Edīte Pauls-Vīgnere: Kas es esmu
Sarunas. 2023.gada oktobris–2024. gada februāris
“Es jau jums sākumā to gribēju pajautāt, bet kaut kā nesanāca... Kāpēc jūs gribējāt to manu izstādi?” vienā no mūsu sarunām jautā Edīte. Šī saruna notiek viņas dzīvokļa virtuvē, Edīte ir sasmērējusi maizītes – sviestā apgrauzdējusi baltmaizi, uzlikusi foreli, mazliet tomātu mērces un zaļumus. Garšo brīnišķīgi, tiesa, viņa atvainojas, ka tomātu mērce neesot īstā. Un rūpīgi pieskata, lai mēs ēdam. To Edīte dara virtuozi, sarunas spraigākajos mirkļos, viņa, acu kaktiņos iemirdzoties uguntiņām, izmet dzirksteļojošu pirueti... meitenes, paņemiet maizīti! Ir vēla pēcpusdiena, aiz loga vēl ir gaišs, mēs lēni malkojam kafiju, apcerot tās garšu kādreiz un tagad, uz galda deg svece, un impulsīvi tinas sarunas pavediens. Tas it kā atrodas ārpus laiktelpas, jo tajā ir visa dzīve; pagātne, tagadne un nākotne mazajā virtuvītē notiek vienlaicīgi, savijušās krāšņi niansētu epizožu trakumā kā Edītes gobelēnos. Tie rūpīgi sapakoti stāv blakus istabā, katram klāt ir apraksts un precīzas norādes, kur kas meklējams. Lai pēc viņas aiziešanas nebūtu problēmu, Edīte nosaka sev raksturīgajā rotaļīgajā “naglai uz galvas” pašironijā. Jaunas izstādes taisīt viņa vairs nav gribējusi, un tad uzradušās mēs abas...
Tai mirklī pamanām, ka svece uz galda ir jau gandrīz pilnībā izdegusi un esam aizrunājušās nepamanot, ka aiz loga iestājusies tumsa. Edītes mīļākās diennakts stundas.
Abas ar Daigu saprotam, ka Edīte – kā jau parasti, savu jautājumu uzdevusi precīzi īstajā brīdī. Iepriekš mēs droši vien būtu skaisti pareizi runājušas par nozīmīgumu, ieguldījumu Latvijas mākslas ainā, tekstilmākslas aktualitāti šodienas kontekstā utt., taču pēkšņi saprotam, ka šī izstāde patiesībā ir ļoti vajadzīga mums pašām. Jo dziļākajā būtībā viss, kas ar mums notiek, jau ir tikai stāsts par sevi. Un caur sevi tas kļūst arī par kopējo stāstu.
Sarunas puskrēslā šķietami nenokurienes atmiņā iznirst nesena epizode. Pirms pāris mēnešiem viesojāmies pie kādas viedas sievietes Spānijā, aptuveni Edītes vecumā. Viņa viena pati dzīvo kalna galā, tur dzīvas tās vietas zināšanas un pieskata mazu Sanmikēla kapelu, kuras vēsture iesniedzas vēl 13. gadsimtā. Mūsu sarunā viņa it kā starp citu teica: “Daudzi cilvēki šeit ierodas ar vēlmi man palīdzēt. Kaut patiesībā viņi te nāk, lai palīdzētu paši sev, jo palīdzot citiem, mēs palīdzam sev. Arī es. Tas viss ir saistīts.”
Edīte palūdz uzgriezt veco sienas pulksteni, kas savulaik piederējis viņas mammai. Smejas, ka ir sarāvusies pa pieciem, sešiem centimetriem un vairs netiek klāt. Agrāk skatījusies cilvēkiem acīs, bet tagad skatoties no apakšas uz augšu. Pulkstenis ir mazliet jāpietur, mazā atslēdziņa griežas ar mīļu bērnības skaņu, bet modrību zaudēt nedrīkst – jāieklausās atsperē. To nedrīkst pārspriegot.
Vai nav brīnumaini, saka Edīte, kad vecais pulkstenis atkal sāk tikšķēt. Tas ir vārds, kuru viņa sarunās atkārto bieži, jo brīnumains ir viss. Mēs paši un pasaule ap mums. Vien savā skrējienā mēs bieži to nepamanām. Pieskaramies nesajūtot, runājam neklausoties, ēdam neizgaršojot, dzīvojam neizdzīvojot, bīstoties dziļuma, iesprūstam seklumā... Edīte ar savu esību, stāstiem un darbiem mums to atgādina. Viņai īsti netīk, ka viņu dēvē par tekstilmākslinieci, jo viņas darbi ir viņas emocijas, pārdzīvojumi, pieredzējumi. To koncepts ir dzīve pati. Tāda, kāda tā notiek. Un tieši tāpēc tie ir pārlaicīgi.
Mūsu sarunas ar Edīti šajos mēnešos jau ir kļuvušas par rituālu. Tajās un atgadījumos ap tām ir kaut kas no Bunjuela kino, un katrreiz tuvojoties viņas pagalma vārtiem, atceramies, ka joprojām nezinām to kodu. Taču vienmēr ir kāds, kas mūs ielaiž. Vai nav brīnumaini?
2023. gadā Edīte Pauls-Vīgnere saņēma Purvīša balvu par mūža ieguldījumu – par mākslinieciskās kvalitātēs augstvērtīgu, spēcīgu un radošas enerģijas piepildītu sniegumu tekstilmākslā vairāk kā pusgadsimta garumā.
Edītes Pauls-Vīgneres personālizstādē “Vecums rotaļājas”, kas no 1. marta līdz 30.jūnijam skatāma Ola Foundation, aplūkojami trīs viņas gobelēni – “Invāzija” (1991), “Agonija” (1991) un “Tropi” (2000). Kā arī 35 jauni darbi – asamblāžas “Vecums rotaļājas”, kas radītas pavisam nesen – no dzīves ritumā pamanītiem un noglabātiem niekiem. Izstādē skatāmi arī viņas dēla Paula Vīgnera darbi. Edīte pati viņu savulaik pamudinājusi sākt gleznot, jo Paulam piemitis īpašs jutīgums, un viņš bieži viņai devis padomus darbā. Viens no izstādes elementiem ir arī Edītes galds – tas atrodas mūžīgā mainībā, jo ap to notiek visa Edītes dzīve. Sarunas, lasīšana, rakstīšana, radīšana, domāšana, brīnīšanās, smiešanās, atcerēšanās, skumšana, rotaļāšanās un būšana.
