Slimnīca kā dialoga un radošuma telpa
Saruna ar kultūras un veselības projekta “Kultūras pilsētiņa” (La Cité Culturelle) vadītāju Veroniku Batilī (Veronique Bathily)
“Kultūras pilsētiņa” (La Cité Culturelle), kas starptautiskajā vidē tiek uzskatīts par ievērojamu kultūras un veselības projektu, ir radusies kā atbilde uz nepieciešamību ieviest kultūru kā neatņemamu veselības aprūpes sistēmas daļu. Tas tika izveidots 2015. gadā Barthélemy Durand Psihoterapeitiskajā centrā Francijā Étampes pilsētā un šobrīd aptver plašu tīklu – 77 ārstniecības iestādes ar vairāk nekā 15 000 pacientiem un 1700 darbiniekiem. Projekts balstās pārliecībā, ka rūpes nav tikai medicīniska darbība, bet kolektīva apņemšanās, kas sakņojas vietējā teritorijā un tiek bagātināta ar kultūru. Un savā būtībā “Kultūras pilsētiņa” pārdefinē attiecības starp aprūpi, mākslu un sabiedrību, īpaši psihiskās veselības jomā.
La Cité Culturelle kalpo kā iedvesmojošs modelis citiem starptautiskiem veselības aprūpes tīkliem, kas meklē veidus, kā integrēt kultūru aprūpes vidē. Projekts tiek prezentēts starptautiskos simpozijos, Eiropas Culture & Health tīklos un iekļauts politikas dokumentos kā piemērs, kas sapludina robežas starp veselības, sociālo un radošo jomu. Šo kultūras vīziju un starpnozaru sadarbības modeli ar apņēmību un skaidru redzējumu kopš 2015. gada vada Veronika Batilī. Šī gada martā pasākuma “Kultūra un veselība. Francijas pieredze” ietvaros viņa viesojās Latvijā, lai snegtu lekciju par “Kultūras pilsētiņu”.
“Kultūras pilsētiņas” ēka
Kāda bija sākotnējā iecere un motivācija par “Kultūras pilsētiņas” izveidi?
“Kultūras pilsētiņa” sakņojas psihiatrijas attīstības vēsturē, kurā kultūrai ir bijusi nozīmīga loma Francijas psihiatrijas pārveidē. Kopš centra atvēršanas psihoterapeits Bartelemī Dirāns (Barthélemy Durand) ir kļuvis par novatorisku personību psihiatrijā. Tādas ievērojamas personas kā Tonijs Lenē (Tony Lainé), Filips Rapārs (Philippe Rappart), Mišels Gijārs (Michael Guyader) un Gijs Dana (Guy Dana) – EPS (valsts psihiatrijas iestādes) psihiatri – ieviesa inovatīvas prakses garīgās veselības traucējumu ārstēšanā. Viņi iestājās par mūsdienīgām pieejām, kas balstītas deinstitucionalizācijas kustībā un institucionālajā psihiatrijā, reaģējot uz tradicionālo psihiatrijas slimnīcu represīvajām metodēm. Viņu mērķis bija humanizēt psihiatrijas aprūpi, integrējot pacientus sabiedrībā, izmantojot tādas iniciatīvas kā klubi, terapeitiskie ceļojumi un mākslinieciskās pieredzes. Francijas starpministriju konvencijas piešķirtais statuss “Kultūra slimnīcā” (La Culture à l'hôpital) piešķīra šai pieejai oficiālu struktūru, uz kuras varēja balstīties.
Slimnīcas vadība saprata, ka kultūras un veselības pasaule satiekas – jo īpaši brīžos, kad tiek risināti jauni izaicinājumi, kas saistīti ar kultūras tiesībām un pacientu tiesībām, veselības demokrātiju un kultūras demokrātiju. Katrs no šiem aspektiem piedāvā atšķirīgu skatījumu uz cilvēku – skatījumu, kas ļauj viņam pilnībā un cieņpilni piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Un 2015. gadā Barthélemy Durand slimnīcas vadība pieņēma lēmumu veltīt kādreizējo 1400 m² lielu ārstniecības paviljonu, 20 000 eiro lielu budžetu un vienu pilna laika amata vietu – manu! – lai ieviestu ambiciozu kultūrpolitiku. Tā es pievienojos šim projektam – slimnīca izvēlējās manu ieceri, kurai bija trīs galvenie mērķi: veidot kolektīvu garu, atvērties apkārtējai teritorijai, pilsētai un tās iedzīvotājiem, izveidojot noturīgu kultūras un mākslas dimensiju un nodrošināt ambiciozu un daudzveidīgu kultūras piedāvājumu slimnīcā un ārpus tās.
