Amazone ir dārzs
Intervija ar brazīļu arheologu Eduardo Nevesu
Šī gada sākumā Barselonas mākslas centrā CCCB notika izstāde Amazones: senču nākotne*. Izstādes pirmā daļa Sakņu vēstījums (The Message of the Roots) bija veltīta arheoloģijai un pazīstamā brazīļu arheologa Eduardo Nevesa (Eduardo Neves) nesenākajiem pētījumiem. Eduardo Neves ir viens no pētnieku grupas, kuru atklājumi pēdējo desmitgažu laikā ir radikāli mainījuši priekšstatu par Amazones reģionu un cilvēka attiecībām ar to. “Tāpat kā dārzs, Amazones lietusmežs ir sociāls produkts un biofizikālo procesu un cilvēku darbību, gan apzinātu, gan neapzinātu, apvienojuma rezultāts,” raksta Neves.
Nevesam ir vairāk nekā 30 gadu ilga pētniecības pieredze Brazīlijas Amazones reģionā, un viņš ir koordinējis dažādus arheoloģisko pētījumu un izrakumu projektus, kuru fokusā ir sakņu – ilgstošās cilvēka klātbūtnes šajā reģionā apzināšanās, un izpratne, kā gadsimtu gaitā veidojusies cilvēka mijiedarbība ar šo unikālo lietusmežu ekosistēmu.
Pēdējos gados mūsdienu arheoloģija ir pilnībā iznīcinājusi iepriekš pieņemto hipotēzi, ka Amazones reģions nekad nav bijis īpaši apdzīvots, un tā ir neskarta, cilvēkam nedraudzīga un nepiemērota teritorija. Gluži pretēji, kā liecina pētījumi, pēdējo 13 000 gadu laikā tieši pamatiedzīvotāju tautām bijusi izšķiroša loma Amazones reģiona ainavas veidošanā un arī tehnoloģiskajās inovācijās, kas ietekmējušas visu Amerikas kontinentu. Amazones reģions ir viens no pirmajiem pasaulē, kurā aizsākās lauksaimniecība. Daudzi no augiem, kurus pirms tūkstošiem gadu domestificēja pamatiedzīvotāju kopienas, tiek joprojām audzēti un lietoti. Te jau izsenis bijušas spēcīgas keramikas tradīcijas un cilvēka klātbūtnes radīta ir arī īpaši auglīgā un izteikti stabilā “melnā zeme” jeb terra preta. Tiek lēsts, ka 16. gadsimta sākumā Amazones reģionā dzīvojuši apmēram 8-10 miljoni cilvēku, un tieši viņi palīdzējuši tam kļūt par tik vērienīgu bioloģiskās daudzveidības centru, kāds tas ir šodien.
Eduardo Neves ir arheoloģijas profesors Sanpaulu Universitātes Arheoloģijas un Etnoloģijas muzejā (MAE-USP), Brazīlijā. Viņš ir bijis Brazīlijas Arheoloģijas biedrības prezidents (2009–2011), Amerikas Arheoloģijas biedrības valdes loceklis (2011–2013) un Wenner-Gren Antropoloģijas pētījumu fonda padomnieku padomes loceklis (2011–2014).
Neves ieguvis vēstures bakalaura grādu Sanpaulu Universitātē un antropoloģijas doktora grādu Indiānas Universitātē. Bijis viesprofesors Buenosairesas provinces Centra universitātē (Olavarría, Argentīna), Parīzes Dabas vēstures muzejā un Harvarda Universitātes Antropoloģijas departamentā. Viņa darbi ietver vairāk nekā 130 publikācijas, tostarp grāmatas, pētījumu ziņojumus, recenzētus rakstus, grāmatu nodaļas un tekstus, kas paredzēti plašai sabiedrībai. Pašlaik viņš vada National Geographic iniciēto projektu Amazon Revealed, kurā, izmantojot LiDAR tehnoloģiju, tiek kartēti plaši Brazīlijas Amazones reģioni, lai tādējādi identificētu un aizsargātu apdraudētos arheoloģiskos objektus un teritorijas, kurās tie atrodas.
Eduardo Neves pētījumi ir devuši nozīmīgu ieguldījumu Amazones tautu patiesā mantojuma apzināšanā un lietusmeža vēsturiskās atmiņas atjaunošanā. Un viņš ir pārliecināts, ka Amazones nākotne slēpjas tās pagātnes izpratnē, un tajā, kā spēsim mācīties no šīm tūkstošiem gadu senajā zināšanām un praksēm, iekļaujot tās mūsdienu dzīvē.
Arheoloģiskie izrakumi Akres reģionā. Foto: Eduardo Neves personīgais arhīvs
Intervijā laikrakstam “The Guardian” jūs reiz teicāt, ka arheoloģija nav par pagātni, bet par nākotni. Salīdzinoši nesenie atklājumi, ka Amazones reģions patiesībā ir bijis blīvi apdzīvots un, pretēji iepriekšējām teorijām, bijusi vieta, kur notikusi intensīva un attīstīta lauksaimniecība, ir būtiska paradigmas maiņa. Ko šī pārmaiņa nozīmē Amazones un cilvēces nākotnei kopumā? Jo tā patiešām maina mūsu izpratni par šo reģionu un plašākā nozīmē – par cilvēces vēsturi.
