Paradīze ir tik garlaicīga
Intervija ar mākslinieku Ervinu Vurmu
Mākslas centrā Zuzeum līdz 14. septembrim apskatāmās Ervina Vurma personālizstādes nosaukums How It Is aizlienēts no 1962. gadā izdotā Samuela Beketa romāna.
Ekspozīcija sniedz iespēju iepazīt visu Vurma mākslas praksē izmantoto izteiksmes līdzekļu klāstu, un tās fokusā ir vadmotīvs “viss ir saistīts ar visu”. Protams, viņa pazīstamākie instrumenti ir absurds un skulptūras dekonstrukcija, tāpat šai izstādē klātesošs ir viņa visiem tik zināmais smīns par patērētājsabiedrības statusa simboliem un refleksija par mūsdienu pasaules toksisko atmosfēru. Te sastopams arī viens no Vurma mākslas populārākajiem tēliem – “resnā mašīna” no sērijas Fat Cars. Šoreiz tas ir sudrabotais, gluži kā Vīnes šnicele uzpūstais kabriolets Fat Convertible (2005), kas izgāzies izstāžu zāles centrā. Zuzeum Mazajā zālē eksponēta 1990. gadā aizsāktā One Minute Sculpture sērija. Tur apmeklētāji, sekojot mākslinieka norādījumiem, var izspēlēt savu absurda teātri, uz brīdi kļūstot par daļu no Vurma mākslas, izpildot vienkāršus, bezmērķīgus un absurdus fiziskos vingrojumus. Dažas no “vienas minūtes skulptūrām” papildina “vienas minūtes fotogrāfijas”, kurās skatītāji iemūžināti mirklī, kad viņi kļūst par objekta pagaidu daļu, atklājot skulptūras transformācijas brīdi.
Vadot ekskursiju savā izstādē, Vurms atzīst, ka vispār vēlējies kļūt par gleznotāju, bet nokļuvis tēlniecības kursā. Sākumā esot juties vīlies.
“Bet pēc apmēram pusgada nolēmu, ka varbūt tas ir izaicinājums un varbūt es varētu mēģināt kaut ko paveikt. No tā brīža sāku domāt un strādāt ar tēlniecības jēdzienu. Ko nozīmē radīt struktūru? Kas notiek pārejā no divām uz trim dimensijām? Ar virsmu, masu, tilpumu, svaru, laiku? Tās visas ir būtiskas tēlniecības sastāvdaļas.
Vienlaikus es, kā ierasts, daudz lasīju. Kādu dienu izlasīju, ka, ja gribi būt veiksmīgs, tev jāpārspēj savs tēvs. Manu studiju kontekstā 70. gados tas bija būtiski. Tas bija laiks, kad dominēja minimālisms, konceptuālā māksla, popārts, lendārts – visi -ismi. Tas bija trends, un no katra tika sagaidīta darbošanās šinī konkrētajā ietvarā.
Taču es sapratu - ja to darīšu, nostāšos garās rindas pašā galā. Es gribēju darīt kaut ko citu – kaut ko, kas neatbilst tendencēm un populārajam viedoklim par to, kādai jābūt mākslai.”
Vurma māksla stāsta par mūsdienu sabiedrību, un tās naratīva līnija lielā mērā vijās cauri pasaules seklumam, vēlmei tikt pamanītam un patērēt. Walking Bags – uz šaurām, plānām kājām balansējošas figūras, kuru kontūras atgādina visvairāk kārotos priekšmetus no luksusa preču plauktiem – iespējams, ir vistiešākā atsauce uz mūsu ierobežoto prātu, kas ieslodzīts statusa un alkatības būrī.
“Es uzdodu jautājumus sabiedrībai – caur spoguli, caur skulpturālas kustības brillēm.” Vurms strādā ar tēmām un materiāliem, kas ir daļa no ikdienas dzīves. Tas var būt pat viņa paša džemperis, kas pēc izstādes no mākslas objekta atkal kļūst par apģērba gabalu.
“Jūs varētu doties uz izstādi, redzēt tur karājamies šos džemperu objektus, bet pēc izstādes beigām jūs varētu tos noņemt un atkal valkāt.”
Foto: Arterritory.com
Ja uz pasauli raugās no absurda perspektīvas, kā jūs to bieži darāt savos darbos, vai ir iespējams definēt, kas ir neprāts un kas ir normalitāte? Vai jums ir atbilde uz šo jautājumu?
