Zentas pavasaris
Saruna par un ap laikmetīgās mākslas projektu “Iekļaušana un laikmetīgā māksla”
Laikmetīgās mākslas projekts “Iekļaušana un laikmetīgā māksla” iedvesmu smeļas no rakstnieces un filozofes Zentas Mauriņas dzīves un idejām. Sarunu un darbnīcu cikla mērķis ir veicināt cilvēku ar invaliditāti iekļaušanu kultūras procesos, radot sociāli atvērtus mākslas darbus un nodrošinot piekļuvi profesionālai mākslai arī tālākos reģionos. Pateicoties biedrības Colorize iniciatīvai ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu no šī gada marta līdz augustam dažādās Dienvidkurzemes vietās viesojas laikmetīgās mākslas mākslinieki un literāti, veidojot darbus dialogā ar vietas vēsturi, specifiku un, galvenais, – tās iedzīvotājiem.
Šis projekts ne tikai izceļ Zentas Mauriņas intelektuālo mantojumu, bet arī aktualizē viņas idejas par vienlīdzību un empātiju.
Katrā no pieturvietām piedzīvojam gan kopīgu sarunu, gan praktisku darbošanos, tādējādi iepazīstot laikmetīgo mākslu kopā ar dažādu jomu māksliniekiem. Projektā piedalās jauno mediju māksliniece Anna Priedola, vizuālā māksliniece Eva Vēvere, gleznotāja un performanču māksliniece Anda Lāce, horeogrāfe un režisore Kristīne Brīniņa, mākslas zinātniece Māra Žeikare un mākslas terapeite Lība Bērziņa, kā arī literāte Laura Vinogradova un es, redaktore un kuratore Laura Brokāne.
Martā un aprīlī kopā ar Andu Lāci un Lauru Vinogradovu viesojāmies Grobiņā un Purmsātos, turklāt 7. un 8. maijā Kristīne Brīniņa Priekules Sociālā atbalsta centra apmeklētājus iepazīstinās ar laikmetīgo deju un horeogrāfiju. 5. un 6. jūnijā kopā ar vizuālo mākslinieci Evu Vēveri sadarbībā ar grupu dzīvokļiem “Sudrabi” Rucavā notiks saruna un darbnīca “Vizuālā māksla un iekļaušana”. Savukārt noslēdzošais darbnīcu cikla pasākums 15. un 16. jūlijā būs “Jaunie mediji un iekļaušana” ar mākslinieci Annu Priedolu Vaiņodē. Un 15. augustā ikviens būs gaidīts uz cikla noslēdzošo pasākumu Zentas Mauriņas istabās Grobiņā, kur būs iespēja satikt darbnīcu dalībniekus un uzzināt, kā mums gājis.
Par sadarbības un sadraudzības dažādajām iespējām un formām sarunājāmies ar projekta idejas autorēm, kuratori Māru Žeikari, iekļaujošas kultūras veicinātāju un mākslas terapeiti Lību Bērziņu, kā arī rakstnieci Lauru Vinogradovu, ar kuru kopā abas vadām rakstīšanas darbnīcas Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolas jauniešiem.
Gribēju katrai no jums jautāt, kā redzat savu lomu, iespējams, kā mediāciju attiecībā uz auditorijām, ar kurām strādājat un esat strādājušas. Zinu, ka Laura patlaban kā brīvprātīgā Iļģuciema cietumā piedāvā radošās rakstības darbnīcu ar biblioterapijas elementiem. Varbūt sākam ar tevi – kādi ir tavi novērojumi par to, kā literatūra var kalpot par tiltu?
Laura Vinogradova: Literatūra ir dažādas pieredzes, un tās jebkurā gadījumā būs tilts cilvēcībai. Savā rakstnieces pieredzē esmu sapratusi, ka tikai šī tilta dēļ arī rakstu. Pieļauju, ka rakstnieku vidū rakstīšanas jēga ir atšķirīga, bet man pašai noteikti daudz vērtīgāk ir radīt to tilta izjūtu, to dažādo dzīvju satikšanās punktu. Tāpēc reizēm apjūku, ja iemaldos nominācijās, lasītāju aptaujās, topos par vērtīgākajām grāmatām, jo tas nekad nav bijis mans mērķis. Es, protams, priecājos, ja grāmata tiek atzīta par literāri vērtīgu, bet mans mērķis rakstot vairāk ir vēlme mijiedarboties ar pasauli un būvēt tos cilvēcības tiltus. Dzīves laikā ir satikti ļoti interesanti cilvēki. Es esmu strādājusi Latvijas neredzīgo bibliotēkā, šobrīd, tātad, darbojos cietumā. Esmu rakstījusi stāstus vieglajā valodā un satikusi tai domāto mērķauditoriju. Līdz ar to man tā pasaule ir ļoti plaša un man ir būtiski par to pavēstīt. Runāt par satikšanos, iekļaušanos, līdzās būšanu. Un tieši tādā iekļaušanas, satikšanās, dažādības ziņā. Man ir ļoti, ļoti svarīgi par to runāt, un iespējams, tas ir radies no manis pašas pieredzes un iekšējās izjūtas. Bet, iespējams, man ir veicies… Dzīves laikā ir satikti ļoti interesanti cilvēki. Es zinu to, cik valoda var būt vienojoša, bet reizē tomēr ar tādām atšķirīgām pieejām. Bet, jā, tā noteikti ir tilts manā dzīvē. Man tas ir būtiskais, kāpēc es vispār rakstu.
Domājot par šiem jautājumiem, man vienmēr ir mulsinošā sajūta par “iekļaušanas” jēdzienu, jo tas paredz distanci un zināmu hierarhiju, no kuras taču gribam izvairīties. Māra, varbūt tu varētu paturpināt, ņemot vērā to, cik milzīga pieredze tev ir šajā darbā un noteikti radušies daudz secinājumi arī par to, kā labāk nojaukt varas pozīcijas.
