Domveide absolūtā augstumā
Saruna ar mākslinieci Ievu Putniņu
Iesākumā bija vārds, mikrokosms un Ievas Putniņas glezna “Warm”, kuru ieraudzīju galerijas ASNI pirmajā rīkotajā izstādē šā gada marta sākumā, kurā piedalījās arī Katrīna Biksone un Dāvis Ozols.
Izstāde nebija liela, un pie Ievas darba atgriezos atkal un atkal, lai katru reizi ieraudzītu ko jaunu – viņas gleznās pārklājas dažādas realitātes, kur sapņiem līdzīgas ainavas sastopas ar dīvainiem tēliem, lai stāsts varētu sākties.
Sirreālās noskaņās un ar vieglu atmiņu par “Pasaulīgo baudu dārzu” Ievas Putniņas gleznas visvairāk izceļas ar skaitu, proti, to parasti nav daudz, un šis ir tas gadījums, kad darba saturs ir tik blīvs, ka ir līdzvērtīgs vismaz desmit darbiem. Laiks šajā gadījumā apstājas gandrīz pilnībā, un doma lēnām virpinoties aug acu priekšā. Atceros, kā, klīstot Venēciju biennāles laikā uzietā mākslas galerijā (kas citu mākslinieku starpā izrādīja arī Salvadora Dali litogrāfijas sērijas Floradali I un II), nodomāju, ka šie tēli noteikti labi iedraudzētos ar Putniņas gleznās redzamajiem.
Ieva Putniņa. Dārzā. 2024. 140x 80 cm, audekls, eļļa
Mākslinieces četri darbi “Labrīt”, “Tūlīt”, “Dārzā” un “Jārunā” šī gada pavasarī tika iekļauti izstādē The Moon Bends Back Helsinkos, SIC galerijā. Vasaras sākumā viena no šīm gleznām – “Jārunā” – tika izvēlēta Rīgas mākslas galerijas LOOK! un lietuviešu laikmetīgās mākslas galerijas MENO NIŠA izstādei Last Tale, savukārt līdz 30. augustam darbs “Dārzā” skatāms Harkawik galerijā Ņujorkā, grupas izstādē An Average Comet.
Ieva Putniņa. Jārunā. 2024.126x 60 cm, audekls, eļļa
2023. gadā galerijā 427 notika gleznotājas personālizstāde “Torņakalna draivs”, 2022. gadā –“Uzmanību, krītoši objekti”. Tā bija pirmā Ievas izstāde, kas pilnībā tapusi eļļas glezniecības medijā un notika AG galerijā Pārdaugavā. Savukārt 2021. gadā kopā ar māsu, mākslinieci Haneli Zani Putniņu galerijā “Smiļka” Ieva veidoja kopizstādi “KURU TU MĪLI VAIRĀK?”. Līdz 31. oktobrim Jūrmalā, Raiņa un Aspazijas vasarnīcā ir skatāma mākslinieces jaunāko darbu izstāde “Kaķacs”.
Šajā izstāde māksliniece attēlojusi gan autobiogrāfiskus motīvus, gan atsauces uz Aspazijas un Raiņa dzīvi, īpaši izceļot dzejnieku pāra mīļvārdiņus, kuros tie viens otru uzrunājuši savās sarakstēs. Kā lasāms pieteikumā – izstāde vedina skatītāju starplaika telpā piedzīvot vārda un domas rašanos, novērtēt dabas un dzīvu būtņu klātbūtni šajā procesā. “Tas ir kā karstā vasaras dienā iegremdēt kājas vēsā meža strautā, un pēkšņi pasaule ap tevi iekustas,” stāsta Ieva.
Ir pierādīts, ka kaķu murrāšanas frekvencei var būt terapeitiska iedarbība uz cilvēka sāpošajām ķermeņa daļām – vibrācija, ko murrāšana rada, spēj pazemināt asinsspiedienu, stresu un pat sekmē dzīšanas procesus ķermenī. Vēl kaķi murrā, kad paši izjūt diskomfortu. Par kaķiem, vietu, kur rodas idejas un kurp iespējams nokļūt gleznojot, ar Ievu sarunājāmies e-pasta vēstulēs paralēli izstādes iekārtošanai un atklāšanai.