Es domāju, ka, lai atbildētu uz šo jautājumu, mums vispirms jāparaugās pagātnē – Amazones pētījumu vēsturē. Kad 1990. gados es biju maģistrantūras students, arheologi lielākoties pieņēma hipotēzi, ka Amazones reģionā nekad nav dzīvojis daudz cilvēku.
Šīs idejas pamatā bija vides ierobežojumi. Saskaņā ar tolaik valdošo hipotēzi Amazones tropiskā vide – mežs, visa ekosistēma – radīja nopietnus ierobežojumus, lai to apdzīvotu cilvēki. Šie ierobežojumi balstījās “trūkuma” priekšstatā: proteīnu trūkums, nabadzīgas augsnes un pat pagātnes klimata pārmaiņas, kas, kā tika uzskatīts, būtiski ierobežoja cilvēku iespējas dzīvot un attīstīties Amazones reģionā.
Ir svarīgi izsekot šīs idejas attīstībai. Kad 19. gadsimta sākumā – vai pat 18. gadsimta beigās – pirmie antropologi un dabas pētnieki sāka ceļot pa Amazones reģionu, viņi bieži sastapa šķietami tukšu teritoriju, kurā dzīvoja vien nedaudzi cilvēki. Šo tukšumu viņi interpretēja kā atspoguļojumu tam, ka šāda dzīve Amazones reģionā bijusi vienmēr. Citiem vārdiem, viņi attiecināja šo scenāriju arī uz senu pagātni, pieņemot, ka vietējiem iedzīvotājiem nav vēstures.
Tomēr viņi neapzinājās, ka tas, ko viņi redzēja, patiesībā bija 300 gadu ilgā Eiropas koloniālisma rezultāts. Novērotais zemais iedzīvotāju blīvums lielā mērā atspoguļoja gadsimtiem ilgušo verdzību, slimību izplatību un citas koloniālisma sekas.
Vēl viens faktors bija redzamu drupu trūkums. Atšķirībā no citām pasaules daļām, kur kā celtniecības materiāls tika izmantos akmens, Amazones reģionā cilvēki cēla ēkas no koka, salmiem un zemes. Tā rezultātā drupas nav saglabājušās tādā veidā, kas būtu viegli atpazīstams. Tādas iezīmes kā mākslīgi uzkalniņi vai izbūvēti kanāli bieži tika sajauktas ar dabīgiem veidojumiem, piemēram, pamestām upju gultnēm. Tas viss veidoja vispārēju neizpratni par īpašajām arhitektūras formām un ainavas pārveidojumiem, kas Amazones reģionā bija attīstījušies tūkstošiem gadu garumā.
Būtībā priekšstats par Amazones reģionu kā cilvēku dzīvei nepiemērotu teritoriju lielā mērā izveidojās 19. gadsimta sākumā. Un tikai pēdējos 20 vai 30 gados tas ir sācis mainīties. Proti, šis senais skatījums vairāk atspoguļoja ārējo viedokli nekā patieso izpratni par to, kā šeit tūkstošiem gadu garumā attīstījusies dzīve.
Te jāmin kāda Brazīlijas zinātnē zīmīga persona – Bavārijas dabaszinātnieks Karls Frīdrihs Filips fon Martijs. Viņam bija ļoti nozīmīga loma Brazīlijas zinātniskās izpētes sākumposmā. Lai gan viņš galvenokārt bija botāniķis, no 1817. līdz 1820. gadam viņš veica garu ekspedīciju, trīs gadus ceļojot no Riodežaneiro uz Amazoni, sākumā pa sauszemi, pēc tam ar laivu.
Ceļojuma laikā, lai gan viņa galvenā uzmanība bija veltīta botānikai, viņu ļoti ieintriģēja daudzās dažādās vietējās valodas, kurās cilvēki runāja Amazones reģionā. Viņš šo valodu daudzveidību interpretēja īpašā veidā: viņš uzskatīja, ka tik daudzu valodu klātbūtne liecina, ka šie cilvēki sākotnēji dzīvojuši ārpus Amazones – vietās ar “civilizētāku” vai sarežģītāku politisko organizāciju – un vēlāk migrējuši uz Amazones reģionu. Viņš izvirzīja teoriju, ka, nonākuši tropu vidē, viņi “deģenerējās” vai “pazuda”. Fon Martijs izmantoja vārdu “deģenerējies”, kas nozīmē, ka tropiskie apstākļi noveda pie mazāk attīstītas dzīves formas.
