Sadarbības skaistums
Saruna ar mākslinieci un kuratori Agnesi Čemmi
Māksliniece un kuratore Agnese Čemme februāra vidū atklāja izstādi “Ceru šis epasts jūs atradīs”, kas MABOCA galerijā Visuma Centrs 2 skatāma līdz 27. martam. Izstādes nosaukums angļu valodā I hope this email finds you well ir atsauce uz e-pasta saziņā bieži izmantoto, būtībā tukšo ziņas ievadu. Ar kritisku, bet ironiski rotaļīgu pieeju, pieaicinot tādus māksliniekus kā Emīlija Berga, Anna Egle, Beāte Gredzena, Michael Holland, Shady Ladies, Luīze Nežberte, Dāvis Ozols, Luīze Rukšāne, Roberts Svižeņecs & Alise Gaile, Lote Vilma Vītiņa, Agnese šajā izstādē turpina pasta telpas tēmu, kas saistās ar viņas nesen notikušo izstādi Mailroom Vīnē, Necessaire space telpās.
Agnese Čemme zināma arī kā kuratore galerijai bez telpām, ceļojošās kultūras iniciatīvas Ag galerija dibinātāja. Šajā projektā līdz šim veidojusi 15 vizuālās mākslas izstādes un pasākumus, no kuriem pēdējais bija izstāde Logic at Play Zasulauka stacijā 2023. gada vasarā. Aicināju viņu uz sarunu, lai parunātu par jaunāko izstādi un uzzinātu par ceļojošās mākslas formātu un tās perspektīvām.
Izlasot tavas izstādes nosaukumu, atcerējos dagestāniešu mākslinieces Tausas Mahačevas darbu Dear R., R., K., S., M., A., C., S., K., I., G., L., A., A., L., P., G., E., J., D., M., C., B., O., F., F., R., D., M., E., L., I., F., L., A., M., T., K., K., L., P., F., V., A., L., L., kas 2018. gada Ribocā izskanēja kā atvainošanās kopkoris no epasta vēstulēm. Valodas neveiklība te šķiet tik aizkustinoša sava ikdienišķā un atpazīstamā rakstura dēļ, bet vienlaikus izskan arī kā intriga un apsolījums. Vai tu pati saņem aizkustinošus epastus? Un kāda ir tava iemīļotākā “vēstuļforma”?
Jā, es atceros šo darbu no 2018. gada Ribocas, tas mani uzrunāja savā izteiksmes vienkāršībā – kā tika pasniegta ideja. Pasniegt vēstījumu saistoši, to spēt apvienot vienā “korī” un asprātīgi, nav nemaz tik viegli. Manā gadījumā – es netaisu sarežģītus konceptus, drīzāk ir kāds izejas punkts, ar ko strādāju, un tad ļauju procesam mani vadīt. Paļaujos, ka tas visu saliks pa vietām, un beigās atsakos no liekā.
Mūsdienās ir daudz liekas komunikācijas, informācijas pārpilnība, reklāmas... Jābūt ļoti selektīvam attiecībā uz to, ko vispār lasīt, skatīties, jo patērētais saturs ir tas, kas mūs veido.
Vēl salīdzinoši nesen regulāri izmantoju parasto pastu, sūtīju pastkartes draugiem uz ārzemēm, tagad vairs ne tik daudz. Īstu vēstuli nevar salīdzināt ar epastu, jo epasti nāk un iet, pat tie labākie ar laiku pazūd. Man ir gadījies saņemt aizkustinošus epastus, bet tā nav ikdiena. Ja jāizvēlas vēstuļforma, tad izvēlos pastkarti vai epastu, jo tas ir mērķtiecīgi sūtīts vēstījums. Visas citas sarakstes – Whatsapp, Instagram – ir sekundāras. Par laimi neesmu Facebook, tas vismaz atkrīt.
Kāpēc tieši pasta tēma tevi ieinteresēja kā kuratori?
