Par sievietēm, kuras rūpējas
Saruna ar Atēnu Nacionālā Laikmetīgās mākslas muzeja (EMST) māksliniecisko direktori Katerīnu Gregosu par to, kas varētu mainīties, ja pār pasauli valdītu sievietes, un kā panākt, ka laikmetīgās mākslas muzejs kļūst par jaunās paaudzes magnētu
Dienā, kad tiek atklātas septiņas izstādes no gadu ilgušā projekta WHAT IF WOMEN RULED THE WORLD? ceturtās, noslēdzošās daļas, es pārtveru Atēnu Nacionālā laikmetīgās mākslas muzeja (EMST) direktori Katerīnu Gregosu brīdī, kad viņa iznāk no muzeja, lai izstaidzinātu savu suni Eklēru. “Pēc manas mātes aiziešanas abi mūsu suņi palika bez pieskatītājas. Godīgi sakot, tas bija viens no iemesliem, kāpēc es pārcēlos atpakaļ uz dzīvi Grieķijā – līdztekus pašam muzejam.” Pat šādā dienā, kad paredzēts tik daudz tikšanos, sarunu un pasākumu, Katerīna atrod laiku pastaigai ar Eklēru. “Mūsu muzejs ir mīļdzīvniekiem draudzīga vieta. Jūs bez problēmām varat to apmeklēt kopā ar savu suni, pat izstāžu zāles. Un šajos pāris gados, kopš mēs pieņēmām šādu lēmumu, nekādu “negadījumu” vai problēmu nav bijis.” Gādība par citiem, gādība par saviem tuvajiem, gādība par savu darbavietu un komandu, ar kuru viņa strādā – liekas, ka tā ir viena no Katerīnas raksturīgākajām iezīmēm, gan cilvēciski, gan arī profesionālā ziņā.
Katerīna Gregosa un Eklērs
Pirmo reizi mēs tikāmies Rīgā, 2017. gadā, kad viņa te uzturējās kā gaidāmās pirmās Rīgas Biennāles (RIBOCA) kuratore. Pirms tam viņa vadīja Briseles Mākslas un mediju centru Argos, četrus gadus ieņēma mākslas meses Art Brussels mākslinieciskās direktores posteni, divas reizes bijusi dažādu valstu nacionālo paviljonu kuratore Venēcijas Biennālē un veidojusi krietnu skaitu starptautiski nozīmīgu izstāžu. Pēc Rīgas Biennāles Katerīna bija iespaidīgā starptautiskā projekta MODERN LOVE (jeb Love in the Age of Cold Intimacies) kuratore; tā bija ceļojoša izstāde, kas pabijusi Igaunijā (Tallinas Mākslas namā), kā arī Vācijā un Nīderlandē. 2021. gada maijā kļuva zināms, ka viņa pieņēmusi piedāvājumu kļūt par EMST vadītāju. Tolaik šis muzejs 15 gadus (kopš 2000. gada) bija eksistējis kā nomadiska platforma, līdz 2015. gadā atradis sev pastāvīgu mājvietu pārbūvētā industriālā celtnē Atēnu centrā, proti, agrākajā FIX alus darītavā; tā kolekciju lielākoties veidoja mākslas mecenātu dāvinājumu, 96 procenti no tiem – grieķu mākslinieku darbi. Gregosa pašos pamatos pārstrādāja muzeja misiju (pieejams pat īpašs dokuments ar šādu nosaukumu; to iespējams izlasīt šeit). “Daļa no mūsu pamatmisijas būs pievēršanās Vidusjūras reģiona, Balkānu, Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas kultūrām un vēsturei,” 2021. gada jūnijā viņa izteicās intervijā žurnālam Frieze.
2022. gadā viņas vadītais muzejs uzsāka jaunu savas pastāvēšanas posmu un publicēja darbības programmu. Laikā no 2023. gada decembra līdz 2024. gada novembrim EMST piedāvā četrdaļīgu izstāžu ciklu, kas pilnībā veltīts māksliniecēm sievietēm vai māksliniecēm, kas identificējas kā piederīgas sieviešu dzimumam; izstādes apvieno kopīgais cikla nosaukums WHAT IF WOMEN RULED THE WORLD? 2024. gada gaitā šī cikla ietvaros realizētas 18 personālizstādes, instalācijas un projekti, izgaismojot 40 mākslinieču darbu. Cikla ceturtā un noslēdzošā daļa, ko veido septiņas personālizstādes, sākās jūnija vidū. Paralēli tam muzejā vēl joprojām apskatāmas dažas no cikla iepriekšējo posmu izstādēm.
Šis nav pirmais lielais izstāžu projekts, kas veltīts sieviešu radītai mākslai, taču, iespējams, pirmais šāda veida notikums nozīmīgā publiskā muzejā. Kāpēc pieņemts šāds konceptuāls lēmums, kā varētu izskatīties pasaule, kas attālinās no patriarhālā modeļa, kāpēc muzejs tā paplašinājis reģionu, kas ir tā uzmanības centrā, un ko jaunatne (kā saka Gregosa, “šī grieķu jaunā paaudze, kas uzaugusi krīzes apstākļos”) meklē te rīkotajās izstādēs – par to visu mēs runājām pēc pastaigas ar Eklēru, turpat muzeja kafejnīcā, pāris stundas pirms atklāšanas un lielām svinībām uz muzeja jumta taisnstūra, kur elektroniskā mūzika skanēja līdz pat pusnaktij, bet pa kreisi, klinšaina kalna galā, iespaidīgi slējās Akropole – gluži kā EMST vecākā māsa, diskusiju un pārdomu brīžu biedrene.