Uzskatu, ka fon Martijs vēsturiski bija pirmais zinātnieks, kurš tropu vidi saistīja ar deģenerācijas jēdzienu – proti, uzskatu, ka, nonākot tropu joslā, sākas sava veida pagrimums. Šai perspektīvai bija ilgstoša ietekme, un tā ir cieši saistīta ar jūsu jautājumu – par to, kā mēs domājam par Amazones reģionu un tā nākotni.
Jo, ja paraugāmies uz situāciju šeit, Brazīlijā – es dzīvoju Sanpaulu, valsts dienvidos – attiecībā uz Amazoni pat te joprojām izteikti spēcīga ir koloniālistiskā perspektīva. Lielākā daļa brazīliešu uzskata Amazoni par problēmu, ar kuru mums kaut kā jācīnās. Tā nenoliedzmi tiek atzīta par svarīgu pasaules kontekstā, bet vienlaikus arī par apgrūtinājumu – pārāk karsta, pārāk tropiska un ļoti grūti apdzīvojama.
Pēdējo 50 gadu laikā Brazīlijā mēs lielākoties esam redzējuši risinājumus, kas ieviesti no ārpuses – tā sauktos risinājumus Amazones nākotnei, piemēram, ceļu būvniecību, atklātu kalnrūpniecību un līdzīgus projektus. Taču šādas pieejas reti kad darbojas, jo tās neņem vērā Amazones vietējos apstākļus.
Šeit ļoti svarīgi ir apzināties saikni starp pagātni un nākotni. Daudzas no idejām, ko mēs esam mantojuši par Amazones pagātni, balstījās uz nepareiziem pieņēmumiem. Kad arheologi sāka nopietni pētīt šo reģionu, pētnieki sāka saprast: “Pagaidiet, šeit visur bija cilvēki. Šeit bija pilsētas. Šeit bija blīvi apdzīvotas teritorijas.” Negatīvie stereotipi par dzīvi tropos pamazām sāka tikt atspēkoti.
Šī perspektīvas maiņa ļauj mums apgalvot: cilvēki Amazones reģionā dzīvo vismaz 13 000 gadu. Un tieši tālab ir vērts paraudzīties, kā šajā reģionā dzīvoja un joprojām dzīvo pamatiedzīvotāju kopienas. Iespējams, viņi var palīdzēt mums saprast, kā izstrādāt labākas, ilgtspējīgākas alternatīvas dzīvei Amazones reģionā un, plašākā nozīmē, citos tropiskos reģionos pasaulē.
Tā aptuveni ir attīstījusies šī diskusija pēdējo 20 vai 30 gadu laikā.
Arheoloģiskie izrakumi Akres reģionā. Foto: Mauricio de Paiva/Fotoarqueologia
Interesanti, ka bija vajadzīgi tik daudzi gadi, lai to atklātu, īpaši ņemot vērā, ka virkne rakstītu liecību jau bija pieejamas. Piemēram, spāņu misionārs Gaspars de Karvahals (Gaspar de Carvajal) jau 16. gadsimtā savās piezīmēs aprakstīja pilsētas, ceļus un lauksaimniecību Amazones reģionā, taču tās lielākoties tika uzskatītas par izdomājumu. Ja nemaldos, 1950. gados par mājas-dārza koncepciju daudz rakstīja profesors Donalds Latraps (Donald Lathrap), un 1970. gadā pat tika izdota viņa grāmata The Upper Amazon. Tomēr šīs atziņas lielākoties tika ignorētas, visticamāk, valdošo stereotipu dēļ.
Interesanti, ka jūs minat Latrapu, jo viņš bija ļoti kritisks domātājs, un viņa darbs ir bijis ļoti nozīmīgs. Es 15 gadus strādāju Amazones centrālajā daļā, mēģinot pārbaudīt dažas no Latrapa idejām. Iespējams, jūs esat lasījusi par Betiju Meggeri (Betty Meggers) – viņa un Latraps debatēja 1960., 70. un 80. gados.
Latraps nekad nav strādājis Brazīlijā, un līdz ar to šeit nekad nav bijis tik pazīstams. Viņš koncentrējās uz Peru Amazones reģionu un vēlāk pārcēlās uz Ekvadoras piekrasti. Tāpēc, lai gan viņa idejas bija diezgan ietekmīgas, kad es studēju maģistrantūrā un mēģināju pierādīt, ka Latrapam ir taisnība un Meggera kļūdās, tas bija izaicinājums. Tā kā viņš nekad nav veicis lauka pētījumus Brazīlijā un nekad nav publicējies portugāļu valodā, – tikai spāņu vai angļu valodā, viņam nebija tiešas piekļuves šejienes kontekstam. Rezultātā viņa darbi Brazīlijā nekad neguva tik lielu uzmanību kā Meggeras darbi.
Un, ja paskatās uz agrīnajiem hronistiem, jums ir taisnība – Gaspars de Karvahals, Fransisko de Orellana un citi. Šos agrīnos aprakstus vēlāk pārskatīja 19. gadsimta zinātnieki, kuri tos uztvēra ar skepsi. Viņi lielākoties noraidīja šo hroniku patiesumu, norādot, ka tās varētu būt politiska propaganda vai pārspīlējumi, nevis uzticami dokumenti.
