Atmostas mans dārzs
Saruna ar mākslinieci Laimdotu Malli
Laimdotas Malles izstāde “Biedē mani, mierini mani, biedē mani”, kas Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejā skatāma līdz 26. aprīlim, pievēršas sērošanai kā dinamiskam procesam, skatītāju ievedot trauslo, sarežģīto skulpturālo objektu instalācijā, kas dzīvo līdzās muzeja eksponātiem. Izstādi raksturo vēstījumu daudzslāņainība un kontrasti – no materialitātes veidošanas līdz pārdzimšanai, no estetizācijas līdz pilnīgai caurspīdībai. Arī līdz šim māksliniece savos darbos ir pētījusi gan personīgās, gan kolektīvās traumas pieredzes un dzīvības robežas. Kā stāsta pati autore – jaunā izstāde sērošanu un aiziešanu paver kā jauna sākuma iespēju.
Foto: Kristīne Krauze-Slucka
Tava izstāde man bija tiešām dziedinošs pārdzīvojums. Izstādes aicinošā gaisotne man deva drosmi beidzot ieskatīties “embriju telpā” un sastapties ar senu traumu. Izstādes abstraktā gaisotne kontrastē ar muzeja eksponātu konkrētību, radot patiešām spēcīgu iespaidu. Pastāsti, lūdzu, kā tapa šī izstāde kā tavas muzeja rezidences rezultāts.
Savā darbā lielākoties izmantoju nospiedumus no visa, kas man apkārt – faktūras, materialitātes, attēlus un citus. Ķermeņa nospiedums un ādas faktūra ir tāds kā jau dotais, kas notiek, pieskaroties pietiekami mīkstam materiālam. Rezidences laikā veidoju ļoti daudz izmēģinājumu un ideju aizmetņu gan caur materiālu, gan metožu izmantošanas procesiem. Rezidencē pavadīju ilgu laiku, kas deva arī sajūtu, ka drīkst novirzīties no tiešas ķermeņa nospiedumu lietošanas, muzejā esošais jau bija daudz. Tā kā kāda klātbūtne muzejā ir gana, devos tālākos abstraktākos un atrautākos virzienos.
Rezidencē notiek reaģēšana ne tikai uz to, kas ir pati ekspozīcija. Ieliekot sevi šādā kontekstā, lēnā un nesasteigtā veidā sāk vērties vaļā citi slāņi – muzeja kolektīva smalkās rūpes par kolekciju; sastopies ar stāstiem; satiec apmeklētājus; sāc lasīt grāmatas, kuras iegādājamas muzeja veikaliņā; no tumšajām telpām izej uz saulainu pavasari katru dienu. Rezidence notika tieši pirms gada – dabas un pumpuru izspraukšanās laikā, līdz ar to reaģēju arī uz to, kā atmostas mans dārzs. Kā tas nozied un ko varu no tā paņemt – iespiest sniegpulksteņus grāmatā, hiacintes ierakt sālī, tulpju lapas apliet ar remdenu bišu vasku, un šie procesi tiecas uz lietu saglabāšanas mēģinājumiem.
Tavā izstādē gan atsevišķo objektu, gan kopējās instalācijas trauslums, procesualitāte, kas ieslēgta stingrās formās, radīšanas atspoguļojums it kā sapludina robežas starp dzīvo un mirušo. Sērošanas process šeit ir ļoti transformējošs.
Viens no vienojošajiem elementiem, kā par to domāt, ir laiks. Laiks gan kā dziedēšana, gan rašanās, augšana un sadalīšanās, ko var nosaukt par attīstīšanos. Mans uzdevums bija mēģināt šo attīstīšanos parādīt – gan sastindzināt, gan veicināt. Ja runājam par vizuālās mākslas lauku, tad tā ir bieži vien sastingusi, līdz ar to lielākais darbs ir tieši kā šādos apstākļos ir iespējams lietas iekustināt.
Aiziešanas un zaudējuma tēmas izpēte ir bijusi aktuāla arī tavos iepriekšējos darbos.