Māra Žeikare: Man šķiet tieši otrādāk – strādāt mākslā / kultūrā iekļaujoši man ir nozīmējis nograut jau esošo hierarhiju, profesionāli, kā kuratorei tas ir nozīmējis spēju “panākt pretī” savam apmeklētājam, gan valodas lietojuma ziņā, gan strādājot pie jauniem kultūras notikumiem. Jā, mana pieredze ir balstīta jau ilggadējos novērojumos, strādājot vairāk vizuālās mākslas nozares iekšienē, bet arī redzot to, kādas ir konkrēto auditoriju vajadzības, nevis tikai mākslas profesionāļu vēlmes. Man ir bijusi privilēģija būt tajā pusē, kur strādāju tieši ar auditorijām, skolēniem, kas nāk uz mākslas izstādēm, senioriem, kas arī ir liela mūsu sabiedrības daļa, un ļoti aktīvi mākslas patērētāji, bet par kuru vajadzībām varbūt kultūrā daudz tā atsevišķi netiek runāts. Un, esot šajā nozarē un rakstot daudz dažādus projektus, un redzot, kas strādā un kādu prieku no tā visa var gūt, mans ceļš iekļaujošajā kultūrā drīzāk ir gājis caur pieredzes stāstu, gan darbojoties Latvijas skolas somas programmā, kas ir brīnišķīgs sociāli iekļaujošs mākslas projektu veidošanas ziņā, gan pēc tam attīstot arī lielākus projektus, aicinot māksliniekus rezidēt skolās un ilgstoši sadarbojoties ar konkrētu skolēnu grupu, radot mākslas darbus... Un tas viss arī ir tāds aizraujošs ceļojums, kur tu ziņkāres vadīts, kaut kādā ziņā arī mentorējot, mediējot starp mākslinieku un auditoriju, vari panākt brīnišķīgus rezultātus.
Bet tā mācīšanās – kas strādā, kas ne – tev ir bijusi drīzāk tāda intuitīva un empīriska, vai ne? Nesen ar veselības un kultūras pasākumu pētnieci Ingu Surgunti Punctum intervijām runājām par to, ka būtu nepieciešams tāds mērķtiecīgāks sadarbības tīkls, platforma, arī izglītības metožu ziņā, kā šādiem iekļaujošiem, uz sabiedrības veselību un saliedētību vērstiem kultūras projektiem kļūt vēl fokusētākiem un mācīties citam no cita.
Māra Žeikare: Jā, protams, ar laiku attīstās tāda kā oža par to, kas strādā, kas ne, bet tas jau nerodas no nekā. Šķiet, profesionāli mans pagrieziena punkts bija, kopā ar kuratoru Andri Brinkmani veidojot izstādi par Asju Lācis, teātra režisori, kas strādājusi ar ielu bērniem un, izpētot šo visu materiālu, es sapratu, ka tas ir arī ļoti daudzu mākslinieku praksē populāra lieta, kur viņi nonāk – pie sociāli iekļaujošiem mākslas darbiem. Asjas izstāde noteikti rosināja dziļāku interesi skatīties šajā virzienā, un tālāk liels pavērsiens bija Latvijas Skolas somas programma kurā kā kuratore aicināju dažādus māksliniekus veidot iekļaujošas darbnīcas skolēniem, un pārdomāt, ko viņi var un grib darīt, un kā viņi grib strādāt. Un tas izvērtās ļoti veiksmīgi – vidējās paaudzes māksliniekiem, kuriem jau ir pieredzes bagāža, viņi spēj sadarboties un attīstīt šos projektus jau profesionāli augstvērtīgā līmenī.
Lība, tu esi pirmais cilvēks, pie kura vienmēr vēršos pēc padoma, ja runa ir par pieejamību. Tu esi arī praktizējoša mākslas terapeite, tāpēc par iekļaušanu domā arī psihiskās veselības kontekstā. Kā tu savas lomas redzi vienuviet?
Lība Bērziņa: Kad tu uzdevi pašu pirmo jautājumu, es nodomāju – cik forši!, jo patiesībā nemaz tā nebiju aizdomājusies – kāpēc. Un reizēm joma, kurā darbojos, ir izaicinoša un pārmaiņas nenotiek viegli, un rodas jautājums – kāpēc es vispār to daru? Man pašai ir invaliditāte, līdz ar to es visu laiku esmu saskarsmē ar cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti, arī neformālajā izglītībā. Un vienkārši ir sagadījies, ka mani ļoti interesē māksla un kultūra, kas tiešām man ir sirdī, kopš es sevi atceros. Un tad kādā brīdī es apzināti izdomāju vairāk virzīties mākslas un kultūras virzienā, jo patiesībā tas ir daudz patīkamāk, nekā iet un runāt ar deputātiem, pašvaldībām vai institūcijām. Mākslas vide varbūt jau ir solīti pretimnākošāka un iekļaujošāka, atvērtāka. Mākslinieki paši ir ļoti dažādi un arī saskaras ar dažādiem, gan mentāliem un citiem izaicinājumiem. Kā jau mēs ikviens, patiesībā. Es arī pati kā mākslas terapeite redzu, cik daudz kultūra dod; mums nepietiek tikai ar kaut kādu, sausu strādāšanu, eksistēšanu. Māksla un kultūra izkrāso ikdienu, bagātina gan garīgi, gan citās šķautnēs. Un, man liekas, ka ir tikai normāli un godīgi, ka tam ir jābūt pieejamam ikvienam. Bet es jau raugos arī vēl tālāk, nākamajā līmenī, ka cilvēkiem ar invaliditāti pašiem aktīvi jāiesaistās mākslas veidošanā. Lai viņi būtu arī tie profesionāļi, kas piedalās un parādās kultūras satura radīšanā. Un, beigu beigās visskumjākais ir tas, ka mākslā un kultūrā šobrīd neparādās ļoti liela sabiedrības daļa, un tas šķiet tik nepareizi – kā mēs varam neparādīt visu sevi?
Lība Bērziņa: Man pašai ir invaliditāte, līdz ar to es visu laiku esmu saskarsmē ar cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti, arī neformālajā izglītībā. Un vienkārši ir sagadījies, ka mani ļoti interesē māksla un kultūra, kopš es sevi atceros. Un tad kādā brīdī es apzināti izdomāju vairāk virzīties mākslas un kultūras virzienā, jo patiesībā tas ir daudz patīkamāk, nekā iet un runāt ar deputātiem, pašvaldībām vai institūcijām. Mākslas vide varbūt jau ir solīti pretimnākošāka un iekļaujošāka, atvērtāka.
Tieši gribēju turpināt par šo tēmu – kādi ir jūsu secinājumi par šī brīža situāciju? Vai mazāk pārstāvētās pieredzes pamazām ienāk literatūrā, mākslā? Un no paša autora skatpunkta?
Lība Bērziņa: Vispār man šķiet diezgan biedējoši, cik lēnām tas notiek. Labi, es pēc dabas esmu nepacietīga, tas ir cits stāsts, bet tiešām ļoti, ļoti lēni tas notiek. Ir kaut kādi, es teiktu, atsevišķi uzplaiksnījumi, mēģinājumi, bet tad atkal noklust. Un arī medijiem tas bieži vien nav interesanti un neizskan plašāk. Un kā jau tu minēji – pašiem būt tiem, kas veido saturu, nevis ka par viņiem kāds kaut ko saka vai raksta… Mēs diemžēl ļoti atpaliekam no Eiropas kopējās ainas. Citviet, protams, ir arī sliktāk. Bet tieksimies labāk uz labāko!
