Citi telpas uztveres veidi
Saruna ar austriešu mākslinieci Evu Šlēgeli
Eva Šlēgele (Eva Schlegel) ir austriešu konceptuālā māksliniece, kura strādā dažādos medijos, tai skaitā fotogrāfijā, glezniecībā, instalāciju mākslā, tēlniecībā, kā arī veido vietai piesaistītas jeb site-specific intervences. Viņa savos darbos bieži pievēršas materiālā un efemērā tēmām, pētot, kā šo elementu mijiedarbība iespaido skatītāja telpas uztveri. Viņa izaicina mūsu priekšstatus par ķermeniskumu un tos ierobežotos veidus, kādā mēs aplūkojam mākslu, modinot mūsus šaubas pašiem par savu uztveri un orientāciju gan cilvēciskajā, gan kosmiskajā laikā. Evas Šlēgeles māksla materializē abstrakta skaistuma jēdzienu: tas ir skaistums, kas eksistē šeit un tagad, taču bieži vien paliek nepamanīts.
Viņas darbi bijuši apskatāmi daudzās personālizstādēs un grupu izstādēs visā pasaulē. Eva Šlēgele pārstāvēja Austriju 1995. gada Venēcijas biennālē un pildīja Austrijas paviljona komisāres pienākumus 54. Venēcijas biennālē. No 1997. līdz 2006. gadam māksliniece bija pasniedzēja Vīnes Tēlotājmākslas akadēmijā.
Evas Šlēgeles lielformāta skulptūra “Untitled (mirror labyrinth)” (“Bez nosaukuma (spoguļlabirints)”) skatāma šīgada mākslas mesē Art Basel (10.–16. jūnijā) sadarbībā ar Galerie Krinzinger, Gallery Wendi Norris un Galleri Bo Bjerggaard.
Eva Schlegel, Exhibition views: liminal spaces, Galerie Krinzinger, Vienna, 2022
Photos: Anna Donadel
Vai varat dažos vārdos pastāstīt par instalāciju, ko veidojat mākslas mesei Art Basel?
Es veidoju skulptūru. Tā ir ļoti liela, trīs reiz trīs metri, tātad lielāka par dabisku izmēru. Kad tai tuvojas, rodas iespaids, ka redzamais ir fragmenti no salauztām spoguļa skulptūrām. To veido dažādi spoguļa elementi, kas izvietoti atšķirīgos leņķos. Taču skulptūra neatspoguļo cilvēku, kas tai tuvojas, bet drīzāk gan rada pati savu, ārkārtīgi īpašu telpu. Tieši tam vispār veltīta lielākā daļa no maniem darbiem, proti, citiem telpas uztveres veidiem. Šī skulptūra patiesībā ir viens no elementiem labirintā, ko es veidoju lielai izstādei galerijā un pirms tam – laikmetīgās mākslas centrā OK Linz, kur es izstādīju 200 kvadrātmetrus spoguļskulptūru, kaut ko līdzīgu izstaigājamam labirintam no spoguļiem, kas neatspoguļoja un nerādīja pašu skatītāju. Visas skulptūras bija vienā izmērā, taču dažādos augstumos. Tas izstādes apmeklētājam bija tāds neparasts pieredzējums, jo parasti taču, teiksim, aplūkojot veikalu skatlogus, cilvēks ierauga un apskata arī pats savu atspulgu. Man liekas, tādā veidā mēs būtībā it kā pārliecināmies paši par savu eksistenci. Vai es esmu te? Vai es esmu tur? Vai es esmu dzīvs? Vai es esmu reāls? Apmēram tā. Šo automātismu es vēlējos mazināt, parādot kaut ko pilnīgi citu. Šeit tu nevari atrast vai ieraudzīt pats sevi, toties redzi ļoti dīvainus telpas atspulgus, bezgalīgus telpas fragmentus. Tu redzi citu garām ejošu cilvēku kustības un viņu atspulgu fragmentus, kas aizslīd garām. (Ir tāds skaists Arvo Pērta skaņdarbs no 70. gadiem, “Spiegel im Spiegel”, “Spogulis spogulī” – es biju sajūsmā, kad to uzzināju, un mēs to atskaņojām izstādes atklāšanā Galerie Krinzinger Vīnē. Arī šī skaņdarba tēma ir šī spoguļa atspulgu radītā bezgalīgā telpa.)
Eva Schlegel, Exhibition views: liminal spaces, Galerie Krinzinger, Vienna, 2022
Photos: Anna Donadel
It kā paplašinot mūsu priekšstatus par eksistenci.
Jā, savā ziņā tas ir tieši par to. Ir vēl viens darbs, kura centrā ir spogulis, kas 60 grādu leņķī novietots zaļā zālājā. Tas ir liels, apaļš spogulis, divarpus metri diametrā. Kad tu skaties šajā zāles zaļumā, tajā piepeši atveras caurums, un tu ieraugi portālu, kas ved debesīs. Tu redzi tikai debesis un tajās slīdošos mākoņus. Tātad – jā, te savā ziņā tiešām runa par realitātēm, kas var viena otru nomainīt.
