Saules skūpstā
Elīza Elizabete Ramza
Intervija ar fotomākslinieku Filipu Šmitu
Līdz 14. jūlijam Deglava un Saharova ielu krustojumā jeb Dreiliņkalna pakājē uz JCDecaux reklāmas banneriem bija eksponētas divas Filipa Šmita fotogrāfijas no sērijas “Saules skūpstā” (Let’s get Sun-Kissed).
Filips Šmits savās fotogrāfijās apvieno sirreālismu ar Rīgas urbāno telpu un tās padomju mantojumu, modes žurnālu eleganci ar iekšējā miera atgūšanas rituāliem un jautājumiem par mūsu attiecībām ar apkārtējo vidi. Līdz šim Šmits savas fotogrāfijas vienmēr apzināti eksponējis pilsētvidē, ārpus balto kubu ietvariem, vēloties tās integrēt pilsētas ielu dzīvē – mūsu kā topošā stāsta dalībnieka dzīves ritmā.
Šai pieejā bija balstīta arī uz reklāmas bannera izstādītā ekspozīcija “Saules skūpsts”. Atklāšanas dienā, 3. jūlijā, Dreiliņkalna pakājē organizējām hepeningu – viesi bija aicināti ierasties sauļošanās tematikas tērpos, lai visi kopā papildinātu “Saules skūpstā” fotosēriju. Tā bija līdz šim karstākā diena šovasar, kuras loģiska daļa bija arī lietusgāze. Bet, kā jau zinām, pēc tumsas nāk gaisma – arī mēs tikām apbalvoti ar vakara sauli un hepenings izvērtās ražīgā četru fotogrāfiju uzņemšanā, kas aplūkojamas te – mūsu sarunas ietvaros. Par to, kā tas viss sākās.
Filips Šmits. Foto no sērijas "Saules skūpstā"
Pirms pievēršamies nule kā notikušajam hepeningam un tevis radītajām fotogrāfijā, es gribētu parunāt par fotosērijas “Saules Skūpstā” (Let’s Get Sun-kissed) pirmsākumiem. Pirms trim gadiem tapa pirmā fotogrāfija. Pastāsti, kādi ideju kodi tur nolasāmi un kas tevi mudināja tam pievērsties?
Viss sākās pēc perioda, ko mēs visi atceramies kā ne tik pozitīvu (Covid-19 pandēmija). Es vēlējos transformēt enerģiju, kas bija uzkrājusies laikā, kad cilvēki tika atsvešināti cits no cita un ierobežoti dažādos veidos. Pārvērst šo enerģiju par kaut ko pilnīgi pretēju – par kaut ko ļoti pozitīvu, siltu. Par kaut ko tādu, kas uzlādētu dvēseli. Lēnām sāku pulcēt komandu – domubiedrus, kas ir gan stilisti, gan grima mākslinieki, gan scenogrāfi. Un pats sāku ļoti daudz studēt, interesēties par dažādiem alternatīviem veselības uzlabošanas veidiem, kas vairāk balstīti dabīgās metodēs, par tā dēvēto holistisko medicīnu un dabas medicīnu, kas jau kopš senseniem laikiem praktizēta mūsu reģionā.
Tā nu sāku to visu pētīt, protams, arī izteikti pieturoties pie zinātniskiem faktiem, sekojot biohacking kustības jaunumiem un cenšoties izprast šo visu kopumu.
Tā nav medicīna klasiskā izpratnē. Drīzāk alternatīvas metodes, kuru efektivitāte ir pierādīta, taču tās nav populāras (lai gan tagad iegūst jau plašāku atpazīstamību). Izpētes process ģenerēja vizuālas idejas un mini stāstus. Viena no pirmajām fotogrāfijām tieši bija “Inese, baudot saules mirkli” (fotogrāfija, kas izstādīta uz JCD reklāmas bannera virzienā prom no centra) uz “daudzstāvenes” jumta, kur fonā redzami Pļavnieku dzīvokļu bloki fonā.