Yael Bartana, "What if Women Ruled the World", 2016. Neona gaismas instalācija uz EMST ēkas ziemeļu un dienvidu fasādes. Foto: Panos Kokkinias
EMST misijas izklāstā ir teikums, kas man liekas ļoti nozīmīgs, runājot par to muzeja modeli, kuru patlaban veidojat jūs ar jūsu komandu: “Šajos institucionālās krīzes laikos, apstākļos, kad pasauli pārņem globālistisks universāla stila franšīzes muzeja modelis, EMST kaldina pats savu pozīciju, kas uzticīga Grieķijas identitātei, kura vienlīdz lielā mērā veidojusies Austrumu vai Levantes un Eiropas vai Rietumu iespaidā.”
Jā, šeit netrūkst brīnišķīgu naratīvu, “pašiem savu” naratīvu. Mūsu problēma, īpaši 90. gados, bija vēlēšanās iekļauties starptautiskajā meinstrīmā. Mēs lielā mērā imitējām to, kas norisinājās ārpasaulē, tā vietā lai pievērstos paši savai kultūrai un jauno laiku vēsturei. Es tagad pat nerunāju par sengrieķu vēsturi, bet par mūsu vēstures pēdējiem divsimt gadiem: tā ir 1922. gada milzīgā bēgļu krīze, kad Grieķu–turku kara rezultātā savas mājas bija pametuši divi miljoni cilvēku; tā ir jaundibinātā Grieķijas valsts, apkārtējo lielvaru ietekme, divi pasaules kari, divi pilsoņu kari – tā ir traumu, iekšējo procesu apspiešanas un marginalizācijas pilna vēsture. Te mēs sastopamies ar klasisku piemēru atziņai “Ja tu nezini, no kurienes esi nācis, tad nevari zināt, kurp dodies.” Mēs tikām iesviesti šajā kopīgajā Eiropas naratīvā – Eiropa, Eiropa, Eiropa –, kas, protams, mūsu valstij deva lielu labumu. Taču Grieķijas vēsturei ir hibrīda daba: tā ar vienu kāju stāv Eiropā, bet ar otru – Austrumos. Šeit sajaucas un saduras kultūras, diasporu plūsmas un reliģijas, šai procesā radot bagātīgus un bieži vien nezināmus, aizmirstus vai marginalizētus naratīvus. Apzinoties, ka ir neiespējami kolekcijā iekļaut visu laikmetīgo mākslu no visas pasaules, muzejs ielūkojas pats sava reģiona vēsturiskajā, politiskajā un kulturālajā mantojumā – līdztekus konkrētiem globāliem jautājumiem, kas skar mūs visus. No otras puses, mūsu īslaicīgo izstāžu programma ir globāla; tās uzmanības centrā ir mākslas prakses, kas pievērš kritisku skatu sabiedrībai vispār un tās politiskajām aktualitātēm, pētot tādus būtiskus mūsu laiku jautājumus kā demokrātija, pārvalde, taisnīgums, ekonomika, vide, globalizācijas un tehnoloģijas dominances ietekme, vienlaikus uzsverot sabiedrības dzīves un dialoga nozīmi.
Yael Bartana, "Two Minutes to Midnight", 2021. Video kadrs. Courtesy of Capitain Petzel Gallery, Berlin; Annet Gelink Gallery, Amsterdam; Sommer Contemporary Art, Tel Aviv; Galleria Rafaella Cortese, Milan and Petzel Gallery, New York
Runājot par globālām problēmām… Laikā no 2023. gada decembra līdz 2024. gada novembrim EMST veido četrdaļīgu izstāžu ciklu, kas pilnībā veltīts tikai mākslai, ko radījušas sievietes vai mākslinieces, kuras sevi pieskaita sieviešu dzimumam; cikls apvienots zem viena kopīga nosaukuma – What if Women Ruled the World? (“Kā būtu, ja pār pasauli valdītu sievietes?”) Vai tikko atklātajā izstāžu kompleksā, tātad šī projekta ceturtajā daļā, ir atrodami konkrēti skatījumi par to, kā lietas vajadzētu mainīt, vai varbūt kādi topošās nākotnes modeļi?