Eva Schlegel, Untitled (mirror labyrinth), exhibition view, Galerie Krinzinger, Vienna, 2022
Ko jums nozīmē spogulis – fiziski un metafiziski? Jūs jau daudzus gadus strādājat tieši ar spoguļiem.
Man spogulis ir veids, kā ielūkoties citā telpā. Tas ir diezgan sarežģīti, jo es spoguļus izmantoju dažādos veidos. Rudenī es atklāju lielu skulptūru Oklahomā (Eva Schlegel: Multiple Voices), tieši laikmetīgās mākslas muzeja priekšā. Tā ir tāda kā horizontālu spoguļu rinda; spoguļi atspoguļo paši sevi, radot bezgalīgu tukšuma, neesamības kolonnu ilūziju. To es apvienoju ar izplūdušām pirmiedzīvotāju tautu dzejnieku teksta rindām uz vertikāliem stikla paneļiem visā skulptūrā; rodas iespaids, ka izplūdušais teksts it kā peld gaisā. 1836. gadā uz Oklahomu tika piespiedu kārtā pārvietoti neskaitāmi pirmiedzīvotāju tautu cilvēki (Asaru taka), un tagad te izveidojusies spēcīga dažādu pirmiedzīvotāju cilšu kopiena. ASV oficiālā dzejniece (Poet Laureate) Džoja Hardžo (Joy Harjo) apkopojusi pirmiedzīvotāju tautu mūsdienu dzejnieču un rakstnieču tekstus. Es šo sieviešu rakstīto iekļāvu savā skulptūrā, sapludinot ar citiem elementiem un radot unikālas transcendences efektu. Tas ir pilnīgi citāds telpas uztveres veids, kas intensificē šo sevi bezgalīgi atspoguļojošo spoguļu radīto iespaidu.
Vienlaikus skatītājam ir iespēja pa skulptūru staigāt, iekļūt šajās bezgalīgajās kolonnas, pasēdēt uz skulptūras un atliecoties savā ziņā it kā ieskatīties mūžībā. Man jāteic, ka es pati neesmu ticīgs cilvēks, taču manā uztverē šī cita telpa ir saistīta gan ar “šeit un tagad”, gan arī kaut ko ārpus tā – tiesa gan, ne reliģiskā izpratnē.
Eva Schlegel, multiple voices, Oklahoma Contemporary Arts Center, 2023
Spoguļi kalpo arī kā mūsu gaistošās eksistences atspulgs: tie notver vienu mirkli laika plūsmā, vienlaikus atgādinot mums, ka esam mirstīgi. Skatoties spogulī, mēs redzam sevi šajā brīdī, taču tas mums atgādina arī reālo faktu, ka šis attēls laika gaitā mainīsies. Tas ir dziļi sajusts pieredzējums, kas mudina uz pārdomām par savu “es” un mūsu vietu pasaulē. Vai jūs bieži pieķerat sevi domājam par šīm eksistenciālajām tēmām?
Jā, īpaši manis tikko aprakstītajā konkrētajā skulptūrā, kurā izmantota pirmiedzīvotāju tautu dzeja. Tā ir telpa ārpus mūsu normālās vides, taču vienlaikus mēs atpazīstam arī paši sevi. Tas sasaucas ar stadiju, ko bērns sasniedz vecumā starp sešiem un astoņpadsmit mēnešiem, kad viņš pirmo reizi pazīst sevi spogulī (patības veidošanās). Mazāki bērni saskata spogulī kustību, taču nesaista to paši ar sevi. Un tad zināmā vecumā viņi ierauga, ka “tas taču esmu es”. Tāpēc domāju, ka spogulis ir saistīts ar sevis atpazīšanu, telpu un transcendenci.
Eva Schlegel, Exhibition views: liminal spaces, Galerie Krinzinger, Vienna, 2022
Photos: Anna Donadel
Jūs strādājat ar gaismu un telpu, ar šādu kombināciju. Man šķiet, ka arī mūsu priekšstati par gaismu un telpu ir ierobežoti, jo mēs zinām tikai to, ko paši esam pieredzējuši.
Tā tiešām ir taisnība. Pēdējā izstādē Galerie Krinzinger es eksperimentēju ar telpas uztveri pastarpināti ar fotoaparātu. Centos radīt noslēpumainus telpu attēlus, ko skatītājs nekavējoties neatpazītu vai nesaprastu, kā tas strādā. Tad es gāju vēl soli tālāk, un mēs veidojām modeļus, radot telpas ar gaismas un dažādu sienu – melnu sienu, baltu sienu – palīdzību; tur nebija saprotams, kā šī telpa strādā. Tu redzu telpu, tu redzi gaismu, bet tu tā īsti nesaproti, kā tas viss funkcionē. To sauc par liminālo telpu. Liminālā telpa ir starptelpa. Šis termins aizgūts no sociālās zinātnes un tiek attiecināts uz sava veida pārejas telpu, kaut ko tādu, ko cilvēks varētu pieredzēt, kad nomirst vai izjūt kaut kādas būtiskas pārmaiņas. Tāpat tas ir nozīmīgs jēdziens geimingā, kur tiek radītas reāli neeksistējošas telpas, kurās ir iespējams spēlēt šīs videospēles.