KAFIJA
Es šodien kafiju vēl neesmu dzērusi, tā kā ar baudu dzeršu. Kaut gan kafija vairs nav tāda kā agrāk. Tās Arābikas vairs nav.
Kāda kafija jums patīk?
Maigi grauzdēta. Visas tās no Brazīlijas sūtītās ir ellīgas. Rūgtas un riebīgas. Arābika bija ļoti neglīta, tādas mazas pupiņas, bet nenormāli garšīga. Vēl, protams, vārīšana ir svarīga. Man joprojām mājās ir tas rokas maļamais. Stundām maļ, kamēr tas aromāts izplatās. Tā procedūra...
...jā, jā, bija diezgan ellīga...
Ellīga, jā... Bet kamēr notika malšana, bija sarunas un stāsti, viss smaržoja. Tagad jau nesmaržo nekas.
Tas viss bija rituāls.
Jā, rituāls. Kā japāņiem. Man patīk tie viņu rituāli, tie ir burvīgi.
Atceros, Kaukāzā viņi kafiju tais mazajos toverīšos stūma pa smiltīm, un kad ielēja, tūlīt gāza riņķī. Un sākās pareģošana. No tā, kā nosēdušies biezumi, viņi spēja izstāstīt veselus romānus. Viņi ļoti labi redz. Vienmēr esmu brīnījusies, kā var tā izstāstīt. Es kādreiz redzu kādu tēlu, bet tur jābūt speciālam malumam, lai tie biezumi pareizi nosēžas.
Kad bija Mākslas dienas, dzērām kafiju kā traki, līdz nonācu līdz darbam un izdomāju, kā visu to kafijas kantāti parādīt.
Marokāņi, piemēram, pēc sātīgas maltītes vienmēr dzer piparmētru tēju. Mēs dzeram kafiju, bet viņiem možumu dod piparmētru tēja. Man tas šķiet ļoti jauki. Savukārt Azerbaidžānā tēju dzer no mazām glāzītēm, bet viņi tās nekad nelej pilnas. Viņi lej tā, lai var glāzīti saņemt ar pirkstiem un nebūtu karsts. Atkal sava taktika... Cik interesanti, ka tautām ir visi šie rituāli! Padomju laikā krievs to visu gribēja iznīcināt.
VECUMS ROTAĻĀJAS
Mums ļoti patīk nosaukums, kuru jūs izdomājāt šai izstādei.
Tā jau tas ir. Citu jau neko kā vien rotaļāšanos nespēj – tu ņemies ar tiem smalkumiņiem, spožumiņiem un pāri palikušajiem niekiem.
LIETIŠĶIE. MODEĻU NAMS. AKADĒMIJA
Kad es iestājos “lietišķajos”, Modelēšanas nodaļā, tur man patika. Paps ar lielām grūtībām dabūja man šujmašīnu. Protams, kājminamo, bet pats pievienoja elektrību. Viņš to mācēja. Manu diplomdarbu – jaunietes tērpu – novērtēja uz teicami un mani nosūtīja darbā uz Rīga Modeļu namu. Taču tur es slikti jutos. Bija pilns ar krieviem vadībā. Tur gan bija arī ļoti talantīgi latviešu mākslinieki, bet latvieši neprot riskēt. Meitenes tik par apģērbiem vien runāja, un man bija mazvērtības komplekss. Es biju nabadzīga meitene no Pārdaugavas, kuras vecāki neko īsti nevarēja atļauties. Kad izdzirdēju, ka Mākslas akadēmijā būs Tekstilmākslas nodaļa, biju spārnos. Es pat tik daudz nedomāju par tekstilmākslu. No lietišķās skolas mēs gājām vingrot uz akadēmijas Lielo zāli. Nu... tur jau čaļi bija priekšā. Tur bija Rembergs, tur bija Elers. Visi foršie, kas mūs skicēja, kā mēs tur, jaunas toreiz, labi izskatāmies. Patiesībā, mani savaldzināja terpentīna smarža. Kad es iegāju akadēmijā un jutu to gaisu, un redzēju to grupu – Imants Lancmanis, Bruno Vasiļevskis, Tabaka Maija – visa šī kompānija. Es par to vien domāju, kā tik varētu tikt uz to akadēmiju. Un tiku! Heimrāts! Burvīgi.
RŪDOLFS HEIMRĀTS
Heimrāts tekstilmākslas nodaļu atvēra pēc tam, kad pabija Čehoslovākijā, kur iepazinās, kā šādu programmu varētu realizēt. Pedagogi man bieži mainījās, pirmais bija Indulis Zariņš. Viņš bija visinteresantākais – ironisks, temperamentīgs, arī tāds, kas spēja pateikt lietas, kuras sagrāva. Tādā mana brāļa stilā viņš bija. Tad nāca Boriss Bērziņš. Parādījās arī Vilis Ozols. Visiem izgājām cauri.
Bet Heimrāts iedeva man pirmo līgumdarbu. Un tas deva stimulu. Es saņēmu pirmo naudiņu. Pirms tam ļoti daudz šuvu. Tā es iegāju azartā, kaut kas man ļoti iepatikās.
DARBI
Es neprotu vieglus darbus taisīt, man neizdodas. Dulla es esmu. “Agoniju” es taisīju, kad visi lielie notikumi gāzās pār Latviju. Saķimerēju visu kopā.
Kāds ir “Invāzijas stāsts? Tur vidū ir tāda maza Latvijas kontūra.
Es to kontūru taisīju zeltā – kā zīmi, kas šī mazā valstiņa ir ļoti iekārota. Toreiz man likās, ka Latvijai nāk virsū liels uzbrukums. Un Latvija ir tāds mazs zelta gabaliņš, kurš jāsaudzē. Ļoti skaista un īpaša vieta. Tik daudzas reizes cauri gadu simtiem tā ir iekarota, kas te nav bijuši un kas vēl nebūs. Un tad es to darbu tā arī darināju, uztaisīju to mazo kontūriņu un parādīju, kas nāk – tāpēc tur ir pilns ar visādiem mošķiem un zirnekļiem. Tādi simboliski visi tie dzīvnieciņi.