Zīmēšanas - serigrāfijas nodarbība
Kā jūs redzat kultūras lomu ārstēšanas un rehabilitācijas procesā mūsdienu veselības aprūpē?
Kultūrai mūsdienu veselības aprūpē ir transformējoša un humanizējoša loma. Tā papildina klīniskās pieejas, pievēršoties dziedināšanas emocionālajiem, sociālajiem un simboliskajiem aspektiem. Pateicoties mākslinieciskai izpausmei, kolektīvai radīšanai un kultūras līdzdalībai, pacienti var atgūt savu identitāti ārpus diagnozes. Kultūra veido telpas, kur cilvēki tiek uztverti kā pilnvērtīgas personas – nevis tikai simptomu nesēji –, veicinot dialogu, jēgas meklējumus un iespēcināšanu. Tā arī sekmē sociālo reintegrāciju, mazina stigmu un uzlabo mijiedarbības kvalitāti starp aprūpētājiem, pacientiem un plašāku sabiedrību. Šādā nozīmē kultūra kļūst par spēcīgu aprūpes, cieņas un iekļaušanas virzītājspēku. “Kultūras pilsētiņa” darbojas kā tilts starp slimnīcu un plašāku kopienu, aicinot vietējos iedzīvotājus iesaistīties psihiatrijā un kļūt par aktīviem dalībniekiem dziedināšanas procesā. Kultūra ir gan sabiedrības spogulis, gan spēcīgs tās kolektīvās transformācijas instruments.
Kā tiek veidots un attīstīts jūsu projekta kolektīvs, iesaistot pacientus, māksliniekus, personālu un vietējos iedzīvotājus?
Kolektīvs tiek veidots pakāpeniski, balstoties uz kopīgu pieredzi, savstarpēju uzticēšanos un līdzradīšanu. No paša sākuma projekts tika veidots tā, lai vienlīdzīgā līmenī apvienotu pacientus, aprūpētājus, māksliniekus un vietējos iedzīvotājus, atzīstot katra cilvēka kā dalībnieka un līdzveidotāja lomu. Mēs rīkojam iekļaujošas mākslinieciskās darbnīcas, kultūras pasākumus un sadarbības projektus, kuros ikviena balss ir nozīmīga. Slimnīca kļūst par dialoga un radošuma telpu – ne tikai aprūpes vietu –, un attiecības veidojas pāri lomu “pacients” vai “speciālists” robežām. Partnerības ar vietējām kultūras iestādēm un kopienas organizācijām nostiprina atvērtību pret pilsētu. Laika gaitā šis dinamiskais kolektīvs kļūst par dzīvu ekosistēmu, kas pārveido slimnīcas vidi un maina arī sociālo audumu.
“Kultūras pilsētiņa” vēlas būt inkubators gan individuāliem, gan kolektīviem projektiem, apmaiņā pret dalību kopienas dzīvē. Tā ir vieta, kas rehabilitē un integrē ikvienu, kurš vēlas dot ieguldījumu kopīgajā procesā.
Raža no Augošā dārza
Kādas pārmaiņas esat novērojuši pacientu un aprūpētāju komunikācijā un attiecībās kopš projekta sākuma?
Atšķirībā no tradicionālajām aprūpes iestādēm, kur dominē hierarhiskas struktūras – ar administrāciju, ārstiem un medicīnas personālu, kas nosaka organizācijas darbību, un pacientiem, kuri lielākoties ir pakļauti aprūpes lēmumiem – šīs varas attiecības La Cité Culturelle ietvaros izzūd. Šeit saziņa un savstarpējā saikne kļūst horizontāla, veicinot savstarpēju cieņu un sadarbību. Lomas tiek pārdefinētas, ļaujot katram iesaistīties kā personībai, nevis palikt ieslodzītam kategorijās “aprūpētājs” vai “pacients”. Šī pārmaiņa rada kopīgu izpausmes, uzticēšanās un līdzradīšanas telpu. “Kultūras pilsētiņa” ir kā atelpas brīdis gan pacientiem, gan aprūpētājiem.
