Nebaidies, pārmaiņas ir veselīgas
Intervija ar mākslinieku Jāni Mitrēvicu, kura personālizstāde “Re-evolūcija” līdz 21. septembrim skatāma galerijā “Māksla XO”
Mūsu saruna ar Jāni Mitrēvicu par vienkāršām un neizbēgamām lietām, par laukiem, zvaigznēm un glezniecības treniņiem notiek neilgi pēc viņa personālizstādes atklāšanas.
Viņš ir eksperimentētājs, un ne meinstrīms, savā ziņā no standartiem un vispārpieņemtajiem uzstādījumiem neatkarīgs mākslinieks, arī Dd studio dibinātājs un radošais direktors. Pēdējo divdesmit gadu laikā guvis starptautisku ievērību tieši ar sava uzņēmuma darbību – muzeju ekspozīciju arhitektūru Latvijā un ārvalstīs.
“Kopš 80. gadiem pazīstams ar savu individuālo neoekspresionisma stila glezniecību, kas līdzinās brutālisma arhitektūras masu kārtojumiem ar izteiksmīgu apjomu formveidi un raupju virsmas faktūru – vērienīgu un brīvu gleznojumu, triepienu, lējumiem un notecējumiem. Konceptuālu pieeju gan glezniecībā, gan monumentālos vides objektos, un vienlaicīgi asprātīgu ironiju. Jānis Mitrēvics spēlējas un manipulē ar sižetu un tehnikām – zīmējumu, fotogrāfiju, datorgrafiku, sietspiedi un monumentālu eļļas glezniecību. Jaunākajā personālizstādē “Re-evolūcija” Jānis Mitrēvics piedāvā glezniecību, kas ietver gan sociālo kritiku, gan kultūras revīziju, gan paša transformāciju.” Tā viņa jaunākās personālizstādes pieteikumā mākslinieku raksturo galeriste Ilze Žeivate.
Veidojot attēlus ar mākslīgā intelekta/MI rīkiem, svarīgākais ir precīzas un iespējami sīkāk aprakstītas cilvēka dotās instrukcijas jeb prompts – tieši tās ļauj mākslīgajam intelektam izprast kontekstus, stilistiskās iezīmes un svarīgas detaļas. Bieži vien tieši nejaušības vai kļūdas šo instrukciju ievadē var novest pie jaunām un novatoriskām idejām, kas līdzinās arī mākslas un dizaina radīšanas radošajam procesam – kad nejaušības rada jaunas kompozīcijas un pat negaidītus risinājumus. Cik liela loma vai vieta jūsu darbu tapšanā ir neparedzamības faktoram un vai ir vieta kādai nejaušībai?
Principā tiek izdomāts viss. Tas, kas man jāizstāsta par to nejaušību (un es vispār pat nezinu, vai tā ir nejaušība)… jebkurš mākslas darbs sastāv no divām daļām – no tā ko mēs izdomājam un no tā, ko realitātē izdarām. Par to es esmu daudz domājis. Mākslinieks to var pat apzināties vai neapzināties. Cilvēka prāts ir ierobežots, principā to mēs redzam visapkārt. Kāpēc, teiksim, ir tik kardināla viedokļu atšķirība? Katrs mēģina koncentrēties uz kaut kādām savām lietām un pierādīt savu patiesību. Bet ir kaut kas, kas stāv ārpus mums, un ko mēs teju neapzināti izmantojam. Un es domāju, ka jāpieņem ir tas, ka darba tapšanas procesā līdzās mūsu izdomātajam klātesošas ir tās lietas, kas dzīvo ārpus mākslinieka. Kaut kas, ko darām neapzināti, tas tur ir.
Es domāju, ka kaut kas sanāk tad, ja savienojas mākslinieka izdomātais un ārpusē esošais.
Mēdz gadīties, ka ir grūti domu novest līdz galam. Radot šos darbus, jums svarīgākais ir bijis pats process, galvenā ideja vai tomēr galarezultāts?
