Pilsēta ienāk dabā
Saruna ar Gundegu Laiviņu
Gundega Laiviņa ir bijusī Latvijas Jaunā teātra institūta direktore, ilggadēja starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” mākslinieciskā direktore. Gundega ir bijusi Latvijas nacionālās ekspozīcijas kuratore Prāgas Scenogrāfijas kvadriennālē, kā arī strādājusi Rīgas – Eiropas Kultūras galvaspilsētas mākslinieciskajā padomē. Viņas projektus varētu raksturot kā starpdisciplinārus meklējumus, nereti balstītus kopienas un sadarbības mākslā, kas iestiepjas līdz šim neatklātās vai marginalizētās teritorijās. Patlaban Gundega strādā kā konsultante Liepājas kultūras galvaspilsētas komandā, pētot kultūras iespējas Karostā, kā arī kā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra festivāla “Survival Kit 15” publiskās programmas kuratore, atgādinot par katra tiesībām mainīt pilsētu un šīs mijiedarbes iespaidā mainīties pašiem. “Survival Kit 15” publiskā programma šogad aicina ieraudzīt pilsētu nevis kā nofiksētu un pabeigtu vidi, kurā pārvietojamies, bet drīzāk – porainu un allaž mainīgu telpu, kurā kaut kas kļūst iespējams.
Starp kurām pilsētām šobrīd dzīvo? Kādas attiecības patlaban tev izveidojušās ar pilsētām?
Es drīzāk teiktu, ka dzīvoju starp pilsētu un laukiem, nevis divām pilsētām. Un tas arī mani interesē – kā šīs abas vides mani ietekmē un kāpēc man abas vajag. Kurā brīdī vajag vienu, kurā otru? Un kādas ir šo teritoriju savstarpējās attiecības? Mums bieži šķiet, ka tās ir nošķirtas vides, tā tas vēsturiski ir veidojies, bet patiesībā mijiedarbe ir ļoti cieša un daudzveidīga. Dzīvoju Bruklinā, bet daudz esmu arī laukos. Līdzīgi kā Rīgā – gandrīz visiem kaut kur lauki, arī man ir paveicies, ka man ir lauki tur – Amerikā. Tagad, dzīvojot Ņujorkā, man visa Latvija šķiet kā vieni lieli lauki, bet tas nav domāts negatīvā izteiksmē – kā province vai tamlīdzīgi. Dzīvojot Rīgā, man tā nešķita, bet patiesībā šeit arī pilsētvidē diezgan daudz vietas dota dabas teritorijām nevis cilvēka veidotai videi. Tas droši vien ir ekonomiskās situācijas, nevis domāšanas rezultāts, bet lai nu tā būtu.
Kādas iespējas saredzi, lai tas būtu domāšanas, nevis ekonomiskās situācijas piespiedu kārtā radies virziens?
Varbūt tādās vietās kā Latvija ir īstais laiks mainīt domāšanas paradigmu tieši tāpēc, ka mums nav tādu investīciju, pilsētās neieplūst tik liela nauda, nevaram vidi tik ātri sakārtot un inženierēt. Es gribētu atgriezties pie teiciena, ko bieži lietojam – ka daba ienāk pilsētā. Patiesībā jau ir otrādi – pilsēta ienāk dabā, jo pilsētas vēsturiski ir veidojušās bioloģiski daudzveidīgākajās teritorijās, kur nereti ir pieeja ūdenim, dažādiem dabas resursiem. Nereti tieši tāpēc pilsētvide joprojām ir bioloģiski daudzveidīgāka nekā lauksaimniecības zemes, kur dominē monokultūras un ķimikālijas, kuras konvencionālie zemnieki lieto. Līdz ar to tēze, ka daba ienāk pilsētā ir aplama, jo patiesībā daba tur vienmēr ir bijusi. Pilsētām izplešoties, notiek ļoti interesants process – dažu sugu izzušana vai atkāpšanās, citu sugu adaptēšanās, piemērošanās dzīvei pilsētā. Tagad Londonā ieraudzīt lapsu vairs nav nekāds pārsteigums.