Piemēram, Karvahals krāšņi aprakstīja Amazones sieviešu karotājas** – tas kļuva pazīstams kā “Amazones mīts”. Tā kā savos tekstos viņš atsaucās uz šīm sievietēm - karotājām, daži zinātnieki apgalvoja, ka viņš vienkārši importējis Eiropas mitoloģisko ideju – grieķu Amazones karotājas – un attiecinājis to uz Ameriku. Un tādējādi tika pieņemts, ka viņa stāstījums nav ticams. Proti, zinātnieki uzskatīja, ka, tā kā Dienvidamerikā nebija grieķu tipa sieviešu karotāju, Karvahala ziņojumi noteikti ir izdomāti vai fantastiski.
Tas lika daudziem zinātniekiem uztvert agrīnās hronikas lielākoties kā vēsturiskas kuriozitātes, nevis nopietnus avotus, kas varētu atspoguļot to, ko ceļotāji patiesībā redzēja, ceļojot pa Amazones upi.
Arheoloģiskie izrakumi Akres reģionā. Foto: Eduardo Neves personīgais arhīvs
Bet, ja paraugāmies uz pēdējiem gadu desmitiem, kas, jūsuprāt, bija būtiskākais pagrieziena punkts, kad veids, kā uztveram Amazoni, sāka mainīties?
Es domāju, ka, kā daudzos gadījumos, liela nozīme bija politiskajām pārmaiņām. Brazīlijā līdz 1985. gadam valdīja militārā diktatūra. Tajā laikā es studēju universitātē. Un, kad tika atjaunota demokrātija, uzvirmoja spēcīgs optimisms. Mēs bijām pārdzīvojuši arī ilgu hiperinflācijas periodu, bet 1994. gadā inflācija beidzot tika ierobežota. Tas nodrošināja gan politisko, gan ekonomisko stabilitāti.
Vienlaikus notika arī nozīmīgas intelektuālas pārmaiņas. Viena no tām saistīta ar faktu, ka antropoloģijā parādījās pētniecības pieeja, ko dēvē par “vēsturisko ekoloģiju”, un tā kļuva ļoti ietekmīga. Tādi zinātnieki kā Viljams Balee un Darels Posejs (William Balée and Darrell A. Posey – red.) uzsvēra, ka pamatiedzīvotājiem ir dinamiskas attiecības ar vidi – viņi to aktīvi veido un maina. Tas apšaubīja hiperdeterministiskās hipotēzes, kas iepriekš dominēja šajā jomā un apgalvoja, ka vides ierobežojumi būtiski kavē cilvēku attīstību Amazones reģionā.
Šīs idejas vairs nebija loģiskas. Pat šodien mēs varam skaidri redzēt, ka pamatiedzīvotāju kopienas maina savu ainavu. Tāpēc pētnieki sāka pievērsties pagātnei un mēģināt izzināt, kā šie procesi norisinājās vēsturiski.
Nozīmīga personība bija arī amerikāņu antropoloģe Anna Kurteniusa Rūzvelta (Anna Curtenius Roosevelt), kas strādāja Brazīlijā, Amazones grīvā. Viņa bija viena no pirmajām zinātniecēm, kas stingri apstrīdēja šos deterministiskos uzskatus, īpaši 1980. un 1990. gados.
Tas bija aizraujošs laika posms gan politiskās, gan teorētiskās transformācijas ziņā. Valdīja optimisms un sajūta, ka jaunie zinātnieki varēs iekļūt jaunā pētniecības nišā. Es domāju, ka tas lielā mērā arī izskaidro perspektīvas maiņas iemeslus.
Vienlaikus Brazīlijas valdība sāka piedāvāt stipendijas jauniešiem, lai tie varētu iegūt doktora grādu ārzemēs, jo tolaik Brazīlijā nebija arheoloģijas doktorantūras programmu. Daudzi manas paaudzes cilvēki devās uz ASV vai Eiropu, lai iegūtu doktora grādu, un tas mums deva iespēju iepazīt citus, kuri strādāja pie līdzīgām idejām. Tas bija aizraujošs laiks.
Taču, domāju, ka daudzējādā ziņā šī pārmaiņa bija politiski motivēta. Tas nebija tikai zinātnisks pavērsiens, bet gan bija plašāks politiskais konteksts, kas atvēra valsti. Un, kā jūs zināt no savas pieredzes, iespējams, daļu dzīves pavadot padomju politiskajā sistēmā, kad notiek lielas politiskas pārmaiņas, viss atveras, tostarp zinātne.