Filips Šmits. Foto no sērijas "Saules skūpstā"
Pakavēsimies pie veselības, konkrētāk, tieši mentālās pašsajūtas. Situacionisti, uz kuru izpausmēm tu atsaucies savā daiļradē, savā praksē arī daudz domāja par dzīvi un paradumiem kapitālisma struktūras ietvaros. Šodien gan globāli, gan arī Latvijas mākslas vidē cirkulē eksistenciālas pārdomas par to, ko izraisa vēlme un spiediens būt pār-produktīvam, izdegšanas stāsti. Zinu, arī tev nereti ir ļoti aktīvi darba periodi. Kā tiec ar to galā? Kādi ir tavi paradumi vai rituāli veselīga gara un ķermeņa uzturēšanai?
Man personīgi vislabāk, kā daudziem ap mums, palīdz tāda vienkārša lieta kā skriešana. Nomierināt nervu sistēmu, atbrīvoties pēc garas darba dienas un, tā teikt, izvadīt, izlādēt to enerģiju. Kombinēju to ar iešanu pirtī un peldēm, ko daru visu gadu, arī ziemā. Tas viss palīdz atjaunot nervu sistēmu un dod spēku turpināt strādāt pie projektiem. Tā ka – jā, tā ir viena no shēmām. Protams, ļoti nozīmīga lieta ir veselīgs uzturs, pēc iespējas tīrāks ēdiens – mazāk pusfabrikātu. Protams, atrašanās saulē un sazemēšanās – ar plikām kājām pieskaroties zālei, ūdenim vai arī vienkārši esot pie dabas, cik nu daudz tas ir iespējams. Īpaši aktīvajos darbu periodos. Diezgan bieži ir sevi jāpiespiež, kad darbu pārplūdums apsēdis, ir vienkārši jāpiespiež sevi doties ārā no pilsētas, kur var baudīt dabu, smelties sauli un atslēgties no visas Rīgas radiācijas, kā es to saucu (smejas).
Saule un tās labā enerģija ir arī vienojošais šīs fotosērijas tēls, simbols…
Jā, vai nu tā ir rīta saule, vai nu vakara gaisma. Pārsvarā cenšos (tehnisku iemeslu dēļ) bildēt vakara gaismā. Bet arī no dabas zinātnes viedokļa vakara un rīta saule ir daudz veselīgākas nekā dienas vidus stiprā saule, kura sava augstā UV indeksa dēļ var būt pat ļoti kaitīga. Es arī pats cenšos sauļoties ne tajā periodā, bet tieši mierīgākos saules viļņos.
Jā, fotogrāfijas kontekstā ir daudz praktisku iemeslu – tad gaisma ir siltāka un maigāka, daudz vieglāk tverama. Es fotosesijas dalu blokos, veidoju visādus mikrostāstus sākumā, un beigās no tiem izvelku vien pāris bildes, tad vēroju, kuras labi strādā kopā – veiksmīgi iznes vienotu, kopīgu stāstu. Šajā gadījumā tas viss ir par Let’s get Sun-Kissed praktizēšanu.
Filips Šmits. Foto no sērijas "Saules skūpstā"
Par tiem stāstiem. Kopš fotogrāfijas izgudrošanas tās sakarā vienlīdz svarīgs aspekts bijis gan realitātes dokumentēšana, gan arī fikcija. Teatrāli uzstādījumi, tehniska meistarība attīstīšanas procesā - radot realitātē neiespējamas kompozīcijas – kā Īva Kleina “Lēciens Tukšumā” (1960). Latvijas fotogrāfijas vēsturē, piemēram, Gunāra Bindas inscenējumi vai Zentas Dzividzinskas fotomontāžas. Arī tu fotografē uz filmas ar Mamiya RZ67 kameru, tehnisko attīstīšanas procesu gan nepārzinu, bet rūpīgi pārdomāti uzstādījumi un inscenēti scenāriji šai sērijai ir raksturīgi. Kāpēc Tev ir svarīgs fikcijas elements?