Ieva Putniņa. Murčello. 2024. Akmens skulptūra, eļļa
Jebkuram mākslas darbam ir kāds sākuma punkts – domas, idejas vai impulsa formā vai, gleznas gadījumā, tīras audekla virsmas veidolā, kas visam kļūst par pamatu. Vai tavā gadījumā iesākumā jau bija kāda konkrēta ideja? Kā tapa tavi darbi izstādei “Kaķacs”?
Ikdienā ik pa laikam aizķeras mirklīgi novērojumi – tā var būt kāda nejauši uzieta priekšmeta materialitāte, pamanīta kustība vai forma, teju jebkas. Šos zibšņus vienkārši paturu prātā, īpaši nedomājot, kur tas tiks pielietots tālāk. Kad veidojas izstāde, tad domāju un pārskatu savāktās mirkļu trofejas. “Kaķacī” informācijai un domām par dzejniekpāri pieklīdušas klāt arī dažas no šīm nejaušajām novērojumu trofejām.
Cik apmēram ilgi tu pie katras gleznas strādā? Tās ir smalku, fantasmagorisku detaļu un būtņu piepildītas, turklāt radītas eļļas tehnikā. Visbiežāk tavās izstādēs to skaits nav liels.
Gatavojoties izstādei, strādāju pie visām gleznām vienlaicīgi. Izstrādes laika posmi var būt dažādi, no pāris mēnešiem līdz pat vairākiem gadiem. Ir bijis tā, ka sākotnēji izstādei domāto darbu skaits ir bijis lielāks, bet procesa laikā sarucis – dažādie ideju elementi un tēma gleznošanas laikā atraduši savu vietu mazākā laukumā, un tas, ko vēlējos pateikt, jau ir un nevajag vēlreiz, izstādes kontekstā, to atkārtot.
Ieva Putniņa. Absolūtais augstums.2024. 82x 202 cm,
audekls, eļļa
Izstādē ir trīs lielformāta gleznas un septiņas kaķu skulptūras, pāris kaķu pat aizkustinoši guļ spilvenos, vai vari par katru īsumā (vai arī izvērstāk) pastāstīt?
Kad man piedāvāja veidot izstādi Raiņa un Aspazijas vasarnīcā, sākotnēji vienkārši apskatījos telpas, izstaigāju pastāvīgo izstādi, lasīju lugas un dzejoļus (ne visus), biogrāfiju, domāju un vēroju kurp tas ved manu izstādi. Pārcilāju savas relikvijas un domāju par Aspaziju un Raini, par to, kā man savu darbu izdarīt. No kurienes viņiem šī jauda un uguns? Kur viņi atradušies reālajā dzīvē; kas tās varētu būt par vietām, kur katram no viņiem bijusi iespējama koncentrēšanās radošam darbam un brīvībai, atrodoties arī trimdā, sava veida nebrīvē.
Ieva Putniņa. Absolūtais augstums. (fragments). 2024. 82x202 cm, audekls, eļļa
Vienam saules karstums, otram paēna. Viena laiks rakstniecībai šķietami pašsaprotami nozīmīgs, otra laiks – pakārtots. Karstums un salšana. Kādas ir tās vietas, kurās idejas veidojas un atrod savas formas. Ja Aspazijai tā bija ēna, mitra zeme, saknes, vēsums, smarža, ziedu ķekari, tad Rainim – augstums, plašums, kalnu virsotnes, karstums un plaša pārredzamība. Abiem pilnīgi atšķirīgas vides, un tās izlēmu gleznot. Rezultātā Aspazijai tika “Pavēnis” un Rainim “Absolūtais augstums”. Trešā gleznas “Strauts” radusies no dzejniekpāra vēstuļu sarakstes, kurā viens otru saukuši visdažādākajos mīļvārdiņos, un pie čalojošā meža strauta tie sadzīvo it labi.