Tas, kas notiek, ir neprāts. Bet zināt, tas raksturīgs ne tikai šim konkrētajam laikam. Pēdējos gadu desmitus mēs dzīvojām pasaules mierīgākajā daļā, jo te, Rietumos, nebija kara. Arī aukstais karš beidzās. Un klajā nāca japāņu-amerikāņu politologa Francis Fukujama slavenā grāmata “Vēstures beigas un pēdējais cilvēks” (1992), kur izskanēja, ka Rietumi ir uzvarējuši, un turpmāk viss ritēs gludi. Bet tā vienkārši nav taisnība.
Tas viss ir raksturīgi cilvēces vēsturei – mēs neko neesam iemācījušies no iepriekšējiem kariem, mēs neko neesam mācījušies no pagātnes. Ja paraugāmies, kas notiek visapkārt – tas ir šausmīgi. Tas ir murgs. Protams, varam teikt, ka Tramps ir idiots vai dēvēt viņu vēl visādi citādi, bet ir taču iemesls, kāpēc cilvēki par viņu balsoja. Tas nozīmē, ka kļūdas ir pieļāvuši visi.
Es laiku pa laikam lasu Dantes “Dievišķo komēdiju”. Fragmentus – nekad neesamu izlasījis vienā rāvienā visu grāmatu. Zināt… tā nav nekāda izklaide. Tā ir pasaules traģēdija. Tas ir stāsts par elli un tās apļiem. Jo dziļāk tu ej, jo trakāka un haotiskāka tā kļūst.
Ja uz mūsu pasauli raugās no šāda skatpunkta, varbūt viss kļūst mazliet saprotamāks – vai vismaz pieņemamāks. Tāda ir mūsu pasaule. Mēs esam tādi, kādi esam. Mēs neesam labi cilvēki. Mēs neesam gudri cilvēki. Mēs vienmēr esam bijuši noķerti absolūta haosa un neprāta lamatās. Vienmēr.
Un vēsture to apliecina. Tas, kas noticis ar pasauli, ir neticami. Un mēs neesam iemācījušies neko. Absolūti neko.
Foto: Daša Trofimova
Jūs minējāt, ka bija vajadzīgs laiks, kamēr cilvēki saprata, cik toksiski bija 40. un 50. gadi. Bet vai mums šodien vairs ir nepieciešama distance, lai ieraudzītu, cik briesmīga ir šībrīža situācija?
Tieši to es vēlos parādīt skatītājiem. Ļaudis bieži atskatās uz 20. gadsimta 50. gadiem – pēckara, pēcnacistu laikmetu – un skaidri redz, kas bija nepareizi. Bet tagad notiek tas pats, un cilvēki uzskata, ka šie ir labie laiki. Tā vienkārši nav taisnība.
Es gribu parādīt, ka, raugoties atpakaļ, mēs ieraugām pagātni skaidrāk – un šī pagātne joprojām ir daļa no manas dzīves. Sabiedrība, kopiena, kuras daļa toreiz biju… tās konstrukts bija pilnībā sabrucis. Bet es uzskatu, ka arī šobrīd viss ir izjaukts. Patiesi briesmīgi. Un varbūt pēc dažiem gadu desmitiem mēs beidzot atzīsim, ka arī šis laiks – tieši šis brīdis – ir ļoti nepilnīgs, pustraku ideju pārpildīts.
Jūs pieminējāt Danti. Saistībā ar Dievišķo komēdiju ir ļoti interesants stāsts: Dantem esot bijis ļoti grūti rakstīt par paradīzi. Viņam bijis daudz vieglāk rakstīt par elli.
Ziniet, ir tikai dažas dziesmas un grāmatas par paradīzi. Paradīze ir tik garlaicīga, ka neviens patiešām nevēlas tur būt, jo tur vienkārši jādzied “svēts, svēts” visu dienu. Un kas to grib? Tātad paradīze ir projekcija, vēlme - un varbūt ir labāk, ka ne visas mūsu vēlmes piepildās. Es patiešām nezinu.
Foto: Ansis Starks
Kaut jūs pats esat teicis, ka darba Narrow House pamatā ir ļoti konkrēts stāsts un tas ir biogrāfisks, tas raisa arī citas asociācijas. Zināmā mērā mēs dzīvojam savstarpēji ļoti saistītā un globālā pasaulē, bet vienlaikus ir sajūta, ka mūsu prāts ir ieslodzīts savveida tunelī, kas aizvien vairāk sašaurinās.
