Kritiena mirklis
Intervija ar tēlnieci Edīti Karlsoni, kura pārstāvēs Igauniju 60. Venēcijas mākslas biennālē
Jau pēc trim mēnešiem pasaules mākslas mīļotāju skatieni pievērsīsies 60. Venēcijas starptautiskās biennāles laikmetīgās mākslas ekspozīcijām. Igaunija, kura šogad piedalīsies biennālē četrpadsmito reizi, ar starptautiskas žūrijas palīdzību par savu pārstāvi tajā izraudzījusies tēlnieci Edīti Karlsoni (Edith Karlson, 1983).
Karlsone sava darba naratīvu attīstīs ar pasaules veidošanas metodi, un šis process norisināsies vienā no Venēcijas baznīcām, Chiesa di Santa Maria delle Penitenti. Sakrālā telpa un mākslinieces skulpturālie objekti kopā veidos nedalāmu veselumu, kas ieaicinās skatītāju pilnībā iekļaujošā pieredzējumā. Šo pieredzējumu, kas norāda uz šodienas pasaules absurdumu, cilvēkiem (būtnēm, kas apveltītas ar saprātu un apziņu) saprotamā formā pārtulkos tēli no dzīvnieku pasaules. Dzīvnieki vienmēr ieņēmuši centrālo vietu Karlsones mākslā, gan alegoriski, gan simboliski. Venēcijas izstādē dzīvniekiem pievienosies cilvēciski atveidojumi.
2015. gadā Karlsone piedalījās darbā pie britu mākslinieces Sāras Lūkasas solo izstādes I Scream Daddio – Venēcijas biennāles Lielbritānijas paviljona ekspozīcijas. Nepilnus desmit gadus vēlāk Edīte Karlsone atgriežas biennālē, taču šoreiz izstāda pati savu darbu, ar lepnumu pārstāvot savu zemi.
Vaicāta, kas sadarbībā ar ievērojamo mākslinieci Sāru Lūkasu licies pats iedvesmojošākais, Edīte atbild: “Man viņa ļoti patīk, viņa ir kolosāla. Viņa visu risina ar humoru un nesatricināmā mierā, un tas ir ļoti iedvesmojoši. Tamlīdzīgs darbs [paviljona ekspozīcijas izveidošana Venēcijas biennālē] ir paveicams bez kāda stresa. Tas laikam ir pats jaukākais, ko es no tā visa atceros. Vienkārši dari to, ko tu dari, un dari to ar prieku!”
Savā izstādē, kas sauksies Hora Lupi, Karlsone pievēršas idejai par kritiena brīdi. Tas ir mirklis, kad kritiens jau ir sācies; pats kritiens ir neizbēgams. Mirklis ir īss, taču tajā neatbildēti paliek daudzi jautājumi – labāk vienkārši padoties vai arī vēl vērts cīnīties?
Edīte Karlsone. Hora Lupi, 2024. Darbs tapšanas procesā. Foto: Anu Vahtra / Estonian Centre for Contemporary Art
Pirmkārt jau pats svarīgākais: es gribētu jūs apsveikt ar gaidāmo piedalīšanos Venēcijas biennālē un arī novēlēt, lai veiksmīgi izdodas visu pagūt, jo šī pasākuma atklāšanas diena jau strauji tuvojas…
Paldies! Attiecībā uz otro daļu – es labāk nekomentēšu… [Sarkastiski nosmejas]
Kāda bija jūsu pirmā reakcija, uzzinot, ka esat izraudzīta dalībai Venēcijas biennālē?