Faktiski vienu no otra te nevar nodalīt. Process ir svarīgs, bet galarezultātā – galarezultāts.
Stāsts ir par to, ka varbūt vajag ļauties – cilvēks nevar visu izdomāt, cilvēka prāts ir ierobežots.
Ja mēs pieņemtu, ka vizuāli visi redzam vienādi… man ir viena lieta, par kuru visu laiku esmu domājis. Lai arī mums šķiet, ka naktī debesis ir tumšas, pilsētā mēs zvaigznes neredzam. Bet, esot kaut kur laukos, mēs redzam superzvaigznes, un rudenī to daudzums ir neaptverams. Ja mēs skatīsimies teleskopā – vēl vairāk, bet, ja mums būtu kāds superteleskops, kas spētu redzēt vēl tālāk, mēs ieraudzītu, ka debesis ir gaišas. Redzes uztvere ir redzes māns, ko mēs pieņemam, ka tas tā ir. Bet faktiski mēs pieņemam to, ko mēs spējam uztvert, nevis to, kas ir būtībā. Debesis naktī ir gaišas. Ja tagad mēs pieņemam, ka debesis ir gaišas, kāpēc tad to neredzam? Jo tā gaisma no mums atrodas tālu. Kas tad ir miglāji – tās ir planētu grupas, kas rada tos mākoņus. Viss ir par to, kas ir īstenība un kas nav.
Skats no Jāņa Mitrēvica personālizstādes “Re-evolūcija” galerijā “Māksla XO”. Foto: Renārs Derrings
Vai konkrēta ideja un jau iztēlots galarezultāts savā ziņā tomēr neierobežo radošo procesu, padarot to it kā paredzamu un, līdz ar to, nedaudz garlaicīgu? Strādājot pie izstādes, jau sākotnēji tiek pārdomāta tās ideja, koncepts, pie kā pieturoties, metodiski arī izdodas sasniegt finišu.
Nē, nē, tai shēmai ir jābūt, pie tās arī ir jāpieturas. Tas rāmis jau ir labs, tas disciplinē realizēties. Bet svarīgi ir ļauties arī tai improvizācijai un tam, kas nāk no ārpuses. Impulsam, informācijai.
Kādēļ “Re-evolūcija” ir tieši gleznu izstāde, nevis, teiksim, video instalācija vai MI ģenerēti darbi? Ar ko tieši glezniecība jūs vēl spēj aizraut un pārsteigt šodien?
Kā tu zini, man nekad nav bijis svarīgs medijs, šajā gadījumā ir tā. Bildi taisot, esi viens pret vienu, nav jāstrīdas ar kādu par to, kā ir jābūt (taisot muzeja projektus tie darba kolektīvi ir tik lieli, ka tu pats reizēm pazūdi). Te ir tā brīvība, pēc kuras vienmēr esmu alcis. Tā sniedz iespēju īstenot to, ko es domāju.
Taču tas, ka divdesmit gadus neesmu spēlējis gammas, bija jūtams. Galvā esošais uzreiz neparādās rokās.
Ko jums nozīmē krāsa? Gleznošana jums kā process ir kāds īpašs un atbrīvojošs rituāls vai kalpo par gluži praktisku instrumentu idejas realizēšanā?
Krāsu izjūta nozīmē spēju redzēt, un tā ir Dieva dota. Ja zīmēt varam iemācīties visi, tad attiecībā uz gleznošanu – vai nu ir vai nav tā krāsu izjūta.
Krāsa ir glezniecības priekšrocība, tas ir tas ūnikums, nodrukājot to vai citā medijā pārtulkojot, tas pazaudējas. Tā materialitāte. Tai ir baigā nozīme, un citā veidā to īsti panākt nevar.
Man glezniecība noteikti ir instruments. Instruments, lai realizētu, lai paustu savu ideju.