Bet, zināt, tam ir labs iemesls. Nesen lasīju vairākus rakstus, kur psihologi runā par to, ka mēs neesam radīti, lai tiktu galā ar visām pasaules traģēdijām. Mēs esam radīti, lai dzīvotu mazās kopienās. Kad bijām mednieki un klejotāji, pārvietojāmies mazās grupās, savukārt šobrīd informācijas plūsma ir tik apjomīga, ka mēs to vairs nespējam apstrādāt.
Ziņu vilnis par masu slaktiņiem dažādās pasaules vietās pārslogo mūsu garīgo veselību. Es noteikti esmu atkarīgs no šī stulbā mobilā tālruņa. Es neatbildu uz e-pastiem un tos neatveru, bet šis tālrunis mani joprojām kontrolē. Es ceru, ka kādu dienu būšu gana stiprs, lai pilnībā pārtrauktu lasīt ziņas, jo tās vienmēr mani nomāc.
Foto: Daša Trofimova
2019. gadā jūs radījāt skulptūru sēriju Drinking. Viena no tām izstādīta arī Rīgā. Mūs interesē, kāpēc jūs izvēlējāties šajā darbā izmantot tieši alkoholu? Ir daudz citu veidu, kā paplašināt apziņu vai apreibināties...
Jā, bet tas ir tipisks 50., 60. un 70. gadu mākslinieku paņēmiens. Pētījumi liecina, ka popzvaigznes lietoja narkotikas, dīdžeji lietoja narkotikas, bet mākslinieki dzēra. Es nezinu, kāpēc.
Varbūt tā ir ātrāka metode? (smejas)
Tieši tā, un varbūt to var labāk kontrolēt. Es nezinu – man nav ne jausmas.
Foto: Daša Trofimova
Savas sērijas One Minute Sculptures sākumposmā jūs izmantojāt arī Polaroid kameru. Kāpēc pārtraucāt to darīt?
Tāpēc, ka parādījās mobilie tālruņi. Kad es 1996. gadā radīju One Minute Sculptures, mobilie tālruņi vēl nemaz nepastāvēja. Es gribēju radīt kaut ko, ko cilvēki varētu paņemt līdzi uz mājām. Es pat parakstīju dažus darbus par 100 dolāriem – man šķita, ka tā ir lieliska biznesa ideja (smejas). Bet tad tas kļuva lieki, jo mobilie tālruņi ir daudz efektīvāki.
Foto: Daša Trofimova
Pirms dažām dienām Neapolē es gan redzēju vīrieti ar Polaroid kameru, un viņš patiešām labi pelnīja – visi gribēja īstu, fizisku fotogrāfiju.
Taisnība, es varu to iztēloties. Pirms dažiem gadiem man bija iespēja izmantot vienu no lielajām Polaroid kamerām – pasaulē tādas ir tikai četras vai piecas, varbūt sešas vai septiņas. Tās spēj izdrukāt milzīgas Polaroid fotogrāfijas. Toreiz uzņēmu virkni fotogrāfiju, bet tās arī bija pēdējās. Lieliska pieredze, bet šī fotogrāfijas ir ļoti jutīgas pret gaismu – tās jāglabā tumsā, un tas ir apgrūtinoši.
Foto: Arterritory.com
Zināmā mērā šķiet, ka lielākā daļa jūsu ideju nāk no bērnības – ne visas, protams, bet daudzas.
Zināmā mērā – jā. Gribat zināt, kāpēc? Es nezinu. Neesmu pārliecināts, bet, iespējams, iemesls ir psiholoģisks. Man nebija nekādu īpašu problēmu bērnībā. Mans tēvs bija nacists, policists, bet mēs dzīvojām mierā. Viņam nepatika tas, ko es darīju, un man nepatika tas, ko darīja viņš, bet, galu galā, mēs pielāgojāmies. Mēs sarunājāmies, un tas bija jauki. Viņš bija mīlošs tēvs.
Man bērnība ir kļuvusi par sava veida sinonīmu, simbolu vecmodīgai sabiedrībai, kas dažos aspektos ir sapuvusi. Es par to pastāvīgi domāju, jo man šķiet, ka mūsdienu sabiedrība ir ļoti līdzīga. Cilvēki to vienkārši neredz. Varbūt kļūdos, bet esmu visai pārliecināts, ka ne.