Zinātne nav neitrāla. Tā ir cieši saistīta ar politisko kontekstu, kurā tā rodas. Tātad, jā, notika būtiskas teorētiskas pārmaiņas, bet tās kļuva iespējamas – un, iespējams, pat tika izraisītas – plašākas politiskās pārveides rezultātā. Es uzskatu, ka tas bija galvenais faktors, kas veidoja šo jauno skatījumu uz Amazoni.
Arheoloģiskie izrakumi Akres reģionā. Foto: Mauricio de Paiva/Fotoarqueologia
Manuprāt, viena no svarīgākajām atziņām, par kuru mudina aizdomāties šie atklājumi, ir tā, ka mums jāatzīst un jānovērtē ne tikai pamatiedzīvotāju prasmes, bet arī viņu intelektuālais ieguldījums. Dažos aspektos, noteiktās jomās, iespējams, viņi bija attīstītāki nekā mēs šodien.
Es pilnīgi piekrītu, jo, ja paraugāmies vēsturiski, Amazones reģionā pamatiedzīvotāji dzīvo jau apmēram 13 000 gadu. Un, ja arheoloģijas atklājumi ir pareizi, varam teikt, ka Amazone, kādu mēs to pazīstam šodien – Amazone, ko mēs cenšamies aizsargāt – daudzos aspektos ir pamatiedzīvotāju radīta. Tūkstošgadu garumā. Ar tādu prakšu kā augu audzēšana, antropiskās (cilvēka radītas) augsnes, kas ir ārkārtīgi auglīga, izmantošanu, pamatiedzīvotāju kopienas jau sen mijiedarbojas ar dabu, balstoties uz savu ontoloģiju, savu pasaules izpratni un dzīvesveidu. Šī mijiedarbība arī ir veidojusi Amazones reģionu.
Vienlaikus – vien pēdējo 40 gadu laikā Brazīlija ir zaudējusi aptuveni 20 % no Amazones mežiem. Šī iznīcināšana ir saistīta ar dzīvesveidu, kas ir pilnīgi pretrunā ar pamatiedzīvotāju ontoloģiju – dzīvesveidu, kas balstās uz monokultūru, liellopu audzēšanu, sojas pupu audzēšanu, zemes attīrīšanu un sarežģītu, bioloģiski daudzveidīgu ekosistēmu aizstāšanu ar vienkāršotām, vienkultūru sistēmām. Tie ir radikāli atšķirīgi pasaules uztveres veidi, un šodien tie ir tiešā konfliktā.
Šobrīd mēs esam liecinieki kā šī konflikta sekas ietekmē vidi. Upes izžūst. Mežu ugunsgrēki notiek tādā mērogā, kādu mēs nekad agrāk neesam pieredzējuši. Protams, ugunsgrēki ir bijuši arī agrāk, bet nekad tik intensīvi. Mēs redzam sausumu ne tikai Amazones reģionā, bet arī citos Brazīlijas reģionos. Liela daļa nokrišņu Brazīlijas dienvidos ir atkarīga no Amazones – no kokiem un to radītā iztvaikošanas procesa. Mazāk koku nozīmē arī mazāku iztvaikošanu, mazāk mākoņu un mazāk lietus. Tā ir ļoti tieša saistība.
Un tas viss izriet no radikāli atšķirīgas ontoloģijas – pasaules uzskata, kas dabu uztver kā resursu kopumu, ko var izmantot un pārvērst peļņā. Tā ir ideja, ka daba ir kaut kas, ko var pirkt un pārdot, ka kokam ir vērtība tikai tad, ja to nocērt un pārdod kā kokmateriālu. Tas būtiski atšķiras no pamatiedzīvotāju ontoloģijas, kurā daba nav tikai resurss, bet dzīva sistēma, kuras daļa ir cilvēks un ar kuru viņš ir saistīts.
Tādējādi mēs atkal atgriežamies pie saiknes starp pagātni un nākotni. Man šķiet, ka dominējošais dzīvesveids mūsdienu pasaulē ved mūs no vienas katastrofas uz nākamo. Ja vēlamies to apturēt, mums nopietni jāizvērtē alternatīvas – citi dzīvesveidi –, un Amazone ir spēcīgs piemērs. Tā mums sniedz ilgtermiņa vēsturisko trajektoriju ilgtspējīgai dzīvei un parāda kontrastu ar īstermiņa izrakteņu ieguves praksi, kas iznīcina to, kas veidojies tūkstošiem gadu.
Arheoloģiskie izrakumi Akres reģionā. Foto: Mauricio de Paiva/Fotoarqueologia
Jūs pieminējāt uguni, un es domāju, ka attiecības ar to ir joma, kurā mēs varam mācīties no pamatiedzīvotāju civilizācijām, jo tās jau tūkstošiem gadu pārvalda uguni. Pamatiedzīvotāji jau sen zina, kā izmantot uguni kā rīku, lai veidotu un koptu ainavu ilgtspējīgā veidā. Savā ziņā arī nesenie arheoloģiskie atklājumi ir palīdzējuši izgaismot šīs senās zināšanas un praksi.
