Kad viss ir viens
Sofija Šellare
Saruna ar mākslinieci Haneli Zani Putniņu
Līdz 13. aprīlim galerijā 427 apskatāma mākslinieces Haneles Zanes Putniņas (1990) jaunāko darbu izstāde “Linolejija”, kas, kā vēstīts izstādes aprakstā, “ir vieta, kurā viss ir no linoleja, un tur domā linolejā”.
Kopš pēdējās Haneles Zanes izstādes “Eksponāts pēc apraksta” (māksliniece par to nominēta arī Purvīša balvai 2025 – red.) Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā pagājis teju gads. Kā atzīst viņa pati – turpinot eksperimentēt ar lielformāta linogriezumu tehniku, svarīgākais instruments procesā ir tieši kalts, kas viņas rokās pārtop drīzāk par zīmuli, ar ko aptvert linoleja plakni, radot daudznozīmīgus tēlus un skaidu lokas.
Pirms kāda laika, nopietni vai ne tik ļoti, Hanele Zane nolēmusi izgrebt hektāru lielu linoleja platību, tāpēc mēs tikāmies, lai noskaidrotu, vai ar jauno izstādi viņa šim mērķim pietuvojusies un vai uzlabojušās mākslinieces attiecības ar papīru.
Tu nelieto Facebook un Instagram, – tas ir apzināts solis vai varbūt es vienkārši nemācēju tevi tur atrast? Man parasti simpatizē tie, jo īpaši mākslinieki, kuri mūsdienās ar nolūku izvairās no sociālajiem medijiem.
Tā ir, man tiešām nav profilu sociālajos tīklos un nemaz neprasās. Vismaz šobrīd nē, varbūt kādreiz. Redzēs, sīkāk to neesmu analizējusi. Instagram man nekad nav bijis, bet nav arī tā, ka es nezinātu, kas tas tāds ir, vienkārši tā ir iegājies. Dažreiz gan mēdzu izklaidēties ar draugiem un paskrollot, izpētot ss.com eksotisko dzīvnieku sadaļu un to iegādes iespējas. Tas ir mans “instagrams”.
Vai tev tomēr nešķiet būtiski, ka tavus darbus citiem ir iespēja redzēt arī ārpus fiziskās izstāžu telpas? Online platformas tomēr šādu iespēju nodrošina.
Domāju, ka būtu “jāizspiež” no sevis mājas lapa – sen ir sagatavots pilns folderis vajadzīgā materiāla datorā un patiesībā jau vairākus gadus īrēju domeinu, kas stāv tukšs. Vasarā varētu saņemties to beidzot arī “palaist”. Nekā sarežģīta, vien īss ieskats, un kontaktu sadaļā saites uz sociālajiem tīkliem nosvītrotas, lai cilvēki lieki nemokās, mēģinot mani tur atrast.
Cik tuvāk esi pavirzījusies viena hektāra izgrebta linoleja iekarošanai – tava jaunākā izstāde aizņem aptuveni 23 kvadrātmetrus, cik vēl ir atlikuši? Vai tu veic kādu īpašu dokumentāciju, kur šos lielumus piefiksē?
Man ir aptuvenas aizdomas, ka tas ir tuvu tādas kārtīgas divstāvu savrupmājas platībai kopā ar dārzu, dažām dobēm un šķūņiem, bet jāparēķina precīzāk – iepriekšējais saraksts ir pazudis un tagad ir jāsagatavo jauns. Domāju, ka vienkāršāk būtu noskaidrot, cik daudz linoleja esmu iegādājusies (parasti jau tik, cik salien mašīnā, bet cik daudz tas tieši ir?).
Katrā ziņā tas noteikti nav bijis pašmērķis, drīzāk labs joks, lai noskaidrotu, vai kaut kas top skaidrāks pēc kāda konkrēta apjoma izgrebšanas. Hektārs man vienmēr ir licies ļoti abstrakts jēdziens, lai gan ar matemātiku man viss ir kārtībā.
Kāda ir tava ikdiena – apraksti tipisku dienu savā dzīvē?
Teiktu, ka man nemaz nav tādas tipiskas ikdienas, drīzāk viss atkarīgs no tā, kas tajā mirklī ir aktuāls. Vai ir jāstrādā pie kāda projekta, – pakārtoti tam tad arī pielāgojas režīms un visa sadzīve. Tā, piemēram, varu vajadzības gadījumā vienā kalendārajā dienā nostrādāt veselas divas darba dienas, ja ir liels darba apjoms, tā notika ar muzeja izstādi (“Eksponāts pēc apraksta”, 2023 – red.).