Manuprāt, fikcija ir ļoti labs, pateicīgs formāts, caur kuru runāt par visdažādākajiem tematiem. Tas ļauj pasniegt idejas ar savdabīgu vieglumu, un, manuprāt, bieži cilvēkam fikcija arī ir daudz vieglāk uztverama un sagremojama nekā realitāte, tā vienozīmīgi ir patīkamāka. Es veidoju tādu kā savu utopiju, kontrolēju to caur vizuālo valodu, kas, pieņemu, pirmajā mirklī nešķiet ikdienišķa. Bet vienlaikus, es izmantoju dažādus stila vēstures elementus, piemēram, manās fotogrāfijās ir daudz 20. gadsimta 70. gadu dekoru. Un līdztekus iekļauju arī elementus, kas ļauj tam stāstam saglabāt tagadnes sajūtu, liek noprast, ka tas tomēr ir tapis šodien. Visu veiksmīgi samiksējot kopā, rodas silta sajūta. Skatītājam paralēli viņa realitātei atklājas vēl cita – tāda, ar ko viņš vēlētos asociēties.
Filips Šmits. Foto no sērijas "Saules skūpstā"
Tu absolvēji Londonas Mākslas universitātes Fotogrāfijas nodaļas Modes fotogrāfijas katedru. Šķiet, uz “Saules Skūpstā” sēriju tas ir atstājis zināmu iespaidu. Fotogrāfijas pēc stilistiskajām iezīmēm atgādina dzīvesstilas žurnālu lappuses, kas no idejiskā skatpunkta arī nebūtu kļūdaini. Tur ir tik daudz veselīga dzīvesveidu simbolikas, tur ir D vitamīna un dopamīna uzņemšana no saules. Tā droši vien bija apzināta izvēle – savienot šīs šķietami tik atšķirīgās pasaules vienā vizuālā vēstījumā?
Jā, ļoti apzināti izvēlējos iekļaut dažādus popkultūras elementus – spilgtas krāsas, spilgtu krāsu kombinācijas, apģērbus no dažādu laiku modes – lai radītu tādu vizuālo valodu, kas būtu viegli uztverama dažādām paaudzēm, arī jauniešiem. Ja es uztaisītu visu kā pilnīgu tā dēvēto vintāžu … nu ir jāseko līdzi laikam, arī specifiskām vizuālām valodām, lai komunicētu ar konkrētām auditorijām. Citādāk var nošaut greizi, un tas viss aizies vienā uztveres kategorijā. Tavi darbi neatšķirsies no pagājušā gadsimta autoriem. Jāpaņem vecais un jāpārveido modernā kontekstā, kas vispār ir ļoti sarežģīt. Man pašam katru reizi ir prieks, izgudrojot kaut ko jaunu, bet vienlaikus, vairumā gadījumu, tas nav nekas jauns, vienkārši mūsdienu valodā pārtulkots vēsturiskais.
Jā, arī konceptuāli idejas iet cauri laikiem. Par saules spēku un enerģiju, ko tā dod, būšanu dabā, kustēšanos, vienošanos saimēs, komūnās – darot lietas kopā ar domubiedriem…
Jā, es jau neizgudroju neko jaunu, tās idejas ir vecas kā pasaule un stilistiski apvienojas 70.-tie, 90.-tie, arī šodienas stils, un viss tiek savienots kopā tā, lai tas strādātu – nekas nekristu laukā. Bet, ja iedziļinās, jā, tas ir tāds stilu hibrīdformāts. Tā kā tā ir utopija, es pats veidoju savus likumus (smejas). Es apvienoju dažādas references – tostarp atsauce uz fotogrāfiem, kas man ir bijuši ļoti tuvi; kuru rokraksti man patīk, kā, piemēram, britu fotogrāfs Martin Parr un amerikāņu fotogrāfs Gregory Crewdson un vēl daudzi citi, kam ir šķietami līdzīga vizuālā valoda. Es kaut ko paņemu no viņiem un vēl daudziem citiem, un to visu salieku kopā, ielieku savā stāstā pavisam citā kontekstā.
Domāju, tas man arī sniedz iespēju veiksmīgāk komunicēt ar Rietumu pasauli, jo viņi ir pieraduši pie šādas estētikas. Tas viss tiek darīts apzināti, jo es neredzu jēgu radīt kaut ko, ar ko cilvēki nespētu sevi asociēt. Tāpēc – jā, ir stratēģiski jākonstruē fotogrāfijas stils, lai man pašam būtu “vēdera sajūta”, ka ir izdevies kadrs, un arī skatītājs spētu to uztvert un vēlētos asociēties.