Vasarā izstādē Vīnē man bija vairāki darbi par šo tēmu, katrs citā medijā un tehnikā. Viens no darbiem bija kartona pastkaste ar metāla stūrīšiem. Kad to izstādīju, sapratu, ka man tā patīk, un nākamajā izstādē šo ideju turpināšu. Kad man tika piedāvāts taisīt izstādi MABOCA galerijā, sapratu, ka vēlos, lai mana mākslas prakse ir saistīta; lai katrā izstādē nav pilnīgi cita tēma. Šajā izstādē esmu kā kuratore un arī kā māksliniece. Pastkastes ir mans darbs, kuram ir pievienoti citu mākslinieku “sūtījumi”, tās ir kā trauki, kur ielikt citu saturu, vēstījumu, un pastā tas tiešām var būt jebkas.
Kā izstāde Vīnē atšķiras no izstādes Madonā? Kāda nozīme tajās ir izvēlētajai valodai?
Madonas izstādē ir noteikts koncepts un 11 dalībnieki. Veids, kādā mākslinieki varēja radīt savus darbus, bija pilnīgi brīvs. Izejas punkts bija epasts un atbildēt uz to varēja pēc saviem ieskatiem. Ar dažiem māksliniekiem mēs kopīgi veidojām “sūtījumu”, bet bija arī tādi, kas man “atnāca” uz pastkasti un tika pielikti izstādē pie sienas. Vīnes izstādē sadarbojos ar mākslinieci Luīzi Rukšāni, tas bija brīvāk, skatījāmies, kur mūsu praksēs ir kādi kopsaucēji. Netaisījām apjomīgus darbus, jo viss bija jātransportē – tāds kā sūtījums uz citu valsti. Man bija svarīgi, lai izstāde nav vienkārši tur aizvesta, bet arī vietējais skatītājs var kaut kā iesaistīties. Uztaisīju pastkartes ar aicinājumu izstādes apmeklētājam uzdot kādu jautājumu, norādīt atpakaļadresi un iemest vienā no mākslas darbiem – “pastkastē”. Pāris mēnešus vēlāk mēs kopīgi ar Luīzi atbildējām uz visām vēstulēm. Tas rada atgriezenisko saiti, ka tu tur esi bijis, un mākslinieks ir ar tevi dialogā. Arī māksliniekam ir forši, ka skatītājs iesaistās, kaut ko jautā, tā var savu darbu izprast, novērtēt, attīstīt. Mūsdienās mākslai ir daudz dažādas lomas, tas vairs nav tikai darbs pie sienas. Arī izglītības programmas izstādēs tagad ir ļoti populārs virziens.
Vēlreiz, atsaucoties uz izstādes nosaukumu, – vai tevi interesēja arī pārpratumi, nepateiktais un apslēptais komunikācijā?
Noteikti! Parasti jau gaidām labas ziņas, bet ne vienmēr tā ir. Valentīna dienas pasts mums klasiski asociējas ar atzīšanos mīlestībā, izrādīt kādam simpātijas utt. Bet ir arī skumjas vēstules, kas nenosūtīts, nepateikts. Gribēju, lai šī izstāde ir iekļaujoša visa satura ziņā. Mākslinieka loma mums to atļauj – būt trausliem, atklāties caur gleznu, dzejoli; tas atbruņo arī skatītāju. Mēs visi ilgojamies pēc īstas vēstules, pēc patiesas komunikācijas, draudzības, mīlestības. Noteikti ir nepateiktais un apslēptais, pašam ir jāsaprot, vai gribas to vispār pateikt. Ja, jā, tad Valentīna dienas pasts ir vieta, kur to darīt, jo ikdienā mums tam parasti nav laika. Vai tas liekas pārāk romantiski?
Kā izvēlējies māksliniekus dalībai izstādē? Kādas pieejas atklājās, viņiem strādājot pie izstādes?