Mana darbība izriet no tā, kas atrodas un notiek man apkārt. Ir notikumi, kuri notiek, kaut arī ļoti gribētos no tiem aizbēgt. 2020. gadā aizgāja mana mamma, ļoti lēnām, mierīgi, mīlestībā. Pēc nedaudz vairāk nekā gada pēkšņi aizgāja tētis un brālis ar divu nedēļu starpību. Tas bija citādāk. Sabruku sīkās čaumalās. Šīs pieredzes sāk veidot tādu kā distanci – vērojumu no malas, kā mana apziņa tādos apstākļos cenšas izdzīvot. Iedarbojas mehānismi, pie kuriem tā pieķeras, lai vispār ko tādu spētu procesēt – loģikas, reliģijas, cēloņsakarības meklējumiem, lai haosu atritinātu. Neciešama ir doma, ka tas viss ir bezjēdzīgs haoss. Jo līdz ar šiem cilvēkiem ir zudis tik ārkārtīgi skaists un milzīgs informācijas apjoms. Un izzudis nākotnes potenciāls. Tas ir zaudējums un tas katru dienu šķiet absolūti negodīgi. Tas viss rada arī konstantas trīsas, ka viss var pēkšņi izzust. Dzīvība ir trausla. Tā ir jāsargā, par to ir jārūpējas.
Vai mākslas radīšana tev ir bijusi palīdzoša sērošanas procesā?
Domāju, ka tā noteikti ir palīdzējusi daudzas lietas saprast, sakārtot un būt godīgam. Un par to runāt. Saprotu, ka runāšana par to ir arī nelaišana līdz galam vaļā. Izvēlos aizvērt acis un just sava dzimtas koka saknes stiegrojamies un izvēlos to nest ar cieņu. Katrs mēs esam notiekošā laika liecības. Iespējams, tas ir arī kārtējais izdzīvošanas mehānisms – vieglāk skumt kopā viņu klātesamībā, nekā aizmirst un būt vientuļam. Bet kā jau minēju iepriekš – laiks ir dziedējošs, atbrīvojošs, un viss sakārtojas.
Kopumā ņemot, mans darbs ir dažāds – jā, tur ir pietiekami daudz skumju nokrāsu, bet tas nes arī daudz ziņkāres, mīlestības, kaislību un rotaļu. Šobrīd idejiski formējas divi lieli projekti, kuri ir citās nokrāsās, un nespēju sagaidīt, kad sāksies to realizēšana.
Domājot par savām sērām, es aizķēros aiz šī teksta izstādes aprakstā: “Pētot muzejā ķermeņa daļas, kas reducētas līdz objektiem un to funkcijām, viņa (autore) jautā – cik viegli ir distancēties no elementiem, kas nelīdzinās mums pašiem, un cik grūti ir nošķirt redzamo no personas, ja ir saglabātas cilvēciskās iezīmes.”
Kad notiek pirmā sastapšanās ar kolekciju, tā ir ļoti jocīga sajūta – turot rokā to kaulu rociņu, domāju – kā mēs abi šeit nonācām. Kādas izvēles tika veiktas, lai mēs šobrīd te tā atrastos. Visā procesā ir ļoti daudz nezināmo. Mēs nezinām, kas ir cilvēki, no kuriem eksponāti ir veidoti, kā viņi te nonāca. Un šajā daudzo nezināmo laukā ir iespēja interpretācijām visu mākslu formā, kuras šos tukšumus spētu aizpildīt.
Sākumā tas ir biedējoši – arī tāpēc, ka bailes varētu pāriet, un pēc pierašanas tie kļūs tikai par objektiem. Bet, nē, tie nekļūst.
Tēlniecības objekti šajā gadījumā kļūst par tādiem kā transformēta ķermeņa nospiedumiem un skaistā veidā arī atceļ ķermeņa/dvēseles duālismu. Un tas ir atbrīvojoši. “Tieši cilvēka un dabas nedalāmībā var rast atslēgu jēgpilnai sērošanai” – arī no izstādes teksta.
Tas iespējams ir izskaistināts starpposms starp neglītu sadalīšanos un dvēselisku uzziedēšanu – atbrīvošanos.
Nāves un brīvības attiecību kontekstā atminējos citātu no Rolāna Barta “Sēru dienasgrāmatas”: “Tas, kas man palīdz izturēt nāvi, kaut kādā mērā līdzinās iespējai izbaudīt brīvību.”
Tā ir ļoti skaists teikums. Jo tas, ko mēs varam darīt, ir svinēt dzīvību caur to, ka apzināmies tās trauslumu.