Kā šajā projektā tiek nodrošināta finansiālā vienlīdzība? Cik tas izmaksā pacientu ģimenēm? Vai pakalpojumi ir pieejami arī mazāk turīgiem pacientiem?
Patiesībā piekļuve “Kultūras pilsētiņai” ir bezmaksas un atvērta visiem. Pašlaik mēs izstrādājam dalības sistēmu darbnīcām, kas sāksies septembrī. Šī struktūra būs paredzēta iedzīvotājiem, sadarbības partneriem un uzņēmumiem. Pilna piekļuve joprojām bez maksas būs pacientiem un viņu tuviniekiem. Tiks izstrādāta motivējoša politika, lai iesaistītu dalībniekus brīvprātīgajā darbā.
Kuras no radošajām aktivitātēm ir radījušas vislielāko iespaidu vai iesaisti, un kāpēc?
Senākā radošā aktivitāte La Cité Culturelle ietvaros ir drāmas darbnīca. Tā tika uzsākta 2018. gadā kopā ar filmu režisoru Atiso Medesū (Atisso Medessou), kurš tobrīd bija rezidējošais mākslinieks La Cité Culturelle. Rezidences laikā viņš izveidoja skatuves mākslas darbnīcas (acting workshops), kurās kopā darbojās pacienti, aprūpētāji un pamatskolas skolēni. Ātri vien izveidojās spēcīga vēlme šo pieredzi turpināt. Atiso Medesū bija arī pasniedzējs Cours Florent – vienā no prestižākajām privātajām teātra skolām Francijā. Ar šo skolu tika izveidota sadarbība, kas jau turpinās sesto gadu.
Šobrīd kolektīvā darbojas 37 dalībnieki – Cours Florent studenti, pacienti, veselības aprūpes darbinieki un vietējie iedzīvotāji. Viņi ik ceturtdienu pulcējas darbnīcās, lai strādātu ar personīgiem tekstiem, kustību un horeogrāfiju, radoši interpretējot tēmas no sengrieķu teātra. Katru gadu darbs noslēdzas ar četriem uzvedumiem: vienu slimnīcā, vienu Cours Florent telpās un diviem publiskās vietās pilsētā. Šie pasākumi kļūst par spēcīgiem koprades un redzamības brīžiem gan pašiem dalībniekiem, gan plašākai sabiedrībai.
Šī darbnīca ir vērtīga izteiksmes telpa pacientiem – vieta, kur tiek kopta iejūtīga klausīšanās cieņpilna novērošana, uzticēšanās, pašapziņa un pašcieņa. Darbnīcu studentiem, kuri pastāvīgi meklē jaunus performances veidus, šī vide piedāvā unikālu mācīšanās iespēju. Daži pacienti ienes skatuvē autentisku, spēcīgu klātbūtni, kas jaunajiem dalībniekiem kļūst par dziļu iedvesmas un mācīšanās avotu. Darbnīcu vada aktieris un Cours Florent pasniedzējs Nikolā Gimbārs (Nicolas Guimbard). Šī vide aktīvi veicina psihiskās veselības problēmu destigmatizāciju. Gadu no gada kolektīva ietvaros veidojas arvien ciešākas saiknes, izaugot par saliedētu, dziļi cilvēcīgu māksliniecisku kopienu.
Šībrīža nozīmīgāko aktivitāšu vidū varu nosaukt dizaina darbnīcas, ko “Kultūras pilsētiņa” īsteno kopā ar dizaineri Lilu Doā-Tan-Hamu (Lilas Doat-Tan-Ham), pacientiem un mediķiem, lai slimnīcas vidi padarītu patīkamāku. Kopā ar inženieri Žanu (Jean) tiek radīti Véli (elektriski asistēti kvadricikli), kā arī piekabes pēc La Charette atvērtā koda modeļa. Savukārt ainavu arhitekti Aleksandrs Pecolds (Alexandre Petzold) un Aurēlija Kulati (Aurélie Culatti) kopā ar pacientiem izstrādājuši projektu “Kopīgā ainava” (Paysage partagé), kura turpinājums ir “Augošais dārzs” (Le Potager qui pousse) – dārzs, kuru šobrīd vada Merilīna Beldama (Maryline Beldame), permakultūras eksperte.