Ar lielāko daļu mākslinieku jau biju sadarbojusies iepriekš, zināju, ka viņi spēs radīt darbu un to atsūtīt izstādei. Dažus citus uzrunāju, jo vēlējos, lai man ir interesanti – lai varu iepazīt jaunus cilvēkus caur viņu mākslu. Tā ir mana pieeja kā kuratorei. Kā minēts izstādes aprakstā, izejas punkts bija epasts ar aicinājumu “atbildēt” ar kādu darbu Valentīna dienas pastam. Laika nebija daudz. Domāju, ka mākslinieki kaut ko paņems no sava arhīva, pielāgos idejai, bet lielākoties tika radīti pilnīgi jauni darbi. Tas ir apbrīnojami!
Mīlestības vēstules ir vēsturisks, ideoloģiski uzlādēts žanrs. Vai, veidojot izstādi, tev bija svarīgas arī pārdomas par mīlestības vēstulēm mūsdienās?
Pasts ir kā tranzīta zona, telpa, kurā mijiedarbojas laiks un vēstījums. Mīlestības vēstules – tas ir skaisti, jo tu it kā atzīsti, ka tas otrs cilvēks (vai tu pats sev) tev kaut ko nozīmē. Tas ir arī par drosmi un visu šo sajūtu trauslumu, to apzināšanos.
Pastāsti, lūdzu, kā radās Ag Gallery iniciatīva un kas tajā paveikts?
2020. gada nogalē sāku īrēt studijas telpas Torņakalnā. Strādāju ar keramiku, darbojos tur pusgadu, kad sapratu ka būtu forši savu praksi paplašināt un vairāk sadarboties ar citiem māksliniekiem. Tā nolēmu 2021. gada aprīlī veidot pirmo Ag Gallery izstādi “Silver Spring”, kur piedalījās seši jaunie mākslinieki, kuri dzīvo vai strādā Torņakalnā. Kā izrādījās – tādi ir vairāki. Ag Gallery tika iekārtota studijas koridorā; izremontēju telpas, uztaisīju vienu mobilo sienu un galerija bija gatava! Telpa bija pavisam neliela, izcili maziem mākslas projektiem. Vadīt galeriju ir bijis mans sens sapnis, un tajā laikā viss sakrita tā, ka varu to realizēt. Pirmie divi gadi bija ļoti aktīvi, katru otro mēnesi jauna izstāde. 2022. gada maijā aizbraucu arī uz Stokholmas mākslas mesi – Supermarket Art Fair, kas fokusējas tieši uz mākslinieku vadītām galerijām un dažādām kultūras iniciatīvām, rezidencēm un mākslas centriem. Tur ieguvu daudz labas atsauksmes, kontaktus un iedvesmu turpināt darboties. Līdz šim Ag Gallery veidojusi 15 vizuālās mākslas izstādes un pasākumus. Pēdējie divi projekti bija Zasulauka stacijā, izstāde Cross Currents un Logic at Play.
Kādi ir iniciatīvas galvenie mērķi un vai vari nosaukt veiksmīgus piemērus, no kuriem mācies?
Galerija man dod iespēju uzrunāt cilvēkus un piedāvāt viņiem dažādas sadarbības un iespēju parādīt savus darbus. Manuprāt, Latvija ir tik maza valsts, ka veiksmīga radošā darbība ir tad, ja dara kaut ko kopā ar citiem. Vienam nav tik interesanti. Man tiešām tas sagādā prieku – piedāvāt kādam izstādīt mākslas darbu, domāt par kontekstu, kāds ir šis laiks, šobrīd. Tas, iespējams, iedvesmo mākslinieku radīt ko jaunu – hei, te ir interese, un tad ir vērts padomāt, ko tad viņš vēlas parādīt, šādā kontekstā un vietā, varbūt tas ir kāds vecāks darbs un beidzot ir īstais laiks to parādīt. Tas ir pavisam vienkārši, nevajag lietas sarežģīt.