2022. gadā Igaunijas Laikmetīgās mākslas centrs izsludināja atklātu konkursu māksliniekiem, kuri vēlētos pārstāvēt Igauniju biennālē. Māksliniekiem bija jāiesniedz pieteikums, kurā raksturots viņu līdzšinējā darba pamatfokuss, kā arī jāizklāsta un jāpaskaidro motivācija, kas pamatā idejai par sadarbību nacionālā paviljona projekta veidošanā biennālei. Septiņi izraudzītie mākslinieki nepastarpināti kontaktējās ar starptautisku žūriju, apspriežot savus portfolio un tamlīdzīgas lietas. Es šajā sakarā nejutos īsti komfortabli, jo neesmu laba runātāja, īpaši, ja tas attiecas uz manu darbu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es esmu tieši māksliniece – man nepadodas viegli izteikt savas domas skaļi, un es reizēm jūtos ļoti nepārliecināta par sevi. Man gāja gluži labi, tomēr es nebiju īpaši droša, ka mani izvēlēsies, jo pazinu pārējos māksliniekus un zināju, ko viņi spēj. Šī iemesla dēļ biju visai pārsteigta un, protams, arī priecīga, taču vispār tas pārsteigums bija nedaudz lielāks par prieku.
Edīte Karlsone. Vox Populi, 2016. Foto: Anu Vahtra
Laimīgā kārtā mans uzdevums nav spriest par jūsu darbu vai vērtēt to – es vienkārši gribētu uzzināt par to mazliet vairāk. Kad iedziļinājos jūsu līdzšinējā darbā, jūsu pieeja, izmantojot dzīvnieku tēlus, lai izteiktu dažādas idejas, man atsauca prātā Džordžu Orvelu. Vai jūs pati sacītu, ka liekat lietā Orvela paņēmienu izmantot dzīvniekus kā simboliskus tēlus?
Domāju, ka šāda analoģija ir samērā pamatota. Tomēr man godīgi jāteic, ka darba procesā es vismaz apzināti nevelku nekādas paralēles. Es vienkārši radu to, ko sajūtu. Es daru to, ko es daru, un dzīvnieku tēli ir veids, kādā es gribu pasacīt kaut ko par cilvēkiem – attēlot cilvēku darbošanos, uzvedību un visas tās dīvainās un nelaimīgās lietas, ko mēs mēdzam darīt.
Pārejot pie jautājuma par to, kas ir jūsu darbu fokusa punkts – vai to centrā pirmkārt ir sociopolitiski vai ģeopolitiski notikumi vai arī jūs pētāt personīgākas dabas jautājumus? Vai varbūt jūsu māksla atrodas kaut kur šo divu sfēru krustpunktā?
Tur ir pa druskai no visa. Es personīgi nespētu radīt mākslu ar vienu vienīgu mērķi – atspoguļot sociālas vai politiskas problēmas. Man liktos garlaicīgi kaut ko vienkārši atspoguļot. Es uzsūcu visu, kas ir ap mani, no politiskām un sabiedriskām situācijām līdz personīgajai pieredzei. Es nenorādu uz konkrētām problēmām, bet sapludinu tās ar savām personīgajām izjūtām attiecībā uz dažādām situācijām.
Vai jūs par izvēlētajām tēmām reflektējat satīriskā vai kritiskā aspektā vai arī jūsu pieeja ir pētošāka un kontemplatīvāka? Orvela stils bija visai satīrisks…
Es teiktu, ka tas ir dažādu izjūtu sajaukums, bet ironija, īpaši jau pašironija, te spēlē lielu lomu. Pašironija ir būtiska pieeja, jo cilvēkiem bieži vien trūkst spējas pasmieties pašiem par sevi un aizdomāties par to, cik viņi paši var būt smieklīgi. Taču man ir svarīgi līdzsvarot šo ironiju ar sirsnību, līdzcietību un pat nelielu romantisma devu. Pēc manām domām, izteikti ironiski cilvēki parasti mēdz būt ļoti gudri, intelektuāli apdāvināti, un, jo gudrāki viņi ir, jo ironiskāk izpaužas. Taču, ja ironijas ir par daudz, tas var būt visai kaitinoši, jo šāda attieksme zināmā mērā iznīcina emocijas. Es pati esmu emocionāla, atklāta un pat kaut kādā mērā romantiķe, taču vienlaikus arī ārkārtīgi ironiska, īpaši, ja runa ir mani pašu un manām attiecībām ar kaut kādām lietām. Pirmkārt jau es tomēr par sevi smejos vairāk nekā par citiem.