3D darbnīca un tās darbinieki
Vai varat padalīties ar personisku stāstu vai piemēru, kā projekts ietekmējis kādu konkrēti?
Mišela Raū (Michaël Raoult) stāsts ir viens no skaistākajiem piemēriem par “Kultūras pilsētiņa” ietekmi. Viņš tika hospitalizēts 2018. gadā Barthélemy Durand centrā pēc šizofrēnijas epizodes. Viņa pirmā sastapšanās ar “Kultūras pilsētiņa” notika tā pašā gada septembrī, kad viņš kopā ar tēvu ieradās uz jauna muzikāla projekta atklāšanu – grupas "Dažkārt dzīve ir salda” (Parfois la vie est douce) izveidi. Grupu uzsāka mākslinieks, komponists un dziesmu autors Ignatus (Ignatus), un tā bija atvērta visiem, kas vēlējās iesaistīties muzikālajā piedzīvojumā – amatieru mūziķiem, dziedātājiem, videoklipu veidotājiem – visi bija laipni gaidīti. Atklāšanas dienā Mišels ieradās ar savu ģitāru – viņš vēl bija dziļi ietekmēts no smagās ārstēšanas un joprojām nesa sevī slimības un hospitalizācijas pēdas.Viņš bija ļoti introverts. Tomēr grupai izdevās pamodināt viņā radošuma dzirksti un iedrošināt viņu iesaistīties projektā. Gadu vēlāk tapa albums: septiņas dziesmas, viens videoklips un daži koncerti. Mišels bieži atceras ierakstu brīžus kā laikus, kad viņš jutās patiesi dzīvs. Šie mirkļi viņam bija izšķiroši – albums viņam nozīmēja daudz vairāk nekā vienkārši mūziku – tā bija īsta atdzimšana. Šī bija dziļi transformējoša pieredze Mišela dzīvē.
Gadu gaitā grupa ap sevi pulcējusi pacientu, aprūpētāju un vietējo iedzīvotāju kolektīvu. Tā pastāv jau septiņus gadus un pašlaik gatavojas ierakstīt otro albumu, šoreiz ar pazīstamu viesmākslinieku līdzdalību.
Šobrīd Mišels pievienojies “Kultūras pilsētiņa” komandai un strādā tur pilna laika darbā. Pabeidzis sešu mēnešu universitātes kursu, lai kļūtu par fab-lab vadītāju, viņš tagad vada darbnīcas 3D modelēšanā un fotogrāfijā. Mišela iepriekšējā profesionālā izglītība bija kā kinooperatoram. Patlaban viņš arī koordinē grupas "Dažkārt dzīve ir salda” ikdienas aktivitātes. Mišels ir labs piemērs un iedvesma citiem.
Augošā dārza grupa
Kādi ir galvenie izaicinājumi, integrējot kultūras aktivitātes tradicionālajās veselības aprūpes struktūrās?
Es ierados Barthélemy Durand centrā 2015. gada maijā. Tajā laikā iestāde saskārās ar nopietniem izaicinājumiem: ārstu un aprūpes personāla trūkumu, kā arī ar valsts politikas sekām, kas bija vērstas uz psihiatrijas sistēmas pārveidi. Centrs atradās ievērojamas spriedzes situācijā, ko iezīmēja saspringtas attiecības un arodbiedrību iniciētas kustības. Šādos apstākļos daudzi aprūpētāji manu iecelšanu amatā uztvēra ar skepsi. Es, iespējams, būtu palikusi koncentrēta uz savas pozīcijas trauslumu, ja nebūtu sapratusi ko būtisku: kultūras projektam ir jābūt cieši saistītam ar slimnīcas ikdienas dzīvi, un tam jārada reāla ietekme visās veselības aprūpes struktūrās.