Skats no Jāņa Mitrēvica personālizstādes “Re-evolūcija” galerijā “Māksla XO”. Foto: Renārs Derrings
Esat domātājs vai emocionāls reflektētājs glezniecības procesā? Vai mākslas darbam vispār ir jāizraisa emocijas?
Es domāju, māksla izraisa emocijas, tai ir jāizraisa. Ja to nav, nav tur mākslas.
Manuprāt, šobrīd tehnoloģija, pēc kuras top lietas vai, pareizāk sakot, tas, kā mēs šobrīd dzīvojam, ir projekts – projekta uzrakstīšana un tad projekta atskaite. Un tas, kas man liekas vispār absurdi –, ka faktiski jau vairs vispār nav svarīgi, ko tu taisi. Jo, ja ir labs projekts un laba atskaite, tad viss ir kārtībā.
Vienkārši tie spēles noteikumi ir tādi, ka mēs nevis apbrīnojam, akceptējam, pieņemam kaut kādu mākslu, bet mums ir projekts un atskaite. Jo tas ir skaidrāk. Galu galā, ar mākslu saistītās lietas ne vienmēr padodas formulējamiem. Labs mākslas darbs ir ļoti grūti formulējams, bet ir brīnišķīgi apraksti un brīnišķīgas atskaites, un faktiski brīžiem labāk pat neskatīties, kas aiz visa tā slēpjas.
Vai ir vispār iespējams noteikt, vai mākslas darbs ir labs – proti, kā atšķirt labu un mazāk labu mākslu un vai šai atšķirībai ir būtiska nozīme? Mūsdienās šīs robežas nav stingri iezīmētas un bieži vien tiek spekulēts, ka māksla var būt teju jebkas. Bieži apmeklējot laikmetīgās mākslas izstādes rodas apjukums un jautājums, kā tas viss jāuztver.
Nav mazāk labas un mazāk sliktas mākslas. Vai nu tā ir vai nav māksla. Taču definēt mākslu nav vienkārši, jo par tādu mēs varam pieņemt visu, ko abpusēji atzīstam par tādu esam. Labas mākslas ir ļoti maz. Un tā bijis vienmēr. Otra lieta – ne jau viss, kas arī saglabājies mākslas vēstures atmiņā, ir labākais. Tā ir absolūta nejaušība.
Bet laba māksla ir vērtība, par to tad arī pārāk nestrīdas, to uztver un akceptē diezgan ātri, un tā nav arī jāaizstāv. Pirmkārt, māksla nevar rasties no zila gaisa – lai mākslinieks varētu dzīvot un lai viņš varētu radīt, viņam ir jābūt attiecīgiem apstākļiem. Un ir absurdi kādu turēt badā ar mērķi, lai rastos laba māksla. Muļķības – labu mākslu var radīt tikai tad, ja ir pienācīgi apstākļi. Tā nav nekāda mistika.
Zini, vēl ir jūklis ar to, ka vizuālā māksla ir uzņēmusies visu mākslu advokāta lomu. Mūsdienās to ir ļoti grūti nošķirt. Kāds ir radījis skaņas instalāciju, taču tā tiek definēta kā māksla un, nezin kāpēc, likta mākslas, nevis mūzikas muzejā. Tāpēc varbūt ir tāds apjukums ap to laikmetīgo mākslu. Bet es šobrīd runāju par vizuālo mākslu – par vizuālās mākslas izteiksmes līdzekļiem. Tas nenozīmē, ka starp tiem nav skaņa vai vēl kas cits, tomēr pamats ir vizualitāte.
Bet definēšanas un projektu rakstīšanas procesā tas nav svarīgi. Ja jau esi uzrakstījis, tu esi pārnesis to citā medijā, savā galvā uztaisījis brīnišķīgu konceptu. Un tad ieraugi tukšu telpu, kurā esi iztēlojies vai neiztēlojies to iedomāto konceptu, un tā jau ir tava līdzdarbošanās tajā visā. Bet mēs te tagad jau par daudz iebraucam teorijā.