Nav jau tā, ka šeit pārstāvētās mākslinieces obligāti runā par to, ka sievietēm vajadzētu “valdīt” pār pasauli. Taču viņas risina globālas problēmas, un dažas no tām tieši saistītas ar dzimumu līdztiesību. Vērā ņemams piemērs ir Jaēlas Bartanas (Yael Bartana) video Two Minutes to Midnight (“Bez divām minūtēm pusnakts”), kas skatāms ēkas pusstāvā; tā pamatā ir performance, kurā māksliniece modelēja krīzes situāciju, kas radusies nopietna globāla konflikta rezultātā: pasaule stāv uz kodolkara sliekšņa. Viņa iztēlojas scenāriju, kurā visi globālie līderi ir sievietes. Speciālistes tādās jomās kā aizsardzība, miermīlīgs aktīvisms, filantropija un politika, kā arī aktrises, aplūko dažādus ceļus, kā de-eskalēt starptautiskas krīzes, spriež par to, vai iet bojā miera akta vārdā ir labāk nekā izdzīvot apsteidzošā nogalināšanas mēģinājumā, un analizē kara mačo kultūras aspektus. Šajā izteikti pretkara nostājā veidotajā darbā Bartana par visnotaļ nopietniem jautājumiem runā ar humoru, taču vienlaikus iezīmē arī praktiskus ceļus, kā atrast izeju no globāliem draudiem ar alternatīvām metodēm. Ir arī “ļaunais” – šajā lomā var iztēloties kādu Putina vai Trampa tipa cilvēku –, kurš, saprotams, ir vīrietis, un viņš grib novest pasauli līdz karam. Video rāda, kā sievietes reāli reaģē uz šādu krīzi.
Vēl viena iespējamā atbilde ir sievietes, kuras ilgtermiņā strādā pie tā, lai radītu reālas pārmaiņas tajā sabiedrībā, kurā dzīvo – neatkarīgi no profesijas. Teiksim, viena no māksliniecēm, kura te pārstāvēta ar solo projektu, šveiciete Klaudija Komte (Claudia Comte), pārcēlusi savu darbnīcu uz Šveices laukiem, iekārtojot to tradicionālā šveiciešu šalē. Viņa veido fantastisku vidi, kurā darbnīca sadzīvo ar izstāžu telpām, dārzniecību un bāru, tā radot īstu oāzi un brīnišķīgus darba apstākļus savai kopienai, cilvēkiem, kuri strādā kopā ar viņu. Es tur paciemojos pagājušajā nedēļā, kad biju Bāzelē, un tas ir gluži vienkārši mazs paradīzes stūrītis. Komte radījusi mikrokosmosu, kurā pret visiem izturas labi. Tā ir atbilde uz plašākiem jautājumiem par problemātiskām nodarbināšanas praksēm un nedrošību, kas dominē mākslas pasaulē, kur tik daudzi strādājošie netiek pienācīgi atalgoti un interniem un asistentiem bieži nākas strādāt nožēlojamos apstākļos. Klaudija šīs problēmas izgaismo ne tikai savos darbos, bet arī savā ikdienas darba praksē. Un tieši ar to sākas politika – kad tu piekop to, ko sludini, nevis vienkārši runā.
Bouchra Khalili. The Magic Lantern, 2020-2022. Videoinstalācija (filma un objekti). Video kadrs. Courtesy of the artist and Mor Charpentier, Paris/Bogota
Tad, protams, marokāņu izcelsmes franču vizuālās mākslinieces Bušras Halili (Bouchra Khalili) darbā The Magic Lantern (“Burvju laterna”) ir atsauce uz šveiciešu feminisma video pionieri Karolu Rusopulu (Carole Roussopoulos), kura plaši izmantoja video, lai izceltu feminisma aktīvistu cīņu sieviešu emancipācijas kustībās. Halili instalācijas sākuma punkts ir Rusopulas pirmais – pazudušais – video darbs The Nero of Amman (“Ammānas Nerons”). Filma savulaik gluži vienkārši izdzisa neskaitāmo projicēšanas reižu dēļ: tolaik oriģinālā video lente tika izmantota ne tikai uzņemšanai, bet arī demonstrēšanai. Tāpat dokumentālās fotogrāfes un Magnum Foundation prezidentes Sūzenas Meizelasas (Susan Meiselas) projekts A Room of Their Own (“Pašām sava istaba”) ir daudzslāņains vizuāls stāsts par postindustriālā Lielbritānijas Rietummidlendas kalnrūpniecības reģiona, tā sauktās Black Country sievietēm, kuras bijušas ģimenes vardarbības upuri. Darba centrā ir šīs sievietes, kuras izbēgušas no šādas eksistences; viņām savā drošajā telpā patvērumu devušas citas sievietes.
Izstāžu ciklā ir arī citi darbi, piemēram, tie, ko veidojusi Lola Fleša (Lola Flash), melnādaina kvīra fotogrāfe, kura kopš 2011. gada veido projektu SALT. Šī cikla portreti ir cieņas apliecinājums ikoniskām vairāk nekā septiņdesmit gadus vecām sievietēm, kuras ar savu dzīvi bez lieka trokšņa atstājušas pasaulē paliekošas pēdas un turpina ar nezūdošu aizrautību darīt savu mūža darbu. Sabiedrībā, kurā bieži tiek likta vienlīdzības zīme starp skaistumu un jaunību, šīs sievietes izceļas citu vidū ne vien ar savu skaistumu, bet arī iespaidīgiem sasniegumiem un ieguldījumu. Intīmo portretu cikls iemūžina viņu gudrību, šarmu un spēku – īpašības, kas eidžisma iespaidā bieži tiek atstātas bez ievērības. Taču vispār šo jautājumu uzdod ne tikai pašas mākslinieces, bet arī viss izstāžu cikls kopumā – kā būtu, ja pār pasauli valdītu sievietes? Tas ir hipotētisks jautājums, kas prasa ievērojamu iztēles lidojumu.