Man telpa nav kaut kas fiksēts; tas ir kaut kas, ko es vēlos radīt. Mani vienmēr visvairāk interesējusi nemateriālā telpa, ko iespējams kaut kādā veidā uztvert. Tu nezini, kā tas strādā, bet tu to redzi.
Bet vai jūs to uztverat drīzāk jutekliski vai intelektuāli – vai vienlaicīgi abējādi?
Tas ir labs jautājums. Pats priekšstats ir intelektuāls, jo tas ir kaut kas, ko es vēlos atrast vai radīt. Tas ir mērķis. Taču tas ir saistīts arī ar juteklisku pieredzi.
Eva Schlegel, multiple voices, Oklahoma Contemporary Arts Center, 2023
Man liekas ļoti interesanti arī, kā jūs strādājat ar tekstu; tas ir izplūdis. Tas savā ziņā turpina šo priekšstatu par telpu, jo aizved mūs uz kādu pilnīgi citādu vietu. Izpludinot tekstu, jūs pievienojat pastarpinātu papildus slāni, mainot tā sākotnējo nozīmi.
Jā, tā ir taisnība. Es šo paņēmienu izmantoju, piemēram, skulptūrā “Multiple Voices” Oklahomā, Oklahomas Laikmetīgās mākslas muzeja priekšā. Otrā pusē ir Oklahomasitijas galvenais ceļš, tā ka darbs atrodas zināmā starptelpā. Teksts ir izplūdis. Ja skulptūrai brauc garām mašīnā, teksts ir saskatāms, taču to nav iespējams izlasīt. Man likās, ka cilvēki varbūt apstāsies, pieies klāt un paskatīsies. Arī tuvāk to nav iespējams izlasīt, taču ir redzams, ka tas ir kaut kas atšķirīgs. Pie skulptūras var atrast lapiņu ar visiem skulptūrā izmantotajiem dzejoļiem un tekstiem izlasāmā formā.
Tas tiešām nostrādāja tieši tā, kā bija iecerēts. Kādu dienu pie skulptūras apstājās pulciņš velosipēdistu, kuri gribēja noskaidrot, kas tad te īsti notiek. Viņi piegāja pie skulptūras, sasēdās uz tās, iegāja tajā un izlasīja lapiņu. Man ļoti patika fotogrāfijas, ko muzejs man atsūtīja.
Jūs savos darbos cenšaties iesaistīt visus jutekļus, ieskaitot tausti. Mūsdienās, šajā fragmentētajā pasaulē, mūsu maņas vairs nav tik asas kā tas bija senāk. Taču jūs ar savu mākslu kaut kādā ziņā tās atkal uztrenējat. Vai jums pašai arī ir tāda sajūta?
Jā, protams, es par to domāju. Tas bija galvenais izejas punkts, kad es padarīju tekstu izplūdušu. Es domāju – vai es to redzu kā attēlu vai kā tekstu? Un tas vienmēr tik un tā paliek teksts. Jebkurš cilvēks, kurš prot rakstīt un lasīt, uzreiz saprot, ka tas ir teksts un ka tam ir konkrēta orientācija telpā. Ja jūs to pagriežat citā virzienā, tik un tā redzams, ka tas ir ačgārni. Mēs ļoti daudz varam iemācīties, rakstot un veidojot vārdus un teikumus.
Attiecībā uz spoguli – es pilnīgi piekrītu; tas ir būtisks aspekts. Mani uzaicināja veidot instalāciju uz svaigi atjaunotās Austrijas parlamenta ēkas galvenajām kāpnēm. Tās ir deviņpadsmitā gadsimta dubultkāpnes, ļoti skaistas, ar figūrām, statujām un gleznām, 17 metrus augstas katrā no pusēm. Un es katrā no abiem vītņu centriem iekāru tērauda trosi ar lieliem apaļiem spoguļiem, kas pieliekti dažādos leņķos. Kad tu kāp augšā pa vienu pusi, ar spoguļu palīdzību var redzēt arī otru. Pavisam neliela mijiedarbība, taču efekts ir spēcīgs. Kamēr tu kāp augšup vai lejup pa kāpnēm, ap tevi it kā griežas visa telpa. Un tu to acumirklī aptver. Cilvēki cenšas atrast punktu, kurā viņi redz paši savu atspulgu un fotografējas šajā augstajā spoguļu kolonnā, kas atgādina milzīgu monētu lietu vai kaut ko tamlīdzīgu. Telpa tev uzspiež nepastarpinātu mijiedarbību; tu reaģē ļoti tieši.
Jūsu darbs izstādīts arī kādā Kopenhāgenas slimnīcā. Kopš tā atklāšanas pagājuši vairāki gadi. Kā tas dzīvo šajā vidē un kā mijiedarbojas ar slimnīcas pacientiem?