Laura Vinogradova: Es piekrītu Lībai, jā. Es arī par šo ļoti daudz esmu domājusi. Man rakstīt par šo būtu daudz citādāk nekā cilvēkiem ar invaliditāti pašiem par sevi. Protams, rakstnieks var to darīt, bet tad man ir jāpazīst šī vide, bet es šos cilvēkus iepazīstu pamazām. Man vieglāk būtu rakstīt par to, kā būt līdzās cilvēkam ar invaliditāti. Bet arī tas nebūtu viegli, jo šajā tēmā ir daudz tabu vārdu. Mēs (un te es nevispārinu, katrs pats zinās, vai ietilpst “mēs”) nezinām, kā šajā tēmā vārdos brīvi justies. Tikai sākot strādāt Neredzīgo bibliotēkā, es uzzināju, cik neredzīgajiem svarīgi, lai nelietojam vārdu “akls”. Reiz kādā esejā man aizrādīja, ka vairs netiek lietots vārds “Aspergera sindroms”. Un tas viss sabiedē, līdz atklāj, ka vieglāk par šo tēmu nerakstīt un nerunāt vispār. Bet vai tā ir labāk? Kad rakstīju “Vārnas”, daudz tikos ar romu tautības cilvēkiem, un viņi man iemācīja, ka reizēm ir vienalga, vai mēs romus saucam vai nesaucam par čigāniem. Galvenais, ka mēs viņus cienām. Pieļauju, ka līdzīgi ir visās “iekļaujošajās” tēmās. Daudz esmu par šo domājusi, meklējusi sevī vārdus un tagad vairs nebaidos pateikt “cilvēks ar invaliditāti”. Es jūtos brīva, jo man tas cilvēks ir augstāk par to, kas seko pēc tam. Un, domājot par to dažādību un to, kā man, piemēram, rakstīt par invaliditātes pieredzi... Es pēdējā laikā apzinos, cik esmu pilna iekšēji ar ratiņkrēsliem un dzirdes aparātiņiem, un tā jau ir tikai redzamā daļa. Un, atrodot to ratiņkrēslu sevī, man šķiet, vispār robeža nojūk, nav vairs nekādu “viņi” un “mēs” – vismaz man, jā.
Laura Vinogradova: Protams, rakstnieks var to darīt, bet tad man ir jāpazīst šī vide, bet es šos cilvēkus iepazīstu pamazām. (..) Tikai sākot strādāt Neredzīgo bibliotēkā, es uzzināju, cik neredzīgajiem svarīgi, lai nelietojam vārdu “akls”. Reiz kādā esejā man aizrādīja, ka vairs netiek lietots vārds “Aspergera sindroms”. Un tas viss sabiedē, līdz atklāj, ka vieglāk par šo tēmu nerakstīt un nerunāt vispār. Bet vai tā ir labāk?
Lība Bērziņa: Jā, un mēs diemžēl vēl paliekam šajā mulsumā, kā vienam otru saukt un vispār izvairāmies labāk nesaukt, lai nepateiktu nepareizi. Un rezultātā starp mums paliek šī barjera jeb plaisa.
Māra Žeikare: Es aizdomājos par projektu, ko uzsākām šogad, izceļot Zentu Mauriņu. Un, kāpēc man kā cilvēkam, kas vairāk darbojas vizuālās mākslas jomā ar vizuālajiem māksliniekiem, ir svarīgi runāt par kādu no literatūras, un ko man tas nozīmē. Jā, man arī pēdējais gads ir vairāk bijis pilns ar tādām globālākām pārdomām par to, kas tad ir tās kultūras vērtības un vispār vērtības, kas mani pietur pie darbošanās kultūrā. Un šīs atbildes patiesībā varu sevī atrast pamatā tikai caur literatūru, ļoti intensīvu tekstu pārstrādāšanu un lasīšanu, lai atkal un atkal atrastu tās atbildes, ko ne vienmēr man dod vizuālā māksla. Un to es daru izglītības projektos laikmetīgās mākslas jomā. Es varbūt nelieku lasīt tos tekstus citiem, bet man šķiet, ka ir tik svarīgi runāt par tēmām, kas ir šajos darbos, un arī rosināt māksliniekus par tām runāt, nevis tikai braukt vadīt darbnīcas, praktiski darboties, bet ļoti daudz runāt par to, kā mēs jūtamies, un kāpēc kaut kas pēkšņi ir aktuālāks, kāpēc šobrīd mums ir aktuāls tas, par ko rakstīja Zenta Mauriņa gandrīz pirms simts gadiem. Jā, es tur rodu ļoti daudz atbildes, daudz stiprinājuma, arī saskarsmes ar maniem personīgajiem jautājumiem šodienā, un arī sociālpolitisko kontekstu, kas savā ziņā atkārtojas.
Pastāstiet, kā jūs nonācāt pie idejas, ka ir jāizceļ tieši Zenta Mauriņa mūsdienu kontekstā?
Lība Bērziņa: Man jau liekas, ka Zenta Mauriņa atrada mūs. Un tas aizsākās it kā nejauši – ar viņas vārda pieminēšanu un varbūt tiešiem vai netiešiem aicinājumiem vairāk pētīt viņas personību un to, ko viņa ir rakstījusi. Un tiklīdz tu sāc kaut ko vairāk lasīt, automātiski tiec ievilkts tādā Zentas Mauriņas pasaulē. Gan viņas personība, gan tas, ko viņa rakstīja, un kā viņa rakstīja, un ko viņa domāja gan par mākslu, un cik nozīmīga viņai bija literatūra, un tāpat arī mūzika – tas tiešām fascinē. Un man personīgi arī brīžiem bija jocīgi, lasot par viņu, savilkt ļoti daudz paralēles ar sevi. Varbūt tā redzamākā daļa – jā, es arī pārvietojos ratiņkrēslā, bet Zentai Mauriņai arī bija šī dīvainā apsēstība ar ziediem, kas man ir, un vēl citas lietas. Viņa ļoti daudz ceļoja, arī ar mašīnu. Es arī daudz ceļoju. Viņa varbūt sapņoja par to, ka pati varētu stūrēt. Man 21. gadsimtā ir tāda iespēja. Tiklīdz sākām vairāk pētīt Zentu Mauriņu, atklājās, ka ir ļoti daudz citu cilvēku, kas arī to dara, bija sajūta, ka iekļūstam tādā kā paralēlā dimensijā, kur Zenta Mauriņa joprojām dzīvo. Interesanti, ka, kā mums arī apstiprināja Maija Rolava no Zentas Mauriņas istabām, visbiežāk par Zentu Mauriņu un viņas tekstiem cilvēki sāk interesēties pēc 30 gadu vecuma. Iespējams, tas skaidrojams ar tēmām, par ko viņa runā vai to garīguma līmeni, kādā Zenta Mauriņa domā un raksta. Īpaši interesanti ir vilkt paralēles ar mūsdienām, piemēram, par to pašu piekļūstamību. Šķiet neticami, bet nekas daudz nav mainījies pa šo pietiekami ilgo laiku. Kaut kas, protams, jau ir. Bet pamatizaicinājumi ir tie paši – sabiedrības nosodījumu, neizpratni, nepieejamo vidi, pazemojumiem. Mūsdienās to sauc par diskrimināciju! Arī viņas domāšanas veids, iespējams, bija neraksturīgi moderns tam laikam, jo tas, ko viņa rakstīja, ir arī aktuāli tagad. Respektīvi, jo vairāk lasījām, jo vairāk iedvesmojāmies paturēt Zentu Mauriņu fokusā visam, ko plānojam darīt turpmākos trīs (un varbūt pat ilgāk) gadus.
