Gribētu niknāk
Saruna ar fotogrāfi Rūtu Kalmuku
Ar fotogrāfi Rūtu Kalmuku iepazinos pirms piecpadsmit gadiem, kad viņa strādāja fotoaģentūrā un bieži fotografēja manu interviju varoņus. Viņa bija izcila portretētāja, kura arī reportāžās meklēja apslēpto slāni. Jau kādu laiku Rūta ir pametusi darbu fotoaģentūrā un pievērsusies pētnieces darbam Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Viņas jaunākajā izstādē “Saiknes” redzami darbi, kas tapuši pēdējo sešu gadu laikā – simboliski piesātinātas ainas no Rūtas ģimenes dzīves, kas kļūst par atskaites punktu radošā un personiskā piepildījuma pretrunīgumam. Izstāde ISSP galerijā skatāma vēl tikai līdz 9. maijam.
Fotogrāfa pozīcija nereti asociējas ar distancētu piedalīšanos pasaulē, tādu kā aizsardzības reakciju. Kā tu raksturotu savas attiecības ar fotografēšanas procesu, arī psiholoģiskā ziņā?
Nē, man fotografēšana ir pilnīga ieniršana. Nevis distancēšanās, bet gan tieši tas, ka es iepeldu savā pasaulē. Fotografēšana ir mana pasaule, kā es vispār izdzīvoju.
Terapija?
Nu, jā, terapija. Terapija ir pat pārāk vienkāršs jēdziens. Tas ir glābiņš.
Un tā tomēr sanāk distancēšanās...
Tā ir distancēšanās no vienas realitātes un ieiešana savā, citā realitātē. Dažkārt domāju par to, kāpēc es sāku fotografēt. Man šķiet, ka tā laboratorijas tumsiņa mani tur ievilka. Tā bija distancēšanās no saviem kompleksiem, ārpasaules. Tumsā es varēju paslēpties netraucēti – mani neviens neredz, es tur radu savu pasauli. Otrs iemesls bija pavisam triviāls. Man, profesionāli sportojot, bija satraumēts atslēgas kauls. Gāju uz zīmēšanas, gleznošanas kursiem, domāju par Mākslas akadēmiju, bet man bija ļoti grūti roku ilgi noturēt piepaceltā stāvoklī.
Ar kādu sporta veidu tu nodarbojies?
Ar daiļslidošanu. Kādus padsmit gadus tā nopietni, arī pēc traumas vēl ilgi slidoju. Jūtu, ka man tas plecs sāp, tieši nelielā leņķī turot roku, nevaru ilgi un cītīgi pazīmēt. Un tas mani darīja vēl nepacietīgāku, nevarēju izturēt daudzās stundas pie molberta, gribējās iet ārā. Man patika staigāt savā nodabā.
Un tad sāki iet fotokursos pie Andreja Granta?
Jā. Draudzene mani pasauca līdzi pie Andreja. Bet patiesībā mans ceļš uz mākslu nemaz nav tik taisnvirziena. Galīgi nē. Manā ģimenē visi bija mākslinieki un vienā brīdī man radās pretreakcija pret vārdu “mākslinieks”, mani tas kaitināja, likās bez maz kā lamuvārds. Sapratu, ka gribu apgūt kaut ko eksaktu; to, ko var konkrēti pārbaudīt un izrēķināt, un es aizgāju uz ģeogrāfiem. Pabeidzu ģeogrāfus, paralēli visu laiku strādāju presē.
Presē strādāji par fotogrāfi?
Jā, jā. Saistībā ar ģeogrāfiju vispār neesmu apsvērusi tādu domu, ka varētu strādāt, bet man patika, ļoti patika studēt.
Tu esi viena no fotogrāfēm, kuras rokrakstā Granta ietekmi var just – gan estētiski, saturiski, gan uzticībā analogajai pieejai, protams.
Domāju, tas viss laiks ir atstājis savu nospiedumu. Mēs bijām ļoti aktīvi, mums bija filmu vakari, jautri plenēru izbraucieni. Man šķiet, zāle tolaik bija zaļāka (Smejas.) Jauki atcerēties, mēs vēl tagad vasarās tiekamies. Andrejam ir brīnišķīga bibliotēka. Kad ar viņu tiekamies, viņš saka, ka tagad ir pilnīgi cits laiks, tagad audzēkņi pārsvarā sev vajadzīgo informāciju iegūst telefonos un pie bibliotēkas reti kurš pieiet.
Fotožurnālistika tev bija maizes darbs, bet tajā pašā laikā tu tajā atradi iespēju izpausties radoši, piemēram, projektos “Terehova” (2008) vai “I Love My Libary” (2011). Kas bija tā vilkme, kas lika šajās vietās atgriezties vairākkārt?
Es ļoti sekoju līdzi pasaules preses foto – kā cilvēki strādā, kā veido stāstus. Un tolaik man šķita, ka man vajag pabeigt to darbu, izveidot to pilnīgāku, ka ir jāpiestrādā, jāpieliek vairāk no sevis, lai tur sanāktu stāstiņš no sākuma līdz beigām.