Pirmais izaicinājums bija vienotība. Bija būtiski radīt kultūras projektu, kas spētu cilvēkus apvienot. Es uzsāku līdzdalības kampaņu, kas aptvēra visas 70 slimnīcu grupas struktūrvienības. Tā bija vērsta uz pacientiem, aprūpētājiem, ārstiem, loģistikas un administratīvajiem darbiniekiem. Saņēmu 50 atbildes. Jau no pirmajām tikšanās reizēm bija skaidrs, ka šī bija pirmā reize, kad dažādi cilvēki sapulcējās alternatīvā telpā, lai kopīgi veidotu projektu. Katram skatījumam bija savi izaicinājumi, taču pamattēma bija iedibināta. Sākotnēji nebija viegli panākt, lai balsis varētu brīvi cirkulēt horizontāli – starp pacientiem, aprūpētājiem un darbiniekiem. Taču šis bija kopīgās dinamikas sākums. Izveidojās kodolgrupa. Atvērtība sadarbībai ar vietējiem partneriem, tīkliem un brīvprātīgajiem palīdzēja nostiprināt aktivitātes un dziļāk integrēt “Kultūras pilsētiņa” vietējā teritorijā.
Laika gaitā es sāku izprast, ko nozīmē paplašināt kultūras jēdzienu, iekļaujot tajā arī slimnīcas mantojumu un vēsturi. Bija jāpieņem arī ambīcija – padarīt kultūru par dzīvu, kolektīvā rīcībā balstītu aktu, kas ir pieejams ikvienam, kalpo aprūpes atbalstam un veicina psihiatrijas destigmatizāciju.
“Kultūras pilsētiņa” piedāvā plašu rīku klāstu savā Fab Lab telpā, kurā apvienots gan digitālais, gan tradicionālais aprīkojums: digitālās izšūšanas mašīna, radio studija, fotolaboratorija, kokapstrādes instrumenti u.c. Šī telpa ir katru dienu atvērta visiem. Vietējo iedzīvotāju, skolu un ārējo partneru interese ir ļāvusi izveidot apvienojošus projektus, kuros iesaistīti gan pacienti, gan veselības aprūpes speciālisti, gan vietējās kopienas.
Rezidējošie mākslinieki projektā ienes prasmes un pieredzi, kas sniedz vērtīgu pienesumu slimnīcas ikdienai. Viņi ir nepārtraukti iesaistīti “Kultūras pilsētiņa” darbībā.
Kādi ir riski un maldīgi priekšstati, runājot par kultūras lomu veselības aprūpē, un kā tos var risināt?
Kultūras iniciatīvām arvien vairāk ienākot veselības aprūpes vidē, tās sev līdzi nes ne vien jaunas iespējas, bet arī virkni noturīgu maldīgu priekšstatu. Šo barjeru izpratne ir būtiska, lai pilnībā atklātu kultūras potenciālu labklājības, aprūpes kvalitātes un sociālās iekļaušanas veicināšanā. Nosaukšu dažus no šiem stereotipiem.
Maldīgais priekšstats par “izklaidējošu papildinājumu”. Kultūra bieži tiek uzskatīta par vienkārši patīkamu, bet nebūtisku papildinājumu slimnīcas dzīvē. Šāda pieeja ignorē to, ka kultūras iesaiste var radīt reālu un izmērāmu ietekmi uz pacientu rehabilitāciju, aprūpes vidi un attiecībām starp personālu un pacientiem. Risinājums: nepieciešams izcelt konkrētus, starpdisciplinārus projektus, kas demonstrē kultūras nozīmi pacientu pieredzes uzlabošanā un cilvēciski nozīmīgu attiecību stiprināšanā veselības aprūpē.
Bailes no medicīniskās iejaukšanās. Dažkārt kultūras aktivitātes tiek uztvertas kā iejaukšanās klīniskajā telpā vai kā drauds medicīniskajai autoritātei. Medicīnas darbiniekiem rodas bažas, ka šādas iniciatīvas varētu traucēt esošajiem protokoliem vai novērst uzmanību no galvenā – ārstēšanas procesa. Risinājums: šīs bažas var mazināt, iesaistot medicīnas komandas jau projekta izstrādes sākumā. Koprade palīdz veidot uzticēšanos, saskaņot gaidas un nodrošina, ka kultūras dimensija papildina, nevis konkurē ar klīnisko darbu.
Kultūra kā elitāra vai nepieejama. Sabiedrībā joprojām pastāv priekšstats, ka kultūra ir rezervēta izglītotajiem vai priviliģētajiem, tādējādi atsvešinot noteiktas pacientu grupas – īpaši psihiskās veselības jomā. Risinājums: iekļaujošas, līdzdalības pieejas, kas balstās kopradīšanā, ikdienas pieredzē un radošumā, palīdz mainīt šo uztveri. Kultūras projekti, kuros tiek novērtētas vietējās zināšanas un pašas slimnīcas mantojums, kļūst nozīmīgi ikvienam.