Bet no kurienes tie mošķi jums ceļas? Ar tiem pilni visi jūsu darbi.
Es nezinu. Gribējās kaut kādu trakumu. Toreiz jau bija īsts izaicinājums ko tādu uztaisīt – materiālu vispār nebija. Tagad ej tik uz Abakhan(u) un velc visu ārā.
Jūs, šķiet, bijāt pirmā, kas izgāja ārpus tekstilmākslas divdimensiju plaknes.
Nē. Vienīgi pārējie negāja tik tālu – uz tādu sirreālu būšanu. Viņi vairāk bija reālisti.
MATERIALITĀTE
Auduma, materialitātes sajūta jums vienmēr ir bijusi?
Es atceros, kara laikā, kad dzīvojām Vidrižos, kurp bijām aizbraukuši no Iļģuciema, mani vectēvs naktī kaut kur veda ar zirgu un uzklāja segu. Tā laika Latvijas vecās vilnas segu. Ļoti skaista. Man tā sega ir palikusi atmiņā, tik ļoti tā patika. Visa vienā krustdūrienā.
Īstenībā jau mani nevar saukt par tekstilmākslinieci, jo mani tekstilmākslā neinteresēja ornaments. Man tas bija garām. Man bija tikai mana dzīve, ko es pati izdzīvoju. Un to es audu iekšā. Tāpēc nekad netaisīju skices, jo man slinkums. Es kā sēdos, tā strādāju, jo man patīk improvizācija.
Patiesībā es tikai piektajā kursā piesēdos pie stellēm. Savu mūžu nebiju zinājusi, kas tas ir. Uztaisīju diplomdarbu, un kaut kas man tur iznāca, noaudu kaut ko. Kaut kādu koku, ar spēcīgām, sarkanām krāsām. Svemps ielika teicami, bet, ar šodienas acīm skatoties, nekā īpaša tur nebija.
Foto: Jānis Kreicbergs, 1978. No Edītes Pauls-Vīgneres personīgā arhīva
STELLES
Toreiz parādījās poļu gobelēns, kas mani šokēja. Aizrobežu mākslas muzejā notika izstāde, un tā man deva riktīgu stimulu. Kad es ieraudzīju Abakanoviču! Un viņas milzīgos darbus! Man šķita – ak, šitā var... mani šis piesaista. Es teicu tēvam: “Papu, uztaisi man stelles 3 metru platumā. Bet tā, lai es varu klausīties mūziku, lai man neklab!” Jo visi tie lauku steļļu sitieni man krīt uz nerviem. Ja nevar klausīties mūziku, kas tā par aušanu!? Un tad viņš man uztaisīja tās trīsmetrīgās. Citi aušanas procesā pie tām nevarēja piedalīties. Tikai es viena pati (Francijā redzēju, kā trīs cilvēki vienlaikus strādā) – klusi, klusi, tikai ar dakšiņu situ un man skan plates, man skan radio. Tas bija fantastiski. Sēžu vertikāli, taisnu muguru, vien kustināju paminas. Bija, protams, slodze visu laiku, bet viegli. Visus darbus uz tām uztaisīju.
Foto: Jānis Kreicbergs, 1978. No Edītes Pauls-Vīgneres personīgā arhīva
DĒLS. ULIS
Mans dēls. Tas ir garš stāsts. To grūti izstāstīt. Paulam bija pārejas vecums un man vajadzēja rīkoties citādāk. Bet es viņu aizsūtīju uz Aptiekas ielu, un ar to viņu nobeidza. Dažiem ir raksturs un dažiem nav. Un pēdējie aiziet bojā. Tā tas ir diemžēl. Stiprie uzvar. Kā mans brālis. Bet visi nevar. Tāda ir dzīve.
Man nevajadzēja klausīties Hermanī Braunā, kas teica, ka jāturpina Vīgneru tradīcijas, ka viņam ir jābūt pianistam. Viņu interesēja tieši tehnika. Bet vai tas būtu izšķiroši – nezinu. Bet tehnika viņu ļoti interesēja. Arī Ivars Vīgners, mans vīrs bija līdzīgs. Ziniet, tie vecāki ir dīvaini. Mans tēvs spīdzināja brāli, jo viņā bija aizvainojums, ka vecāki cēla māju un par bērniem neinteresējās. Paps to ļoti pārdzīvoja, un Raimondam jau četru gadu vecumā lika sākt spēlēt klavieres. Bet Ivara māsai vecāki spieda spēlēt vijoli. Un tā viņa tur čīgāja. Sēdēja uz ceļiem un raudāja. Vecāki piespieda, bet nekas nesanāca. Dažādi notiek. Ir reizes, kad iznāk, un ir, kad ne. Raimondu piespieda un iznāca.
Pauls bija ļoti jūtīgs. Varbūt pat pārlieku. Viņam bija pat tādas gaišreģa spējas. Bet, šķiet, viss galu galā tik muļķīgi notika tāpēc, ka viņš dabūja trijnieku “dārziņos”. Tā bija pārejas klase. Astoņus gadus viņa pedagogs bija Hermanis Brauns. Viņš kopā ar Edgaru Zveju aizbrauca uz laukiem koncertēt, ballītē dejoja un saļima. Pauls palika bez pedagoga. Un vēl 16 gadi, mana un Ivara šķiršanās. Arī Ivars bija īpatnējs. Man vienmēr ir patikuši savdabīgi cilvēki, bet ar viņiem notiek visādi brīnumi. Man vīramāte uzdāvināja pāva spalvu. Bet pāvs nes nelaimi, un to es nezināju tolaik. Paskatieties uz to zīmējumu pāva spalvā. Tas ir ļoti savdabīgs. Dīvaini, bet tāda sakritība bija. Sakritību manā dzīvē ir bijis ļoti daudz.
NOSAUKUMI
Man patika, kā mans dēls izvēlējās darbu nosaukumus. Piemēram, viņam bija “Meditācija ar sarkano strīpu”, “Vientuļā stihija” vai vienkārši “Mans suns”. Reiz viņš uzlika oglīšu gabaliņus uz dēlīša formas un nosauca to “Ziemsētiņa”.
Manu darbu nosaukumi ir reāli. Vien tēmas ir bijušas visas pasaules – darbs, daba, kosmoss.