Skats no Jāņa Mitrēvica personālizstādes “Re-evolūcija” galerijā “Māksla XO”. Foto: Renārs Derrings
Darbi šai izstādei tapuši divus gadus, pēc diezgan liela pārtraukuma un laikā, kad globālas izmaiņas ir skārušas visu pasauli un ikvienu personīgi. Ko jaunu jums ir sanācis atklāt par sevi un, iespējams, par mākslu šai laikā? Vai ir kaut kas principiāli mainījies?
Laika gaitā tu visu laiku mainies. Un tas arī ir tas, kas ir vajadzīgs, nevis iekapsulējoties dzīvot kādā savā periodā. Neizbēgami. Tieši tāpat attiecībā uz mākslu. Tu mainies, vide mainās, un tāpat līdzi mainās tas, ko dari.
Izstādē redzamās gleznas, neskatoties uz to ekspresīvo un aktīvo dabu, raksturo zināms vieglums un veiklība – kurš ir tad brīdis, kad zināt, ka darbs ir pabeigts, gatavs? Un vai tam vispār ir svarīga šī te nobeigtības sajūta? Gleznotāji bieži vien izmanto tādu terminu kā “samocīts”, ar to domājot, ka gleznots jau ir ticis “par daudz”.
Kā jau jebkuram darbam – ja esi iesācis, ir jāpabeidz. Domāju, strādājot jebkādā materiālā, vajag ļauties improvizācijai, svarīgi nenovirzīties no savas domas, bet ir jābūt atvērtam pret to, kas notiek. Tev ir mērķis, uz kuru tu ej, un tad, kad esi to sasniedzis, tad viss ir kārtībā.
Vai darbu tapšanas tehniskais process ir laikietilpīgs?
Biju domājis, ka tas notiks ātrāk. Mana nevingrināšanās ik dienu varbūt palēninājusi procesu. Bet, galu galā, tam nav tik liela nozīme, tas rezultāts jau ir sasniegts.
Skats no Jāņa Mitrēvica personālizstādes “Re-evolūcija” galerijā “Māksla XO”. Foto: Renārs Derrings
Jūsu darbus raksturo plašs dažādu mediju arsenāls, autortehnikas un neparasti risinājumi. Kurš līdz šim ir bijis aizraujošākais medijs, ar kuru esat strādājis? Kā iespējams noturēt uzmanību, ja interešu loks ir tik plašs?
Tas, kas man ir pieejams un tajā brīdī aktuāls, ar to arī strādāju. Labi, esmu ziņkārīgs, man interesē daudz kas, bet nav iespējams iemācīties visu un nav jau arī vajadzīgs. Bet, ja māki, tas ir labi. Ja mēs runājam par mākslas izglītību, piemēram, baigi svarīgi tomēr ir mācīties tās gammas! Jo tas var noderēt. Tikpat labi var nenoderēt, bet tās ir tādas palīdzošas lietas, lai neiekapsulētos, lai varētu brīvi domāt, lai tā tehniskā puse netraucē.
Sevi jādisciplinē, citādāk tu izšķīsti šajā pasaulē.
Smadzeņu attīstībai un neiroplastikai nāk par labu iemācīties kaut ko jaunu. Kādu jaunu prasmi, piemēram, valodu vai kādu mūzikas instrumentu.
Tas ir pavisam labi. Mūzika jau vispār ir kā terapija, un arī māksla tāda ir. Jo ir nepieciešams ķermeni darbināt arī fiziski, jākustina tā mazā motorika, jo tā ir saistīta ar galvas darbību.
Saka, ka māksliniekiem piemīt kāda īpaša izjūta par pasaulē notiekošo, savveida papildus maņa, kas ļauj iet nedaudz pa priekšu savam laikam. Kur jūs rodat idejas saviem darbiem?