Un tad vēl jauna muzeja kolekcijas darbu ekspozīcija, kurā iekļauti tikai mākslinieču darbi; tai dots nosaukums WOMEN, together, un tā ir ļoti simboliska frāze. Tā norāda uz to, ka, lai arī par gadsimtiem ilgu netaisnīgu izturēšanos pret sievietēm lielā mērā atbildīgs patriarhāts, bieži vien starp pašām sievietēm vērojams solidaritātes trūkums; tas īpaši attiecas uz sievietēm, kuras pārņēmušas patriarhālus uzvedības modeļus, lai izdzīvotu darbavietās, kur dominē vīrieši. Šādā ziņā jāteic: būsim nu godīgi, pastāv ne tikai toksiska maskulinitāte – iespējama arī toksiska feminitāte. Tātad doma ir tāda: kā sievietes var atbalstīt un palīdzēt cita citai? Pirmkārt jau solidarizējoties cita ar citu. Viens no iemesliem, kāpēc tik ilgi sabiedrībā dominējis “veco zēnu klubiņš”, ir tas, ka viņi turējušies kopā. Lai kompensētu to, sievietēm jāveido savas solidaritātes koalīcijas. Ir zināmas vēsturiskas paradigmas, taču mums vajag vēl.
Lola Flash, "Ilona", 2012. New York, NY, USA. Krāsains fotoattēls. Mākslinieces īpašums
Diezgan daudzas mākslas institūcijas šodien vada tieši sievietes. Vai šī joma ir labs piemērs, kā sievietes var sadarboties, radot kaut ko jūsu pieminētajā solidaritātes garā?
Man liekas, var būt dažādi. Fakts, ka tu esi sieviete, obligāti nenozīmē, ka tu būsi laba direktore vai līdere, īpaši, ja tu esi izskolota patriarhālo paradigmu ietvaros, kā jau es pieminēju. Sievietes var būt lieliskas līderes, jo viņas labi prot darīt vairākas lietas vienlaicīgi; problēmas rodas, ja sievietes cenšas izturēties kā vīrieši, lai realizētu savu autoritāti vai varu. Atšķirībai jābūt tādai, ka tu vadi kā sieviete, nevis kā vīrietis.
Pats fakts, ka institūcijas vadītāja ir sieviete, nenozīmē, ka viņa šo darbu noteikti veic labi. Ja viņai ir diktatoriskas tieksmes, viņa ir toksiska persona vai izturas ļoti autoritārā, hierarhiski orientētā veidā, tas nav piemērs vadības stilam, kāds mums vajadzīgs. Manā izpratnē sievišķīgs vadības stils pilnīgi noteikti ir gādīgāks, nozīmē vairāk kompromisu un liek uzsvaru uz citu uzklausīšanu. Sievišķīga vadība nav autoritāra; tā pievēršas diskusijām, lai panāktu vienošanos pat domstarpību gadījumos. Tas nozīmē arī vairāk izmantot humoru un rotaļīgu atmosfēru, neuztvert sevi pārāk nopietni un nezaudēt pieticību. Tā es saprotu sievišķīgu vadību: tu paliec pieejama visiem, kas ir ap tevi, tajā skaitā padotajiem un līdzgaitniekiem, un esi atvērta, vienlaikus paliekot pie sava redzējuma, savām vērtībām un mērķiem.
Jūs varētu vaicāt – kāda ir atšķirība starp vīriešiem un sievietēm? Atšķirības pastāv. Domāju, ka vīrieši ir vairāk gatavi mesties konfliktā, gatavi laist darbā dūres. Sievietes, ko es sev ņemu par paraugu, rūpējas par citām sievietēm, taču nediskriminē vīriešus viņu dzimuma piederības dēļ. Cenšoties izbeigt mūžseno diskrimināciju pret sievietēm, svārsts reizēm aizšūpojas pārāk tālu pretējā virzienā, aizejot līdz tādām galējām atziņām, ka visi vīrieši ir slikti, un “nāvi patriarhātam”. Protams, ir pastāvējis patriarhāts, vēl joprojām pastāv patriarhāts, taču ne jau viss vīriešu dzimums ir pār vienu kārti metams. Mums jāatceras, ka arī starp vīriešiem ir feministi, un mums vajadzētu tiekties uz līdzsvarotu situāciju sabiedrībā – attiecībā uz rasi, dzimumu un visu pārējo.
Claudia Comte, "How to Grow and Still Stay the Same Shape",
Performance Atēnu Nacionālajā Laikmetīgās mākslas muzejā. Foto: Eftychia Vlachou. Courtesy of EMΣ
Bet kā šajā procesā var iesaistīties mākslinieki vīrieši? Kāds būtu labs modelis – kā viņiem iesaistīties centienos mainīt trajektoriju mākslas pasaulē vai plašākā sociālā kontekstā?
Man ļoti grūti atbildēt uz šo jautājumu. Taču vīrieši varētu sākt ar to, ka viņi nediskriminētu sievietes un situācijās, kad tas ir viņu varā, īstenotu iekļautību.