NAKTS
Jūs sapņus bieži redzat?
Tagad tikpat kā nē. Agrāk gan ļoti bieži. Varbūt tāpēc, ka tagad es pa naktīm esmu augšā.
Bet kā tas sākās, ka jums tā diena samainījās vietām ar nakti?
Es jūtu, ka laiks kaut kā skrien nenormāli. Ja pa nakti sāc strādāt, skaties – jau rīts ir. Varbūt tāpēc, ka vecums un kustības palēninās.
Visiem laiks ātrāk iet. Arī jauniem cilvēkiem.
Jā, es esmu dzirdējusi, ka visiem. Mani tas ļoti izbrīnīja. Bet naktis... tu vari ieiet sevī, tu sarunājies ar sevi klusumā, un ir pavisam cita vide. Pie tevis neviens nenāk nedz ar kādu ziņu, nedz ar kaut ko, kas tevi uztrauc. Tu ieej sevī un iznirst jautājumi par sevi. Kas tu esi, ko tu te dari... Viss tas ir tā... pavisam savādāk. Un tu vari klausīties mūziku, tevi netraucē. Es zinu, ka Maija Tabaka nekad neko neklausās strādājot, man taisni otrādi – vajag fonu. Dažreiz es kā tāds Jūlijs Cēzars sēžu, un man iet viss no rokas. Vienkārši te tā sēžot, es 80 kronīšu uztaisīju. Bet tas ir... tikai kopā ar sevi. Tad vari sevī ieklausīties. Jo katra ziņa izsit no sliedēm. Tev viss ir jāuzklausa, arī sāpes, ciešanas, katrs grib izrunāties pa dienu. Un tad tas nāk iekšā.., bet labāk no tā aiziet prom.
Man patīk kā Immermanis teica – vai tad nakts ir sliktāka par dienu?
ZVAIGZNES
Savulaik no darbnīcas balkona varēju skatīties zvaigznēs. Tas ir tāds kaifs... Tagad jau mēs pilsētā tikpat kā zvaigznes vairs neredzam. Principā jau nevienam vairs nav laika tādās lietās iedziļināties. Visi steidzas. Lido un neko vairāk neredz. Savulaik, ar vilcieniem braucot, varēja pa logu skatīties un pētīt dabu vismaz.
Mans dēls aizgāja 19. septembrī, un tajā dienā bija pilnas debesis ar zvaigznēm. Jau kur tie gadi, vairs neesmu redzējusi zvaigznes. Man teica, ka visvairāk to ir, kad uzkāpj kalnos. Tad tās pienāk ļoti tuvu, teju vai klāt.
KAS ES ESMU?
Bet vai šai ilgajā laikā jums ir izdevies tikt tuvāk lielajam jautājumam, ar kuru – katrs savā reizē – sastopamies mēs visi: “Kas es esmu”?
Nē, netieku. Nevaru saprast. Es sev ļoti bieži uzdodu šo jautājumu. Pēdējā laikā, piemēram, piedomāju pie dažādām smaržām. Piepeši atradu vanīliju, kuru kāds man bija uzdāvinājis. Un es nevaru saprast, no kurienes tā smarža rodas. Ēdu kliņģeri, uz kura sēkliņas virsū – kolosālas, tās smaržo. Nu kas to visu dod? Man nav atbildes. Piparmētras. Nu kā tās tādas var būt, no kurienes?
Daba.
Bet ko nozīme daba?
Brīnumu.
Bet te jau ir tā neatbildētā lieta. Kāpēc ir tas eksotiskais putns? Kāpēc viņam ir dota šī krāsu bagātība?
Tie dabas momenti ir brīnišķīgi. Atceros, laukos gājām pa tikko nopļautu rudzu lauku, un tie stiebri nenormāli dūrās kājās. Vēlāk uztaisīju darbu “Ar basām kājām”. Daba burtiski mūsos ienāk, un tad tu to izdzīvo.
DŽONS GALIĀNO
Vakar skatījos, kā strādā Diora modes namā. Es aizraujos ar visiem dizaineriem. Man ļoti patīk Lakruā. Bet mans mīļākais dizainers, mans brīnums ir Džons Galiāno. Es viņu dievinu. Man patīk viņa darbnīca, es burtiski jūtu, ka esmu tur iekšā. Jo viņš ir savādāks. Lāgerfelds man patika. Bet viņš ir auksts. Viņa telpā viss ir balts, bet, kad tu ieej pie Galiāno, tu jūti... viņš stāsta, kas viņam dod iedvesmu, kas viņam liek dzīvot. Viņam tur stāv ratiņi ar lelli, un viņš ar to sarunājas. Viņš var iedvesmoties no grafikas, kas pie sienas; viņam tur ir viens tantuks ar nobrukušām zeķēm, par kuru viņš jūsmo. Es viņā jūtu to, ko nevienā citā māksliniekā. Viņu es bezgala augstu vērtēju. Malacis. Ir jau daudzi. Muglers man patīk un Senlorāns, un tāpat arī sievietes ir foršas, bet viņas ir mierīgas. Tie vīrieši ir traki.
PUFAIKAS
No bērnības atceros, kā krievi ienāca Vidrižos – tādi utaini, visiem bija pufaikas. Bet franči, redz, to izmantoja – padarīja pufaikas par modi, un tad nu mēs visi tajās staigājam. Es tieši šito vēroju Ziemassvētku tirdziņos, kur cilvēku masas plūst – visiem ir stepētās jakas, un tās ir pārņemtas no pufaikām.
Toreiz sievietes pufaikās strādāja un taisīja asfaltu uz ielām. Vīriešu darbus darīja. Jo vīriešu jau maz bija, tāpēc latviešiem iet slikti, jo vīrieši tika izkauti. Un sievietes tāpēc viņus lutināja, un bērni neradās daudz.
Iļģuciemā mums vienreiz nedēļā bija pirts. Kad gāja iekšā, vienmēr bija tā specifiskā smaka. Drēbes atstāja skapīšos. Atceros tās pirmās krievietes, ko tur redzēju. Viņām bija krūšu taļļiņas, kas bija uzbūvētas tā, ka varēja acis izdurt. Viņas gāja un krūtis pa priekšu kā tādi ložmetēji, un matos viņas lika konservu bundžas, lai dabūtu to copi. Tas man tā ļoti uzkrita. Arī visas smaržas ir atmiņā palikušas – malkas šķūnīša, kūts smarža. Iļģuciemā mums bija apaļa dobe, kur ziedēja matiolas, tās vienmēr sāka smaržot tikai vakaros.