Lība Bērziņa: Tiklīdz sākām vairāk pētīt Zentu Mauriņu, atklājās, ka ir ļoti daudz citu cilvēku, kas arī to dara, bija sajūta, ka iekļūstam tādā kā paralēlā dimensijā, kur Zenta Mauriņa joprojām dzīvo. (..) Arī viņas domāšanas veids, iespējams, bija neraksturīgi moderns tam laikam, jo tas, ko viņa rakstīja, ir arī aktuāli tagad.
Laura Vinogradova: Es klausījos, ko tu teici, un man arī šķiet, ka man ar Zentu Mauriņu ir ļoti daudz kā kopīga. Man ir pilnīgs Zentas pavasaris. Es pārlasīju viņas triloģiju, gan ne īstajā secībā. Nezinu, kāpēc. Man tā ir kā tāda jauna pasaule šobrīd, tieši ar to varēšanu varbūt drīzāk – tas ir apbrīnojami, kā viņa... Man liekas, triloģijas trešajā daļā, kā viņa reizē runā par savām fiziskajām sāpēm, bet tajā pat laikā puse grāmatas paiet viņas bēgļu gaitās, un tikai tad, starp citu, ir tāds, ka – nu jā, es taču bez ratiņkrēsla ceļoju... Tā, ka tu pat nenolasi visu to laiku un pat aizmirsti varbūt, ka viņa ir ratiņkrēslā, tā spēja... Un, ka tas fokuss nav uz to, un man liekas, tas jau ir tas mākslas uzdevums, ka es jau nerakstu par to, es rakstu par dzīvi un par savām vērtībām. Man gāja visādi. Kaut kādā brīdī likās – nu, kur pazuda tā pasaule? Kāpēc mēs tagad esam tādi? Mūža nogalē, savās beidzamajās piezīmēs viņa min, ka viņai jāpaspēj vēl sadedzināt dienasgrāmatas, jo visu, ko viņa ir gribējusi izstāstīt, viņa ir izstāstījusi, un tagad man ir tāda iekšēja cīņa, vai ir godīgi pret viņu tagad lasīt vēstules, meklēt dziļāk, ja jau viņa ir gribējusi ļoti filtrēti par sevi runāt. Man ir tāda milzīga saruna ar viņu iekšēji jau mēnešiem. Un ļoti daudz tādu personīgu pārdomu arī... Un, par varēšanu – tas ir pavisam noteikti, jā. Un tā viņas mīlestība pret tekstu, pret rakstīto vārdu kaut kādā ziņā ir arī mans dziedinājums šobrīd, pēc manas ilgstošas pauzes. Viņa apzinājās, ka var to darīt, un viņa to darīja. Un tad es domāju, cik bieži es, apzinoties, ka varu rakstīt, tomēr to nedaru. Lai gan es varētu darīt, un varbūt vajadzētu. Un, ja vēl ir tik daudz tēmu, par kurām es gribētu, kurās es gribētu iekļauties. Zentas pavasaris man ir, pilnīgi noteikti.
Laura Vinogradova Grobiņā
Runājot par šo projektu, viens no brīnišķīgajiem iekļaušanas aspektiem ir tas, ka ir šī atkārtotā došanās uz reģioniem, un tiešām nomalēm, un tā nav tāda vienreizēja “ieskriešana”, bet, ka jūs mērķtiecīgi dibināt attiecības ar vietējo kopienu un varbūt pat caur šīm aktivitātēm veidojat augsni kopienai, kādas tur nemaz nav iepriekš bijis.
Lība Bērziņa: Aicinātas un iedvesmotas doties uz Dienvidkurzemes pusi, mēs, protams, kā rīdzinieces domājām – nu, jā, Liepāja, tas ir reģions... Un, nonākot Liepājā, bija vairāk nekā skaidrs – tas nav nekāds reģions. (Smejas.) Grobiņa arī īsti nē, gandrīz Liepāja, vai ne. Un tad mēs devāmies izpētē arī uz pašu Dienvidkurzemi, tuvāk Lietuvas robežai, un sapratām, ā, jā – šis gan ir reģions... Un, esot uz vietas, mūs “paņēma” gan Purmsātu, gan Vaiņodes, gan Priekules šarms, bijām arī citviet. Sapratām, ka tā tiešām ir perifērija, kur cilvēkiem nav piekļuves kultūrai kā tādai, es pat teiktu. Dažādās izpausmēs. Varbūt kādā vienveidīgā veidā, jā, bet ne dažādībā, kur nu vēl mūsdienu mākslā... Mēs esam pirmās reizes bijušas un sapratušas, ka nebūs tā – vienreiz aizbrauc un uzreiz sadraudzējies... Mēs latvieši arī esam tādi nedaudz distancēti. Un, ja gribam tādu nopietnu un ilgtermiņa projektu veidot ar dziļumu, tad šī “draudzēšanās” ir jārada ļoti pakāpeniski, uzmanīgi, ar vislielāko cieņu pret viņu vidi un ikdienu. Mēs dodamies pie viņiem, gribam uzzināt, iepazīties un sadraudzēties. Satiekot katru kopienu kaut kā uzreiz bija skaidrs, gan pēc viņu teiktā, gan sajūtām, kas viņām vajadzīgs. Piemēram, Purmsātos, kas ir īsts atklājums, ir Mežupes pamatskola, kurā mācās bērni ar funkcionāliem traucējumiem. Uzreiz redzējām tur Andu Lāci, kurai ir pieredze gan labklājības rezidencē Sansusī ar līdzīgu mērķa grupu, gan projektā “Mākslinieks ir klātesošs”, kuru nupat realizējām ar Māru, ar Antūžu pamatskolas bērniem. Tad, viesojoties Priekules sociālā atbalsta centrā, mēs sastapām pieaugušus cilvēkus, kas nespēj, piemēram, vispār runāt. Un mums radās doma tur doties ar Kristīni Brīniņu, kas ir horeogrāfe un dejotāja. Šeit mēs vairāk strādāsim ar ķermeņiem un skaņām, kādas vien katrs spēj izdvest. Šo visu mēs ar Māru spējam izdomāt un pielāgot, jo mums ir daudzu gadu pieredze darbā ar cilvēkiem ar invaliditāti un māksliniekiem. Nu jau esam tādā līmenī, ka izvēles notiek ļoti intuitīvi. Mēs gan ļoti daudz arī sarunājamies savā starpā. Projektu rakstīšana un realizēšana ir