Kā radās ideja izstādes pavadošajā tekstā atsaukties tieši uz nāves pētnieci, rakstnieci Keitlīnu Dotiju? Vai izstādes teksts bija tavs un kuratora Alekseja Beļecka kopdarbs?
Tā bija viena no grāmatām Anatomijas muzeja veikaliņā. Metode bija katrā rezidences mēnesī iegādāties vienu grāmatu un to izlasīt. Keitlīnas Dotijas darbs citādāk ievirzīja skatienu uz kolekciju un manu personīgo pieredzi.
Ar izstādes kuratoru un scenogrāfu Alekseju Beļecki uzsāku sarunu par šo projektu apmēram pirms diviem gadiem. Šo gadu laikā regulāri apmainījāmies ar pārdomām un literatūru, līdz pēdējā posmā nodevāmies ļoti intensīvam darbam pie izstādes koncepta un izskata. Līdz ar to pārdomu ir bijis daudz, un daļa no tām ir ieņēmusi esejas formu.
Aleksejam ir apbrīnojama spēja saredzēt potenciālu idejās, kuras sākotnējā stadijā ir abstraktas, bez-valodas apstākļos pastāvošas. Un viņa dotais atbalsts ir bijis ļoti būtisks virzītājs un iedvesmotājs mūsu projekta laikā.
Tātad tavu darbu aizsākums bieži ir neartikulēta ideja, nojausma?
Pats pirmais impulss ir skaidra noskaņa, neartikulējama, bet ir izteikta nepieciešamība un interese veidot nākošās kustības. Noskaņai uzreiz papildina arī materialitātes, bet bieži vien tās ir jāatrod, citreiz tās ir kombinācijas ar materialitātēm. Kad izpētes process ir iesācies, iespējams, ko tādu pauž kāds skaņdarbs, vai attēls, bet parasti tas notiek nedaudz pēc tam.
Iepriekšējā instalācijā “OOZE’’ tas viss bija kā liels akords, kur katrs darbs pauda kādu fragmentu no kopuma. Izstādē “Biedē mani, mierini mani, biedē mani” uzbūve ir citādāka, jo darbi ir veidoti pašpietiekami, lai tie spētu būt atrauti viens no otra.
Izstādē ir jāprot atrast atvilktnē mazliet paslēptos, pastāvīgajā ekspozīcijā integrētos tevis veidotos objektus, kas tapuši, iedvesmojoties no ekspozīcijas eksponātiem.
Atvilktnē ir redzami 19 rezidencē tapušie elementi. Esmu ļoti pagodināta, ka muzejs nolēma tos iekļaut pastāvīgajā kolekcijā un ka šādi mazi ideju aizmetņi spēj atrast veidu kā būt pieejami skatītājiem. Atvilktnītes elementi ir idejiski klātesoši lielo darbu veidošanā.
Tu strādā ne tikai tēlniecības medijā. Vai vari raksturot savas attiecības ar katru no medijiem, kurus izmanto savā darbībā?
Kad ļoti daudz strādāju ar zīmējumu, darbojos ar to, kā attēlu atbrīvot no konteksta, no virsmas, no attēla, un arī kā atbrīvoties no akadēmiskajiem noslogojumiem. Fotogrāfija ir kā portāls uz pagātni, bet zīmējums, kas veidots no fotogrāfijas, ir kā ceļš sāņus. Pagātnes cita telpa ir tik savāda un ievelkoša, bet šobrīd manā darbā taktilās darbības ir vairāk par tagadni, tā ir vieta, kurā šobrīd reaģēju. Darbus veidoju arī no zīmējumu, skulptūru, fotogrāfiju izdruku grupām. Vilinoši šajā procesā ir tas, ka darba tapšanai nav nepieciešama tieša klātbūtne. Piemēram, pavisam vienkārši – elementu krietni palielinot un izdrukājot, ir kā stāvēt blakus procesam, kas it kā nav mana atbildība – viegli un intriģējoši.
Idejas nav iesprostotas kādā konkrētā materiālā vai medijā. Ideja un koncepts nosaka to, kur un ar ko darboties. Tas liek būt vērīgam, acīm plaši atvērtām, jūtīgam reaģētājam.