LILLIJA, MILLIJA, KONKORDIJA
Iļģuciemā mums bija Reņģu, Riekstu, Garā, Malkas, Tvaika un Palangas iela. Visādi interesanti nosaukumi. Toreiz bija vēl Baltā muiža, kur arī Viktors Eglītis paguva paviesoties. Karš to visu izpostīja. Mums kaimiņos dzīvoja ļoti kolorīta ģimene, viņiem bija trīs meitas – Millija, Lillija, Konkordija. Es vienmēr domāju, kā viņi tos vārdus izvēlējās? Toreiz Raimondu veda uz skolu mācīties klavieres un drīz viss Iļģuciems sāka mācīties klavierspēli. Lillija arī, bet viņai nebija īpašu panākumu.
Mums dārzā bija grāvis, ar visu tiltiņu – pilnīgi kā Japānā. Tajā dzīvoja vardes, visādi knišļi, spāres, bija arī dēles. Mans brālis par pirmo naudu nopirka gaisa šauteni un šāva tās vardes. Vienu dienu viņš bija šāvis un ar skroti trāpījis Lillijai. Bija šausmīgs skandāls. Kad nāca tā mamma, viss Iļģuciems dimdēja. Milzīga, gāja lieliem soļiem un mīlēja dzeltenas krāsas.
Izrādās mammas mamma bija kalpojusi pie barona un dabūjusi no viņa bērnu. Tie gēni tur bija iekšā, bet no visām trim meitām parādījās tikai Konkordijā. Abas pārējās bija latviskas. Konkordijai bija īsta barona daba un tas vellišķīgums. Viņai ārkārtīgi patika zelts, dzeltena un sarkana krāsa. Trušiem viņa vienkārši cirta galvas nost un kaķus varēja slīcināt. Mums bija divas kazas – Grieta un Dore, ārkārtīgi gudras, vienmēr pašas atnāca mājās un stāvēja pie vārtiņiem. Viņiem bija govs. Baltajā muižā bija baronu kapenes, bet kara laikā visas bija izvandītas. Vienudien skatos, nāk Konkordija melniem matiem un velk mājās to govi, šņorē piesējusi galvaskausu.
Vispār Iļģuciems bija unikums. Man vēl tagad ir govs rags, un es to glabāju ar mīlestību.
Foto: Jānis Kreicbergs, 1978. No Edītes Pauls-Vīgneres personīgā arhīva
PORTRETI
Pasaule ir tik interesanta. Ir tik daudz iespaidu, ko cilvēki var atrast. Mākslinieki ir ļoti daudz atstājuši pasaulei. Ja mākslinieku nebūtu, mēs nekad neko nezinātu par cilvēkiem. Es skatos renesanses laika portretus un izbaudu, kā viņi to panāk – kā viņi atdarina mežģīnes, samtu, zīdu. Jau paraugoties vien uz Rembranta portretu, sirds ietrīcas, un tu redzi, ka tur ir atstāta dvēsele. Es varu skatīties un skatīties.
Klusās dabas man arī patīk, bet ainavas glezniecībā es kaut kā nemīlu.
DVĒSELE
Kur dzīvo dvēsele?
Tā dzīvo pašā cilvēkā. To neviens nevar noskaidrot. Es atceros, viens neiroķirurgs reiz teica – esmu piecdesmit operācijas taisījis, bet es nezinu, kas ir cilvēka dvēsele.
Cilvēki ir dažādi, ir mākslinieki, kas parāda dzīvi jautru. Piemēram, Francs Hals, kuram vienmēr ir smejošie tēli. Savukārt Eduards Munks pilnīgi pretēji – parāda cilvēka ciešanas. Šajā ziņā viņam pasaulē nav otra līdzvērtīga.
Edīte Pauls-Vīgnere. Ceļojuma piezīmes. 1974. Vilna, lini, gobelēns, jaukta tehnika. DMDM kolekcija. Publicitātes foto
CEĻOJUMA PIEZĪMES
Kuba
Jūs sakāt, ka jūsu darbos ir jūsu emocijas.
Man bija tā – es aizbraucu uz Čehoslovākiju, es radīju darbu. Tāpat ar Ķīnu, Vāciju, Austriju, Maskavu, Kubu. Es tur ieliku savu sajūtu. To esmu darījusi ar dziļu mīlestību bez jebkādiem uzmetumiem.
Darbu “Ceļojuma piezīmes” jūs radījāt pēc Kubas?
Sākumā jau mani nelaida uz ārzemēm. Kad pirmo reizi ļāva braukt uz Kubu, biju fascinēta (vienīgi pretīgi bija, ka mums visur čekisti brauca līdzi). Pabiju cigāru fabrikā, kas uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Iegāju iekšā, sievietes uz dēlīšiem griež tās lielās tabakas lapas, izgludina, izmīlē un ar nazīti – čik, čik – ņem tos kauliņus ārā. Forši melnas, kādai zelta gredzentiņš paspīd, kāds auskariņš. Tās saņurcītās brūnās tabakas lapas un viņi paši brūni, tas mani tā iespaidoja. Bet nabadzība! Nabadzība liela. Dullais politologs lasa viņiem avīzi priekšā. Viņiem jāklausās ziņas.
