākslas darbu anotācijas ikdienišķiem objektiem, piemēram, pelnu traukam vai vecai izlietnei. Rezultāti ir pārsteidzoši dziļdomīgi – iesaku ikvienam to izmēģināt!