Foto: Arterritory.com
Kad jūs veidojat savas One Minute Sculptures, cilvēka ķermenis spēlē galveno lomu. Kāda ir jūsu attieksme pret ķermeni, kā jūs to redzat? Un kā jūs vērtējat to, kā dažādi cilvēki mijiedarbojas ar šiem darbiem?
Viss ir saistīts ar cilvēku. Mēs esam cilvēki, tāpēc es strādāju ar cilvēkiem – ar viņu garīgo aspektu, fizisko ķermeni, viņu darbu un to, ko ēdam. Visu. Mums apkārt esošais visums griežas ap mūsu pašu perspektīvu, un katrs cilvēks ir sava visuma centrs. Tas mani interesē. Ar to es strādāju. Man tas patīk, lai gan es pat nezinu, kāpēc. Varbūt tā nav brīvā griba. Varbūt tas vienkārši notiek.
Foto: Arterritory.com
Zināmā mērā šķiet, ka jums patīk izvēlēties ārkārtīgi parastas un ikdienišķas, efemēras lietas, piemēram, gurķus vai banānus, un konvertēt tos, izmantojot noturīgus, ilgtspējīgus materiālos.
Kāpēc? Tāpēc, ka nekad neesmu mīlējis patosu. Zināt, kas ir patoss? Jā, es to ienīstu. Un daudzi mākslinieki strādā ar patosu. Es tagad neminēšu vārdus, bet tie ir lieli, iespaidīgi vārdi. Kad stāvam iepretim darbam, kas pilns patosa, mēs jūtamies mazi, apspiesti.
Bet man patīk likt cilvēkiem pacelties gaisā, levitēt – justies apgaismotiem citādākā veidā. Tāpēc es uz tēmām un jautājumiem raugos no cita skatpunkta. Mani vienlīdz piesaista gan mazais, marginālais, šķietami triviālais, gan lielas, muļķīgas lietas, piemēram, automašīnas.
Būtībā mani interesē viss, kas ir mums apkārt. Esmu strādājis ar galdiem, paklājiem, vāzēm, pudelēm... Kādā savas mākslinieka dzīves mirklī sapratu, ka jebkurš priekšmets, ko redzam, var būt mākslas darba sākums.
Bet vai starp mākslu un dizainu ir skaidra robeža? Mūsos ir ļoti izteikta tieksme šīs jomas nodalīt.
Mani neinteresē dizains. Es esmu mākslinieks. Bet es izmantoju dizainu. Es izmantoju automašīnu, jo tā jau ir. Mani neinteresē automašīnas konkrētā forma, bet es to izmantoju kā konkrētu sabiedrības simbolu. Kad es biju mazs, mums patika Fette Autos, jo tās bija bagātu cilvēku automašīnas. Mani iespaidoja bagāti cilvēki. Mans tēvs bija policists, un mums bija maz naudas.
Katrs zēns 60. gados bija iespaidojies no Fette Autos vai Fette Tasche. Vācijā joprojām pastāv izteiciens Fette Tasche. Tas nozīmē “liela soma” vai “lieliska soma”. Man patīk spēlēties ar šiem vārdiem, nozīmēm un idejām.
Foto: Ansis Starks
Jūs pieminējāt vārdu “levitācija” un to, ka vēlaties, lai cilvēki piedzīvotu šo sajūtu. Atceros interviju ar budistu mūku, kas teica, ka, protams, vēsturē ir zināms par cilvēkiem, kas spēja levitēt. Bet kāpēc mēs to nevaram darīt tagad? Tāpēc, ka mēs nepietiekami ticam sev, tam, ka esam spējīgi to paveikt.
Mēs neticam. Mēs neuzticamies. Jā, varbūt tā ir taisnība. Nesen redzēju fantastisku dokumentālo filmu – uzreiz nevaru atcerēties nosaukumu – par meditējošu mūku “statujām”. Šie veci mūki mirst meditācijas laikā un paliek tādā pašā pozā arī pēc nāves. Daži no viņiem tā sēž divas nedēļas, nesākot pūt. Fizikāli un ķīmiski to nevar izskaidrot. Nav sirdsdarbības, nav elpošanas, nav smadzeņu darbības – viņi ir miruši, bet nesadalās. Tas ir fascinējošs starpposma stāvoklis. Tas ir patiešām aizraujoši.
Varbūt mūsu lielākā problēma ir, ka dziļi sirdī mēs patiesi neticam tam, ka pasaule var būt labāka un drošāka vieta.
Jā, jums taisnība. Jā.
Titlulbilde: Ervins Vurms. Foto: Daša Trofimova