Ko tur varēja baudīt? Augļu nebija. Žēl bija skatīties, viss nolaists. Tā taču bija tāda uzdzīves vieta Amerikā! Mēs bijām aizbraukuši uz Varadero – tāda strēmelīte, kas aiziet iekšā okeānā. Tur bija restorāns, kur bija vēl kaut kas no vecajiem laikiem palicis. Tie oficianti uzvalciņos – viņi uzreiz saprot, kas tev vajadzīgs. Tikai drusku apķēru sevi ar rokām, un uzreiz atnesa sedziņu. Jau no rītiem spēlēja klavieres. Tur vēl bija vecie “rādītāji” saprotami. Un tu apzinies, ka viņiem pašiem nav ko ēst. Skumji. Vietējās sievietes staigāja apkārt saplēstās kaprona zeķēs un papīra rullīšiem matos. Šausmas. Ko tur viņiem izdalīja... divus kreklus mēnesī. Mašīnas visas bija kā tīģeri, piecās krāsās sakrāsotas. Vai dieniņ, vecie amerikāņu vāģi kā no ūdens izvilkti! Tā kā apsūnojuši. Bet toties es redzēju Kolumba kapsētu. Tā mani fascinēja. Baltā marmora pilsēta. Tur cits aiz cita seko uzvārdi. Viss ir balts, grezns un pasakains. Bet citādi... milzu nabadzība. Taču vakarā uz Prado ielas viss atdzīvojās. Tādi tantuki kā šodien es, jauni, visi tik vibrē ar savām pēcpusēm un rauj vaļā, sasaucas, sakliedzas. Tas viņiem ir vienreizēji. Un es domāju, redz, ko nozīmē, ka, neraugoties uz nabadzību, cilvēki tomēr neaizmirst par prieku.
Ko jūs atvedāt no Kubas?
Es atvedu kokosriekstu, mango un avokado. Vēlāk tie parādījās manā darbā “Ceļojuma piezīmes”, par kuru pēcāk Lodzā, Polijā, saņēmu balvu. Atceros, uztaisīju to lielo fonu, mani iedvesmoja tabakas lapas un visas tās “ķidas”, kas nāca no okeāna. Beigās iekāru augļus.
Visa pasaule ir interesanta un skaista, bet ir traki, ja cilvēkiem iet grūti. Es domāju, ka es apēdīšu vienu ananāsu... Bet nē – tas bija par valūtu. Tāpat kā pie mums. Tā es atvedu vienu mazu koka skulptūriņu un vēdeklīti. Patiesībā ar Kubu sākās manas laulības dzīves sabrukums. Viens no kubiešu māksliniekiem tā manī iemīlējas, ka raudāja, pavadot uz lidostu. Pēc Kubas mēs vēl divas dienas bijām Marokā, un pa to laiku kubietis bija noorganizējis mīlestības vēstuli krievu valodā, kuru saņēma mans vīrs. Tā viss sagāja dēlī. Bet kas gan tur varēja sanākt. Mums taču čekisti bija līdzi. Kubieši man teica: “Edīt, tev vajag vigvamā palikt. Tu tur labi piestāvi”. Tā nu tas bija.
ĶĪNA
Kad Lodzā saņēmu naudas prēmiju, kas man tur uz vietas bija arī jāiztērē, iegāju ķīniešu veikalā. Vai toreiz domāju, ka es Ķīnu kādreiz redzēšu? Nekad mūžā! Ko nopirku? Divas bronzas figūriņas, četras ārkārtīgi skaistas tējkanniņas, kā arī skaistu rokassprādzi no dabīgiem akmeņiem un vēdeklīti. Liktenis izspēlēja, ka es pēc tam arī aizbraucu uz Ķīnu. Vai es par to varēju sapņot?
Ķīnā esmu bijusi divreiz, bet, kad bija jābrauc trešo reizi, – uz Šanhaju, man “nolūza” kāja. Tik ļoti gribējās redzēt tās zīda rūpnīcas! Bet pēc Pokaiņu apmeklējuma, kur biju iesēdusies turienes akmens gultā, ko nedrīkstēja darīt, es salauzu kāju.
Ar Pokaiņiem labāk nejokot.
Man likās – kas tad tur tāds, apgulšos. Nākamā naktī es no klubkrēsla gribēju pasniegties pēc ābola, un “viens” mani burtiski meta! Kā es atsitos ar seju pret durvīm! Salauzu kāju. Tā man Šanhaja aizgāja garām.
Edīte Pauls-Vīgnere. Korrida. 1978. Vilna, lini, viskoze, kokvilna, metāliski diegi, gobelēns, jaukta tehnika. DMDM kolekcija. Publicitātes foto
SASLĒGUMS
Tas naktī notiek. Tagad arī, kad ieeju gultā, es redzu – visu bērnību, katru zālīti, katru kociņu atceros... Visu savu Iļģuciemu atceros līdz pēdējam. Tur pietiek ar vienu pavedienu...
Esmu braukusi ar autostopiem. Otrajā kursā abas ar draudzeni Aiju Zavicku sadomājām, ka jābrauc. Tas bija Hruščova laiks, traks. Atceros, toreiz nebija sviesta. Mēs braucām no Kuršu kāpām, cauri visai Baltkrievijai, tur viss bija melns, visi grauza tās semočkas...līdz Ukrainai.
Ukraina bija fantastiska. Māju pagalmi vienos ziedos, gulējām tamborētos spilvenos. Kad nonācām Užhorodā, pretim nāca kāds vīrs un teica: “Es jau redzu, ka esat no Baltijas”. Viņš izrādījās skolas direktors, ieaicināja mūs pie sevis...sabaroja. Turpat blakus bija saulespuķu lauki un tā kukurūza! Gandrīz pāri galvai. Taču maize viņiem ļoti ātri sakalst, to es ievēroju.
Un tad pēkšņi es pamanu, ka vienā stūrī ir garspalvainā vilna. Un mūsu paziņa skolas direktors saka: “Edīt, būs!”, un atsūta man divus maisus, un tad es sāku krāsot. Tā es uztaisīju “Koridu”.
Jūs man prasījāt, kur ir tas āķis? Manam tēvam ļoti patika flamenko, steps, raksturdejas, baletu viņš nemīlēja. Tēvs stāstīja, ka Latvijas laikā bijuši slaveni stepotāji. Spānijā neesmu bijusi, bet man visu laiku korida bija acu priekšā. Tās krāsas. Un tad es iedomājos, pag, uztaisīšu to vērsi. Un tad es ar to garo vilnu ņēmos. Vēl vienu darbu uztaisīju, saucās “Nakts”. Tāda pūce, tagad divas mazākas ir izstādē Cēsīs. Arī no tās garās vilnas.
Ar stopiem braucām arī pa nakti, un neviens mūs neaizskāra.
Radīšana jau kaut kādā mērā ir redzēšana?
Tā ir arī uz smaržām balstīta, uz jušanu, uz kaut kādu materiāla sajūtu, kas pavedina. Daudz kas. Kubā gāju gar okeānu, un man likās, ka uz mani kāds skatās. Es pagriežos...un tur gliemezis ar rozā iekšu. Kā lai neiedvesmojas?