Rigshospitalet Copenhagen mani lūdza veidot darbu slimnīcas fasādei, ēkai, kurā ārstējas pacienti ar sejas ādas vēzi. Šo pacientu vidū ir augsts pašnāvību līmenis. Fasāde ir ielas līmenī, tāpēc man vajadzēja domāt par to, kā pasargāt slimniekus no ziņkārīgiem skatieniem – uzgaidāmās telpas atrodas turpat aiz stikla. No otras puses, mani lūdza neizolēt cilvēkus no ārpasaules. Tāpēc šajā darbā es izsekoju Kopenhāgenas platuma joslai apkārt visai zemeslodei.
Kad tu nonāc uz gājēju celiņa un ej ap ēku, tu būtībā apstaigā visu zemeslodi Kopenhāgenas platuma grādos, šķērsojot Poliju, Kanādu, Vāciju, Lielbritāniju un tā tālāk. Es norādīju arī pilsētu nosaukumus, taču tie izlasāmi vienīgi no ēkas iekšpuses. Mans mērķis bija novērst pacientu domas no viņu slimības, kaut vai uz īsu laiku, un no jauna pamodināt viņos interesi par dzīvi. Es gribēju, lai viņi pieiet pie stikla fasādes un domā: “Paskat, kur Londona – nākamgad, kad būšu vesels, es aizbraukšu uz Londonu” vai “Lūk, Malme, kur dzīvo mana draudzene”. Tāds bija mans mērķis, un cilvēkiem tiešām patīk.
Mūsdienās ir daudz pētījumu par mākslas dziedniecisko potenciālu. Muzejos ir īpašas programmas, un arī dažām slimnīcām ir savas mākslas kolekcijas. Kas mākslā ir tas, kas var palīdzēt cilvēkiem izdziedēt savu psihi un atspirgt arī pēc fiziskām problēmām?
Man liekas, ka māksla cilvēkus iespaido ļoti spēcīgi. Taču, pēc manām domām, tas atkarīgs no tā, vai tu uztver mākslu kā kaut ko nepieciešamu tavai eksistencei. Es reiz cietu smagā negadījumā; man bija lauzts žokļa kauls, vajadzēja operāciju un nācās uzturēties slimnīcā. Šai slimnīcai bija sava mākslas kolekcija, un šai kolekcijā ir arī mans darbs. Es atceros, kā staigāju apkārt un skatījos uz kolekcijas darbiem – es sajutu ļoti spēcīgu iedarbību. Domāju, ka mākslai tiešām piemīt dziedējošas īpašības. Taču tev jābūt gatavam tās uztvert – tev jāmīl māksla vai kaut kādā ziņā vienkārši dzīve.
Ir daudzi zīmēšanas kursi, kas domāti īpaši traumētiem cilvēkiem, un man liekas, ka tas ir labs veids, kā uzrunāt dvēseli bez vārdu starpniecības. Tas ir ļoti smalks un tiešs veids, kā pieskarties dvēselei.
Ar mākslas palīdzību reizēm iespējams daudz ko pateikt bez vārdiem, jo māksla ir universāla valoda. Nekas tevi neierobežo. Kā jau mēs zinām, cilvēki mākslu izmantojuši kopš savas pastāvēšanas pirmsākumiem. Un tai ir arī garīgs aspekts. Savā dziļākajā būtībā izcila māksla taču ir garīgs fenomens, vai ne?
Es tiešām tā domāju. Tieši tas mākslu uztur dzīvu cauri gadsimtiem un padara to saprotamu cilvēkiem. Garīgums ir ļoti svarīgs. Pat konceptuālajā mākslā vai minimālismā ir daudz lietu, par kurām ir grūti runāt, taču tu tās sajūti. Ja tu tām pietuvojies, tu jūties tik ļoti bagātināts, un tas ir ļoti svarīgi.
Jūs strādājat ar telpu, un es gribētu jums pajautāt – kas ir tā telpa, kurā jūs nonākat radīšanas brīdī? Kas tas ir?
Tā ir telpa, ko es nevaru aprakstīt. Es sāku daudz zīmēt pandēmijas laikā, kad darbnīcā biju viena pati, jo palīgiem tur nebija ļauts uzturēties. Un es turpinu zīmēt. Zīmējot es nonāku telpā, kurā pilnīgi aizmirstu pati sevi. Es kļūstu bezķermeniska, man nav domu, es esmu pārlaicīga. Manuprāt, šī telpa ir tīrā esamība. Tu ļoti fokusējies un koncentrējies, bet par visu pārējo pilnīgi aizmirsti. Tā ir tā telpa, kas mani aizvedusi pie mākslas. Tā ir telpa, kurā man visvairāk patīk atrasties un kuru es pastāvīgi meklēju.
Tas atsvešinātais spriedums, vai zīmējums ir vai nav labs – tas nāk vēlāk. Tu it kā izkāp no tā visa ārā, paskaties un domā: “Nē, jāmēģina vēlreiz” vai kaut ko tādā garā. Taču pats akts, kad tu vienkārši esi un dari kaut ko, pilnīgi aizmirstot par sevi pašu – šī plašā telpa, tas ir kaut kas brīnišķīgs.