mazākā daļiņa no visa, kas izriet no ilgu stundu runāšanas, spriešanas, pārdomāšanas un SAJUŠANAS (Smejas). Iekļaušanā viennozīmīgi ir vajadzīgs laiks un kvalitātei ir jābūt galvenajai. Lēnītēm, ar cieņu vienam pret otru. Iepazīšanu un pielāgošanos. Nelikt otram darīt to, ko tas nespēj un nemaz negaidīt to. Vispār mums ir tāds feministisks projekts izvērsies, laikam jau arī Zentas Mauriņas ietekmē. (Smejas.) Viesojoties, mēs arī jautājam, vai cilvēki zina, kas ir laikmetīgā māksla, vai ir redzējuši mākslas darbus, un viņiem nereti ir ļoti grūti par to kaut ko pateikt. Ja cilvēki ir savā vietā un viņiem nav iespēja aizdoties apskatīt mūsdienu mākslu, mēs dodamies ar mākslu pie viņiem. Un unikālā veidā – ne tikai, ka viņi var uz to skatīties, bet arī piedzīvot, rakstīt, zīmēt, veidot, darīt, performēt. Tā mēs patiesībā iekļaušanas kontekstā nodrošinām arī to satikšanās punktu, kas ir ļoti, ļoti vajadzīgs visām iesaistītajām pusēm. Lai nav to “mēs” un “viņi”, lai mēs visi vienlīdzīgi sanākam kopā, darām, runājam, un nokrīt tie stereotipi, kas patiesībā ir arī galvenais iemesls, kāpēc ir problēmas gan ar pieejamību, gan iekļaušanu mākslā, literatūrā un citās jomās – tas, ka mums nav satikšanās punkta... Un tur jau atkal ir savi iemesli. Bet, jā, mēs vienkārši nodrošinām šo satikšanās punktu un būšanu kopā caur ļoti vienkāršām lietām. Tik vienkāršām lietām kā laikmetīgā māksla! (Smejas.)
Laura Brokāne Purmsātos
Māra Žeikare: Es vēl gribēju izcelt tādu aspektu, ka mēs dodamies tieši tur, kur ir cilvēki ar invaliditāti. Padomju periodā ir izveidojies, ka tās ir izolētās kopienas, un tā tas ir saglabājies līdz pat šodienai. Tātad internātskolas, kuras tā vairs nesaucam, veco ļaužu nami, sociālie centri... Mani Dienvidkurzemē patīkami pārsteidza tas, ka šīs mazpilsētu kopienas ir daudz stiprākas, jo visi viens otru pazīst. Ja mēs šo projektu īstenotu Rīgā, tas varbūt būtu atsvešinātāk un izolētāk, būtu grūtāk aizsniegt cilvēkus ar invaliditāti... Bet mēs, protams, esam darbojušās arī dažādos Rīgas sociālajos centros. Protams, vēlāk varēsim arī salīdzināt, bet, jā, kaut kā mums ļoti gribas būt tām, kas apsēdina pie viena galda mākslinieku, literātu un cilvēku, kas varbūt arī nekad nav bijis uz kādu mūsdienu koncertu vai pasākumu. Varbūt pat viņš nemaz nelasa.
Māra Žeikare: Mēs dodamies tieši tur, kur ir cilvēki ar invaliditāti. Padomju periodā ir izveidojies, ka tās ir izolētās kopienas, un tā tas ir saglabājies līdz pat šodienai. Tātad internātskolas, kuras tā vairs nesaucam, veco ļaužu nami, sociālie centri... Mani Dienvidkurzemē patīkami pārsteidza tas, ka šīs mazpilsētu kopienas ir daudz stiprākas, jo visi viens otru pazīst.
Lība Bērziņa: Cilvēki ar un bez invaliditātes, nešķirojot – mēs visi sanākam kopā. Un, es teiktu, ka Dienvidkurzeme ir tikai sākums, jo Zenta Mauriņa daudz ceļoja, un mums ir doma, ka arī viņas vārdā nosaukta rezidence, vai kā mēs to dēvēsim, arī varētu ceļot un doties citviet Latvijā, un varbūt pat ārpus tās robežām.
Laura Vinogradova: Man šajā projektā patīk tieši tā atkārtotā došanās un satikšanās, jo, es nezinu, kā citās mākslās, bet rakstīt, vadīt nodarbības un tikt līdz tam, ka patiešām rakstām... Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolā mums tās būs vismaz trīs tikšanās reizes, lai pa īstam sajustu viens otru. Pat ja katrs rakstām savā lapā, starp mums ir jābūt brīvībai. Ienāca prātā arī mana pieredze Iļģuciema cietumā, kas vispār ir slēgta vide, arī iekšēji sievietes jūtas aizslēgtas, tur bija nepieciešamas reizes desmit, lai mēs tā pa īstam sāktu rakstīt. Jā, man tas šķiet būtiski, ka tas nav tāds – es te ieskrēju, pamāju jums, un visu labu, paldies, bija brīnišķīgi! Atkārtotais kontakts ir ļoti, ļoti svarīgs.
Lība Bērziņa: Iekļaušanā nekas nenotiek ātri un tūlīt. Un vajag pietāti....
Pietāti un vienlīdzīgas attiecības. Atceros, mēs Lību strādājām Punctum festivālā ar nedzirdīgo cilvēku mini kopienu, kuri bažījās, ka laikmetīgā dzeja ir pārāk nesaprotama, lai to pārtulkota zīmju valodā, un tu, Lība, brīnišķīgi viņiem teici – bet mēs taču arī to nesaprotam vienā un pareizā veidā. Man šķiet, ka arī tāda grūtība vai problēma var būt labs sarunas sākums vai pat kāds izaicinājums vai netaisnība, pret ko protestēt. Par šo es iedomājos arī klausoties par jūsu pieminētajām “slēgtajām kopienām” – gan ārēji un vēsturiski, gan iekšēji un psiholoģiski. Nav arī noslēpums, ka šādiem projektiem vieglāk ietikt pie tādām kopienām vai iestādēm, kur pretī ir entuziastiski, uzņemoši cilvēki, bet novārtā paliek daudzi, pie kuru durvīm klauvējot, neviens neatver.