GALDS
Tas ir manas mammas galds. Tas dizains ir tik labs! Kad mammiņa apprecējās, viņa ieguva visu komplektu – galdu, četrus ar ādu apvilktus krēslus, dīvānu, bufeti, trimo (spogulis man stāv koridorā). Tad bija vēl platā gulta, smuki izliekta. Un pulkstenis – lūk, tas arī ir koridorā. Aizmirsu pajautāt, kā viņa pie šīm lietām tika. Varbūt tā bija vīramātes, kas bija ļoti laba, dāvana.
ZELTS
Es, piemēram, dzeltenu redzu tikai kā zeltu. Es neciešu dzelteno, bet zeltaino – dievinu. Kad Ķīnā iegāju templī un ieraudzīju Budu... Visapkārt tumšs un tas zelts. Oh, es i pagalam. Ārkārtīgi patīk zelts. Bet dzeltens... nekādā gadījumā.
Kas jums tur ir ar to dzelteno?
Nezinu, apģērbā nekad neesmu izmantojusi. Man ir bijis brūnais periods, tolaik, kad ar hennu krāsoju sarkanus matus. Vēl man ļoti patika tirkīza tonis. To es dievināju. Man bija tirkīza gredzens, bet to es kaut kur nomazgāju nost. Zelts no manis vispār bēg, to es nemitīgi zaudēju.
SCENĀRIJS
Ja jūs zinātu, kāds man bija filmas scenārijs! To savulaik uzrakstīja viens čehu režisors, kas pēc tam, kad bija redzējis izstādi Bratislavā, gribēja taisīt par mani filmu. Viņš katram manam tekstilam būtu piemeklējis vietu un mūziku. Viņš dievināja Tarkovski un Bergmani.
Mēs satikāmies tikai vienu reizi. Vēl tagad atceros viņa kurpes...tas īstu apavu spīdums! Viņš bija ārkārtīgi inteliģents. Parādīja man savas dokumentālās filmas, viena bija veltīta saules aptumsumam. Kas tā bija par filmu! Vēlāk viņš man sūtīja plates, attēlus par Čehiju. Viņš bija izgriezis fragmentus no manām intervijām, izstāžu recenzijām, visu iztulkojis, salicis. Scenārijs bija izdomāts līdz sīkākajai detaļai. Man, piemēram, bija darbs “Raža”, kur fonā varētu skanēt līgo dziesmas un rudzi sāktu viļņoties. Un pie “Koridas” atskanētu saucieni un kliedzieni. Unikums, bet krievi viņam neļāva iebraukt Latvijā. Vēlāk saņēmu ziņu, ka viņš ir izdarījis pašnāvību. Nošāvies.
Tas scenārijs man joprojām ir. Darbu “Prāga” es veltīju viņam. Tas darbs vēlāk pazuda, tik vien kā paguvu to izstādīt izstāžu zālē “Latvija”. Tas bija Maskavas pasūtījums, liels 3x2,5 metri. Vienkārši izgaisa bez pēdām.
PADOMJU LAIKS
Mums jau toreiz nebija nekā, krāsas nevarēja dabūt. Mēs bijām tie, kas aizklāj ar audumiem visas tās nebūšanas. Kā neliksi, ja netīra siena. Mani uzaicināja uz Vēstures muzeju pie direktores. Ļoti simpātiska bija. Kad iegāju, jau redzēju kāda tā telpa – visa bija jāremontē. Tad es to noklāju saviem milzeņiem. Un neko neredz, un viss skaisti.
Kad taisīja “Jūras pērli”, man bija četri logi uzticēti, bārā “Daugava” man stāvēja “Jūras dzelme”. Džemma Skulme un Ojārs Ābols mani uzaicināja, un Ābols toreiz solīja, ka “Daugavā” viss būs augstākajā līmenī. Džemma turienei taisīja milzīgu gleznu pelēkos toņos, “Tautumeita” bija pa visu sienu. Bet padomju darba kultūra bija tāda, ka tad, kad es piekāru darbu, viņi sāka montēt krēslus. Visi putekļi gāja pa gaisu. Ābolam un Džemmai teicu – kā jūs šitā mani... Tur, kur pie sienas bija mans darbs, viņi vēl pieliek ledusskapi. Un tas viss kopā – drausmīgi. Vajadzēja būt otrādi, pielikt, kad viss ir kārtībā. Kad gājām projām, tur bija tādas stikla durvis, un uz tām nekas nebija rakstīts. Biju dusmīga, gāju un iedrāzos tajā stiklā. Pārsitu galvu. Kurpei papēdis nolūza pilnībā, jo biju tik šausmīgi nikna, domāju... Ābols solīja, ka viss būs skaisti, tīri...un es esmu strādājusi, ar mīlestību tos darbus aizvedu. Bet izrādās viņiem, tiešām, vajadzēja tikai aizklāt sienas, piepildīt ar kaut ko telpas.
Bet tekstilmāksliniekiem bija lielāka brīvība nekā pārējiem, vai ne?
Jā, jā! Tāpēc Pauļuks reiz teica – mācieties no tekstila. Dekoratīvajā mākslā nebija tik ļoti nepieciešams iekļauties ideoloģijā. Maskavā mani piemīlēja, bet ne jau tā, ka veda uz ārzemēm. Es biju nepieciešama, lai noturētu līmeni. Taču tur bija lieliski mākslas zinātnieki, kas spoži rakstīja par tekstilmākslu. Pie mums tā spēja vien Tatjana Suta. Un arī šodien nav tādu, kas spēj ieiet tādos dziļumos.