Vai jūs atceraties, kā pirmo reizi nonācāt šajā telpā un nolēmāt, ka vēlaties vienmēr uzturēt saikni ar to?
Jā, es atceros. Man liekas, ka man bija kādi 12 vai 13 gadi. Es uzaugu lielā ģimenē ar trim māsām un brāļiem. Manu tēvu bija smagi traumējis karš, tāpēc viņš bija ļoti stingrs; mūsu ģimenes dzīve vienmēr bija visai vētraina. Es mēdzu sēdēt savā istabā, zīmēt un aizmirst par visu uz pasaules. Es neuztvēru savu bērnību kā vieglu un gaišu laiku, bet tagad, pēc desmit gadiem, kas pavadīti, apmeklējot psihoterapeitu, es spēju domāt par savu bērnību citādi nekā senāk, un tas ir lieliski. Taču es atceros, ka nebija viegli. Kad es sēdēju savā istabā, aizmirstot par visu citu, man likās – jā, tā ir īstā pasaule. Tas ir tas, ko es gribu.
Zīmējumi bija briesmīgi, taču pats koncentrēšanās brīdis, kad es pie kaut kā strādāju, likās brīnišķīgs. Tā ir lieta, ko es cenšos pateikt citiem. Domāju, ka šī arī ir tā galvenā doma, kas pamatā manām lidojošo un krītošo cilvēku filmām (“In Between”, 2011). Atceros, ka man bija tāda doma: savā prātā es lidoju, sajūsmā par to, ka gravitācijas likumi te nedarbojas, un cenšos sasniegt šādu stāvokli. Es gribēju cilvēkiem to pastāstīt, domājot, ka varbūt viņi sajutīs to pašu. Un daži tiešām sajūt.
Man liekas, lai izdzīvotu šajā sarežģītajā pasaulē, mums vajag gan lidot, gan krist. Jo tikai tad, kad tu krīti, tu saproti, ka vari aizlidot. Protams, tam vajadzīgs spēks un iztēle. Nav iespējams visu laiku lidot lielos augstumos; starp abiem stāvokļiem nepieciešams līdzsvars. Vai jums pašai ir bijuši brīži, kad jūs burtiski izjūtat kritienu un nepieciešams atkal pacelties augstāk?
Man šķiet, ka tas ir ļoti svarīgi. Un, protams, neveiksmei ir arī otra puse – tas, ka tu nesasniedz savu kaut vai abstrakto mērķi un mēģini vēlreiz, bet krīti. Dzīvē bieži gadās to piedzīvot. Būtiski ir atkāpties, izanalizēt notikušo un tad atrast izeju. Kritiena pieredze ir ļoti svarīga, lai varētu sākt visu no gala. Un man pašai, protams, bijusi tāda pieredze. Bet mēs nedrīkstam vispārināt.
Interesanti, ka jūs strādājat ar sieviešu attēliem un tad aizmiglojat tos, izaicinot mūsu Rietumu kulturālo kontekstu. Mūsdienu neirozinātne apstiprinājusi, ka ikvienu no mums iespaido tas, ko mēs redzam, kā arī tas, no kurienes mēs nākam.
Doma, kas pamatā šiem darbiem, pilnīgi noteikti bija par vispārpieņemtajiem priekšstatiem un to, kā mēs žurnālos un citur redzam idealizētus sieviešu attēlus. Viņas vienmēr ir slaidas un skaistas, un tas atstāj iespaidu gan uz sievietēm, gan uz vīriešiem, uz visu mūsu kultūru. Es gribēju parādīt, ka pat tad, ja attēls ir miglains un tu redzi tikai apveidus, tas kaut ko iedarbina tavās smadzenēs. Kad attēls aizmiglots tik tālu, ka vairs nevar saskatīt konkrētās sievietes seju, viņa pārstāj būt persona un kļūst par vispārīgu kultūras faktu. Man liekas, ka tas vēl joprojām paliek spēkā, neraugoties uz to, ka vērojamas arī dažādas citas tendences. Tā ir arī kritika par to, kā mēs uztveram šos skaisti veidotos ķermeņus.
Es šos attēlus taisīju lielākus par dabisko izmēru, garākus par diviem metriem, lai tie būtu lielāki par mums, un tas nolasās vienlaikus īpaši un mazliet dīvaini.
Tā ir sava veida paaudžu trauma, kurai pāri mēs, šķiet, nekādi netiekam. Šodien, ja paraugāmies uz grupu izstādēm, skaitliski dominē sievietes, un ļoti daudz kas mainās. Taču dziļi mūsu apziņā šī trauma tomēr dzīvo. Vai to ir iespējams pārvarēt – un kā?
Tas ir patiesi grūti, pateicoties visām šīm sociālo tīklu platformām, tādām kā Instagram un citas. Pat mobilā telefona filtri liek tev izskatīties labāk, novāc grumbiņas, padara tevi izskatīgāku. Kā pārvarēt šo traumu, ka mēs nesastopam savu reālo “es”? Kā lai mēs to varētu, ja tehnoloģija padara mūs skaistākus nekā mēs patiesībā esam? Ir filtri, kas tavi izstiepj garāku, uzlabo figūru, un ir pat industrijas, kas reklamē lūpu uzlabošanu un citādu sevis pārveidošanu.