Edīte Karlsone. Instalācija mākslas muzejā Kumu, 2019. Foto: Hedi Jaansoo
Kāpēc dzīvnieku pasaule ir jūsu tēlniecības pamatā? Vai jums vienmēr bijušas ciešas saites ar dabu? Vai jums ir kaut kāda dabaszinātniska izglītība? Vai varbūt jūs krājat dzīvnieku galvaskausus vai izbāzeņus vai esat liela dabas muzeju kunstkameru cienītāja?
Saknes tam meklējamas manā bērnībā. Kopš es sevi atceros, esmu bijusi liela dzīvnieku mīļotāja. Es ar sajūsmu pievērsos jebkurai dzīvai būtnei, izņemot vienīgi tārpus un čūskas – no šiem radījumiem man bija milzīgas bailes. Taču es esmu pārvarējusi šo fobiju, un tagad es pati savām rokām veidoju čūskas, simtiem čūsku – un man tās ļoti patīk. Mana interese par dzīvniekiem aizsākās, skatoties dabas raidījumus kopā ar savu vecmāmiņu, kurai tolaik bija pieejams vācu televīzijas kanāls, kā arī pašai pētot dabu zem klajas debess.
Atceros kādu īpatnēju incidentu – es biju uzgājusi beigtu žurku. Mana zinātkāre aizveda mani uz virtuvi, kur es paķēru sviesta nazi, tātad nepārprotami ne pārāk asu priekšmetu. Man nebija nodoma nodarīt dzīvniekam pāri – žurka galu galā jau bija mirusi; es to drīzāk gan darīju, lai, tīras fascinācijas dzīta, papētītu šīs radības anatomiju. Šī zinātkāre vienmēr sniegusies tālāk par dzīvnieku eksistences fiziskajiem aspektiem. Mani ārkārtīgi intriģēja tas viss kopā – kā veidotas dzīvnieku ģimenes, kāds ir to dzīvesveids, pat dzīvnieku psiholoģija.
Mūsdienās man pieder lauku māja meža vidū, un pastaigas pa dzīvnieku takām kļuvušas par iecienītu nodarbi. Īpaši burvīgs man liekas agrā pavasara un vēlā rudens laiks, kad kokiem nav lapu un es varu izsekot sarežģītajiem dzīvnieku “lielceļu” tīkliem. Šīs takas, ko dzīvnieki lietojuši no paaudzes paaudzē, tiešām varētu saukt par dabas pasaules pirmatnējiem lielceļiem. Pastaigu laikā es bieži uzduros dažādām aizraujošām dzīvnieku valstības atliekām – kauliem, medījuma pārpalikumiem, pat briežu spirām. Jā, briežu spirām. Es tās vācu, lai reizēm iekļautu kādā no saviem darbiem.
Edītes Karlsones darbnīcā. Foto: Alana Proosa
Man jums jāpajautā par jūsu izvairīšanos attēlot cilvēka ķermeni. Kas jūs attur no pievēršanās cilvēkiem? Kādas ir jūsu attiecības ar cilvēka ķermeni?
Tagad tās mainās. Mans pirmais mēģinājums attēlot cilvēka ķermeni bija lustra, ko es nosaucu Doomsday; es to izveidoju pati no savām ķermeņa daļām, kad biju laidusi pasaulē savu bērnu. Dzemdības bija pieredzējums, kas man atvēra acis uz cilvēka ķermeņa un sievietības tēmām. Man personīgi kļūt par māti bija milzīgs un smags pārdzīvojums tā iemesla dēļ, ka tās bija ļoti smagas dzemdības. Turklāt, kad mans dēls bija mazs, viņš gandrīz burtiski vispār negulēja, un tā nu es kādus trīs gadus dzīvoju būtībā bez miega. Es darbu nosaucu Doomsday par godu kādam Supermena komiksu varonim. Šim varonim piemīt unikāla spēja – ja kāds mēģina viņu nogalināt ar kādu ieroci, viņš kļūst tikai stiprāks. Jo vairāk kāds mēģina viņam kaut ko nodarīt, jo varenāks viņš kļūst.