Lība Bērziņa: Mums jau ir savi triki un pieredze, kā tikt tur, kur mums vajag tikt! (Smejas.) Bet patiešām, jo tam noteikti ir jābūt abpusējam procesam. Tu nevari arī visu laiku ņemt un prasīt no kopienām – mums vai projektam vai kam tur vajag... Tā tiešām ir abpusēja sadarbība un ilgtermiņa attiecību veidošana. Un tad atrast kanālus, kā tad tikt līdz tiem cilvēkiem. Protams, mums uzreiz bija tā doma – kur tad viņi ir? Un, vienkārši pētot, runājot ar reģionu kultūras cilvēkiem, vai saistītiem ar kultūru, man radās iespaids, ka viņi varbūt paši nezina, ka ir tādas institūcijas, un tie cilvēki nav uzrunāti un iesaistīti līdz šim. Varbūt, ja paši kaut kur devušies, uz kādām kultūrvietām, tur arī dažādi ir gājis, kā tur reaģē sabiedrība, vai viņi paši gaidīti. Tā ka joprojām diemžēl daļa sabiedrības ir izolēta. Vēl būtiski ir saprast, ka šāda veida projekti ir tendēti uz kvalitāti, ne kvantitāti. Mēs uz iekļaušanu skatāmies jau nākamajā līmenī. Jā, piemēram, projekta prasība ir saņemt atgriezenisko saiti, vai būt parakstam paraksta lapā, bet kā to izdarīt, ja cilvēks, piemēram, nevar ne runāt, ne rakstīt. Vai saslimst, nejūtas labi un neierodas aktivitātēs. Tā ir realitāte šāda veida projektos. Un pats projekta pieteikums pat neparedz līdz galam iekļaušanu. Šādi un līdzīgi aspekti ir daudz. Jā, mēs jau tagad esam eksperti, zinām trikus, ko ņemt vērā, kā reaģēt šādās situācijās. Un ir alternatīvas dažādām situācijām, piemēram, atgriezenisko saiti, kas bieži vien ir vienkārši tas, ko jūti, redzi sejā, nolasi cilvēku reakcijā. Visbiežāk, viņi vispirms atnāk uztraukušies, kas tad nu tagad būs, bet aiziet prom ar pacilātu enerģiju, apskauj mūs…
Māra, tu jau sen kūrē arī laikmetīgās mākslas mediācijas programmu, kas ir viena no formām, kā tulkot laikmetīgo mākslu plašākai auditorijai, un arī viens no veidiem, kā piesaistīt grūtāk sasniedzamu auditoriju, kas, iespējams, nav līdz šim padziļināti interesējusies par mūsdienu mākslu. Ņemot vērā, ka šī programma Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā darbojas jau ilgstoši, kādi tavi ir secinājumi par to?
Māra Žeikare: Jā, mūsu mākslas mediatoriem ir bijusi liela nozīme, kā arī mākslinieces Annas Priedolas projektam, veltītam demencei. (Projekts “Piena dienasgrāmatas”, 2020-2022, – M. Ž.) Mūsu mērķis bija mākslas mediatoru programmai atrast cilvēkus, kuriem pašiem ir atmiņas traucējumi, vai viņu ģimenē un tuvinieku lokā ir šāda slimības pieredze, lai viņi varētu izstādē strādāt, dalīties un nekautrēties par to runāt, kā tas praktiski ir. Un tas tiešām arī zināmā mērā atvēra drosmi strādāt ar sociāliem projektiem, kas vienlaikus ir arī mākslas projekti, jo Anna Priedola ir unikāla māksliniece, kas savieno šo sarežģīto mediju mākslu, datu analīzi, statistikas datus, ar dažādiem pārtikas produktu atveidošanas paņēmieniem. Viņa iesaistās arī pati kopā ar speciāli apmācītiem mediatoriem, kuri aicina apmeklētājus veidot dažādās ēdiena sejiņas un reflektēt par to, ko mēs ēdam, un kā tas ietekmē mūsu smadzeņu darbību. Un, jā, šī pieredze ar senioriem, un arī lielā pieredze ar skolēniem un bērniem... Nevalstiskajā sektorā un neformālajā izglītībā jau ļoti populāra ir šī metode – mācīšanās vienam no otra, atmācīšanās jeb unlearning. Kā tu izmanto šo apmeklētāju vai grupu, ar kuru strādā, kā resursu arī sev pašam. Ka tu neesi vienvirziena informācijas devējs, bet jūs abi mijiedarbojaties, un patiesībā mēs no mūsu mediatoriem tik daudz iemācījāmies... Un šī pieredze pavēra drosmi arī doties uz dienas centriem, un darboties ar cilvēkiem ar smagiem attīstības traucējumiem. Un tas ir brīnišķīgi! Un es neredzu citu veidu, kā tas var notikt – tas ir institūcijas spēks, projektu iespējas – noteikti ir jānovērtē Sabiedrības integrācijas fonda un Kultūrkapitāla fonda loma. Tiek atzīts, ka sociāli aktīvā māksla ir ļoti svarīgs virziens, ka tā nav tikai tāda rotaļāšanās un brīvprātīgajā laukā paliekoša darbība.
Māra Žeikare: Noteikti ir jānovērtē Sabiedrības integrācijas fonda un Kultūrkapitāla fonda loma. Tiek atzīts, ka sociāli aktīvā māksla ir ļoti svarīgs virziens, ka tā nav tikai tāda rotaļāšanās un brīvprātīgajā laukā paliekoša darbība.
Lība Bērziņa: Bet arī, man liekas, ka gandrīz paradoksāli ir tas, ka pašai laikmetīgajai mākslai vajag iekļaušanu. Respektīvi, mediators ir vajadzīgs arī pašai mākslai, lai tā būtu saprasta vai pamanīta, vai gluži pretēji – nesaprasta vai pārprasta. Tā ka arī tas ir interesanti – nest šo vēsti par mūsdienu mākslu, literatūru un būt tam starpniekam. Atkal “vilkt” kopā tās visas iesaistītās puses.
Runājot par mediāciju un tulkošanu, gribēju pajautāt Laurai par tavu pieredzi, rakstot vieglajā valodā. Rakstīšana ir tāds vientuļāks process, tu nesatiec savu auditoriju tiešā kontaktā, kad raksti, bet tu noteikti iztēlojies, domāji par to, kad rakstīji vieglajā valodā, vai ne? Vai tev viegli nācās rakstīt viegli?