STUKAČI
Padomju laikā konkurencei bija cits vārds – komunistiski boļševistiskā ietekme. Ja tu biji pa to līniju, tev bija visas priekšrocības. Daudzus gadus mani nekur nelaida. Un tad vienu dienu atnāca tāda strēmelīte, ka ir divas vietas uz Kubu. Vispirms mūs izsauca uz Mākslinieku savienību un tur spīdzināja. Kad tur palaida, nākošais etaps bija Blaumaņa iela, kur bija jāiet pie veciem partijas bosiem, kas nu bija tie vērtētāji. Aizgājām abas ar Lidiju Auzu. Viņa iegāja pirmā un ātri uzzināja, ka viņu nelaidīs. Komisija esot pateikusi, ka viņa neizturēs braucienu. Nākošā gāju es, un man uzdeva visādus jautājumus. Viens no tiem – kas audzinās un sargās manu dēlu? Vēl bija daži stulbi jautājumi, un, ārā ejot, man pateica, ka tomēr nelaidīs. Tai mirklī pretim nāca Valdis Dišlers, toreizējais Mākslas akadēmijas rektors. Es zinu, ka viņš ar manu brāli un Kirki bija kopā zvejojuši, piegāju klāt, un, no visa tā pārdzīvojuma nosvīdusi slapja, Dišleram prasu – kāpēc? Man ir tēvs, māte, kas pieskata manu bērnu, kāpēc mani nelaiž? Tad mani iesauc otrreiz, un viens no tās komisijas saka – ziniet, jūs esiet ļoti pazīstama un tur ir daudz latviešu emigrantu. Un es viņam saku – ko jūs teicāt? Emigranti? Kubā? Krievu tur ir pilns, bet ne latviešu. Un mani palaida. Kas tas bija par notikumu... Pirmoreiz devos uz ārzemēm.
Tāda bija mūsu sistēma. Kas tik nav bijis, un visur ir bijuši šie te “kadri” klātesoši.
Prāgā bija PSRS kultūras dienas, un man to ietvaros bija personālizstāde. Mani ielika viesnīcā, kas saucās “Maskava”. Man vienmēr bija smagi čemodāni, jo ņēmu līdzi pati savu garderobi. Ienāku un redzu, ka istabā man ir otra partnere. Skaidrs, ka stukačs pielikts klāt, lai pārbaudītu manu somu. Mēs pieklājīgi sasveicināmies, ko citu, nakts jāpavada ir. Un tad viņa man saka – kā jūs domājiet, kas es esmu? Es jau redzu, bet saku – jūs laikam no Āzijas, no tā gala valstīm. Nē, nē, esmu ebrejiete, viņa saka. Un es tā naivi jautāju – nu kāpēc tad jūs nebrauciet projām? Bet, kas rebes taisīs, viņa atbild. Un viņa taču bija piegājusi pie manas somas un paņēmusi dažus suvenīrus. Draņķe.
Krievi visur lika klāt šitos kadrus. Braucu uz Poliju, man bija prēmija Lodzā, un tur pielika vienu vīrieti, kurš, kamēr es pastaigājos, man no somas izņēma balzāmus. Vedu kā suvenīrus.
GAGARINS UN BALODIS
Es taisīju darbu par Gagarinu, un man Maskava to nepieņēma. Pateica, ka viņam ir pelēka seja. Turklāt man sanāca, ka tikai divi “CC” burti augšā uz ķiveres ietilpa. Bet vistrakākais bija, ka taisīju zemeslodes virsmu, un zinot, ka viņš nāk no laukiem, izgriezu tajā laukumiņu un izaudu viņam mazu mājiņu. Tur blakus bija krītošs izpletnis. Un nav taču zināms, kāpēc viņš nokrita... Par to ir neskaitāmas versijas. Blakus es izaudu komētu. Tā parādās ik pa 70 gadiem un bija tieši tajā laikā.
Man bija arī darbs ar balodi uz Kremļa sētas, kurš vienlaikus blenza gan uz pareizticīgo baznīcu, gan Kremļa torni. Kad to aizvedu uz Maskavu, viens no turienes priekšniekiem vaicāja: “Bet kāpēc viņš tāds skumīgs?” Un otrs pirmajam atbildēja: “A par ko viņam priecāties?”
FOTOGRĀFIJA
Tekstilu ir grūti pareizi nofotografēt. Toreiz neviens neprata. Visi noliek plakani, apgriež, apcērp, padara nedzīvu. Modeļu namā pamanīju Jāni Kreicbergu. Viņš bija tik foršs! 1978. gadā gatavojos personālizstādei, sazvanīju viņu un teicu – Jānīt, man vajag... Viņš atnāca uz manu darbnīcu Pērnavas ielā un uztaisīja man visas bildes vienā dienā. Tekstilam vajag dzīvību. Ar ēnām, kā Rembrantam.
Tagad tām fotogrāfijām ir jau 46 gadi.
Foto: Jānis Kreicbergs, 1978. No Edītes Pauls-Vīgneres personīgā arhīva
DZĪVĪBA
Tekstils paģēr, lai autors pats pieliek savu darbu. Kad tu izņem darbu, tas ir nedzīvs. Miris. Stāvot satīts, tas nomirst. Nav elpas. “Tropus” es arī tagad atdzīvināju. Ņēmu vēl gludekli, jo man tās čūskas bija sagulējušās plakanas.
PŪĶIS
“Agonijā” taču ir pūķis, un šogad ir pūķa gads. Paklau, kāda sakritība! Tas darbs ir no 1990. gada.
MĀKSLINIEKS
Es domāju, ka mākslinieks ir cilvēks, kurš redz pasauli daudz dziļāk nekā jebkurš cits. Viņam ir paplašināts skatiens uz pasauli. Mana draudzene saka – kā tu visu to vari redzēt? Es skatos. Es, piemēram, Navaļniju arī tagad redzu naktīs, jo es dievināju viņa rokas. Vienmēr varēju uz tām skatīties. Es ieraugu, jā. Un Putina rokas man nepatīk, viņam ir pilnīgi noziedznieka rokas. Es to redzu. Un tas ir mākslinieks. Mākslinieks skatās uz pasauli ar atvērtu, plašu skatienu.
Es strādāju nenormāli. Tas prasīja milzīgu atdevi. Jo man visu laiku bija jāmainās. Es nekad neatpūtos, fiziski sev daudz esmu nodarījusi pāri. Grūts ir mākslinieka liktenis. Tur neko nevar darīt Bet tā ir jābūt! Tikai ar daudz ciešanām var radīt darbus. Bet, kā saka Zenta Mauriņa – caur ciešanām uz prieku. Tā es arī esmu gājusi – caur ciešanām uz prieku. Visa mana dzīve ir bijusi caur ciešanām uz prieku.
***
Īpašs paldies Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejam.
Titulbilde: Edīte Pauls-Vīgnere 2023. gadā saņemot Purvīša balvu par mūža ieguldījumu. Foto: Kristīne Madjare