Reizēm man pašai ar to ir grūtības. Tu jūti, kā tu noveco, īpaši pēc nopietniem personīgiem zaudējumiem, kā tas bija ar manas mātes aiziešanu, un tas atgādina par mirstīgumu un slimībām. Bet man liekas, ka vajag ļaut sev arī skumt un sērot. Tas taču ir būtisks sabiedrības aspekts. Bez sērām tu nekad netiksi tam pāri un nepieņemsi faktu, ka neesi perfekts.
Raugoties spogulī, mēs vienmēr neapzināti meklējam tajā atspulgu, kas iemiesotu mūsu labāko versiju. Mūsu prātā ir noteikts priekšstats, kā mums vajadzētu izskatīties, un mēs vienmēr meklējam tieši to. Vai jūs arī to esat ievērojusi?
Jā, es kādā brīdī sapratu, ka bieži vien, kad es ar kādu sarunājos, šī cilvēka paštēls ir pilnīgi atšķirīgs no tā, kā viņu uztveru es. Tas ir ļoti interesanti. Un ar mūsu jaunajām gēnu rediģēšanas tehnikām mēs tagad esam sākuši izskaust neizdošanos. Bet dabā neveiksme vienmēr bijusi veids, kā eksperimentējot tiekties uz izdzīvošanu. Pie tā pieder arī slimība; tā nav vienkārši slimība, tas ir izdzīvošanas eksperiments. Teiksim, mēs tagad cenšamies izdzēst Dauna sindromu. To var konstatēt ļoti agri un pārtraukt grūtniecību.
Interesanti arī, ka mēs, cilvēki, jūtam tik spēcīgu vēlēšanos meklēt savus spoguļattēlus. Ja apkārt nav spoguļu un mēs, teiksim, ejam gar upi vai ezeru, tad meklējam savu atspulgu uz ūdens virsmas. Reizēm mēs spoguļojamies pat vienkāršā peļķē. Kāpēc tas mūs tā piesaista?
Man liekas, spogulis mūs nomierina, apstiprinot mūsu eksistenci. Kad Narciss raugās ezerā, viņš redz pats sevi, un ūdens atspoguļo arī visu pārējo, kas viņam ir apkārt. Viņš atrodas šajā vidē, tātad tam jābūt kaut kam reālam. Spogulis it kā mierinoši apstiprina mūsu pasaules uztveri. Tas ir kaut kas dziļi fundamentāls, man šķiet. Un savā ziņā arī pavedinoši.
Eva Schlegel, o.T. (mirrors on digger), instalation views, 2019 Photo: Stefan Rigger
Vai jūs jūtat, ka darbs ar spoguļiem kā mākslas mediju paver neierobežotas iespējas?
Tas ir labs jautājums. Es patiesībā nezinu. Es nu jau ilgu laiku strādāju ar spoguļiem. Mans pirmais darbs bija pazemes garāžā. Mani lūdza izveidot tur vietai piesaistītu darbu, un griesti šajā telpā bija ļoti zemi. Un tā es pie griestiem izvietoju daudzus nelielus spogulīšus, gandrīz kā zīmējumus. Tas it kā atvēra šo telpu, radot visiem sajūtu, ka viņiem ir kaut kāda saikne ar virszemes pasauli. Un viens spogulis bija novietots virs ieejas. Kad cilvēki ienāca garāžā un saprata, ka tur ir spogulis, viņi pie viena apskatīja arī savu attēlu.
Es esmu strādājusi ar spoguļiem dažādos visai rotaļīgos veidos. Reiz es izmantoju spoguļus uz kāpura. Citreiz iekāru daudzus spoguļus brīvā dabā; kad pūta vējš, tas radīja ļoti rotaļīgu skulptūru, kas pastāvēja tikai vienu dienu. Pagaidām man vēl padomā daudzi dažādi veidi, kādos izmantot spoguļus. Man liekas, kad es jutīšu, ka attīstība ir apstājusies, tad beigšu strādāt ar spoguļiem. Taču, kamēr vien man izdodas atrast jaunus veidus, kā tos izmantot, es turpināšu. Pagaidām vēl ir gana daudz dažādas ieceres, ko izmēģināt.
Spoguļi var radīt bezgalības iespaidu. Ar divu horizontālu spoguļu palīdzību iespējams radīt bezgalīgi daudz atspulgu – atspulgs pēc atspulga, un tu neredzi tiem galu.
Jūs pieminējāt zīmēšanu. Tā nav jūsu pamata tehnika, taču jūs tomēr vienmēr pie tās atgriežaties. Kāda ir zīmēšanas loma jūsu mākslinieciskajā tapšanā?