Tēze, ka daba ienāk pilsētā ir aplama, jo patiesībā daba tur vienmēr ir bijusi.
Jā, ir īstais brīdis mainīt domāšanu un savā ziņā tas jau notiek. Man šķiet, mums palīdzēs pati daba. Klimata pārmaiņas un to nestās izmaiņas gan temperatūrā, gan laikapstākļos arī palīdzēs mainīt šo domāšanu. Latvijā to nejūtam, bet, esot Ņujorkā, ir iespējams ļoti skaudri to sajust visprimitīvākajā līmenī – kāda ir koka loma, kad ārā ir plus četrdesmit grādi, un kā ir iet pa pilsētu, kad tev deg kājas, jo visur ir uzkarsis betons un asfalts, un nav nekāda veida dabiskās dzesēšanas. Vairs nevari paiet pa ielu bez īpašiem apaviem. Nerunājot par suņiem, kaķiem. Ir laiks. Īpaši tādā situācijā kā Latvijā, Rīgā, kur ir tik daudz bioloģiski daudzveidīgu, interesantu dabisko teritoriju pilsētā – ieraudzīt to kā vērtību. Ne tikai kā resursu, kas var noderēt un būt izdevīgs cilvēkam, bet vērtību pašu par sevi. Sadzīvot cieņpilni.
Latvijā to nejūtam, bet, esot Ņujorkā, ir iespējams ļoti skaudri to sajust visprimitīvākajā līmenī – kāda ir koka loma, kad ārā ir plus četrdesmit grādi, un kā ir iet pa pilsētu, kad tev deg kājas, jo visur ir uzkarsis betons un asfalts, un nav nekāda veida dabiskās dzesēšanas. Vairs nevari paiet pa ielu bez īpašiem apaviem.
Diemžēl lielākoties līdzvērtīgas attiecības sākam apjaust tikai, esot pie kritiskās robežas…
Bet tā tiešām ir kultūras lieta mūsu sabiedrībā. Rietumu civilizācijā nošķirtība no dabas un cilvēka pārākuma kultivēšana ir notikusi gadu desmitiem un simtiem. Un rezultāts ir tāds, ka mēs neredzam vairs ne dzīvnieku, ne augu sugas kā līdzvērtīgas.
Pastāsti, lūdzu, par “Survival Kit 15” publiskās programmas otro epizodi – holandiešu urbānista, kuratora un aktīvista Renē Bora lekciju*. Domājot par viņa gludās pilsētas konceptu, kurā viņš kritizē vienādotās Rietumu metropoles un piedāvā pilsētās saskatīt porainību, prātā, nāk, protams, Asjas Lācis un Valtera Benjamina porainās pilsētas ideja – par vietu, kurā sagaidīt jebko. Vai postpadomju pilsētu raksturs nav pārāk sarežģīts, lai varētu “nogludināt” šīs vietas? Kā viņa idejas ir pielāgojamas vietējam kontekstam?