Jā, es jau kaut kur esmu minējusi, ka es to spēju ļoti grūti, tas ir sarežģīti. Bet es pati vienmēr esmu gribējusi iekļauties. Es jau minēju arī, ka man nav šī robeža. Man tas ir tikai viens no valodas veidiem, kā mums labāk saprasties, kā mums vispār sazināties. Jā, sākumā mazliet varbūt nobijos no tā, cik tas ir sarežģīti, bet man tas šķiet ļoti, ļoti vajadzīgi. Un tas arī nav izmērāms, tas nav saskaitāms – es to daru, jo varbūt simts cilvēkiem tas ir vajadzīgs. Bet man vienmēr ir šķitis – pat ja tas būs tikai vienam vajadzīgs, un es to varu izdarīt, es varu uzrakstīt stāstu vieglajā valodā, tad kāpēc ne – ko tad man citu darīt? Paskatīties seriālu? Man ir ļoti svarīgi, lai mēs satiktos, un man ir svarīgi, lai grāmatas tiek izdotas Braila rakstā, lai mēs rakstītu vieglajā valodā. Man tas pašai ir ļoti būtiski.
Kā jums šķiet, kā varam veicināt to, ka cilvēki ar invaliditāti paši piedalās kultūras procesā – ne tikai kā skatītāji, bet arī kā radītāji, autori, savas pieredzes paudēji?
Lība Bērziņa: Es varbūt iesākšu ar to kopējo situāciju, ko redzu, ļoti daudz tiekoties ar cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti. Es to daru regulāri, un zinu, kādas ir aktualitātes, vajadzības, kas attīstās, kas jauns parādījies. Un, jā, dažkārt ir bēdīgi redzēt, ka viņi bieži vien nezina par daudzām iespējām. Tā kā tur atkal ir tas “mēs” un “viņi”. Sabiedrība domā, ka tiem pašiem cilvēkiem jānāk ar iniciatīvu, ko viņiem vajag, vai kā viņiem vajag, bet viņi bieži vien nezina tās iespējas, un tad man reizēm arī tajās sarunās diezgan aizkustinoši saka – nu, Lība, lūdzu izdari tā, lai mēs tur, neredzīgie, piemēram, varam aiziet uz kino. Es arī, protams, gribu uzsvērt arī pašu cilvēku ar invaliditāti lomu, ka viņi bieži vien arī nepasaka, kādas ir vajadzības – tas ir skumji, bet ir pierasts, ka nav pieejams. Iedomājies, ja tu neesi bijis iesaistīts kultūras norisēs gadu desmitiem. Tev nav bijusi pieeja tam, kas citiem ir (un runa ir ne tikai par mākslu un kultūru!). Tāpēc, arī sākot veidot pieejamības risinājumus, nav tā, ka cilvēki ar invaliditāti skrien un gāž riņķī… Traki, bet cilvēki ir gluži vienkārši pieraduši, ka viņiem gandrīz nekas nav pieejams. Un padomājam tālāk, cik bailīgi kādam var būt parādīties uz skatuves. Tas, ko saka paši cilvēki ar invaliditāti – viņiem ir bail no sabiedrības reakcijas. Mums jāstrādā ar auditorijas aicināšanu – lai viņi tiešām ierodas, veido šo jauno, pozitīvo paradumu, kas reizēm prasa vismaz trīs gadus, lai kaut kas iekustētos, ko pierāda arī festivāla “Homo Novus” piemērs. Tā ka situācija ir visai skaudra, jā. Un pašai, mēģinot aktivizēt cilvēkus ar invaliditāti... tas ir grūti. Cilvēki bieži vien ir diezgan pasīvi un pieraduši pie situācijas, kāda tā ir. Kad sāku nodarboties ar iekļaušanas jautājumiem, ātri sapratu, ka vajag visas iesaistītās puses iekustināt. Tas ir vēl viens no mērķiem, ko mēs noteikti darīsim gan ar šo projektu, gan turpmāk. Kā es parasti saku: pārmaiņas varam veikt tikai mēs visi kopā.
Lība Bērziņa: Sabiedrība domā, ka tiem pašiem cilvēkiem jānāk ar iniciatīvu, ko viņiem vajag, vai kā viņiem vajag, bet viņi bieži vien nezina tās iespējas, un tad man reizēm arī tajās sarunās diezgan aizkustinoši saka – nu, Lība, lūdzu izdari tā, lai mēs tur, neredzīgie, piemēram, varam aiziet uz kino. (..) Iedomājies, ja tu neesi bijis iesaistīts kultūras norisēs gadu desmitiem. Tev nav bijusi pieeja tam, kas citiem ir (un runa ir ne tikai par mākslu un kultūru!). Traki, bet cilvēki ir gluži vienkārši pieraduši, ka viņiem gandrīz nekas nav pieejams.
Kad stāstījāt par savām lomām, darbojoties šajā procesā, saklausīju arī pašterapijas elementu. Lība, tu ikdienā darbojies arī kā mākslas terapeite. Nevēlos, lai spekulē veselības jomas vai ezoteriskos terminos, tomēr – kādi ir tavi novērojumi, ja runājam par dziedināšanas procesu šādos projektos?
Lība Bērziņa: Man jau vienmēr gribas teikt, ka mēs paši intuitīvi zinām, kas mums palīdz. To mēs tikai kaut kā nosaucam. Bieži vien kaut ko rakstām, pierakstām vai izrakstām kaut kādas emocijas, dusmas, un tad tā ir biblioterapija. Un vēl uztraucamies, ja skolā bērni kaut ko skricelē vai ķēpā burtnīcu malās – tā taču ir mākslas terapija! (Smejas.) Vai arī mums patīk iet uz izstādēm vai lasīt un fantazēt – tas viss mums palīdz, vai ne. Mēs jau intuitīvi jūtam. Bet, piemēram, šo darbnīcu kontekstā foršais, uzreiz redzamais ir “pirms” un “pēc”. Tur tiešām nevajag valodu, to var sajust telpā. Aprīlī, kad bijām Purmsātos, bija tas pirmais neveiklums, bailes, kas tad te tagad ir ieradušies, kas tagad notiks... Bet jebkura veida māksla var būt netiešais starpnieks – mums nav jāsēž viens pret viens un jārunā, mums ir vēl kāds medijs, caur kuru varam satikties un komunicēt. Un, protams, beigās varu pieminēt, jā, tas viss ir arī empīriski pierādīts. Tieši mākslas, ne tikai mākslas terapijas, kontekstā ir apkopoti pētījumi, ka tā palīdz, mazina stresu; jau vien tas, ka aizejam uz izstādi palīdz. Man nepatīk, ka vārds “ezotērika” tiek izmantots kā lamuvārds. Es vispār nezinu, ko tas nozīmē. Bet māksla ir īstākā maģija, ko es varu apliecināt arī pati kā gleznotāja. Un viena no funkcijām, ko mēs darām ar šāda veida projektiem – mēs atgriežam cilvēkus pie radošuma, ko viņi sevī kaut kādu iemeslu dēļ, iespējams, ir apturējuši, aizturējuši, un baidās kļūdīties, izdarīt nepareizi, kaut ko uzķēpāt vai vienkārši uzrakstīt. Un man ļoti patika, kā tu, Laura [Vinogradova], teici, kad mēs bijām Grobiņā atklāšanas nodarbībā, par to, ka literatūra jau arī ir tikai vārds, tā ir runāšana. Un, pat ja tu nevari pierakstīt vai tu nepieraksti, tu dari literatūru. Vienkārši parādīt, ka tas ir tieši tik vienkārši, ka tam nav jābūt nez kam.