Bet vai vīrieši mākslā var autentiski un pārliecinoši runāt par feminisma jautājumiem?
Es uzskatu, ka mākslinieks var runāt par visplašāko pieredžu un tēmu spektru. Tomēr, lai jēgpilni par kaut ko runātu, cilvēkam ļoti nopietni šai tēmai jāpievēršas, jāiedziļinās un tā labi jāpārzina. Lai dotu kādu ieguldījumu tēmas risināšanā, tev par to patiesi jāinteresējas; nepietiek ar to, ka tu to vienkārši atspoguļo, pie viena uzkrājot simbolisku kapitālu savās personīgajās interesēs. Māksla taču ir arī iztēles lidojums, un tas māksliniekam ļauj atbildīgi pievērsties jebkurai tēmai, kas viņu patiesi interesē. Protams, nav viegli iedziļināties cita cilvēka pieredzē vai situācijā, tāpēc diskusijā un procesā vajadzētu iesaistīt tos, par kuriem tu runā.
Jūs varētu jautāt – kāpēc šajā izstādē nav pārstāvēts neviens vīrietis? Tas nav tāpēc, ka es vēlētos vīriešus diskriminēt, bet gan tāpēc, ka – īpaši šajā valstī – nekad nav pastāvējusi feminisma mākslas prakses vēsture. Tāpat pēdējos desmit gadus Grieķija sistemātiski atradusies pašā Eiropas dzimumu līdztiesības rādītāju tabulas lejasgalā. Sievietes sistemātiski marginalizētas – gan mākslā, gan citās jomās. Feminisms vispār nav ticis pat apspriests; vēl pavisam nesen tas tika uzskatīts par kaut kādu visai vecmodīgu jautājumu. Pirms divdesmit gadiem es, toreiz kā laikmetīgās mākslas centra DESTE direktore, veidoju izstādi ar nosaukumu Fusion Cuisine; tās mērķis bija uzsākt diskusijas par feminismu, jo par to neviens tolaik vispār nerunāja – arī mākslas pasaulē. Tajā laikā vispārējā reakcija bija: “Feminisms? Nē, ar to taču ir cauri, tā ir pagātne.” Skaidrs, ka tā nebija taisnība. Līdz ar jaunās paaudzes atnākšanu lietas ir mainījušās, taču man vēl joprojām bija svarīgi nākt klajā ar spēcīgu institucionālu izteikumu, pasvītrot, cik šī diskusija vēl joprojām svarīga, un izveidot telpu šīm sarunām. Kad mēs šādu telpu būsim izveidojuši, varbūt varēsim paiet viens otram kādu soli pretim un sastapties pusceļā – tā es to saprotu.
Mary Reid Kelley and Patrick Kelley, "The Rape of Europa", 2021. Video kadrs. Mākslinieku un Gardner Museum īpašums
Šodienas pasaulē mūs iespaido un veido dažādi faktori, tādi kā mūsu dzimums, tautība, finansiālais statuss un citi. Šie faktori arī savā starpā sacenšas par ietekmi uz mums.
Problēma ir tāda, ka viss arvien vairāk nošķiras atsevišķos nodalījumos, sašķeļas teritorijās, un mēs vairs savā starpā nesarunājamies. Šāda kompartmentalizācija notiek tieši tāpēc, ka zināmas sabiedrības grupas tikušas sistemātiski diskriminētas, tāpēc tām, protams, nepieciešams izveidot sev drošu telpu un to aizsargāt. Kad mēs būsim sasnieguši lielāku līdztiesību, es ceru, ka cilvēki kļūs atvērtāki pret citiem cilvēkiem ārpus šīm cieši saliedētajām kopienām.
Nezinu, vai vajadzētu to pieminēt šajā kontekstā, taču jūs bijāt arī pirmās Rīgas Biennāles (RIBOCA) kuratore 2018. gadā. Biennāles trešais laidiens tika apturēts tikai mēnesi pirms paredzētās atklāšanas 2023. gadā. Uz šo situāciju var paraudzīties no dažādiem skatpunktiem. Runājot dzimumu līdztiesības aspektā – biennāles organizētāju komandā jau no pašiem pirmsākumiem darbojās pārsvarā sievietes. Plānotajā 2023. gada izstādē Rīgā vajadzēja būt skatāmiem tikai mākslinieču darbiem. Tomēr pēc 2022. gada, Krievijas agresijas Ukrainā kontekstā, šī struktūra sastapās ar skarbu kritiku, lielākoties no sievietēm – kuratorēm, mākslas kritiķēm un māksliniecēm.