Neiedalu laiku klasiskās darba dienās vai brīvdienās – sestdienās un svētdienās es strādāju un pamatā par brīvdienu sev esmu iekārtojusi pirmdienas, man patīk, ja tās ir brīvas, protams, ne vienmēr tas sanāk, jo citreiz kaut kur ir jābūt.
Varu atļauties pati diktēt savu laiku un kaut kā veiksmīgi viss tā ir iekārtojies – kaut kādā mirklī ceļos, kaut ko padaru, tad atkal uznāk miegs un jāpaguļ. Gulēt man patīk, bet vispār patīk doma arī par agrajiem rītiem, tajos ir tāds “tīrums”, tīra sajūta darīt lietas.
Nebūtu slikti, ja mana ikdiena vasarā uz kādu mēnesi būtu gaisma, kalni un pārgājieni.
Vai nodarbojies ar mākslu katru dienu? Kā tev šķiet, – vai tā ir laba un nepieciešama prakse? Vai iespējams nesāpīgi un bez paliekošām sekām apvienot radošo darbību ar algotu darbu citā sfērā?
Nezinu, vai vajag. Tas visticamāk ir kā ar jebkuru citu darbu – katru dienu droši vien apniktu darīt vienu un to pašu. Ja notiek sagatavošanās process kādai izstādei vai projektam, tad jau dabīgi sanāk tiešām katru dienu kaut to darīt. Roku veiklībai tas gan ir labi, tam varu piekrist – rokai ir “jāiegriežas”. Parasti aptuveni zinu, cik dienas man tas prasa, līdz tā ir atkal iestrādājusies. Un, ja intensīvi pusgads ir jāgriež, tad pēc tam jāiepauzē.
Dažādība ir atsvaidzinoša un var būt aizraujoša, tomēr man katru dienu arī nav jāiet uz darbu – tie drīzāk ir vairāki atsevišķi darbi, kas notiek paralēli un ir kaut kādā secībā sakārtojušies. Brīžiem sajūta ir kā bērnībā, kad spēlējos dažādās profesijās. Reklāmas aģentūrā gan eksistēt laikam nevarētu, bet neesmu arī mēģinājusi. Es katrā darba procesā saskatu līdzības, līdz ar to ir atradies tāds labs vidusceļš, balanss.
Ir jāmāk atrast laiku grebšanai paralēli algotam darbam, piemēram gatavojoties izstādei. Un tas ne vienmēr ir viegli, tad gandrīz visam ir jāsaka – nē. Pēdējā laikā to “nē” sāk uztvert saprotošāk (“nē” tūlītējām atbildēm e-pastā vai telefonā, “nē” kādam darbam, “nē” kinoteātra apmeklējumam vakarā, “nē” brīvdienu izbraukumam).
Kā tev šķiet, vai tu spēj iztikt, dzīvot bez mākslas? Vai nonāci pie tās apzināti?
Manuprāt viss ir vienkārši – māksla ir klātesoša visur un jebkuros laikos, bez tās iztikt nevar.
Tā veido apkārtnes telpu un ir viena no lietām uz šīs zemes. Manā gadījumā ceļš uz mākslu bija klasiskā mākslas izglītības sistēmas trepīte – rozentāļi, Mākslas akadēmija, tagad arī pasniedzu pati.
Tavas jaunākās izstādes ekspozīcija ir iekārtota uz grīdas – kāpēc tieši grīda, tikai grīda un “grīdas darbs”?
Smieklīgs dalījums – grīdas darbi, sienas darbi… Būtībā pats materiāls, manā gadījumā – linolejs, to noteica, un tā nav pirmā reize, kad šādi tam pieeju. Linolejs ir paredzēts tam, ka pa to staigā. Tāds gluži praktisks un sadzīvisks akts, nevis izaicinājums, turklāt tas ir tehniski īpaši apstrādāts, lai būtu izturīgs.
Pavērsiens šajā virzienā notika kaut kādā mirklī, kad pati pa to linoleju rāpoju ar kaltu rokā – strādājot visbiežāk atrodos uz tā virsmas, dabiski šķiet, ka arī citiem pa to būtu jāstaigā. Turklāt galarezultātā top darbs, kas ir viegli kopjams un savā ziņā ikdienišķs.
Par ko ir Linolejija? Kāpēc turpini darboties tieši linogriezuma pasaulē?