Pieprasījums pēc zinātniska pamatojuma. Vēl viena problēma ir nepieciešamība attaisnot kultūras ieguldījumu ar kvantitatīviem rādītājiem. Dažas institūcijas vilcinās atbalstīt kultūras iniciatīvas bez “cietiem pierādījumiem” par to efektivitāti. Risinājums: lai gan kultūras vērtība bieži ir kvalitatīva un attiecībās balstīta, tā var tikt sasaistīta ar izmērāmiem ieguvumiem, piemēram, izolācijas mazināšanu, pacientu iesaistes pieaugumu un dzīves kvalitātes uzlabojumu. Sadarbība ar vērtēšanas speciālistiem vai akadēmiskām komandām var palīdzēt šos efektus dokumentēt daudz precīzāk.
Aprūpes paviljona (1400 m² platība) plānojuma skices
Kādi ir galvenie plāni un ieceres jaunajai “trešajai vietai”, kuru plānots attīstīt līdz 2027. gadam?
Kad 2015. gadā sāku strādāt slimnīcā, vadība “Kultūras pilsētiņas” rīcībā nodeva bijušo aprūpes paviljonu 1400 m² platībā. Lai izveidotu projekta pamatus, “Kultūras pilsētiņa” piesaistīja ekspertus: arhitektu kolektīvu NAC, dizainerus Vēru Bauru (Véra Baur) un Rūdiju Bauru (Ruedi Baur), kā arī ainavu arhitektus Aurēlija Kulati (Aurélie Cullati) un Aleksandru Pecoldu (Alexandre Petzold). Katrs no šiem speciālistiem īstenoja ilgtermiņa rezidences no sešiem mēnešiem līdz gadam, kuru rezultātā tapa modeļi, kartes un priekšprogrammas aprises.
Šī procesa laikā atklājās daudzas vajadzības: labsajūtas centrs, mūzikas studija, bibliotēka, dzīves telpa rezidējošiem māksliniekiem un telpas performanču radīšanai. 2024. gada martā šis darbs noveda pie arhitektūras konkursa. Uzvarēja kolektīvs Grand-Huit, kas specializējas ekobūvniecībā un ambiciozos sociālos projektos. Viņu priekšlikums performanču zālei ietver 10 metrus augstu niedru jumtu, kas simbolizē vēlmi atkal cieši piesaistīt slimnīcu tās teritorijai. Būvniecību plānots sākt 2025. gada septembrī, un tā būs atvērta un līdzdalībās balstīta, padarot topošo “Kultūras pilsētiņas” trešo vietu par unikālu, iekļaujošu un viesmīlīgu telpu ikvienam.
Nākamo divu gadu laikā koncentrēsimies uz vietas atjaunošanas programmu. Tiks aicināti amatnieki, kas dalīsies savās prasmēs par gobelēnu aušanu, mēbeļu kopradīšanu, lustru izgatavošanu un citām radošām nodarbēm. Topošā “trešā vieta” būs dzīva, sabiedriska un viesmīlīga vide, kurā gan pacientiem, gan darbiniekiem būs pieejamas labsajūtas nodarbības. Apmeklētāji varēs salabot savus velosipēdus vai instrumentus. “Kultūras pilsētiņa” nesen pārņēma slimnīcas divu kafejnīcu pārvaldību, ar mērķi tās pārveidot par profesionālās integrācijas telpām pacientiem. Šīm vietām šobrīd nepieciešama revitalizācija.
Šāda transformācija – veidojot īstenu kultūras un sociālās iekļaušanas centru – prasīs komandai apgūt jaunas prasmes, īpaši uzņemot un atbalstot rezidējošos māksliniekus, pacientus un pilsētas iedzīvotājus. Tiks rīkotas apmācības, ko vadīs kultūras profesionāļi, veselības aprūpes darbinieki, mākslinieki, amatnieki un arī paši pacienti.
Viens no būtiskākajiem nākotnes izaicinājumiem būs finansējuma piesaiste un partnerību stiprināšana. “Kultūras pilsētiņai” ir divi gadi laika, lai izstrādātu un pilnveidotu organizatorisko struktūru un darbības modeli savai topošajai telpai, kuru plānots atklāt 2027. gada janvārī.