Kopā ar Aspaziju, kad viņa bija palikusi viena, Dubultu vasarnīcā dzīvoja paprāvs kaķu pulciņš, un šo skulptūru atrašanās izstādē ir gandrīz pašsaprotama. Kaķu siltā, klusā klātbūtne ir sildījusi dzejnieci dzīves nogalē, strādājot pie Raiņa kopoto rakstu krājumiem, šifrējot grūti salasāmo rokrakstu.
Ieva Putniņa. Dainis. 2024. Akmens skulptūra, eļļa
Šī nav pirmā reize, kad līdzās gleznām tavā izstādē parādās arī objekti. Galerijā 427 pagājušajā gadā notikušajā izstādē “Torņkalna draivs” tie bija divi rūķi – Eduardiņš un Leonardiņš (kā izkāpuši no gleznas), arī čiekuri, citreiz šķiet tās bijušas arī plūmes. Šoreiz – kaķi. Vai viņiem visiem ir vārdi?
Visi izstādē redzamie kaķi ir dzīvē reāli eksistējoši lolojumdzīvnieki – pelēkā Heda ar atglaustajām ausīm ir Kārļa Birzaka-Priekuļa mīlule, rudās Kautkas saimnieks ir Igors Gubenko, Diānai Ra ir divi kaķi – Vinkija un Muris, kā arī viņas brāļa kaķis Dainis. Tikai Parastais ielas kaķis un slavenais gleznotājkaķis Murčello ir paši par sevi, neatkarīgie.
Ieva Putniņa. Muris. 2024. Akmens skulptūra, eļļa
Pavisam nesen atradu YouTube video (iespējams, tas bija pat vesels kanāls) veltītu kāda konkrēta kaķa gaitām viņa ikdienā – mazā piestiprinātā GoPro kamera fiksē visu, ko kaķis darījis, ko redzējis un pētījis; ar kādiem citiem kaķiem saticies. Patiesībā bija diezgan aizraujoši to skatīties, jo vairākkārt esmu uzdevusi sev jautājumu, ar ko nodarbojas mans kaķis un vai viņš par kaut ko domā, kamēr gaida mani atnākam mājās. Un tavas izstādes nosaukums man saistās tieši ar to. Starp citu, kādu materiālu izmantoji šo skulptūru veidošanai?
Kaķu materiāls ir granīts un eļļa, viens kaķis tapis no betona atlūzas – visiem tādi paliekoši, cienījami materiāli.
Kaķi te bijuši klātesoši jau Raiņa un Aspazijas dzīves laikā, pa laikam gan ne tik lielā skaitā, bet līdzās. Izstādes nosaukums “Kaķacs” ir tieša atsauce uz ciešu, ātru, precīzu vērojumu jebkuros laikapstākļos.
Izstādes aprakstā teikts, ka gleznu ( un iespējams, arī skulptūru ) motīvi ir autobiogrāfiski. Ko izstādē dara tavs suns Robis un kas ir Nāra? Abi nedaudz līdzinās bezgalīgā stāsta varoņiem. Un kas ir sārtā būtne uz akmeņiem strautā?
Šī nav pirmā reize, kad viņus gleznoju. Nāra un Robis parādījās katrs savā gleznā iepriekšējā grupas izstādē Helsinkos The Moon Bends Back. Iepriekšējos darbos tie bija attēloti citās situācijās, bet gleznā “Absolūtais augstums” viņi ir kopā un aktīvā darbībā. Sārtā būtne ir Rožsmaržiņa, un, tas ir nojaušams – tā radusies no kādas vēstules.
Ieva Putniņa. Labrīt. 2024. 202x 82 cm, Audekls, eļļa
Ieva Putniņa. Labrīt. (fragments). 2024. 202x 82 cm, Audekls, eļļa
Surréalisme burtisks tulkojums ir pārreālisms jeb virsreālisms, pāri realitātei stāvošs. Kas ir atainotā realitāte tavās gleznās? Vai šīs būtnes ir bezapziņā vai tomēr apziņā mītošas?