Roterdamas Photo’25 publicitātes kampaņa. Foto no autora personīgā arhīva
Tu arī stāstīji par “rietumnieku” reakcijām Roterdamas Photo’25 izstādē šī gada pavasarī, kur tieši tas padomju laika mantojums nostrādāja kā labs sarunu virzītājs.
Jā, Roterdamas fotoizstādē varēja novērot, ka cilvēku uzmanība kavējās pie tā Eiropas reģiona, ar kuru viņi nav tik pazīstami. Protams, viņi ir jāpievilina – lai ieraudzītu, lai nepaietu garām. Un to iespējams paveikt tikai ar šo specifisko vizuālo valodu – manā gadījumā tā veidota popkultūras noskaņās, dažkārt – ar sirreāla scenārija elementiem. Tad cilvēki arī apstājas pie darbiem, vēlas rast ar tiem saikni, izprast tos. Jā, tur es dzirdēju ļoti daudzus motivējošus komentārus. Pēc tam Barselonā, portfolio skatē, kur pulcējas daudzi vietējo institūciju vadītāji, siltās Eiropas pārstāvji – viņiem arī ļoti patika. Jo viņi nav tik tuvu pazīstami ar mūsu reģiona kultūru vai, kā paši minēja, mēs asociējamies ar tādiem nosvērtākiem, dažreiz pat depresīviem darbiem. Iespēja redzēt mūsu pasauli un cilvēkus siltā gaismā viņu aizkustināja.
Filips Šmits. Foto no sērijas "Playground", 2020
Pakavējoties pie padomju mantojuma – uz reklāmas bannera izstādīto fotogrāfiju fonā redzamas hruščovkas un arī jaunāku laiku dzīvokļu blokmājas, kāpēc tieši tās tik uzsvērti izmantotas kā fons? Zinu, tev ir arī senāka fotosērija Playgrounds (“Spēļu laukums”, 2020), kur attēli uzņemti šajos padomju masīvu pagalmos.
“Spēļu laukumu” projekts patiesībā radās tieši Covid-19 laikā. Nenojaušot, ka tas izvērtīsies fotosērijā, mēs vienkārši ar manu partneri Ievu Aleksu pastaigājāmies. Mums bija mērķis izstaigāt pilnīgi visus Rīgas mikrorajonus, ko arī, manuprāt, mēs beigās paveicām. Vienkārši katrās brīvdienās vai pat darba dienās mēs krustu šķērsu pa tiem klaiņojām. Visu dienu vienkārši staigājām un fotografējām. Tas nebija paredzēts kā specifisks fotoprojekts, bet beigās mēs kaut kā sākām skatīties tās fotogrāfijas un sapratām, ka tur veidojas vienots naratīvs, tas stāsts nofiksējās.
Un tad jau mērķtiecīgi sākām atgriezties šais lokācijās. Doma bija izmantot pilsētvidi, izcelt tos spēļu laukumus un vietas, kas radītas ar mērķi, lai cilvēki varētu atpūsties, bērni –spēlēties. Bet vairums blokmāju pagalmu ir kļuvuši par degradētām teritorijām. Noplukuši un bieži vien aizauguši spēļu laukumi, kur jaunieši karājas kaut kādās stangās – tā mēs no aizmirstības izceļam savu bērnību.
Filipa Šmita izstādes “Nelīmējiet afišas” ekspozīcija, 2021
Kā nonāci līdz idejai par fotogrāfiju eksponēšanu uz lielformāta reklāmas bannera?
Tas arī patiesībā notika jau pirms daudziem gadiem, kad diskutējām par to ar manu draudzeni Ievu. Mēs vispār daudz kopā domājām. Viņa man arī ir liels stūrakmens, daudz palīdz pie konceptu izstrādes. Galarezultātā šai fotosērijai kā kopumam līdzās ir mans vārds, taču realitātē aiz tās stāv desmit, piecpadsmit cilvēku komanda. Es viņus savedu kopā. Tāpēc vēlreiz milzīgs paldies komandai, ikvienam!* Gala ideja ir visas komandas ideju kopsalikums, gala attēls – tas ir liels komandas darbs. Pašā sākumā manas kodolidejas dzimst spontāni. Tā ir doma, kas ir jāpavēsta skatītājam; ideja, kas vienkārši ir jāpiepilda, lai kāds cits to nepaspēj pirms manis. Jo citādi būs jānožēlo, ka neizdarīji, ka būs jāmeklē atkal cits veids, kā to realizēt.