Anda Lāce Purmsātos
Un šajā gadījumā Zenta Mauriņa var būt atslēgas figūra, jo viņas tekstos un vēstulēs ir jūtama šī pašterapijas pieeja, ka rakstīšana viņai ir bijis ļoti personisks, tiešām dziedinošs process.
Lība Bērziņa: Nu, jā, un te nevar nepieminēt viņas sāpes, no kurām viņa droši vien arī kādā netiešā veidā bēga. Viņai bija dziedinoši gremdēties literatūrā un rakstīšanā. Un viņa, protams, nepiemin vārdu “biblioterapija” – tas nebija izdomāts. Bet nu mēs to izmantojam. Tā ka noteikti mākslai ir spēks, dziedinošs spēks, arī nodot to sociālo ziņu, ko mēs negribam pazaudēt.
Māra Žeikare: Es vēl nedaudz pakavēšos kādā atmiņā par Zentu. Man bija divas Zentas Mauriņas grāmatas, kas mums ar brāli tika dāvinātas izlaidumā, skolu beidzot – pilnīgi nepiemērots laiks, lai lasītu Mauriņu. (Smejas.) Bet tagad, pārlasot viņu, es ļoti iedvesmojos no viņas piesauktajām “prieka spējām”. Mēs arī Andu Lāci šodien ļoti daudz runājām par šīm prieka spējām. Mauriņa raksta arī par to, ka cilvēks bez invaliditātes var uzvesties daudz vairāk ar invaliditāti nekā cilvēks bez tās. Un Mauriņa tiešām ārkārtīgi iedvesmo darīt to, kas mums vislabāk padodas. Un tāpēc es to tagad savelku ar izlaiduma laiku, jo tas ir brīdis, kad tev ir jāierauga savs talants un jāpieņem lēmums, ko darīt tālāk – kas tev visvairāk padodas un patīk.
Ļoti svarīgs jautājums ir – kā nepazaudēt fokusu un nepārvērst Mauriņas figūru tikai iedvesmojošā, visvarošā ikonā, rādot cilvēkus ar invaliditāti kā varoņus un tādējādi izvairoties gan no kritiskas problēmu izgaismošanas šajā jomā, gan atbildības uzņemšanās pārējā sabiedrībā?
Māra Žeikare: Ar nodomu esam uzrunājušas par projekta balsi izmantot laikmetīgajā mākslā aktīvas mākslinieces, kuras nebaidās arī no kritiskās pozīcijas. Jā, protams, iespējams, daļai sabiedrības šis viss paliks virspusējā, projekta virsraksta pamanīšanas līmenī. Jo ir jau arī tā, ka sabiedrībai nepatīk asociēt sevi ar invaliditātes tēmām, un var būt pretestība piedalīties projekta norisēs, “jo tas jau neattiecas uz mani, man taču nav invaliditāte”. Tomēr šī projekta mērķis ir sasniegt saskarsmi un dziļumu tieši radošajam sektoram (māksliniekiem, rakstniekiem, kuratoriem, dažādiem kultūras darbiniekiem) ar cilvēku ar invaliditāti dažādām kopienām un funkcionējošām aprūpes iestādēm, un caur mākslas procesiem, darbnīcām, rakstiskām refleksijām, fotogrāfijām padarīt redzamas iekļaujošas laikmetīgas kultūras izpausmes. Plašākai sabiedrībai gribam parādīt medaļas abas puses, varēšanas otrā pusē vienmēr ir arī nevarēšana, un otrādi. Sarunai otrā pusē ir nesarunāšanās. Arī veidi, kā katrs no māksliniekiem izvēlas atsaukties uz Zentu Mauriņu, ir atšķirīgi, kas padara šo projektu mazāk figuralizētu, tam ir dažādas balsis (deja, teksts, glezniecība, instalācija, performance…), un Mauriņas teksti, kas lasīti šodien, mazāk Mauriņas tēls, kalpo kā sarunas uzsākšanas veids un savienotājs, kam ir cilvēcīga, radoša saprašanās forma.
Māra Žeikare: Mauriņas teksti kalpo kā sarunas uzsākšanas veids un savienotājs, kam ir cilvēcīga, radoša saprašanās forma.
Un, runājot par šo ilgtermiņa pieeju un attiecībām, kas nepaliek tikai viena projekta iztērētās naudas kontekstā – “mums vajadzēja, tagad braucam prom”. Kādu jūs saredzat nākotnes modeli šādiem uz līdzdalību un sociālo iekļaušanu tendētiem projektiem – vai saredzat jaunu sadarbības iespēju, finansēšanas stratēģiju un kopējo vadlīniju pārskatīšanu un nostiprināšanu?
Māra Žeikare: Uz sociālo iekļaušanu vērsti projekti notiek un notiks vienmēr. Svarīgākais ir tas, ka caur aktīvām kultūras organizācijām un māksliniekiem šie veidi, kā mēs varam strādāt kultūrā iekļaujošāk, tiek praktizēti regulāri un tiem arī regulāri tiek piešķirts atbalsts. Tāpēc mums ir svarīgi stāstīt par šiem sadarbību veidiem arī publiskajā telpā, lai nostiprinātu to redzamību. Es noteikti ceru, ka šāda veida kultūras projekti tiktu novērtēti vairāk arī sociālajā, sabiedrības veselības un izglītības sektorā, jo šobrīd šāda veida iniciatīvas tiek atbalstītas pamatā no kultūras sektora līdzekļiem. Taču šīs prakses un to labvēlīgā ietekme uz sabiedrību tieši ilgtermiņā un tālākos reģionos, aizpilda nozīmīgas, starpdisciplināras plaisas.. Kad atskatos uz saviem pēdējiem gadiem, kas nostrādāti kultūras nozarē, vislielākā ietekme un ilgstošākā interese ir tieši par sociāli iekļaujošajiem projektiem. Īstenotie projekti ir labās prakses piemēri, kas sniedz ne tikai dziļāku gandarījumu profesionāli, bet sniedz jaunas sadarbības un daudzveidīgāku laikmetīgās kultūras lietotāju, un pamazām rosina izmaiņas arī plašākā kultūrpolitikas līmenī.