Linolejija ir par pašu grafiku un tās tehnikas daudzpakāpju procesiem, linoleju un eksperimentiem ar kaltu. Grafika man vienmēr ir bijusi pašsaprotama un vienkārša izvēle, un arī linogriezums kādā mirklī šķērso linogriezuma robežas.
Pēc muzeja izstādes prasījās pēc krāsas, kaut kā kolorēta. Gribējās iztrakoties kādā citā, brīvākā formā pēc tik piesātināta klasiskās papīra grafikas darba apjoma. Man patīk tās smeķīgās tipogrāfijas krāsas, prese, pieeja industriālajai darbnīcai, kas ļauj realizēt manus formātus. Linogriezumā kalts ļauj darboties intuitīvi, procesā tiek nolemts, vai tiks izgriezta līnija, vai līnijas apkārtne, un man patīk to visu miksēt. Tas ir ļoti aktīvs domāšanas un lēmumu pieņemšanas laiks, un, ja vēl iesaista krāsu – tas viss kļūst iracionāls. Dažkārt šis process ir tik intensīvs, ka pēc darba dienas, aizejot uz veikalu nopirkt / izvēlēties sieru, var gadīties iziet no veikala bez siera. Jo nav ne mazākās vēlmes pieņemt lēmumus!
Ir vērts darīt, kamēr ir interesanti, un man pagaidām ir interesanti. Un vēl jau ir tie kalti! Ja nebūtu kaltu, tad visticamāk negrieztu (smejas).
Darbs ar rokām – kas tevi saista šajā procesā pretstatā digitālajam medijam? Vai ir vilinājums izmēģināt arī citas tehnikas un izpausmes veidus, kas linoleju varētu papildināt? Vai no papīra izmantošanas esi atteikusies pavisam?
Ar linoleju man ir pilnīga anarhija, izteiksmes brīvība un tieši fiziskā darbība, pats ķermeniskais process ir tas, kas man tajā visā ļoti patīk – gatavot ēst un ravēt – nē, bet griezt un drukāt gan. Esmu dzimusi 90. gados, man tīri labi patīk arī tas korelis (CorelDraw) un indizains (Adobe InDesign), bet darbošanās ar rokām sniedz cita līmeņa piepildījumu. Bieži domāju par drukāšanas procesa mehanizāciju un dažādiem tehniskajiem risinājumiem, kas ļautu ērtāk nodrukāt lielus formātus, man patīk racionalizēt un labiekārtot savus darba apstākļus. Kādu reizi, piemēram, esmu spiešanai izmantojusi arī auto, jo viss process darbnīcā bija apnicis.
Papīram neesmu atteikusi, gluži pretēji – ar to viss ir kārtībā (gribētu tam pat atvainoties, izstādes pieteikumā nodēvēju to par vārgu), bet lielajos formātos tas var būt sarežģīts. Tad nepieciešami palīgi, un viss process pārvēršas par tādu polonēzi, mēģinot neiebuktēt – to drukājot, žāvējot, pārvietojot.
Patreiz man ir interese par metālu un kodinājumiem ar ķīmiju, bet jaunas tehnikas man atklājas pamazām, neuzkrītoši, tas ir drīzāk kā darba iekšējā procesa attīstības rezultāts nevis uzstādījums, dabiskā veidā nonākot līdz jaunajam. Tāpat linoleja lokas un skaidas – tās ir ļoti skaistas un, atkarībā no dažādiem nažiem, kaltiem un linoleju veidiem, tās veidojas mīkstākas un cietākas, drupinātākas un garu cirtu veidā.
Daudz tiek minēts, ka tu strādā ar mitoloģiskiem un fantāziju tēliem. No kurienes tie nāk? Kur pati rodi iedvesmu, vai varbūt idejas un tēli paši tevi uzmeklē?
Vislabākais ir pats sākums, kad vēl nekā nav, tukšums, balta lapa. Man tas parasti ir vesels process – sākumā gandrīz nav nekā, tad parādās vairāki virzieni, kas ar laiku paši attīstās, apaug ar idejām, nogatavojas un galarezultātā pārtop par vienotu veselumu.
Bieži vien idejas rodu savā apkārtnē, visplašākajā nozīmē. Tiešā nozīmē tas bija, piemēram, ar žoga jautājumu darbu eksponēšanai muzeja izstādē “Eksponāts pēc apraksta”. Nekas īsti nederēja, kaut kādai mistiskai sajūtai neatbilda. Tā tā doma vilkās līdzi kādas pāris nedēļas, un tajā laikā visur redzēju žogus, to neticamākos risinājumus. Beigās jau nevarēju izturēt, žogi ir visur. Tas ir neticami.