Arī iepriekšējos savus foto projektus, kas bijuši skatāmi, piemēram, Rīgas Fotomēneša ietvaros (grupas izstāde “Dzīve pēc Covid?” 2021. gada pavasarī) – Bruklinas urbānās vides bildes (fotosērija “Nelīmējiet afišas”, 2021), es arī prezentēju pilsētvidē – izstādot tās uz koka paneļiem pie sētas Miera ielā. Kā atsauci uz Bruklinas būvdarbu plačiem. Man ļoti patīk fiziskā tuvība ar skatītāju, kad darbs kļūst par pilsētvides objektu, par savveida instalāciju, par kaut ko vairāk kā fotografija. Tā ir tāda žonglēšanās ar mediju, robežu stiepšana.
Šajā gadījumā, idejas dzimšanas brīdī nebija domas par lielformātu. Vairāk par to, ka tā vieta beidzot ir atvērta cilvēkam – Dreiliņu kalns nu ir brīvi pieejams cilvēkiem, kas pulcējās, nāk atpūsties, sauļoties. Un tur arī tapušas manas sērijas bildes. Vienkārši sinhroni saslēdzās, ka tā ir perfektā vieta.
Fotosērijas “Saules skūpstā” ekspozīcija reklāmas banerī Dreiliņkalna pakājē, Filips Šmits, 2025
Taču, cik atceros, otras JCDecaux banera fotogrāfijas – ziemas fotogrāfijas tapšanas laikā, Dreiliņkalns vēl nebija publiski pieejama vieta, ne? Kāds bija šāda uzstādījuma uzņemšanas process sniegainā Latvijas ziemas dienā…
Jā, kad radās šīs bildes ideja, Dreiliņkalns vēl bija iežogots, nebija publiski pieejams un vajadzēja veikt šādas tādas saskaņošanas. Taču pie šādiem šķēršļiem nevajag apstāties, viss ir iespējams, vien jādara, bet tāpēc ir vēl lielāks prieks, ka šodien tā vieta pārvērsta publiskā parkā. Vietā, kur cilvēkiem pulcēties un kopā atpūsties – arī ziemas priekus baudīt.
Ziema, manuprāt, vizuāli ir ļoti spēcīga! Man patīk izaicinoši projekti - katru reizi censties izdarīt kaut ko šķietami neiespējamu. Un paveikta šī idejas kļūst par realitāti. Uzrīkot sauļošanās fotosesiju ziemā nav tik vienkārši, kā, iespējams, tas šķiet, redzot attēlu. Ir jāpārliecina modeļi, jo pastāv iespēja, ka viņi stundām sals, iespējams, lielos mīnos. Un Dreiliņu kalna virsotnē var pūst stiprs vējš.
Tas ir tiešām izaicinošs process. Ir jāatrod cilvēki, jāpārvaicā, vai viņi tiešām tam ir gatavi. Un pārsteidzošā kārtā viņi ir tam gatavi. Par to milzīgs prieks, ka ir tik daudz atsaucīgu cilvēku, kas ir tikpat drosmīgi un vēlas radīt kaut ko skaistu un nebijušu.
Un tā arī meklēju cilvēkus, enerģijas sev apkārt,kas vēlas iesaistīties trakās avantūrās. Tās kļūst par lieliskām dzīves pieredzēm, un fotogrāfija jau beigās ir tikai tāds gala rezultāts. Viss jau beigās ir par procesu, kas dod to vislielāko gandarījumu. Salauzt visas barjeras –iekšējās un arī ārējās – fiziskās pasaules, sabiedrības stigmas, un izdarīt “neiespējamo”.