Uz Terehovu braucu vēlreiz, jau pēc publikācijas, jo likās, ka vajag vairāk piestrādāt, ka varu vairāk pastāstīt. Toreiz bija ļoti aktuāla situācija uz Latvijas – Krievijas robežas (tāpat kā tagad). Ar bibliotēkas sēriju strādāju vairākus mēnešus. Apjoms bija milzīgs un lai tas viss nepazustu digitālajā mākonī, nolēmu pati priekš sevis to apkopot grāmatā. Aizgāju uz trīs dienu maketēšanas kursiem un te tā ir – vienā eksemplārā gan.
Pareizi, vēl bija brauciens uz Krieviju, kur 2007. gadā Kerčas šaurumā notika ekoloģiska katastrofa – vētrā tika bojāts kuģis un jūrā izplūda milzīgs daudzums naftas, gāja bojā tūkstošiem putnu.
Jā, saistībā ar šo projektu, tu izstādes prezentācijas pasākumā pieminēji attieksmi pret sievieti – fotožurnālisti. Vari pastāstīt, kā to esi piedzīvojusi?
Jā, esmu izjutusi pret sevi citādāku attieksmi kā pret fotogrāfi-sievieti, īpaši pašā sākumā, kad sāku strādāt. Attieksme bija daudz nenopietnāka, noteikti. Bija reiz gadījums, kad vajadzēja nofotografēt mūziķu grupu, bet, ieraudzījuši mani, teica, ka viņiem jau esot bildes. (Smejas.) Fotografējot vēl kādu labi zināmu grupu arī jutu smīkņājošu attieksmi. Bet Krievijā sapratu, ka, paldies Dievam, viņi mani uztver nenopietni, jo situācija bija kritiska. Kā jau parasti Krievija visu centās noslēpt, tādēļ pastaigāties vienai ar fotokameru tur nebija droši.
Paralēli darbībai presē visu laiku fotografēji savus tuviniekus?
Jā, cik nu laiks atradās.
Minēji, ka tas bija laiks sev – brīvdienās, vakaros, bet tu pievērsies ģimenei, nevis kaut kam, kur varēji apliecināt savu neatkarību.
Man jau patiesībā nebija, kur sprukt. Joprojām. Tāpēc viss, kas ir tapis, ir radies mājās. Vienmēr ir bijis jādara tas, ko varu izdarīt mājās. Izņēmumi, protams, ir sērijas, kas saistītas ar preses fotogrāfiju.
Šis aspekts tavu darbību liek uzlūkot kritiski feministiski.
Kad sāku fotografēt ģimeni un tuviniekus… Pat nevaru pateikt, kad tas bija, tas viss notika tā plūstoši… Es par to vispār nebiju aizdomājusies. Var teikt, ka tikai pēdējā laikā par to ļoti domāju. Manī viss vārās iekšā par šo situāciju.
Par sievietes mākslinieces netaisnīgo, ierobežojošo stāvokli?
Te varētu atsaukties uz Virdžīnijas Vulfas grāmatu “Sava istaba” un metaforiski teikt, ka viss, ko esmu līdz šim rādījusi, ir tapis manā “viesistabā”, kur paralēli fotografēšanai tiek bērniem vārīta putra, kopā pildīti mājasdarbi utt. Diezgan bieži ir pietrūkusi tā iespēja deleģēt šos darbus kādam citam.
Tādējādi sērija “Saiknes”, no vienas puses, demonstrē absolūtu tuvību, paļaušanos, beznosacījuma mīlestību, bet, no otras puses, iestrēgšanu – saiknes, kas sasaista un nelaiž vaļā.
Jā, man vienmēr ir gribējies šīs saiknes pasniegt niknāk. Jana Kukaine par manu iepriekšējo izstādi, kas bija kopā ar Andu Magoni un Lailu Halilovu komentēja aptuveni tā – skaistā Latvijas ainava un skaistā ģimenes dzīve. Faktiski tā arī bija, jo toreiz izdzīvoju periodu, kad kameru ņēmu rokās tikai brīžos, kad jutos līdzsvarota. Pēdējos gados jūtu pārmaiņu sevī, daru tieši pretēji.
Tieksme pēc skaistā, harmoniskā varētu būt mēģinājums rast psiholoģisku balansu.
Droši vien. Man visu laiku nākas balansēt, jo visu laiku ir jāsalāgo sadzīve tā, lai visiem būtu labi.
Foto: Ingus Bajārs
Kā tavi tuvinieki uztver to, ka fotografē viņus ikdienišķās situācijās? Un vai tev tas ir spontāns process?