Tu darbojies arī ar seniem taustiņistrumentiem. Klavihordi un interese par vēsturi – pastāsti, kādā veidā tas tevi saista?
Darbs pie klavihordiem un citiem 15.–18.gs. taustiņinstrumentiem jeb “klavieru vecmāmiņām” arī ir roku darbs, kas man ļoti patīk, patreiz nezinu, kurp tas mani aizvedīs – darbojos kā māceklis un palīgs, bet šogad, iespējams, varēšu kādu instrumentu uzbūvēt pilnībā patstāvīgi.
Te viss ir ļoti smalki, pretstatā bezrobežu linogriezumam. Tikko kā pabeidzu izstādi, tā uzreiz sekoja aktīvs posms ar kokiem un mikroniem, bet tā kopējā sajūta, tas viss darbs un process ir tieši tāds pats – ideja, zīmējums, vāc materiālus, pielāgo visu un liec kopā sākotnējo ieceri materiālā. Protams, atbildības nevar salīdzināt. Ja man būtu jāizdara tā, lai linolejs ne tikai labi izskatītos, bet arī labi skanētu? Tas būtu traki (smaida).
Vai tev ir svarīgi, kā skatītājs interpretē tavus darbus? Kas viņam būtu jāpiedzīvo ekspozīcijas laikā vai pēc tam – vai esi domājusi par savu mākslas darbu lomu un ietekmi plašākā izpratnē? Kāds ir tavs iekšējais uzdevums, kuru risini, veidojot kārtējo izstādi?
Vai tas ir svarīgi? Drīzāk tas ir neizbēgami. Man šķiet, ka daudznozīmība var būt visur klātesoša un tas ir jauki – cik dažādi var uztvert vienu un to pašu lietu. Katram tas kaut kā norezonē.
Tie ir tādi ļoti vispārināti jautājumi, nejūtos vēl tik daudz sastrādājusi, lai par to domātu un izvērtētu, bet drīzāk es varētu uzdot jautājumu sev kā skatītājam – kas ir tas, ko man būtu svarīgi ieraudzīt un kas uzrunātu. Skatītāju es cienu un man noteikti nav nodoma likt viņam sajusties neērti. Drīzāk nedaudz pārsteigt, jo pārsteigumi mani pašu saista un uzrunā arī citu darbos. Kaut kas jauns un negaidīts.
Vai “Linolejiju” radot, pielāgoji ieceri konkrētajai telpai (galerija 427)? Vai izstādes ideja tika pakārtota telpai vai otrādi un cik lielu lomu konkrētā telpa nospēlēja darba tapšanā?
Šoreiz varu pilnīgi noteikti piekrist, ka esmu pielāgojusies telpai – tā ir ļoti kompakta, līdz ar to man bija iespēja darbu veidot blīvu. 427 telpa ir brīnišķīga, tai ir lakonisks formāts, man patīk! Īpaši lielais logs.
Vai tu daudz lasi? Varbūt ir kāda grāmata (vai filma), kas tavuprāt katram vismaz reizi dzīvē jāizlasa/jāredz?
Pēdējā laikā sanāk tik ātri iesnausties, ka nesanāk neko daudz izlasīt un noskatīties. Iemigšanai pie filmām esmu uzstādījusi pat rekordu – aptuveni 3 minūtes, iemiegu jau pie titriem.
Patreiz der kas izklaidējošs, kaut kas no piedzīvojuma žanra; izcili, ja smieklīgs un ar džungļiem vai tuksnešiem. Patreiz neko nevaru ieteikt, šķiet, ka katram, laikam, ir kas savs.
Tavi tuvākie radošie un ikdienas plāni?
Tagad ir tik liels piesātinājums, ka tuvākais plāns ir kāda mikropauze vai kārtīgs brīvlaiks, jo prasās mazliet izvēdināt prātu un, lai ķertos pie kā jauna, vajag “tīrāku” galvu. Jāpabeidz tas, kas jau ir iesākts, un tālākie plāni tad jau sāks pamazām izkristalizēties. Patreiz ir ieslēgts kaut kāds aizsardzības mehānisms – cenšos darīt vienu lietu vienā laikā un attiecīgi par citām lietām nedomāt.
Tava māsa Ieva Putniņa arī ir māksliniece, vai bieži apspriežat viena otras radošās idejas?
Šo jautājumu man patiesībā neuzdod bieži, bet – nē, idejas neapspriežam, drīzāk kādus tehniskus risinājumus, pārsvarā mēs runājam par ēdienu.