Domāju, viņa tēma ir pielāgojama jebkurai pilsētai. Viņš nerunā par lokālu tendenci. Viņš runā par globālu tendenci nogludināt, piegludināt, padarīt perfektus, kontrolējamus pilsētas centrus, priekšroku dodot globālā kapitāla kustībai un vajadzībām. Līdz ar to mēs šo tendenci redzam it visur, tas nav nekas jauns. It īpaši jau Rietumu dzīves telpā pilsētu centri principā ir vienādi – Eiropas lielajās pilsētās ir gājēju ielas, klāsteri vai bloki turīgākajiem, savukārt mazāk turīgiem ir cita tipa kafejnīcas un ielas, bet visur musturs, virziens ir ļoti līdzīgs. Protams, Rīgas gadījumā Vecrīga ne tuvu nav cietusi no šī globālā kapitāla ietekmes tādā mērā kā Prāga vai citas pilsētas. Manuprāt, Vecrīga visu laiku balansē uz naža asmens. Un atkal ir jautājums – vai kāds šo vietu mēģina paglābt no identitātes zaudēšanas vai tieši otrādi – sēž un raud par to, ka nav investīciju, kur ir mūsu Starbucks un tamlīdzīgi. Lieki piebilst, ka Vecrīga šobrīd jau ir zaudējusi savus iedzīvotājus, un nav zināms, vai viņi atgriezīsies un kādiem jābūt nosacījumiem, lai viņi atgrieztos. Par to visu Renē runāja. Viņu interesē braukt uz vietām, kurās nav bijis, un redzēt to dinamiku. Tieši tāpēc lekcija notika Vecrīgā, kas šajā ziņā ir tipisks piemērs. Daži Vecrīgas rajoni ir padarīti par šo gludo, nogludināto, perfekto pilsētu, savukārt citi vēl ir saglabājuši savu vietas garu, identitāti, kaut gan mēs faktiski varam runāt tikai par arhitektūru, pilsoniskā aktivitāte tur vairs nenotiek, Vecrīga ir tukša. Bet varbūt tur ir izlīdušas kādas sēklas vai mīt kādas dzīvnieku kopienas, kas tur jūtas ļoti labi tieši tāpēc, ka tur ir tukšums – šobrīd neatrodas cilvēks ar savu darbību. Manuprāt, Renē tēmas un izpētes piemērojamība, vismaz Rietumu dzīves telpai, ir ļoti acīmredzama. Viņš arī vadīja darbnīcu studentiem un citiem interesentiem, kas ir profesionāli saistīti ar pilsētu plānošanu. Tajā padziļināti tika skatīta Vecrīga kā piemērs, lai saprastu, kādi tad tie procesi tur ir. Bet atkal jau – teorētiski var izrunāt visu ko… Ņujorkā tas ir ārkārtīgi uzskatāmi – kad nāk iekšā investīcijas, tad ēkas tiek pārdotas, ielas sakārotas un mēs redzam, kā tas maina pilsētu. Cik ļoti tas nosaka pilsētas garu un raksturu, to, kam tur ir vieta un kam vairs nav.
Kā tu redzi kultūras lomu pretestībā šai gludajai pilsētai?
Vispirms ir jāmēģina atgūt iedzīvotājus. Atdot vietai atpakaļ cilvēkus, kas tur dzīvo un uzturas ikdienā. Protams, cilvēki dzīvot tur, kur kaut kas notiek, un kultūra ir viena no lietām, kas šādu kustību iegriež. Ja pilsēta kļūst par vietu, ko patērē tikai tūristi, un cilvēki pārsvarā strādā apkalpojošā sektorā un faktiski tikai iziet cauri, tā nav viņu vieta, viņi to neveido kā savu. Tiklīdz cilvēks sāk tur darboties, īstenot gan savas, gan ar vietu saistītas aktivitātes, tā kļūst dzīva. Kaut kas kļūst iespējams, sāk mainīties. Šobrīd “Nodibinājuma Liepāja 2027” uzdevumā strādāju Karostā. Arī esot tur, man nepārtraukti rodas jautājums, kāpēc visam ir jākoncentrējas centrā, kāpēc jaunu bibliotēku nevarētu celt Karostā? Pat ja tas ir eksperiments. Vērot, skatīties, ko tas mainīs šajā vidē, kas vēl no tā var izaugt, kad šī viena sēkla iedēstīta.
Ja pilsēta kļūst par vietu, ko patērē tikai tūristi, un cilvēki pārsvarā strādā apkalpojošā sektorā un faktiski tikai iziet cauri, tā nav viņu vieta, viņi to neveido kā savu. Tiklīdz cilvēks sāk tur darboties, īstenot gan savas, gan ar vietu saistītas aktivitātes, tā kļūst dzīva.
Šķiet, Karostu sāk pamazām pamanīt, parādās pārmaiņas.