Zīmēšana ir ļoti intīms un tiešs sevis izteikšanas veids. Man bija ļoti grūti atrast tēmu – ko lai es zīmēju? Es sāku ļoti abstrakti. Zīmēju apļus, līdzīgus maniem spoguļiem. Es pievērsos kaligrāfijai, tad sāku zīmēt grāmatas. Tas bija nākamais solis. Tā kā mani ļoti saista rakstīšana un teksti, es zīmēju grāmatas un centos ar vienu otas vilcienu parādīt grāmatu ar visām lappusēm. Atvērtas grāmatas, kurās visas daudzās lappuses attēlotas ar vienu otas vilcienu. Tad es pievērsos pudelēm – pudelēm ar vīnu vai kaut ko citu, kas atgādina par to, kā ir piedzerties, zaudēt apziņu, nonākt kaut kādā citā stāvoklī. Tad pēkšņi es tās apvienoju ar grāmatām; nejautājiet man, kāpēc, bet kaut kādā ziņā doma bija tāda: lūk, kaut kas, no kā man ir bail, kaut kas, kas man patīk un tā tālāk. Tā nu es šīs divas lietas apvienoju, un tas ir tas, ar ko es pašlaik nodarbojos. Es to daru tikai sev pašai, savā darbnīcā. Reizēm es zīmēju acis, un reizēm es klāju pāri izplūdušu tekstu, kas ar smilšu strūklu iegravēts tieši stiklā.
Man ļoti patīk acis, jo tās manā uztverē ir būtiskas, lai saskatītu pasauli, skaidri redzētu, lasītu. Redze man ir ļoti svarīga maņa. Tas viss kaut kā ienāk manos zīmējumos, kas top vakaros, kad es darbnīcā palieku viena, kad visi aizgājuši mājās.
Runājot par redzes maņu – lai saprastu mākslu, mums vajadzētu iemācīties skatīties. Un tam vajadzīgs laiks. Jūs esat māksliniece, kas daudz strādā ar atspulgiem un vēlas pamudināt cilvēkus paraudzīties uz pasauli dažādos leņķos; kāds būtu jūsu ieteikums – kā iemācīties redzēt labāk vai plašāk?
Kamēr jūs runājāt, es domāju par nozīmīgo lomu, ko vizuālā industrija, teiksim, filmas un televīzija, spēlē mūsu uztvērumu veidošanā. Tā rada veselas jaunas pasaules un modina mūsos dažādas emocijas, bieži vien ar vizuālu un skaņas impulsu palīdzību. Tas ir sarežģīti, jo šeit nav runa tikai par cilvēka apziņu. Daži cilvēki, neatkarīgi no sava izglītības līmeņa, mākslu uztver intuitīvi. Viņi kaut ko redz, un viņiem bez kādas piepūles rodas ar to saikne. Tāpēc grūti uz to dot skaidru atbildi, jo mēs visi esam jau iepriekšēji ievirzīti uztvert lietas kaut kādā zināmā veidā. Neraugoties uz vizuālo mediju visuresošo klātbūtni mūsu ikdienas dzīvē, daudzi cilvēki mākslu nenovērtē – vai nu tāpēc, ka neuzskata to par kaut ko svarīgu, vai tāpēc, ka nesaskata tās vērtību. Man liekas, ka svarīgi runāt par mākslu plašākā kontekstā.
Kā paraudzīties uz mākslu plašākā izpratnē?
Ļaujiet tai notikt. Nevajag priekšlaicīgi nonākt pie kaut kādas atziņas, jo vairums cilvēku pārāk viegli izdara spriedumus un līdz ar to norobežojas. Man liekas, ka tā ir lielākā kļūda; vajadzētu vienkārši vērot to, ko tu redzi. Nav nekas slikts, ja tev ir pārdomas par to, ko tu zini, bet vienkārši vēro to, ko tu redzi un formulē savas domas. Es uzskatu, ka tas ir ļoti svarīgi.
Reizēm, ja gatavojoties pārāk daudz izlasa, zūd nepastarpināta pieredzējuma iespēja. Tu sevi iežņaudz kaut kādās iepriekš novilktās robežās.
Absolūti. It sevišķi, ja runa ir par reizēm, kad mēs dodamies uz muzeju aplūkot vecu mākslu. Es vispār lielākoties nelasu tekstu pie mākslas darbiem – tikai pēc apskatīšanas. Vispirms es skatos un redzu tikai to, ko redzu, un mēģinu saprast, kāda bijusi mākslinieka iecere. Un tas man liekas ļoti svarīgi.
Es esmu veidojusi daudz lielu projektu, taču patlaban manas uzmanības centrā ir portreti. Tas ir fascinējošs process, jo tev jāvēro otrs cilvēks un jāizveido sevī zināms iespaids par viņu – jāsaprot, kā labāk viņu attēlot. Vai kā atrast pareizo vidi, kurā šo cilvēku atveidot. Un tas ir ļoti interesanti. Es vienmēr domāju par šo cilvēku, par viņa iekšējo struktūru.