Man liekas, ka tas ir zaudējums gan vietējai, gan arī starptautiskajai mākslas pasaulei, jo Rīgas Biennāle tika veidota pēc labāko prakšu parauga un tiešām centās veidot “biennāli” tā, kā tas pareizi būtu darāms. Manā izpratnē karš Ukrainā nebija vienīgais iemesls, kāpēc biennāle sastapās ar tādiem uzbrukumiem. Lai nu kā tas būtu, sievietes, kuras patiešām “saceļ viļņus” un rada būtiskas pārmaiņas un iespējas, kā to Rīgā darīja Agnija Mirgorodska, Anastasija Blohina un visa RIBOCA komanda, vajadzētu atbalstīt, nevis apklusināt, kā tas notika šajā gadījumā. Man liekas, ka tas, kas notika ar Rīgas Biennāli, bija netaisnīgi. Komanda paveica lielisku darbu, izveidojot starptautisku biennāli ar brīnišķīgiem izstādīšanās apstākļiem, nostiprinot Rīgas vietu globālajā mākslas kartē un paverot jaunas izdevības daudziem māksliniekiem no Baltijas. Atceļot mākslas notikumu, kas savu ceļu sācis kā teicama un kritiķu atzinīgi vērtēta biennāle (tie nav mani, bet starptautiskās preses vārdi), zaudētājos paliek visi. Veselīga sacensība ir laba lieta; tas nozīmē vairāk balsu, lielāku dažādību, vairāk ideju, plašāku apmaiņu. Kā gan var vēlēties, lai tava pasaule sarūk šaurāka?
Skats no izstādes "WOMEN, Together". Atēnu Nacionālā Laikmetīgās mākslas muzeja (EMST) kolekcija, Hera Büyüktaşcıyan un Maria Tsagkari darbi. Foto: Paris Tavitian
Taču tas mūs noved arī pie jautājuma par naudu un tās avotiem. Domāju, ka jums kā muzeja direktorei, tas ir ļoti svarīgi.
Man ļoti veicies, jo mēs esam sabiedriski finansēts muzejs. Tas nozīmē, ka mūsu nauda nāk no valdības, papildus mūsu pašu ienākumiem no muzeja restorāna, veikala un biļešu maksas – pateicoties tam, ka esam labi apmeklēti. Tomēr, ja man nākotnē vajadzēs papildus vākt līdzekļus – un droši vien vajadzēs –, es nepieņemšu naudu no apšaubāmiem avotiem. Attiecībās starp mākslu un naudu nav nekā fundamentāli nepareiza, tomēr ļoti jāuzmanās un jādomā, no kā tu pieņem naudu. Piedevām vēl pirmais noteikums manā izpratnē ir tāds, ka satura un programmas jautājumos pēdējais vārds pieder muzejam; tas ir pats par sevi saprotams. Tāpēc es visai skeptiski raugos uz amerikāņu modeli, kurā muzeji lielā mērā paļaujas uz privātiem līdzekļiem, un tas ļauj bagātām personām iespaidot kolekcijas veidošanu, muzeja programmu un vēl citas lietas. Man šķiet, ka sinerģija var pastāvēt, taču tieši muzejam un tā ekspertiem jābūt noteicošajam vārdam, tā nodrošinot, ka viss norisinās muzeja politikas un misijas rāmjos.
2022. gadā mēs saņēmām lielu dāvinājumu no Dimitra Daskalopula kolekcijas – lielāko un nozīmīgāko mūsu pastāvēšanas vēsturē: 140 darbus. Tā bija daļa no vēl lielāka dāvinājuma, 350 mākslas darbiem, kas tika sadalīti starp mums un Tate, Čikāgas Laikmetīgās mākslas muzeju un Gugenheima muzeju. Daskalopuls šos darbus dāvināja bez jebkādiem nosacījumiem, pasakot: “Izvēlieties, ko gribat. Jūs esat brīvi to radoši izmantot.” Un viņš par to neko sev neprasīja. To es uzskatu par īstu mecenātismu; reti gadās tā, ka dāvinājumam līdzi nenāk nekādi nosacījumi. Tas ļāva mums izveidot kūrētu izstādi, kurā šie dāvinātie darbi skatāmi līdzās jaunieguvumiem no mūsu pašu kolekcijas. Izstāde, kas šobrīd apskatāma, saucas Women, Together, kā jau es minēju, un tajā pārstāvētas tikai mākslinieces. Šī izstāde arī uzskatāmi atspoguļoja mūsu jauno kolekcijas veidošanas politiku – centienus plašāk iekļaut mākslu no Dienvidaustrumeiropas, Balkāniem, Tuvajiem Austrumiem, Ziemeļāfrikas un Vidusjūras reģiona.
Eleni Pitari-Pangalou, Bez nosaukuma, c. 1960-1970. Tuša, papīrs. Maioletti-Pitari Collection
Taču EMST ir arī nacionālais muzejs. Kādas perspektīvas un efektīvus risinājumus jūs saskatāt attiecībā uz mērķi vairāk rādīt grieķu mākslu starptautiskā kontekstā? Varbūt caur diasporas tēmas prizmu?
Jā, protams, mēs esam nacionālais muzejs, kas gan ir nedaudz anahronisks apzīmējums. Protams, mūsu programma ir gan starptautiska, gan reģionāla. Vienlaikus mūsu pienākums ir arī atbalstīt dažādu paaudžu grieķu māksliniekus un aizpildīt tukšumus laikmetīgās grieķu mākslas vēsturē, pievēršot uzmanību māksliniekiem, kuri nav saņēmuši pienācīgu ievērību. Šādā aspektā mēs tiešām domājam arī par grieķu diasporu, kas izpletusies tālu visā pasaulē. Teiksim, patlaban pie mums apskatāma nozīmīgās Dienvidāfrikas mākslinieces Penijas Siopes (Penny Siopis) retrospekcija; šī māksliniece ir dzimusi grieķu izcelsmes ģimenē.