Un tas bija tāds dīvains pavērsiens – es savācu pati savas ķermeņa daļas, saliku tās kopā vienā kompozīcijā un kļuvu par liecinieci tam, kā pasaulē nāk kaut kāda monstroza manis versija.
Edīte Karlsone. Hora Lupi, 2024. Darbs tapšanas procesā. Foto: Anu Vahtra / Igaunijas Laikmetīgās mākslas centrs
Es lasīju, ka jūs biennāles instalācijas vajadzībām rīkojāt māla pašportretu darbnīcu. Vai jūs nepastāstītu par to vairāk?
Pie manis pabijuši kādi 200 cilvēki, lai darinātu paši savus portretus. Tas man ir ļoti mīļš projekts. Patiesībā viss sākās ar manu izstādi Return to Innocence Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzejā. Izstādē mani darbi bija sajaukti juku jukām ar artefaktiem no muzeja krājumiem. Kurators mani iepazīstināja ar māla portretiem Tartu Svētā Jāņa baznīcā [Jaani kirik]. Es ieraudzīju šo portretu attēlus, un man iekšā kaut kas noklikšķēja. Man tie ārkārtīgi iepatikās – es burtiski iemīlējos māla krāsā un nolēmu, ka gribu šos portretus iekļaut pati savā darbā. Tā es sāku pati veidot portretus no māla. Sāku ar pieciem, bet tad apsēdos un padomāju, sapratu, ka tas ir pārāk garlaicīgi. Un ka es tiešām gribu daudz vairāk. Iedziļinājos šajā jautājumā pamatīgāk, pameklēju informāciju par Svētā Jāņa baznīcu. Es uzzināju, ka tajā ir tūkstošiem un tūkstošiem šādu māla portretu. Mani fascinēja absolūtais hierarhijas trūkums šajos portretos – ķēniņi, ķēniņienes, vergi, bērni, sievietes, vienalga, visi turpat vienā līmenī. Tas man likās aizraujoši – uziet šādu unikālu hierarhijas sistēmu, kas nāk no senas pagātnes.
Edītes Karlsones darbnīcā. Foto: Alana Proosa
Tas bija arī laiks, kad tikko bija beigušās kovida mājsēdes – burtiski kādas pāris nedēļas pirms tam, un cilvēki beidzot varēja iznākt no savām mājām. Viņi bija mēnešiem ilgi pavadījuši šādā īpašā vienatnes laikā, reflektējot paši par sevi un nodarbojoties ar lietām, kurām pirms tam neatlika laika. Tas bija ideāli piemērots brīdis. Iesākumā es uzaicināju tikai pāris draugu, ielūdzot viņus atbraukt un uztaisīt savus pašportretus. Es ievēroju, ka cilvēki, kuriem nav nekādu veidošanas iemaņu, sākotnēji jutās diezgan nedroši, taču, kad es viņus pārliecināju, ka viss būs labi, lai kas arī no tā visa iznāktu, viņi sāka atraisīties un brīvi radīt. Un rezultātā, es tiešām nejokoju, pilnīgi visi portreti tiešām izskatījās uz mata kā viņu autori. Es nedomāju gluži fizisku līdzību, bet attiecībā uz raksturu un personību.
Tad es sarīkoju kursus Mākslas akadēmijā. Pirms studenti ķērās pie iepriekš labi aprēķinātiem un izsvērtiem pašportretiem, es viņiem lūdzu uztaisīt katram vienu pavisam ātri, bez domāšanas. Un atkal – šie pirmie portreti iznāca ļoti līdzīgi pašu cilvēku personībām. Tagad, kad es šo procesu esmu likusi iziet vairāk nekā 200 cilvēkiem, manas domas nav mainījušās. Tas tiešām strādā. Un tas ir fantastiski.