Mēs zinām, ka ir pierādījumi par uguns izmantošanu jau pašos pirmsākumos – arheologi bieži atrod ogles augsnē. Joprojām ir pamatiedzīvotāju kopienas, kas Amazones reģionā strādā ar uguni. Atšķirība ir šo ugunsgrēku intensitātē un biežumā.
Lielbritānijas Ekseteras Universitātes grupa (Ted Feldpausch Research Group – red.) strādā pie aizraujoša projekta, kas, manuprāt, joprojām ir turpinājuma stadijā. Viņi ir izveidojuši tūkstošiem izpētes bedrīšu visā Amazones reģionā un daudzās no tām atraduši ogles. Tas liecina, ka senie cilvēki izmantoja uguni, iespējams, lai attīrītu zemi dārzkopībai, bet šie ugunsgrēki bija reti un starp tiem bija ilgi pārtraukumi.
Šodien ugunsgrēki ir daudz intensīvāki. Tie neatstāj tik daudz ogļu, bet atstāj pelnus, kas liecina par augstāku temperatūru. Un tagad daži apgabali deg katru gadu vai reizi divos gados. Tātad ugunsgrēki ne tikai notiek biežāk, bet arī ļoti atšķirīgos apstākļos.
Mēs arī uzskatām – un, manuprāt, tam ir spēcīgi pierādījumi – ka daži no šiem ugunsgrēkiem tiek izraisīti apzināti politisku iemeslu dēļ.
Nezinu, vai jūs sekojat Brazīlijas politikai, bet mums bija briesmīgs prezidents Bolsonaro, kurš atklāti uzbruka vides aizsardzībai Amazones reģionā. Kad viņš zaudēja vēlēšanās un amatā stājās Luizs Inasiu Lula da Silva (Luiz Inácio Lula da Silva), kurš, neskatoties uz dažām kritiskām piezīmēm, noteikti ir daudz labāks vides jautājumos, mežu izciršana atkal sāka samazināties, daļēji pateicoties Marina Silva, mūsu pašreizējai un ļoti kompetentajai vides un klimata pārmaiņu ministrei.
Tomēr vienlaikus ugunsgrēku skaits ir pieaudzis. Daudzi cilvēki uzskata, ka virkne lielo zemes īpašnieku un liellopu audzētāju ugunsgrēkus izraisa apzināti, lai grautu vides politiku – būtībā sakot: “Redziet, ugunsgrēki turpinās arī Lula valdības laikā, tātad nekas nav mainījies.” Šajā nozīmē ugunsgrēki kļūst par politiskās sabotāžas līdzekli – uguns kriminālu izmantošanu.
Vēl viens faktors ir klimats. Amazone kļūst sausāka, jo samazinās nokrišņu daudzums. Sausāki apstākļi nozīmē, ka mežs ir vairāk pakļauts ugunsgrēkiem, pat bez tiešas aizdegšanās. Bet, ja šie sausie apstākļi apvienojas ar tīšu dedzināšanu, rodas bīstama kombinācija. Tātad, jā, mežu izciršana samazinās, bet ugunsgrēki pieaug – tas ir nopietns iemesls bažām.
Šajā procesā nozīmīga loma ir arī organizētajai noziedzībai. Amazone tagad ir galvenais kokaīna kontrabandas koridors, galvenokārt uz Eiropu. Kā jūs zināt, robežas ir ārkārtīgi grūti uzraudzīt un kontrolēt – tā ir milzīga, attāla teritorija. Šī dinamika ir salīdzinoši jauna un ir īpaši pastiprinājusies kopš Bolsonaro stāšanās prezidenta amatā.
Kā arheologam, kas strādā šajā jomā – pēc divām nedēļām es atkal atgriezīšos Amazones reģionā –, man ir neiespējami nošķirt zinātnisko darbu no politiskās un apkārtējās vides realitātes. Tu esi tur, laukā, kopā ar cilvēkiem; redzi, kas notiek. Tā nav tikai paraugu vākšana un atgriešanās laboratorijā, lai rakstītu zinātniskos rakstus. Šodienas arheoloģija Amazones reģionā ir cieši saistīta ar tagadni, jo reģionu skarošās problēmas ir tūlītējas, steidzamas un dziļi politiskas.
Arheoloģiskie izrakumi Akres reģionā. Foto: Eduardo Neves personīgais arhīvs
Vai varat nedaudz pastāstīt par LiDAR tehnoloģiju, ko šodien izmantojat senu vietu identificēšanai? Domāju, daudzi no nesenajiem atklājumiem bija iespējami arī pateicoties tai.
LiDAR tehnoloģija ir ļoti interesanta, jo tas ir ļoti spēcīgs instruments. Tas ir sensors, ko var uzstādīt lidmašīnā vai dronā, un tas ļauj mums redzēt, kas atrodas zem meža lapotnes. Tādējādi ar LiDAR palīdzību kļūst redzamas zem kokiem apslēpti zemes uzbērumi, grāvji, kanāli un ceļi. Tas ir patiesi fascinējoši.