“Saules skūpstā” hepeningā tapušais fotosērijas papildinājums, 2025
Runājot par procesuāliem mākslas darbiem, šķiet, salīdzinājumā ar 90. gadiem, šodien Latvijas laikmetīgās mākslas scēnā sociālu, politisku vai pilsonisku nostāju uzlādētas akcijas nav bieža parādība. Tavā hepeningā sanākušie viesi kļūst par mākslas darbā tapšanas noteicējiem, un tādējādi tu maini apmeklētāju lomu, sniedzot iespēju no neitrāliem vērotājiem kļūt par idejas līdzradītājiem. Ne tikai mēs, bet arī liela daļa viesu bija parūpējušies par dažādu sauļošanās atribūtiku. Mēs varējām visai brīvi izvēlēties pozas, tu koriģēji kopējo kompozīciju, vadīji procesu. Tagad atskatoties – kā tu vērtē šī hepeninga norisi, procesu, kāda ir kopējā pēcgarša?
Man ir liels gandarījums un pateicība lieliskajai publikai, arī par to, ka nevienu īsti neuztrauca, ka šai karstākajā Latvijas vasaras dienā jau pasākuma sākumposmā sāk līt. Un viņi uzkavējās pat ilgāk nekā biju cerējis – līdz pat brīdim, kad mūs pagodināja skaistā saule. Un mēs iemūžinājām šo skaisto kopā piknikošanu. Tas bija lieliski.
“Saules skūpstā” hepeningā tapušais fotosērijas papildinājums, 2025
Laikapstākļus nav iespējams ieplānot un ietekmēt. Tāpat hepeningam norises vieta ir būtiskas atskaites punkts ir norises vieta, un tā nav ierasta mākslas teritorija. Sarunājos ar vienu no hepeninga viesiem – fotogrāfu Robertu Svizenesu, kas neviltoti sajūsminājās ne tikai par sirreālo skatu, kur viesi laiski gulšņāja sauļošanās krēslos lietus laikā, bet arī par faktu, ka laikmetīgā māksla ir nokļuvusi padomju laika blokmāju apbūves rajonos. Kāda bija vietējo iedzīvotāju reakcija? Tev bija īpaša specifikācija attiecībā uz vietu? Vai vēl kādreiz varam gaidīt Tavu uzaicinājumu uz dalību hepeningā?
Ir liels gandarījums. Cilvēki teica, ka viņus šis pasākums ir aizkustinājis – tieši tas, ka var kopā radīt kaut ko vienkāršu, taču ikdienā reti pieredzemu – kļūt par daļu no bildes radīšanas procesa, uzēst saldējumu, iedzert limonādu. Gaisā bija jūtama pacilāta enerģija.
Protams, sarežģītākais šādos gadījumos, ir uzrunāt dalībai vietējos. Nākamajā reizē vairāk būs vairāk jāstrādā pie mārketinga tieši apkārtējo māju iedzīvotāju vidē. Bet bija labi mirkļi! Piemēram, iesaistījās arī garāmbraucošais Bolt, ēdiena piegādātājs, kas nevilcinoties ar riteni metās iekšā pļavā, lai uz tām 10 minūtēm būtu daļa no fotogrāfijas radīšanas. Paldies viņam!
Kāds garāmgājējs, augumā spēcīgs vīrietis, pamanīja, ka vējš mani tūdaļ nogāzīs no kāpnēm, un vienkārši apstājās, lai pieturētu kāpnes kādas 10 minūtes. Nesarunājoties. Vienkārši smaidot un skatoties, ko darām. Cilvēki patiesībā ir forši un iesaistās – jūtot, ka notiek kaut kas pozitīvs, garu pacilājošs. Viņus pievilina tā labā enerģija, un par to arī liels gandarījums. Šis noteikti nav pēdējais projekts. Domāju, turpināšu ekspreimentēt ar hepeningu, iesaistot daudz vairāk cilvēku. Bet es noteikti vēlos strādāt ar vietējo sabiedrību, vēl vairāk viņus iesaistīt. Šie darbi ir par cilvēkiem un viņu vajadzībām.
“Saules skūpstā” hepeningā tapušais fotosērijas papildinājums, 2025
*Paldies fotosērijas “Saules skūpstā” tapšanas pamatkomandai:
Ieva Aleksa, Zane Priede, Diana Payton, Anastasija Gogoļeva, Anete Šidlovska, Daria Von Tri, Helvijs Fiņķis, Evija Dāvida, Anna Ansone, Varvara Kurbatova, Madara Vintere un parejiem!
Titulbilde: Filips Šmits. Hepeninga aizkadri, 2025. Publicitātes foto