Edīte Karlsone. Hora Lupi, 2024. Darbs tapšanas procesā. Foto: Anu Vahtra / Igaunijas Laikmetīgās mākslas centrs
Kādu vietu jūs esat iecerējusi ierādīt šiem portretiem sava projekta kopējā instalācijā?
Šogad Igaunijas izstāde būs iekārtota senā katoļu baznīcā. Es biju domājusi novietot šos māla portretus uz dzegām, kā tas bija Tartu Svētā Jāņa baznīcā, taču šobrīd svārstos, vairs nezinu, vai tā darīt. Man šie portreti ir tik mīļi, ka es baidos, vai tie neatradīsies pārāk augstu un tālu, lai skatītāji tos tur augšā saskatītu – ir ļoti svarīgi, lai cilvēki varētu uz tiem normāli skatīties. Godīgi sakot, es šobrīd vēl tikai mēģinu izprātot, kā tos izvietot. Man tur būs izstādīts vesels lērums citu lietu, un šie portreti būs mazliet kā tādi skatītāji, kuri uz to visu noraugās.
Vai varat ieskicēt, kas vēl būs redzams jūsu ekspozīcijā?
Tur būs trīs centrālie darbi. Viens ir no tiesas monumentāls – kompozīcija ar vairāk nekā piecus metrus garām figūrām. Piedevām vēl būs trīs raudošas sievietes. Šeit [sāk rādīt darbus ar Zoom kameras palīdzību] jūs varat redzēt manas vecmāmiņas rokas, un viņai būs arī mati. Es šo darbu savā prātā saucu par “sērojošo” vai “skumjo” sievieti. Tad nāks šie stārķi…
Taču šis ir tikai neliels ieskats visā kopējā darbā. Būs arī tādas mitoloģiskas figūras, par kurām būs grūti īsi skaidri saprast, vai tie ir dzīvnieki vai cilvēki.
Jūs esat izteikusies, ka jūsu instalācijas fokusa punkts Venēcijā būs kritiena sajūta. Vai pastāv kaut kāda sakarība starp krišanu un reliģisku saturu, ņemot vērā, ka izstāde notiks baznīcā un ka jūs esat iedvesmojusies no Sv. Jāņa baznīcas Tartu? Kas saista šos divus elementus?
Sajūta pilnīgi noteikti ir saistīta ar baznīcu, jo es izmantošu baznīcas telpu. Un es šo telpu neizmantošu vienkārši kā “telpu”, bet specifiski kā sakrālu baznīcas telpu. Taču, kā jau es teicu, es neesmu māksliniece, kura skatītājiem norāda uz lietām; man labāk patīk dot mājienus. Mājieni, mājieni, mājieni… Man šajā jautājumā ir visai ambivalenta nostāja, jo, no vienas puses, es personīgi nāku no ģimenes, kuras cilvēki bijuši ateisti vairākās paaudzēs, tāpēc man nav tādas ciešas saiknes ar reliģiju. No otras puses, es pati esmu “ticīgā” – tādā ziņā, ka ir lietas, kurām es ticu, un es respektēju jebkuru cilvēku, kurš izvēlējies kaut kam ticēt.
Edīte Karlsone. Hora Lupi, 2024. Darbs tapšanas procesā. Foto: Anu Vahtra / Igaunijas Laikmetīgās mākslas centrs
Vai jūs esat kaut kā īpaši pielāgojusi savu darbu ar domu, ka tam jāuzrunā tā raibā starptautiskā publika, kas apmeklē Venēcijas biennāli?
Nē. Ziniet, es kaut kādā ziņā esmu visai izolēti dzīvojošs cilvēks. Es jums tūlīt parādīšu… [pavērš kameru pret sniegoto mežu aiz sava loga]. Tā burtiski ir mana dzīve – es dzīvoju meža vidū. Mana darbnīca ir Tallinā, akadēmijas tēlniecības nodaļā. Es pati arī tur savulaik mācījos. Darbnīca sākotnēji būvēta, lai tur taptu monumentālas skulptūras, un šajā telpā vēl aizvien jaušamas atbalsis no gigantiskajām padomju laika skulptūrām, ko veidoja šie vecās skolas tēlnieki. Telpā burtiski virmo tēlniecības enerģija.