Karosta ģentrificējas, un tas nes līdzi šīs izmaiņas. Tur ir ļoti daudz tukšu ēku, kuras nopērk cilvēki, kas nav karostieši. Manuprāt, tas notiek ļoti lēni, strauju ģentrifikāciju neredzu, bet nevaru arī droši izteikties, jo esmu tur pavadījusi tikai nepilnu mēnesi. Man bija iespēja tur būt arī 2000. gadu sākumā, kad Karostā vēl bija K@2, kur strādāja Kalle un Kristīne Briede… Var redzēt, ka kopiena, kas tur uzturas, tajā skaitā, militāristu pēcteči, un viņi ir Karostas iedzīvotāji, tiek spiesta ārā uz vēl tālākiem rajoniem. Piemēram, “Atmodas dārzs” ir viens no ģentrifikācijas piemēriem. Vai tas satiekas ar vietējiem Karostas iedzīvotājiem jeb vietējo Karostas kopienu? Vai tieši otrādi – izraisa vilkmi, kas velk iekšā cilvēkus no citurienes, kas pats par sevi nav nekas slikts, bet – kur paliek šī nauda un ekonomiskā aktivitāte un kā tieši tas ietekmē karostnieku kopienas dzīvi un ikdienu? Es domāju, ka ļoti minimāli, lai neteiktu nemaz, bet atkal jau – neesmu tur pietiekami ilgi, lai spriestu.
Domājot par attiecībām ar kopienu – kas, tavuprāt, ir nepieciešams, lai attiecības būtu līdzvērtīgas?
Lauras Stašānes un Janas Jacukas izlolotais “Lietisko pierādījumu muzejs” šajā ziņā ir viens no ļoti pozitīviem piemēriem, bet tas prasa milzīgu pacietību un ļoti daudz laika. Un tas ir atkarīgs no tā, par kādu kopienu mēs domājam. Runājot par kopienu mākslu, mums ir tendence domāt par marginalizētām kopienām vai kopienām, kas kādā ziņā ir sliktā sociālekonomiskā situācijā. Bet ir, piemēram, arī brīnišķīgā “Rimini Protokoll” izrāde par vēstnieku dzīvesbiedriem, kurā viņi ir galvenie varoņi, protagonisti. Tas ir ārkārtīgi interesanti, ka viņi hierarhiski var atrasties arī daudz augstākā pozīcijā nekā mākslinieks. Bet vairumā gadījumu, protams, ir otrādi. Un 90 procentos gadījumu pašās kopienās šī ideja visdažādāko iemeslu dēļ nepiedzimst, tātad kādam no ārpuses tā ir jāieskaņo. Jārēķinās – lai tam tiešām būtu jēga un nospiedums, lai tas iegrieztu lielāku ideju vai darbību virpuli, tas prasa ļoti daudz laika, pamatīgu iedziļināšanos un kādā brīdī spēju pašam atkāpties otrā plānā un atteikties no savām ambīcijām. Varbūt pat atteikties no projekta, saprotot, ka patiesībā manis iedomātais virziens galīgi nav tas, kas šiem cilvēkiem ir interesanti vai jēgpilni. Nenoliedzami, visas šīs prakses maina mūsu attiecības ne tikai ar fenomeniem, cilvēkiem vai kopienām, bet arī ar vietu. Mēs vietu ieraugām citādāk. Tas jau vien ir daudz, ka, pateicoties šīm mākslas praksēm, mēs apzināmies, ka to vietu lietojam un veidojam kopā ar ļoti dažādiem cilvēkiem. Tāpēc es mēdzu teikt, ka pilsēta, manuprāt, ir vienīgā vieta, kur reāli tiek praktizēta demokrātija. Mums, visai šai masai, ir jāvienojas, kā mēs esam kopā, kā navigējam un sadzīvojam, kā to parku sadalām – neviens mums nav iedalījis teritorijas: šeit būs hipsteri, šeit melnie, te būs baltie, te musulmaņi. Atkal jau Ņujorkā tas ir daudz izteiktāk, jo tur dzīvot tik dažādi cilvēki, kas pārstāv dažādas kopienas un intereses. Mums ne vienmēr, bet pārsvarā tomēr izdodas, nereti bez vārdiem, lietojot pilnīgi citus paņēmienus, arī iekarojot un atkarojot telpu, nepārtraukti migrējot, visiem sadzīvot. Pašorganizācija ir interesants, nenovērtēts fenomens, kam savā ziņā arī veltīta “Survival Kit” publiskā programma. Mums visiem ir tiesības uz vietu un tiesības ne tikai saņemt pakalpojumu, bet piedalīties vietas veidošanā.