Skaidri pateikt, kas ir bezapziņa, es nevarēšu, bet vienlaikus zinu, ka gleznās redzamās būtnes nav tikai iedomu tēli. Tās peld starptelpā un atrodas sirreāli pašpietiekamā pasaulē, dzīvo savu dzīvi. Katram tēlam ir kāds uzdevums vai darbība, kurai tas ir nodevies. Gleznoju līdz mirklim, kad tēls sakustas, kad ir sajūtama… gluži kā virs ugunskura liesmām, caur karstuma vilni redzamā viļņošanās. Un tas nozīmē, ka tēls ir sācis savu neatkarīgo dzīvi, un mana ota un krāsas vairs nav nepieciešami.
Ieva Putniņa. Strauts. 2024. 200x 80 cm, audekls, eļļa
Esmu sajūsmā par zaļo biezas krāsas triepienu, kas šķiet tīšām (vai gluži pretēji ) gozējas acu priekšā “Strautā”. Tāpat par neaizmirstulītēm uz kūpošā plaukstu akmens. Baltu fantāziju radītie dzīvnieku tēli, vizualizēti vārdu salikumi un citas izdomātas vai iztēlotas būtnes – tas viss apdzīvo tevis radītās ainavu telpas, kur pārklājas laiku un realitāšu slāņi. Gluži tāpat, kā tas parasti notiek sapņos. Vai kādreiz esi gleznojusi nosapņoto?
Vienu reizi uzgleznoju tēlu no sapņa, bet biežāk gadās tā, ka, domājot par tēliem, kurus grasos iekļaut gleznā, neviļus iesnaužos un pamostos pēc stundas, divām. Ne tik daudz šie tēli nāk no sapņiem, kā ievelk tajos. Tādās reizēs pēc pamošanās jāsāk no gala.
Kādā no intervijām stāstīji, ka, strādājot par pedagogu mākslas skolā, gluži kā kopijas veido arī gleznošanas uzstādījumu butaforijas, radot, piemēram ideālus sierus, desas un gurķus. Arī viena no tavām iepriekšējām izstādēm – “Uzmanību, krītoši objekti” bija par kopēšanu. Vai reālistiskie ceriņu ziedi gleznas triepienos arī ir butaforiski un vai vispār ir nepieciešams pietuvoties ideālajam?
Ja mēs runājam par butaforijām, tad darba procesā interesanti ir panākt reālo atveidu. Jo ilgāk gleznoju, jo tuvuma /tāluma amplitūda kļūst plašāka. Dažkārt nav būtiski pārlieku precīzi nokopēt vizuāli redzamās, smalkās detaļas, uzsvars var būt uz smaržu, garšu, materialitāti.
Ieva Putniņa. Strauts. (fragments) 2024. 200x 80 cm, audekls, eļļa
Vizuāli tavu gleznu valoda ir labs iedziļināšanās un uzmanības treniņš – skrupulozi attēlota katra būtiskā detaļa un ar lielu aizrautību (vismaz manā gadījumā) tiek atklātas jaunas, radot zināmu trauksmi, ka vēl kas svarīgs var tikt palaists garām, ja neieskatās pietiekoši vērīgi. Zināmā mērā tas atgādina senās mākslas tradīcijas. Kas tevi vada radīšanās procesā?
Tā varētu būt vēlēšanās novēroto savienot jaunās kombinācijās un paskatīties, kas notiek, kurp tas ved.
Ieva Putniņa. Strauts. (fragments) 2024. 200x 80 cm, audekls, eļļa
Savos darbos tu daudz attēlo dabu, ne tikai šajā izstādē. Šķiet, tu runā par lietu būtību un kārtību kā tādu. Vai tev kā māksliniecei daba ir nozīmīga un palīdzoša vide, caur kuru uz lietām skatīties un runāt, vai varbūt vienkārši tajā gremdēties? Drīzāk terapeitiskā aspektā?