Abas ar māsu uzaugām radošā vidē, un mums ir bijusi arī kopizstāde (“Kuru tu mīli vairāk?” galerijā “Smiļka” 2021. gadā – red.), kur izmantojām tādu pašu principu kā bērnībā – pārskočojot kopīgo istabu uz pusēm – vienā telpā katra radījām ko savu, neatkarīgu, katra savā teritorijā.
Nosauc trīs (var arī mazāk) māksliniekus, kuru darbi tevi iedvesmo vai raisa kādas īpašas sajūtas, domas un reakcijas?
Tie noteikti ir laikabiedri un kādi šī laikmeta pārstāvji. Ar nepacietību gaidu, kā Venēcijas paviljons iekārtosies! (60. Venēcijas mākslas biennālē Latviju pārstāv māksliniece Amanda Ziemele, ar kuru Hanele bieži strādā kopā – red.).
Kā un vai pēdējo gadu pasaules notikumi ir ietekmējuši tavu radošo procesu, vai ir kaut kas būtiski mainījies šajā laika posmā?
Jā, ir tāds fatāls fons, kas ir nomācošs un viegli apnicīgs, to var sajust arī caur apkārtējiem. Nav viegls laiks, kaut arī mums, salīdzinājumā ar tiem, kuriem tas fiziski nāk pār galvu, viss ir izcili. Un šo anahronisko absurdu – karu, būtu laiks izbeigt, un attiecīgi izbeigt to varētu visas institūcijas, kuras muļļājas, auklējas ar agresoru, nesniedz pietiekošu atbalstu, nespējot pieņemt lēmumus, un ļauj visam šim murgam ieilgt.
Radošo procesu tas noteikti pakārtoti ir ietekmējis. Piemēram, gatavojot grīdas darbu bēgļu nometnei, man viss šķita neadekvāts un apšaubāms – vai lidojošās raganas bērniem asociēsies ar raķetēm, vai nav par daudz melnās krāsas utml. Vai tajā darbā tu radīsi prieku un patvērumu, vai tas asociēsies ar pārdzīvotajām šausmām… Sākumā viss šķita pauzējošs, un tomēr, man nešķiet, ka nav jēgas radīt.
Kāpēc māksla un kas ir tas, ko tu tajā meklē? Ar ko citu tu nodarbotos, ja ne ar mākslu?
Es laikam uz mākslu nelieku tik lielu uzsvaru – katram šeit taču ar kaut ko ir jānodarbojas, es nodarbojos ar mākslu. Tas ir darbs, tā ir bijusi kaut kāda izvēle vienā brīdī. Bet, vai es tajā kaut ko meklēju? Meklēšana ir būt procesā, kaut ko jau es meklēju, bet drīzāk pārfrāzētu, ko es tajā mākslā atrodu vai ko atrast gribētu.
Tāda kārtīga pamatojuma man laikam nav, jo, iemetoties klavihordu būvē vai griežot un drukājot linolejus, tas viss ir viens un tas pats, kaut kas ļoti cilvēcisks. Sajūtu ziņā viss ir viens, neatkarīgi, vai tu ko dari virtuvē vai darbnīcā vai galdniecībā.
Noteikti es varētu būt arī pilnīgi kas cits, ne mākslinieks, ļoti iespējams, ka arī būšu un es arī daru daudzas citas lietas. Man šķiet, ka es varētu būt labs darbu vadītājs, izgudrotājs un inženieris!
Kas tev ir laikmetīgā māksla, vai esi to sev nodefinējusi? Kāds tavuprāt ir tās uzdevums?
Man laikam nav tāda lietu iedalījuma, es saprotu, ka par to ir jārunā, jālasa. Es uz to visu skatos drīzāk tā saimnieciski – kā uz darbošanos, tādējādi man nav unikāla viedokļa vai nāvīgi nopietna skatījuma.
Skatos uz jautājumu un ir klusums. Nekas nevirpinās galvā. Vārds “uzdevums” man tagad asociējas ar “matemātikas uzdevumi 4.klasei” (smejas). Domāju, ka ir klasiskās vērtības, kas nevar nomirt, piemēram glezniecība. Tagad esmu 18. gadsimtā, līmēju un slīpēju diēziem kaula virskārtas, ko līmēju pie ozola… Izskatās pēc šokolādes gabaliņiem… Varbūt pamēģinām citreiz atbildēt uz šo jautājumu?
***
Izstāde “Linolejija” apskatāma galerijā 427, Stabu ielā 70, Rīgā, ceturtdienās, piektdienās un sestdienās no 16:00 līdz 19:00.
