Pieskāriena telpa
Saruna ar mākslinieci Dārtu Sideri
Dārta Sidere šobrīd uzturas rezidencē “Studija” Kuldīgā, – mākslas telpā, kas pavisam nesen tika atklāta Kaļķu ielas kvartālā un kuru vadu es, Maija Rudovska. Dārta dzīvo un strādā Parīzē jau 12 gadus. Tur ieguvusi mākslas izglītību Beaux-Arts de Paris un arī attīstījusi savu radošās izaugsmes ceļu, galvenokārt strādājot tēlniecībā. Taču pēdējā laikā Dārtai ir vēlme atkal veidot saikni ar Latviju. “Studijas” rezidenču programmā māksliniece strādā visu oktobra mēnesi, vācot un darbojoties gan ar vietējiem materiāliem, piemēram, pie Ventas atrasto dolomītu un alģēm, gan sadarbojas gan ar lokālajām organizācijām. Jau novadīta akmens kalšanas darbnīca Mākslas skolas audzēkņiem un sestdien, 26. oktobrī Dārta kopā ar restorāna KOPA taste šefpavāru Žani Raivo Behmani piedāvās mākslas un kulinārijas satikšanās vakaru “Studijas” telpās.
Pirmais jautājums tāds vispārīgs – ko tu šobrīd dari savā mākslas praksē? Kur atrodies?
Šobrīd es vairāk fokusējos uz tā saucamo darbu studijā – vācu materiālus, lai radītu skulptūras. Tie var būt dažādi materiāli, kas tiek savienoti. Esmu posmā, kad cenšos veidot darbus.
Vai ir kādas tev šobrīd īpaši aktuālas tēmas, kas atspoguļojas Tavos darbos?
Tēma, kas man ir aktuāla jau kopš studiju laikiem ir “taustāmā vieta” – to es redzu kā telpu, kurā skulptūras tiek sajustas kā klātesošas.
Tavos darbos svarīgs ir taktilais un haptiskais uztveres moments. Es gribētu vairāk uzzināt, no kurienes tev interese tieši par šiem aspektiem? Varbūt vari atcerēties, kā tā radusies?
Studiju laikā es vairāk veidoju video darbus un tajos izmantoju ķermeni ar domu, ka tas top par materiālu, zaudējot identitāti. Tas kļūst par virsmu, kas zaudē savu jutīgumu. Man bija interese par ādu un vēlme aplūkot to kā robežu starp ārpasauli un iekšpasauli. Mācību laikā biju Milānā apmaiņas programmā Accademia di Belle Arti di Brera, kur atklāju akmens kalšanu un Arte povera pārstāvi Džuzepi Penoni (Giuseppe Penone). Viņš arī salīdzina akmeni ar ādu. Tajā brīdī man pavērās citas idejas un cits redzējums uz mākslu un to, ko es daru. Kopš tā laika cenšos strādāt ar ideju, ka mēs akmeni sajūtam nevis taktili, bet ar redzi. Man interesants ir aicinājums pieskarties.
Interesanti, ka sākumā darbojies ar video, bet tagad tā ir tēlniecība – divi savstarpēji it kā nesaistīti mediji.
Iespējams, ka interese par video sākotnēji bija vairāk saistīta ar vēršanos iekšējā pasaulē. Tagad fokuss ir pārvirzījies uz ārējo pasauli – kā es to varu attēlot, izfiltrējot caur sevi, un tur pievienojas mana interese par ainavu. To, kas ir starp urbāno un dabisko ainavu.
Vai tevi interesē pretstatīt šīs divas kategorijas? Vai arī tieši pretēji – skatīt tās kā tādas, kas savijas un mijiedarbojas?
Laikam to mijiedarbība. Dzīvojot Parīzē, kur ritms ir pilnīgi cits, bieži piemeklē atmiņas par lauku un dabas klātbūtni. Tur laikam ir tā mijiedarbe – kad urbānā, ikdienas ainava savijas ar šiem atmiņas un iztēles momentiem. Laika sajūta arī ir cita.
Tu aizdevies studēt uz Franciju 21 gada vecumā, un kopš tā laika dzīvo un strādā Parīzē. Kā tur esošā vide ir ietekmējusi tavu māksliniecisko darbību un karjeru?
Tad, kad man cilvēki jautā, vai man patīk dzīvot Parīzē, saku, ka esmu pieradusi. Vai man patiešām patīk? Nu, ritms ir ļoti ātrs, bet vienlaikus ir daudz iespēju iegūt kontaktus. Tomēr tas prasa arī diezgan lielu enerģiju. Šobrīd es vairāk strādāju studijā, kur mums ir izveidojusies tāda kā komūna, un tad mēs daudz laika pavadam tur kopā.
Daudzi mākslinieki, kuri ir studējuši un izveidojuši savas radošās karjeras ārzemēs, norāda, ka kādā brīdī viņus piemeklē zināma nostalģija pēc Latvijas. Arī tu pēdējā laikā biežāk uzturies Latvijā. Lūk, šobrīd esi rezidencē “Studijā”, pagājušogad biji rezidencē V.V. Foundation Pāvilostā. Kas tevi motivē atjaunot saikni ar Latviju?
Iemesli ir saistīti ar laiku un telpu. Parīze brīžiem mēdz būt diezgan nogurdinoša pilsēta, tādēļ šobrīd es meklēju iespējas, kā atrast līdzsvaru un biežāk atgriezties Latvijā.
Vai tev ir vēlme būt arī daļai no Latvijas mākslas dzīves?
Ja būtu iespēja, es, protams, gribētu veidot izstādes Latvijā. Līdz šim tās vairāk ir bijušas rezidences, kuru laikā iepazīti cilvēki, kas arī ir ļoti svarīgi. Bet man šobrīd ir svarīgi atrast iespēju strādāt šeit.
Kad tavus darbus redzēju pirmo reizi, man tie savā izsteiksmē atgādināja padomju akmens tēlniecību – smagnējība, formveide un prezentācija atsauca atmiņā mūsu kultūrtelpai pazīstamu valodu. Vai tu esi kaut kādā veidā iespaidojusies no tā laika? Tu pati apzinies šo līdzību vai arī tas ir mans skatījums?
Kaut kādā brīdī man bija interese par brutālisma arhitektūru. Tas ir ļoti interesanti, ka esi to ievērojusi manos darbos, jo apzināti man nav bijis nodoms atsaukties uz padomju mākslu. Kādā brīdī tās varbūt ir zemapziņas atmiņas, kas atspoguļojas. Izglītības kontekstā mani vairāk piesaista Arte povera virziens, kuru jau minēju, un viņu mākslas valoda. Tas zināmā mērā rezonē – minimālisms un jūtīgums, kas tur apvienojas.
Titulbilde: Dārta Sidere. Foto: Monta Krūze