Pēc skolas beigšanas es nonācu pie pārdomām par to, kā vispār darbojas mākslas pasaule. Es kā māksliniece vēlējos saprast, kāda ir labākā pieeja. Vai apmeklēt izstāžu atklāšanas, kontaktēties ar cilvēkiem, klejot pa šādiem pasākumiem? Es ātri vien sapratu, ka mana daba nav piemērota tradicionālajam biedrošanās stilam mākslas izstāžu atklāšanās. Es gan turpinu apmeklēt atklāšanas, kad mani draugi rīko savu darbu izstādes, tomēr tas nav tas laika pavadīšanas veids, kuram es dotu priekšroku. Tā nav nekāda augstprātība vai kaut kas tāds. Tas vienkārši ir fakts, ka visu manu laiku paņem mans darbs, un, tā kā man ir bērns, vakaros es eju mājās, lai būtu kopā ar viņu. Tāpēc man nepaliek laika mākslas patēriņam. Taču, ja es dzirdu vai redzu kaut ko tiešām labu, tas mani ļoti aizkustina, un es par to vienmēr jūtos ļoti pateicīga.
Tā ir liela privilēģija, ka es varu koncentrēties tikai uz savu darbu un nekas nenovērš manu uzmanību. Es esmu bijusi biennāles izstāžu atklāšanās, atbalstot savus draugus, taču šī pieredze nav noteikusi manu pieeju. Es strādāju pie tā, kas man pašai sagādā prieku – tas ir būtisks manas metodes elements. Es uzturu sevi labā garīgā formā – arī tādēļ, lai pašai nekļūtu garlaicīgi. Tēlniecība var būt ļoti emocionāla – ir darbi, kas mani pat noved līdz asarām. Tas ir tāds līdzsvars starp baudījumu un dziļu emocionālu iesaistīšanos.
Edītes Karlsones darbnīcā. Foto: Alana Proosa
Tad paliksim tepat jūsu mikrokosma ietvaros un iedziļināsimies jūsu darbnīcā… Vai mēs nevaram ar vienu aci tajā ielūkoties? Kā tur smaržo? Vai tur ir bieza putekļu kārta? Un kā ar mūziku? Vai varbūt jūs labprātāk strādājat klusumā?
Es sākšu ar mūziku… Es esmu radio klausītāja. Es pastāvīgi spēlējos ar mūziku un skaņām. Reizēm man patīk klausīties tos raidījumus, uz kuriem zvana klausītāji; Igaunijā ir tāds raidījums, kas saucas Vox Populi. Es pat nosaucu vienu darbu ciklu par Vox Populi [2016, instalācija, ko veido vairāk nekā 100 dzīvnieku figūru un zaķu spiras – Red.], jo es tobrīd klausījos tikai to. Viņi tur katru dienu risina kādu citu tēmu, tādus jautājumus kā reakcija uz elektrības cenām, un cilvēki no visas Igaunijas zvana, lai darītu zināmu savu –ļoti bieži negatīvo – viedokli. Reizēm es nogurstu no Igaunijas cilvēku grūtās dzīves un gribu no tās aizbēgt, tāpēc ieslēdzu NTS Radio, kas raida no Londonas.
Runājot par smaržām… Šeit pilnīgi noteikti var saost mālu, te viss ir vienos mālos! Tāpat arī putekļi no māla. Ir arī zināmas ķīmiskas smakas, jo es daudz lietoju poliestera sveķus. Tāpēc māla smarža sajaucas ar šo indīgo smaku, bet es pie tā esmu tik ļoti pieradusi, ka vairs pat nepamanu. Patlaban, strādājot pie šiem portretiem, es daudz izmantoju cepli, tas ir tāds ļoti svarīgs moments. Es strādāju ar ļoti robustu mālu; tajā ir daudz zemes – tas būtībā ir tas pats māls, no kāda ražo ķieģeļus. Kad šo mālu apdedzina krāsnī, no tā plūst visvisādas dīvainas smakas, jo mālā ir daudz gadsimtiem senu mikrosubstanču, un tas piešķir visai ēkai tādu ļoti specifisku aromātu. Ēka pieder Mākslas akadēmijai, un, lai gan tā vairs šīs telpas neizmanto, studenti te vēl joprojām strādā. Tā ir vide, kurā tu vari justies brīvs darīt visu, ko vēlies, jo ēka ir veca un nav viss aiz sevis jāsakopj. Tēlnieka darbs ir ļoti ķēpīgs, putekļains un netīrs. Tas nu ir fakts.