Vēl viena priekšrocība ir tā, ka LiDAR var izmantot dronos. Ja paskatās uz Karlas Džeimas (Carla Jaime) un Heiko Prīmesa (Heiko Prümers) darbu Bolīvijā, viņi spēja kartografēt ļoti lielas teritorijas. Vai Stefana Rostēna (Stéphen Rostain) Ekvadorā, kurš arī kartografēja plašas struktūras, izmantojot LiDAR. To varētu izdarīt ar tradicionālu lauka darbu, bet tas aizņemtu mēnešus vai pat gadus. Šodien var lidot ar dronu vienu vai divas dienas un ātri un precīzi kartografēt lielu teritoriju. Tātad LiDAR ir svarīgs ne tikai tāpēc, ka atklāj slēptās struktūras, bet arī tāpēc, ka ievērojami paātrina un uzlabo kartografēšanas precizitāti.
Es izmantoju LiDAR savā darbā šeit, Brazīlijā, mēģinot to piemērot īpašā veidā. Projekta Amazon Revealed ietvaros, kura daļa tika īsumā parādīta izstādē Barselonā CCCB, mēs izmantojam LiDAR, lai identificētu arheoloģiskās vietas, kas joprojām ir klātas ar mežu, bet atrodas netālu no tā, ko mēs saucam par “mežu izciršanas loku”. Šis loks ir plaša teritorija, kas šķērso Amazones dienvidu un austrumu malu un kur notiek lielākā daļa mežu izciršanas. Tas strauji paplašinās.
Mūsu mērķis ir atrast arheoloģiskos objektus šajās apdraudētajās teritorijās un tos oficiāli reģistrēt. Saskaņā ar Brazīlijas likumiem, tiklīdz objekts ir reģistrēts valsts arheoloģisko objektu sarakstā, tas iegūst papildu juridisko aizsardzību. Tāpēc mēs izmantojam arheoloģiju kā līdzekli, lai palīdzētu aizsargāt šos neaizsargātos reģionus.
Vēl viena lieta, ko mēs darām un kas, manuprāt, ir tikpat svarīga kā dronu lidojumi, ir sadarbība ar vietējām kopienām pirms lidojumu veikšanas. Mēs dodamies uz vietu, prezentējam projektu un uzklausām vietējo iedzīvotāju viedokli. Tikai pēc tam, kad esam saņēmuši viņu ieteikumus un atbilstošas atļaujas, mēs turpinām darbu ar LiDAR.
Šāda sadarbība – sarunas ar cilvēkiem un viņu viedokļu uzklausīšana – ir tikpat vērtīga kā tehniskais darbs. Šajā projektā mēs ne tikai izmantojam arheoloģiju, lai aizsargātu apdraudētos reģionus, bet arī veidojam tīklu, aliansi starp akadēmiķiem un cilvēkiem, kas dzīvo šajos reģionos.
Mēs uzskatām, ka šis tīkls ir ļoti svarīgs, jo vietējās kopienas ir tās, kas redz, kas notiek ikdienā. Tās var sniegt ieskatus un novērojumus, kas mums kā ārējiem pētniekiem bieži paliek nepamanīti. Tātad tas ir patiesi daudzslāņains darbs: veikt arheoloģiskos pētījumus, aizsargāt mežu un veidot partnerības.
Pagājušajā gadā Manausā notika sanāksme, kurā piedalījās apmēram 90 cilvēki. Tā bija patiešām īpaša – cilvēki ieradās no dažādām teritorijām, un mēs viņus sapulcējām kopā. Daži no viņiem ceļā pavadīja vairākas dienas, braucot ar laivu vai lidmašīnu. Mēs četras dienas bijām kopā Manausā, apspriežot projekta rezultātus un domājot par turpmāko rīcību.
Tā es cenšos izmantot LiDAR – ne tikai kā zinātnisko atklājumu rīku, bet arī kā līdzekli, lai veicinātu jaunas saiknes un radītu jaunus veidus, kā aizsargāt teritorijas, kas šodien ir apdraudētas.
Zināmā mērā, izmantojot šo rīku, jūs arī savienojat dažādas zināšanu formas – mūsdienu zinātni ar pamatiedzīvotāju zināšanām.
Jā, pilnīgi noteikti. Piemēram, vairāk nekā vienā gadījumā cilvēki mums teica: “Tagad mēs saprotam, ko jūs mēģināt darīt – kāpēc jūs nepalidojat pāri šai teritorijai?” Vienā gadījumā viņi teica: “Tur dzīvoja vecs šamanis. Tas ir nekurienes vidū, bet, iespējams, ļoti spēcīga vieta.” Tāpēc mēs nosūtījām turp dronu un atradām šīs skaistās arheoloģiskās struktūras.
Citā apgabalā cilvēki teica: “Šajā vietā aug ļoti veci Brazīlijas riekstu koki – kāpēc jūs neizmēģināt tur?” Mēs devāmies turp un atkal atradām dažas ļoti interesantas struktūras.