Pašorganizācija ir interesants, nenovērtēts fenomens, kam savā ziņā arī veltīta “Survival Kit” publiskā programma. Mums visiem ir tiesības uz vietu un tiesības ne tikai saņemt pakalpojumu, bet piedalīties vietas veidošanā.
Pašorganizācija ir iespējama tur, kur ir brīvība. Apziņu par brīvāku telpu var dot arī šo zaļo teritoriju klātbūtne.
Brīvāki esam arī tajās vietas, kur kontrole nav tik izteikta. Ar kontroli es saprotu gan novērošanas kameras, gan visus pārējos elementus. Acis tiešā un pārnestā nozīmē, kas pilsētā mūs nepārtraukti vēro un savā ziņā kontrolē telpu un vidi. Jā, brīvība pilnīgi noteikti. Bet arī apzināšanās, ka mēs drīkstam, ka mums ir tiesības. Ne tikai apsēsties tur, kur ir ieskrūvēts soliņš, bet atnākt ar savu krēslu vai izveidot mikro kopienu temporāli, uz mirkli jebkurā vietā. Tas, ko mēs darījām Rīgā “Homo Novus” laikā, manī noteikti veidoja interesi par pilsētu, bet pagrieziena punkts bija pieredzētais Austrālijas Ziemeļrietumos, ko plaši apdzīvo Austrālijas aborigēnu kopienas. Vienā no šīm pilsētiņām ir Rietumu uzliktā ielu struktūra un mājas, saplānota pilsēta uz papīra, kas bieži vien ir kvadrātos, īpaši tādās kolonizētās vietās kā Austrālija, kur cilvēki ir ieradušies un uz terra incognita, kā paši šo vietu sauc, uzlikuši pilsētu. Un tad ir aborigēnu ļaudis, kas sēž uz zemes aplī šķietami pilnīgi neloģiski, jo daļa sēž krustojumā uz ielas, daļa uz ietves. Bet viņi zem šī noasfaltētā plāna joprojām lasa savu karti un ir kopā ar šo vietu pēc pilnīgi citiem principiem. Es neko tādu nebiju redzējusi. Skaidrs, ka mēs visi izmīsim taisnāko taciņu zālājā, un šī taciņas izmīšana kaut kādā ziņā atbilst mūsu izpratnei par to, kas ir vieta un kā mēs to lietojam. Mums vajag pēc iespējas ātrāk nokļūt no punkta A uz punktu B, pat ja pilsētplānotāji to ir izdomājuši citādāk. Bet tur novēroju pilnīgi citu izpratni par to, kā ir būt vietā, kā būt ar to kopā. Vietu var lasīt tik dažādi. Un tas, kā vietu lasa tajā brīdī dominējošais spēks vai tas, kas ir pie varas, nenozīmē, ka visi var un grib vietu lasīt tāpat. Un atkal jau es runāju tikai par cilvēkiem, bet, ja sāksim runāt par putnu un kukaiņu pārvietošanās trajektorijām un kādus šķēršļus mēs viņiem pilsētā liekam, tas jau būs cits, garš stāsts. Vai ūdens…
Un tieši parkos nereti varam justies brīvāk un nejūtamies kā uz skatuves.