Kopš divdesmitā gadsimta sākuma nabadzības un iespēju trūkuma dēļ bijuši spiesti emigrēt tūkstošiem grieķu. Grieķus jūs sastapsiet teju jebkurā pasaules valstī. Visi ir dzirdējuši par tādiem slaveniem grieķiem kā Kunellis, Ksenakis, Samars, Takis. Taču ir daudz citu, ne tik pazīstamu, bet arī daudz sasniegušu cilvēku, kuri ir ļoti smagajos pēckara gados no Grieķijas izceļojušo migrantu dēli un meitas. Grieķi devuši būtisku, taču lielākoties tikpat kā nezināmu ieguldījumu pasaules kultūrā un zinātnē. Tas ir viens no kultūras vēstures aspektiem, kam es vēlētos pievērsties. Penija Siope ir viens no šādiem piemēriem. Grieķiski viņa nerunā, taču nes sevī visu divdesmitā gadsimta grieķu diasporas vēsturi – un tā ir ļoti smaga. Dienvidāfrikā viņas vecāki, lai arī baltie, tomēr tika uzskatīti par otrās šķiras pilsoņiem, jo bija grieķi.
Tātad – jā, mēs savā izstāžu programmā un kolekcijā atbalstām grieķu vai grieķu izcelsmes māksliniekus, taču ar to nepietiek. Tāpēc mēs uzsākām ES finansēto Starptautisko kuratoru viesošanās programmu, kuras ietvaros mēs uzaicinām uz Grieķiju muzeju kuratorus un direktorus, apmaksājot visus izdevumus. Balstoties uz viņu konkrētajām interesēm, mēs veidojam tieši viņiem pielāgotas programmas, sagādājot iespēju tikties ar grieķu māksliniekiem, kuri strādā pie viņus interesējošām tēmām. Tas ir labākais veids, kā popularizēt grieķu māksliniekus starptautiskā mērogā. Mēs, protams, nevaram atbalstīt visus grieķu māksliniekus, taču cenšamies viņus popularizēt šādā plašākā veidā, paverot viņiem jaunas iespējas. Mēs uzsākam arī jaunu ES atbalstītu programmu, kas finansētu rezidences grieķu māksliniekiem ārzemēs, palīdzot viņiem iegūt lielāku redzamību. Muzejs šodien ir jau samērā labi pazīstams ārpus Grieķijas. Aptuveni puse no mūsu apmeklētājiem nav grieķi, un mēs piesaistām daudzus no starptautiskās mākslas pasaules. Arī šie apmeklētāji nonāk kontaktā ar grieķu māksliniekiem, kuri izstādīti pie mums muzejā. Tātad nepieciešams izmantot veselu virkni dažādu stratēģiju.
Penny Siopis, "Pinky Pinky: Blue Eyes", 2002. Eļļa, atrasti objekti, audekls. Terēzas Lizamoras privātkolekcija, Johannesburga
Jums šis darbs nozīmēja arī pilnīgi jaunu posteni un visai sarežģītu misiju. Vai jums EMST direktores amatā kaut kas sagādājis īpašu pārsteigumu?
Mani visvairāk pārsteidza, cik milzīgs skaits jaunu cilvēku apmeklē mūsu muzeju. Daudzus gadus muzejs savā jaunajā ēkā bija tāds kā nepiepildīts solījums. Pirmos piecpadsmit savas pastāvēšanas gadus tas eksistēja kā nomadiska institūcija un tikai tad ievācās savā pastāvīgajā mājvietā, agrākajā FIX alus brūvētavas ēkā – industriālā modernisma celtnē Atēnās; tas notika 2015. gadā. Taču tas bija smagas finansiālās krīzes apstākļos, un muzejam bija maz naudas, ar ko vajadzēja paveikt ļoti daudz. 2017. gadā Documenta 14 muzeja ēku izmantoja kā vienu no galvenajām norises vietām Atēnās. Tad sekoja ieildzis krīzes posms bez direktora, un tādos apstākļos muzejam ir ļoti grūti normāli darboties. 2020. gadā beidzot tikai iekārtota kolekcijas ekspozīcija, taču tad nāca COVID. Tātad laikā no 2015. gada, kad muzejs uz šejieni pārcēlās, līdz 2020. gadam tas funkcionēja tikai daļēji.
Pirms mēs sākām īstenot pirmo pilna apjoma darbības programmu 2022. gadā – tas nozīmē regulāras īslaicīgās izstādes, pastāvīgas aktivitātes, publisko programmu un sistemātisku kolekcijas atjaunošanu –, man vajadzēja vairāk nekā gadu, lai muzeju nostādītu atpakaļ uz sliedēm. Pirms mūsu pirmā atklāšanas pasākuma 2022. gadā es pajautāju mūsu preses dienesta vadītājai, cik cilvēku 2017. gadā apmeklēja Documenta atklāšanu. Viņa sacīja – 2000 cilvēku. Man likās – ja izdosies mūsu atklāšanā sapulcēt 1000 vai 1500 cilvēku, es būšu ļoti apmierināta. Taču ieradās vairāk nekā 5000 cilvēku; tas mums likās neticami. Lielākais pārsteigums bija tas, kā muzeju pieņēma pati sarežģītākā auditorijas grupa, jauni cilvēki. Tas nozīmē, ka kaut ko mēs darām pareizi.