Nu nezinu, tās atnāk. Par mākslinieku runājot… kā jau sākumā teicu – ir apzinātā pasaule un zemapziņa, neapzinātā pasaule jeb saistība ar kosmosu vai Dievu, vienalga, kā mēs to saucam… Māksla ir spējas sajust, atklāt treniņš. Ja šīs spējas ir uztrenētas, tu spēj reaģēt ātrāk un precīzāk.
Skats no Jāņa Mitrēvica personālizstādes “Re-evolūcija” galerijā “Māksla XO”. Foto: Renārs Derrings
Ko māksla nozīmē jums pašam? Vai esiet sev atbildējis uz jautājumu – kādēļ tieši māksla un vai tā ir vajadzīga? Vai tā padara pasauli labāku?
Plašs jautājums, jo mēs atgriežamies pie tā, kas ir māksla.
Dzīve kā kopums ir māksla, nodzīvot dzīvi jau ir māksla. Bet māksla kā tāda? Manuprāt, laba māksla ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Protams, mēs varam iztikt bez mākslas un bez mākslas muzejiem. Vizuālās mākslas tēls kādā brīdī ticis deformēts, un tas vēl īsti nav atkopies. Ja salīdzinām, piemēram, vecos muzejus ar šodienas muzeju infrastruktūru, parādās teorētiskās domas nespēja definēt un pozicionēt jomas statusu. Man, kā domājošam cilvēkam, tas šķiet pilnīgi skaidrs – mākslai nav nekādas saistības ar patēriņkultūru. Ne par velti zinātnieki mēdz apgalvot, ka viņi ne ar ko neatšķiras no mākslinieka. Vienojošais ir radošums; zinātnes domāšanas process faktiski tieši tāds pats radošais process kā mākslas radīšana.
Kādam, jūsuprāt, būtu jābūt laikmetīgās mākslas muzejam? Vai mums ir cerība sagaidīt tā uzbūvēšanu Latvijā?
Jebkādam! Celt jaunu vai iekārtot vecā mājā, tas nav svarīgi. Vajag vienkārši virzīties uz mērķi, nevis tikai runāt par to, vajag reāli darboties. Valstiskā līmenī jādomā ilgtermiņā. Mēs būvējam cietumus atbilstoši visiem normatīviem, bet ir jāizšķiras, ko celt pirmo. Pretējā gadījumā var sanākt, ka tos cietumus vajadzēs arvien vairāk attīstīt.
Dizaina projekts būtībā arī ir pielīdzināms mākslas darbam. Ņemot vērā, cik daudzus esat realizējis, rodas jautājums, vai neizjūt vajadzību pēc “restarta”.
Gribētos nedaudz precizēt. Dd studio nav dizains projekts, tas ir radošs projekts, jo es neredzu atšķirību starp mākslas ekspozīcijas realizāciju un DD veidotajām izstādēm un ekspozīcijām. Vismaz mūsu darbības kontekstā, kur svarīgs bija domāšanas process, konceptuālie uzstādījumi un komandā klātesoši bijuši dizaineri, mākslinieki, filozofi, tekstu speciālisti… Šobrīd gan tas ir drusku citādāk, – kļuvis par nosacītu ražošanu. Un man tas ir neinteresanti.
Vai restarts? Nē, es jau nemitīgi esmu mēģinājis kaut ko mainīt. Manā CV atrodamas daudzas un dažādas lietas. Pārāk ilgi ar kaut ko vienu nodarbojoties sāc griezties uz riņķi.
Un tad jābrauc uz laukiem?
Jā, lauki ir ideāla vieta. Tur atgūsti saikni ar dabu, un tas ir tas, kas uzlādē, kas parāda lielās patiesības un vietu, kur tu eksistē. Man šķiet, ja izaudz bez sasaistes ar vidi un dabu, orientieri tev pazūd vispār.
Vai interesants jums vienmēr ir tas, kas pašam līdz galam vēl īsti nav saprotams?
Jā, tas jau ir par to. Tas, ko zini, vairs nav interesants. Tieši tā. Taču kādam citam varbūt ir interesanti, viņš neko negrib mainīt.