Man nav nekādas lielās stratēģijas, kā es darbojos. Pagaidām šis ir mans hobijs. Skatos, kas notiek apkārt, ģenerēju idejas. Kad ir laiks, tad daru.
No līdzīgām iniciatīvām, kas ļoti veiksmīgi un profesionāli darbojas jau vairākus gadus, man kā piemērs būtu Kaspara [Groševa] vadītā galerija 427. Katram jau ir savs stils, pieredze vai tieši ne-pieredze un katrs nākam no nedaudz cita fona. Tieši tādēļ ir svarīgi, ka šādas iniciatīvas tiek veidotas. Tā ir daļa no mākslas prakses – ne tikai darbu radīšana, bet arī pārējie procesi – telpa, sadarbības, komunikācija.
Kā tolaik radās ideja iemājot tieši Zasulauka stacijā? Kādi bija praktiskie soļi, lai līdz tam nonāktu? Un kāda bija pašvaldības, vietējo kopienu atsaucība?
Zasulauka projekts radās ļoti organiski. 2022.gada septembrī man bija jāizvācas no telpām Torņakalnā, jo ēka tiek renovēta; tur šobrīd jau ir jauni dzīvokļi. Tā Ag Gallery palika bez noteiktas lokācijas. Es pati īsi pirms tam pārvācos dzīvot uz Zasulauku, pavisam tuvu stacijai. Kādu dienu ejot uz vilcienu, nolēmu ieiet stacijā, bez noteikta iemesla, un ieraudzīju tur tukšas telpas ar lieliem logiem, izcili izstādei. Nofočēju un bija sajūta, ka man tur kaut kas ir jāuztaisa. Patiesībā uzreiz bija skaidrs, ka tur būs nākamā Ag Gallery izstāde. Sekoja vairāki telefonzvani uz Latvijas Dzelzceļu, un pieteikums īstermiņa telpu nomai. Tad uzrunāju māksliniekus, kurus gribēju izstādīt un sākām kopīgi pie tā strādāt. Meklēt pašvaldības vai kādu citu atbalstu prasa daudz laika. Šis projekts bija pilnībā Ag Gallery veidots ar dalībnieku un galerijas draugu atbalstu. Arī fakts, ka Zasulauka stacija ir vienas vilciena pieturas attālumā no galerijas pirmās lokācijas – Torņakalna, bija labs iemesls veidot nākamo izstādi tieši tur.
Vai vietējie iedzīvotāji bija ieinteresēti šajā izstādē? Vai saturs tika pielāgots konkrētās vietas auditorijai? Kā panākt, lai iedzīvotāji par to interesētos?
Mērķauditorija šādam pasākumam ir katrs garāmgājējs, māksla ir visiem. Vilciena stacija ir publiska telpa, kur cilvēki pērk biļetes, gaida vilcienu un tikmēr var iepazīties ar laikmetīgo mākslu. Ja izstāde tiek veidota šādā vietā, protams, ir cilvēki, kurus tas interese padziļināti un kuri speciāli brauc to apskatīt. Otra publikas puse ir nejaušie garāmgājēji, kam māksla ikdienā šķiet tāla un nesasniedzama; ja tas ir acu priekšā, tad ir iespēja to redzēt un padomāt, kas tas ir. Arī māksliniekam pašam sev tas ik pa laikam ir jāpajautā: kas ir māksla? Tas, vai cilvēki iet uz kultūras pasākumiem, ir katra paša izvēle, galvenais, ka izstādes notiek un ir pieejamas.
Nomaļu atdzīvināšana nereti noklust tieši birokrātijas un finansējuma trūkuma priekšā un iesaistīto entuziasms vienkārši izsīkst. Kādi bija tavi secinājumi šajā kontekstā?