Skats no izstādes "Chryssa Romanos. The Search for Happiness for as Many as Possible". Foto: Sergejs Timofejevs
Bet ko tieši šie jaunie cilvēki sev var atrast laikmetīgajā mākslā, ko jūs izstādāt?
Domāju, viņi redz, ka mēs risinām daudzus jautājumus, kas skar arī viņus un sagādā viņiem bažas – no klimata pārmaiņām līdz dzimumu vienlīdzības jautājumiem, no sociālo tīklu un interneta iespaidam līdz globalizācijai un dzīvei Eiropas nomalēs. Viņi var atklāt arī savas valsts neseno vēsturi, par ko nemāca skolās, un mantojumu, ko esam saņēmuši no zemes, kas piedzīvojusi diktatūru, vistiešākajā veidā pieredzējusi ekonomisko krīzi un tagad ir daļa no Eiropas, kura nonākusi biedējoši nemierīgos apstākļos. Šī jaunā grieķu paaudze uzaugusi nenoteiktības atmosfērā. Mēs sistemātiski runājam par visiem jautājumiem, kas nodarbina viņu prātus. Turklāt mēs cenšamies veidot izstādes, kas sagādā gan kritisku, gan estētisku apmierinājumu. Mēs runājam par politiku, taču vienmēr darām to ar vizuālās mākslas valodas starpniecību, ne tikai ar dokumentēšanas un aktīvisma prakses palīdzību.
Manam dēlam ir 17, meitai – 14 gadi. Kad viņi vēl bija pavisam mazi, es ne brīdi nedomāju, ka mēs kādreiz dzīvosim tādā pasaulē, kāda ir ap mums šobrīd – ar epidēmijām un kariem tepat pie mūsu sliekšņa.
Neviens tā nedomāja. Mēs kļuvām par pieaugušajiem post-1989. gada solījuma pasaulē…
Tala Madani, "Shitty Disco", 2024. Eļla, linu audekls, 152.4 x 147.32 cm. Mākslinieces un Pilar Corrias, London īpašums
Bet vai jūs vēl joprojām domājat, ka humanizācija, kultūra un māksla var atstāt būtisku iespaidu uz pasauli, ne tikai konkrēti iespaidot atsevišķas dzīves? Vai tās spēj mainīt virzienu, kurā attīstās mūsu sabiedrība?
Mākslinieki nevar mainīt sabiedrību tiešā veidā; šis jautājums jau ir kļuvis par klišeju – tas ir būtībā neiespējami. Taču mākslinieki, paverot jaunus uztveres un domāšanas apvāršņus, var mainīt to, kā cilvēki domā par sabiedrību un pasauli. Šādu ietekmi ir ļoti grūti izmērīt, jo tā vienmēr notiek individuālā līmenī – to nevar kvantificēt. Šādā aspektā būtiskais nav tas, cik cilvēku apmeklē muzeju, bet gan tas, ko viņi no šī apmeklējuma paņem sev, kā tas viņus iespaido. Es redzu, kā mēs šajā muzejā veidojam jaunu paaudzi, un es esmu pārliecināta, ka 10–15 gadu laikā mēs varēsim jau pilnā mērā ieraudzīt tās ietekmi uz sabiedrību kopumā. Es to vēroju katru dienu.
Kultūra ir ļoti svarīgs veids, kādā domāt par pasauli. Tieši tāpēc, ka viss ir tā kompromitēts, viss kļuvis tik monetizēts, kultūra ir pēdējā vieta, kur cilvēki vēl domā humānistiski un progresīvi – kur tik daudzi mākslinieki runā par jautājumiem, ko neviens cits neapspriež vai nevēlas apspriest. Teiksim, Beļģijā, kur es nodzīvoju daudzus gadus, pirms piecpadsmit gadiem neviens nerunāja par koloniālismu un dekolonializāciju. Pirmie, kas par to sāka runāt, bija mākslinieki.
Grieķijā līdz šim laikmetīgās mākslas pasaulē dominējuši privātie fondi. Tas nav nekas slikts – mums ir ļoti labi privātie fondi. Taču bija svarīgi, lai publiskais muzejs ieņemtu skaidru nostāju un noformulētu darbības plānu, kura centrā liktas sabiedrības problēmas. Mums ir liela ticība lomai, ko muzejs var pildīt, radot zināšanas, cita starpā, par mūsu pasauli, par lietām, kas ir būtiskas sabiedriskajā jomā, un kopīgajiem resursiem.
Skats uz Akropoli no Atēnu Nacionālā Laikmetīgās mākslas muzeja (EMST) jumta
Titulbilde: Claudia Comte, "How to Grow and Still Stay the Same Shape", Performance Atēnu Nacionālajā Laikmetīgās mākslas muzejā.