Nē, tas nav gluži spontāni, bet nav arī ļoti izplānots. Sadzīvē vēroju, skatos, ieslēdzas kaut kāda sestā, septītā maņa, kad liekas, ka man vajag, [Sjūzenas] Zontāgas vārdiem sakot, iegūt to brīdi vai subjektu, vai objektu. Piemēram, man bija sajūta, ka man vajag nofotografēt sava vecākā dēla Artūra torsu. Un es baidījos, vai viņš piekritīs, jo viņam jau bija sešpadsmit, bija jau ļoti pieaudzis. Viņš piekrita. Es pat nebiju īsti izdomājusi, kā. Teicu, lai atlaižas uz gultas. Tas bija viens mirklis – viņš atlaidās un es ieraudzīju kadru un tas arī ir fotogrāfijā.
Māra ar to Vermēra tēlu… Viņai tur divpadsmit ar pusi. Vēroju viņas nevainību – to garīgo un arī tīri fizisko. Tā, aptinusies ar dvieli, viņa vienmēr staigā pēc mazgāšanās. Tā robeža, kad vēl tik tīrs un nevainīgs tas bērns! Gribēju to saglabāt un tas brīdis atnāca viegli.
Izstāde aptver jūsu visu attiecību plašāko amplitūdu – gan tuvību, gan nošķiršanos. Arī zaudējuma izjūtu un melanholiju.
Es ceru, ka to var nolasīt, jo šis nav stāsts tikai par saulaino bērnību.
Vai tagad fotografēji, jau domājot par izstādi?
Nē, galīgi nē. Bet man gribējās kaut kā to visu pabeigt. Kaut kā šķita – viss, pietiek!
Un tad radās arī nosaukums?
Nosaukums “Saiknes” radās jau sen. Man bija aģentūras uzdevumā jāfotografē tetovētas cilvēku ādas. Es aizgāju daudzstāvenē uz dzīvokli, kur restauratore dzer tēju, un noliek man priekšā simtgadīgas, tetovētas cilvēku ādas. Diezgan baigi... Es turēju tās ādas un domāju: ārprāts, man tajā brīdī ir reāla saikne ar šiem cilvēkiem. Viņi, būdami jau sen aizsaulē, kaut kā ienākuši manā dzīvē. Un kopš tā brīža sāku vairāk likt to puzli kopā – domāju, cik ļoti savītas tās saiknes vienam ar otru, ar dabu un vidi. Cik ļoti saistīt dažādi notikumi, likumsakarības, kas notiek ar mums un ap mums.
Pastāsti, lūdzu, par grāmatu “Dublikāti”. Jāteic, tas man bija atklājums. Savu slimības pieredzi tu dokumentē tik tieši un poētiski vienlaikus.
Man bija ērču encefalīts, pēc tam komplikācijas, nevarēju aizmigt, naktīm negulēju, un man sākās kaut kādi šizofrēniski stāvokļi. Bija ļoti grūti, vēl visa tā sadzīve – tāpat pa dienu ir jāfunkcionē. Tas bija ārprāts, diezgan traki.
Un pat šajā situācijā tu guvi atvieglojumu un mierinājumu fotografēšanā.
Tas bija glābiņš zināmā mērā. Grāmatu man beigās meita salika, jo es biju pilnīgā nespēkā.
Tas bija kovida laiks?
Jā, tieši sakrita ar kovida laiku.
Un pēc tam tu izlēmi, ka vairs neatgriezīsies presē?
Jā.
Vai tas nebija arī nedaudz biedējoši – izstāties no tā dinamiskā ritma?
Es arī par to baidījos, jo darbs presē ir arī pamatīga adrenalīna deva, bieži vien ir iespēja redzēt un tikt vietās, kas tā vienkārši nav pieejamas. Bet, nē, es ar atvieglojumu uz to skatījos, ka varu tā vienkārši aiziet uz koncertu, un nav jāfotografē; ka varu izbaudīt, ka nav jānēsā kamera. Nē, tas tieši ir ļoti labi. Presē fotografēšana ir pilnīgi citādāka, un tā traucēja arī maniem projektiem, bērnu bildēšanai. Visu laiku likās, ka tur ienāk preses sižets, un man tas ļoti nepatika. Tāpēc viena daļa materiāla ir tāda, ko uzreiz lieku malā, jo pati tur ļoti jūtu preses ietekmi.
Un jo vairāk šī pieredze attālinās, jo mazāk tas tevi ietekmē?
Jo vairāk es pārslēdzos uz pilnīgi citu domāšanu.
Sarunā ar izstādes apmeklētājiem arī minēji, ka, strādājot fotogrāfijas muzejā, vari izpētīt dažādas iespējas… Droši vien arī smelties iedvesmu?
Noteikti, tas ir bagātīgs materiāls, ko pētīt un pētīt. Muzeja darbs mani pavilka vairāk uz senajiem procesiem. Fotogrāfijā ir ļoti daudz, dažādi procesi, ļoti dažādas iespējas un veidi kā realizēt ieceri.
Kā tu šobrīd jūties Fotogrāfijas muzejā, kad tā nākotne ir ļoti neskaidra?
Savā būtībā tomēr esmu optimiste un ļoti ceru, ka muzejs nenogrims, jo tam ir liels potenciāls.