Tas ir saprotams – tāpēc, ka parks ir vieta, kur var darīt kaut ko vairāk, ne tikai pārvietoties un iepirkties. Ja mums ir nolikta iela kā ass un gar malām veikali... Ko tur citu? Ja aizej uz parku vai kādu laukumu, vari mazliet pats organizēt telpu. Iedomājies, ja būtu viena diena, kad Brīvības laukumā varētu ierasties ar saviem soliem... Darīt, ko gribas. Kā remonta laikā uz Zemitāna tilta bija pikniki… Karostā starp daudzdzīvokļu mājām ir patiešām daudz telpas – milzīgs zālājs vai izdegusi pļava, vai pa pusei noasfaltēts laukums. Cilvēki tur varētu kaut ko darīt, bet nedara. Un šajā gadījumā, man šķiet, ka pilsētai ir jādod cilvēkiem minimāli impulsi. Nevis perfekti sakārtojot, bet tikai minimāli, piemēram, neordināras sēdvietas, kas signalizētu – patiesībā esam gaidīti arī ārtelpā un varam šeit uzturēties. Es uztaisīju foto sēriju par to, kā spēlējas Karostas bērni – viņi vienmēr, arī neiespējamā situācijā, atradīs veidu kā spēlēties. Iespējams, tādā ziņā šādas vietas mums parāda cilvēku potenciālu daudz labāk, jo viņi ir spiesti izdomāt paši. Man sanāca būt tiešām kolosālajā skeitparkā Piejūras parkā, kur nosēdēju pusstundu, skatoties, kā viņi brauc. Tas bija tik iespaidīgi! Un tajā pašā dienā biju Karostā, pie veikala “Top”, pilnīgi tukšā stāvlaukumā, kur stāvvietā saliktas gumijas barjeras, un puisītis lēkāja pa tām ar savu ritenīti. Viņš bija izveidojis pats savu skeitparku. Tas bija ārkārtīgi aizkustinoši un mazliet skumji, bet viņš atrada savu veidu, kā spēlēties. Un tas, savukārt, ir iedvesmojoši.
Man šķiet, ka bērni vispār bieži ir pirmie, kas parāda, ja pilsētā kaut kas nav kārtībā vai kaut ko vajag.
Jā. Un atkal, vai tas, ko vajag, ir standartizētie spēļu laukumi vai tomēr kaut kas drusku cits...
Patlaban tu tieši ar to nodarbojies Karostā – pēti un izstrādā ieteikumus Liepājai kā kultūras galvaspilsētai, kā pilsētai mācīties iedēstīt to aktivitātes sēklu nevis nākt ar gatavu piedāvājumu, kas būtībā ir pasīvs un varbūt tikai vēl vairāk attālina šīs kopienas vienu no otras.
Tā ir pilsētas atbildība un spēja domāt ārpus rāmjiem, kā aktivitāti veicināt. Ka nevis reizi mēnesī ir kultūras pasākums, bet ir atbilstoša ikdienas vide. Ka vide tiek veidota, dizainēta un interpretēta tā, lai aktivitāti veicinātu pat neapzinoties. Nevis es aizgāju uz radošo darbnīcu un būšu aktīvs, jo esmu darbnīcā un man jābūt aktīvam. Bet publiskā ārtelpa tevi neuzkrītoši, neapzināti aicina būt aktīvam vai aicina sarunāties ar kaimiņu. Ir ļoti daudz interesantu pētījumu un eksperimentu, pilsētplānotāji un dizaineri ar to strādā. Mums jau arī ir brīnišķīgais Sporta pils dārzu piemērs – tā tiešām ir lieliska iniciatīva, bet tādu varētu būt daudz vairāk. Un šīm iniciatīvām nevajadzētu būt tikai NVO līmenī. Manuprāt, pilsētas vadībai būtu jādomā daudz, daudz radošāk šajā sektorā, nevis vienkārši jāveic lētākais iepirkums standartizētiem bērnu laukumiņiem, kas visur ir vienādi.
Tā ir pilsētas atbildība un spēja domāt ārpus rāmjiem, kā aktivitāti veicināt. Ka nevis reizi mēnesī ir kultūras pasākums, bet ir atbilstoša ikdienas vide.
* 21. septembrī notika “Survival Kit 15” publiskās programmas otrā epizode “Vieta”, kas piedāvāja holandiešu pētnieka, kuratora un aktīvista Renē Bora (René Boer) priekšlasījumu, iepazīstinot ar idejām no viņa grāmatas “Gludā pilsēta” (Smooth City: Against Urban Perfection, Towards Collective Alternatives, 2023).
Titulbilde: Gundega Laiviņa. Foto: Andrks Strokins