Sižeti gleznās veidojas tieši tāpat kā sūnas mežā. Iesākumā sēdi un vēro, redzi visu kopumu, gaismas, lapas čab, mellenāji vai citi kādi sīki krūmiņi sašūpojas, bet tad ir viens mirklis, laiks pazūd un parādās mazas, klusas epizodes – zaļš tārps “tarzānā” šūpojās starp kokiem, skudras, ieminušas taku, seko cita citai teju nemainīgā ritmā, uzpūš vējš un vaivariņi tā sasmaržojas, ka karsti paliek. Tikmēr ērce nadzīgi lien pa kāju un meklē vietu, kur piesūkties. Tā var turpināt. Visa daba ir nemitīgos notikumos, reizēm pat satraucošos.
Māksla spēj mainīt mūsu pasaules uztveri un bieži caur to varam labāk izprast gan sevi pašu, gan arī citus un apkārt notiekošo. Neskatoties uz to, ka tā ir organiski klātesoša tavā dzīvē, vai esi aizdomājusies arī par savu kā par mākslinieka lomu? Kas ir tas, ko varētu piedzīvot caur taviem darbiem? Un ko māksla sniedz tev?
Vienkārši ir sajūta, ka gleznojot spēju izteikties visprecīzāk. Dažkārt vakarā pēc darba dienas jūtos nekaunīgi apmierināta ar paveikto. Gleznošanas process ļauj man piedzīvot pārsteigumu, jautrību, mieru, vienkārši aizdomāties. Domāju, tas var notikt arī ar skatītāju.
Ieva Putniņa. Pavēnis (fragments). 2024. 180x 120 cm, audekls, eļļa
Paralēli vai, pareizāk sakot, papildus gleznošanai tev ir visai plašs interešu loks – objekti un skulptūras, kino, performance, animācija, darbs skolā, un esi apgleznojusi arī senos mūzikas instrumentus. Vidēji reizi gadā veido personālizstādes, kurām līdztekus notiek arī grupas izstādes. Šāds ritms noteikti prasa arī zināmu iekšējo resursu? Kā tu atjaunojies? Kur tavuprāt māksliniekam ir svarīgi ieguldīt savu enerģiju un laiku?
Ja dara to, kas patīk un aizrauj, tad tie iekšējie resursi patiesībā tikai pieaug. Tas pat nešķiet kā darbs – ja interesē, tad nav grūti izdarīt pat tādas lietas, kurām, šķietami, man nepietiek prasmes.
Vai vari nosaukt kādu mākslinieku, ar kuru tu gribētu sadarboties vai tomēr labprātāk izvēlies strādāt viena?
Ar eļļas krāsām gleznoju labprātāk vienatnē, tas ir mans laiks. Sadarbībai ar citu mākslinieku – vismaz sākumā – svarīgs ir dialogs. 2015. gada septembrī izveidojās mākslinieču apvienība Shady Ladies, kur esmu viena no divām dalībniecēm. Jau daudzu gadu garumā kopā regulāri sastrādājamies – mūsu interešu lokā ir ielu māksla, reps, sports un vesterns. Ir bijušas duo izstādes ar dažiem māksliniekiem – Katrīnu Čemmi, Kasparu Groševu, Haneli Zani Putniņu, Ivaru Grāvleju, un šobrīd ir padomā vēl pāris mākslinieki.
Māksla palīdz tev kļūt par labāku cilvēku?
Nezinu, bet māksla visu ierauj kustībā. Nav miera.
Ieeva Putniņa. 2024
Māksliniece Džordžija O’Kīfa reiz teikusi, ka cilvēku vēlme būt laimīgiem ir muļķīga, jo laime ir īslaicīga, kurpretim tieši interese ir nepārtraukta un vissvarīgākā lieta dzīvē. Kas tevi mudina turpināt gleznot un, iespējams, darīt arī visas pārējās lietas?
Grūti formulējams, bet mēģināšu – gleznojot ir iespējams būt kādā neticamā vietā, kur pat ne punkta vēl nav, un sākt visu notikumu.
***
Izstāde “Kaķacs” skatāma līdz pat 31.oktobrim Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā, Jāņa Pliekšāna ielā 5/7