Kā jau minēju iepriekš, šim projektam pašvaldības vai valsts finansējums netika meklēts. Viss tiešām balstās entuziasmā un degsmē par ideju – ja ir vēlme uztaisīt kādu pasākumu, tas ir iespējams arī ar nelieliem resursiem. Pēc iepriekšējiem diviem, trīs gadiem man ir tāda kā izdegšana, bet tik un tā gribas turpināt darboties. Nomales atdzīvināt ir svarīgi, jo arī tur ir cilvēki, kas veido mūsu sabiedrību un kopējo kultūras telpu. Viss jau notiek. Bet jāatzīst gan, ka finansējuma trūkums ir šķērslis. Sagatavot labus pieteikumus finansējuma konkursiem prasa laiku un tad vēl ir jāiztur zināma konkurence, bet neiespējami tas nav. Kopumā viss ir labi, iespējas ir, tikai jāatrod tam laiks ārpus ikdienas darbiem. Būt mākslā – tā ir noteikta atdeve, kurā iedvesmu dod sadarbības un ideju realizācija.
Kādi ir Ag Gallery nākotnes plāni? Vai plānots iedzīvināt kādu citu Rīgas teritoriju ārpus galvaspilsētas?
Kopš 2022. gada septembra galerija darbojas bez konkrētas telpas vai lokācijas. 2023. gadā notika pāris izstādes kopā ar sadarbības partneriem te pat Rīgā un arī ārpus Latvijas. Tālākā nākotnē, jā, varētu plānot izstādes arī mazākās pilsētās Latvijā, lai laikmetīgā māksla sasniedz publiku arī ārpus galvaspilsētas.
Kas būtu nepieciešams, lai šādas iniciatīvas ir ilgtspējīgas un spēj iekļaujoši izplesties?
Jābūt lielākam valsts budžetam kultūras jomā, tas ļautu veidot atsevišķus konkursus tieši jaunpienācējiem mākslas institūciju vidē, tad arī finansējums nonāktu līdz šādām mazām iniciatīvām. Šobrīd konkurence par esošo finansējumu ir liela, un ne vienmēr piešķirtais atbalsts ļauj realizēt projektu/ideju pilnā apmērā. Kā ilgtspējīgi pastāvēt – tas ir pieredzes jautājums. Ir svarīgi meklēt sadarbības iespējas un jaunus veidus, kā pastāvēt arī ārpus ikgadējiem valsts finansējuma konkursiem.
Pēc kādiem kritērijiem veidoji un plāno veidot Ag Gallery izstāžu piedāvājumu?
Manuprāt, katrs kurators vai galerists vislabāk redz savu paaudzi un mazliet jaunākus cilvēkus. Tas arī ir mans interešu loks, jo visu aptvert nav iespējams un tas nav vajadzīgs. Ag Gallery joprojām ir savā sākuma stadijā, uzrunāju dažādus māksliniekus. Līdz šim izstādīti darbi dažādos izteiksmes veidos – glezniecība, zīmējumi, fotogrāfija un objekti, kas integrēti instalācijās. Svarīgi, lai ir kvalitāte, lai mākslinieks aktīvi strādā, rada darbus par tēmām, kas pašiem ir nozīmīgas – tad tas atspoguļo arī šo laiku.
Pie kādiem projektiem tu strādā šobrīd?
Šobrīd strādāju skolā, pilna laika biroja darbu un esmu arī iknedēļas Māxlas žurnāla redakcijas darbinieks. Kad būs brīvs brīdis, gribētos apkopot, pārskatīt to, kas ir darīts pēdējos trīs gadus; saprast, ko vēlos darīt tālāk. Ir visādas iespējas un piedāvājumi, bet, lai radītu labu saturu, vajag laiku un paņemt kādu pauzi, atjaunoties un sevi uzlādēt.
Aicinu visus, kas šo lasa, aizbraukt uz Madonu un apskatīt izstādi. Ja vēlaties, varat man tur atstāt arī kādu vēstulīti.