Piemēram, man ir kāds draugs, kurš pēc nodarbošanās ir nekustamā īpašuma attīstītājs, un es viņu fotografēju nu jau divdesmit piecus gadus. Kad ķēros pie pirmā portreta, es domāju par to, ka nekustamā īpašuma attīstīšana ir riskants bizness. Tāpēc es viņu lūdzu izspēlēt Īva Kleina lēcienu tukšumā. Es sēdēju lejā, bet viņam vajadzēja no septiņu metru augstuma ielēkt ezerā – ar uzvalku mugurā. Tas nozīmē, ka fotografēšanai man bija pavisam īss brīdis. Es viņu trīs reizes lūdzu atkārtot lēcienu ezerā, katru reizi citā uzvalkā. Ar to aizsākās mani lidojošie un krītošie cilvēki, ko es vēlāk filmēju Cīrihē un projicēju uz lieliem rotoriem, tā ka pati filma šķita peldam kaut kur gaisā – ne tikai lidojošie cilvēki uzvalkos.
Mēs turpinājām strādāt; es ar viņa līdzdalību veidoju vairākus visai vērienīgus projektus. Pēc dažiem gadiem viņš man pajautāja: “Vai mēs nevaram uztaisīt vēl vienu portretu?” Es teicu – jā. Un viņš sacīja: “Es gribu pozēt kails.” “Labi,” es teicu, “taisīsim kailfoto portretu.” Es fotografēju teātrī, telpā ar spoguļiem un caurspīdīgiem aizkariem ar baltiem punktiņiem. Tāpēc rodas iespaids, ka tā ir bezgalīga istabu virkne, viena pēc otras aiz šiem aizkariem, un tu ieraugi sevi un tā tālāk. Tātad mēs šajā vidē fotografējām šo aktu. Tas bija ļoti interesanti, jo es viņu fotografēju no mugurpuses, stāvam šī spoguļa priekšā. Tas ir ļoti skaists jauna vīrieša portrets; viņa plecs ir tik burvīgi izgaismots. Un viņa spoguļattēls no priekšpuses rāda mums it kā pilnīgi citu cilvēku. Tik interesanti, ka veidojas it kā divi dažādi portreti, kas parāda šī viena cilvēka divas dažādās puses. Un tagad, septiņus gadus vēlāk, kādā sarežģītā situācijā es nolēmu, ka šoreiz uzņemšu tādu tiešām īstu portretu, kurā viņš būs redzams kā biznesmenis vai kaut kas tāds. Un mēs taisām tādu renesanses stila portretu, ar tumšu fonu un logu, pa kuru var paskatīties. Aiz loga redzams brīnišķīgs projekts, ko šis cilvēks attīstījis, tikai attēls ir miglains. Un viņu pašu es apsēdinu šī fona priekšā.
Eva Schlegel. Memories.Toplitz. 2024
2021. gadā jūs radījāt publisku mākslas darbu, izmantojot papildināto realitāti; to veidoja skulptūras, uz ko šķietami neattiecās gravitācijas spēki. Kāda jums bija sajūta, strādājot ar virtuālu mediju nemateriālā telpā?
Man māksla vienmēr nozīmē robežu paplašināšanu un jaunu māksliniecisku rīku izmēģināšanu. Darbs ar papildināto realitāti bija neticami rotaļīgs un bagātinošs process, un tas man ļāva eksperimentēt veidos, kas nebūtu iespējami fiziskajā pasaulē. Galvenais bija izprast šo konceptu un radīt kaut ko, kas maina skatītāja uztveri – kā ledus bumbu, kas peld gaisā vai objektu, kas nekādā mērā nepakļaujas gravitācijas likumiem, pamudinot cilvēkus iedziļināties tajā un mijiedarboties ar to veidos, kas nebūtu iespējami reālajā dzīvē.
Vienlaikus mani ļoti biedē mākslīgais intelekts, un man patiesi bail, ka pienāks laiks, kad vairs nepastāvēs nekādas skaidri definējamas robežas un kad es vairs nevarēšu uzticēties tam, ko redzu. Tas man liekas šausminoši. Es jūtos atvieglota, ka Eiropas Savienība tagad ievieš likumus, kas nošķir to, kas ir ģenerēts un kas ir reāls. Kaut vai ziņu marķēšana, nodrošinot, ka tās nesatur nekādas viltus ziņas vai dziļos viltojumus – tas ir ļoti svarīgs solis.
Eva Schlegel. Memories.Toplitz. 2024
Ar mums jau tā pastāvīgi manipulē, un šķiet, ka šī manipulēšana nekad nebeidzas.
Absolūti, un no tā nav iespējams aiziet – tad tu būsi pazudis. Mēs zaudējam iespēju spriest, un tas ir pats vērtīgākais, kas cilvēkam dots – tas, ka mēs varam domāt, mēs varam spriest un tad mēs varam pieņemt lēmumus. Bet, ja tu visu laiku tiec maldināts, tev vairs nav iespēju pieņemt šādus lēmumus. Un man liekas, ka tas ir tiešām biedējoši. Patiešām.
Varbūt māksla mums kaut kādā veidā atgādina patiesību, jo īsta māksla ir lieta, ko cilvēks sajūt instinktīvi.
Jā, atgādina. Taču tā vispirms ir jāredz un jāizlasa.