Puse no ēkas pieder Monumentālās tēlniecības savienībai, pie kuras piederu arī es. Tāpēc daļa no telpām ir meistarīgo vecās skolas tēlnieku rīcībā, un tas man ļoti patīk. Un sistēma strādā tā – ja tu dabū šeit darbnīcas telpas, tad vari tās izmantot līdz sava mūža galam. Bet te iefiltrēties nemaz nav viegli. Es ļoti mīlu savu darbnīcu!
Edītes Karlsones darbnīcā. Foto: Alana Proosa
Runājot par tēlniecības procesu – vai jūs parasti izplānojat savas skulptūras visos sīkumos vai arī dodat priekšroku spontānākai pieejai?
Es nepiederu pie tiem māksliniekiem, kuri daudz skicē. Zināmā stadijā es, protams, esmu spiesta ķerties pie skicēšanas, jo gadījumos, kad esmu iecerējusi kaut ko lielu vai pamatīgu, nepieciešama tehniskāka pieeja, un tad man nākas piestrādāt pie skicēm. Bet man ir daudz darbu, pie kuriem es vienkārši esmu ķērusies. Man liekas, tā ir tāda nesaraujama ķēde – ja reiz es kaut ko uzsāku, tad iecere pati izvēršas plašumā.
Tas ir nebeidzams process. Reizēm man nudien nav ne jausmas, ar ko tas viss beigsies, taču, kā jau teicu, ja projekti ir tiešām lieli, kā tas ir, piemēram, ar Venēcijas paviljonu, tad es šādu greznību vienkārši nevaru atļauties.
Kā jūs veidojat emocionālo saikni ar savām skulptūrām – ja vispār veidojat?
Jā, noteikti veidoju. Kad es ķeros pie kāda darba, man ir noteiktas izjūtas, kuras es vēlos šajā darbā ielikt. Un tad zināmā stadijā darba process kļūst ļoti fizisks, un es pārstāju domāt par to, ko tas nozīmē, jo esmu tik lielā mērā koncentrējusies uz to, lai darbu vienkārši pabeigtu. Tajos brīžos es esmu fiziska darba strādniece, kas kaut ko būvē. Es tad pat neatceros, ko īsti taisu – es tikai zinu, ka man tas ir jāpabeidz. Kad process ir galā un darbs vai atsevišķās skulptūras ir gatavas, man parasti vajag krietni daudz laika, lai es spētu uz tām paraudzīties un saprast, ko tieši es esmu izdarījusi. Esmu ievērojusi, ka paiet vairāk nekā gads, pirms es varu paskatīties uz savu darbu objektīvi un pateikt, OK, esmu paveikusi tīri labu darbu.
Edītes Karlsones darbnīcā. Foto: Alana Proosa
Edīte Karlsone studējusi instalācijas mākslu un tēlniecību Igaunijas Mākslas akadēmijā (BA, 2006; MA, 2008). Viņa saņēmusi Igaunijas Mākslas akadēmijas Jaunā mākslinieka balvu (2006) un Kēlera balvas Skatītāju balvu (2015). Karlsone ir starp tiem igauņu māksliniekiem, kuri saņem nacionālo mākslinieka algu (2018–2020 un 2022–2024). 2020. gadā viņai tika piešķirta Igaunijas Kultūras fonda galvenā balva.
Titlulbilde: Edīte Karlsone. Foto: Alana Proosa