Tātad, tas patiešām ir saistīts ar vietējām zināšanām – cilvēkiem, kuri dzīvo šajos apgabalos un pazīst teritoriju tā, kā mēs to nepazīstam. Šo dažādo zināšanu apvienošana ir ļoti spēcīgs instruments, un tas ir neticami interesanti.
Arheoloģiskie izrakumi Akres reģionā. Foto: Mauricio de Paiva/Fotoarqueologia
Vieslekcijā Jeilas Universitātē jūs rādījāt attēlus no Sol de Campinas – vietas, kur izcērtot mežu tika atklātas senas apmetnes, tostarp lineāri ceļi. Tas liecina, ka Amazonē bijusi arī ceļu sistēma, jo, kā jūs minējāt, ne visas pamatiedzīvotāju kopienas dzīvoja pie upēm. Vai tie bija savstarpēji saistīti – arī kā saziņas instruments?
Es domāju, ka šajā apgabalā – Akrē –, kur atrodas ceļi, un, iespējams, arī citviet Amazones reģionā, pastāvēja veidi, kā cilvēki varēja savstarpēji sazināties. Kad mēs domājam par Amazoni, mums prātā nāk milzīgas, skaistas upes. Un, protams, cilvēki te visu laiku ir ceļojuši ar laivām – par to nav šaubu. Bet Akrē, kur atrodas Sol de Campinas vieta, sausajā sezonā upes ir daudz mazākas. Dažas no tām ir tik šauras, ka tās ir gandrīz neiespējami izbraukt. Tāpēc cilvēki, visticamāk, izmantoja ceļus, lai pārvietotos pa ļoti lielām teritorijām.
Ir kāds interesants gadījums – to pētīja mans bijušais maģistrantūras students. Viņš atrada 1887. gada ziņojumu, ko rakstījis brazīlietis, kurš 20 dienās ar 35 cilvēku grupu no tagadējās Bolīvijas nokļuva līdz Akrei, veicot 200 kilometru garu ceļu. Savos pierakstos viņš pastāvīgi piemin ceļus. Viņi gājuši kājām, un mums tagad ir arheoloģiski pierādījumi, ka daži no šiem ceļiem ir vismaz 1000 gadu veci.
Tāpēc es domāju, ka cilvēki šos ceļu tīklus izmantoja simtiem gadu, lai pārvietotos pa teritoriju. Un, kā mēs zinām, ejot cauri mežam, cilvēki mēdza nest līdzi sēklas un stādus. Ceļā viņi stādīja kokus. Tātad, ja šodien ceļi tiek izmantoti, lai iznīcinātu Amazones mežus, visticamāk, pagātnē ceļu tīkli tika izmantoti, lai tos bagātinātu – lai uzlabotu agromežsaimniecību, ieviešot un izplatot noderīgas augu sugas.
Un tā atkal ir pilnīgi atšķirīga stratēģija. Pagātnē ceļi bija veids, kā radīt un uzturēt mežu, bet šodien ceļi bieži vien ir mežu izciršanas instruments. Tas mūs atgriež pie tā paša kontrasta, kuru jau mūsu sarunā pieminēju.
Ja jau reiz runājām par šiem ceļiem, sēklām un visu, kas saistīts ar radīšanu, – varbūt tas var palīdzēt izskaidrot arī ajavaskas mistēriju, jo kaut dažādās pamatiedzīvotāju ciltīs tās pagatavošanas metodes mēdz būt mazliet atšķirīgas, šķiet, visā Amazones reģionā tā parādījusies apmēram vienā un tajā pašā laikā. Varbūt atbilde ir ceļi – cilvēki pa tiem pārvietojās un pārnesa arī šīs zināšanas, tostarp par šo divu augu unikālo kombināciju, kas veido Amazonas augu pasaules skolotāju – ajavasku.
Tā noteikti varētu būt. Ja paraugāmies uz augiem, daudzi no tiem, kas tika audzēti Klusā okeāna krastā – Peru vai Ekvadorā –, sākotnēji ir bijuši Amazones augi. Piemēram, batātes, kakao, tabaka, koka (kas ir ļoti svarīgs augs), zemesrieksti un manioka. Tad ir kukurūza, kas ir viens no svarīgākajiem augiem Dienvidamerikā. Tas nāk no Mezoamerikas, bet ļoti agri nonāca arī Amazones reģionā. Tādējādi iespējams arī noteikt ļoti senas saiknes starp dažādām kontinenta daļām, jo redzam, ka šie augi ir ceļojuši no vienas vietas uz otru. Domāju, ka vairumā gadījumu tos atveda cilvēki, iespējams, izmantojot ceļu tīklu.
Ir viena fascinējoša vieta – ne Brazīlijā, bet Dienvidekvadorā, netālu no Peru robežas – kur Andi ir šaurāki un zemāki. To sauc par Huancabamba pāreju. Tur ir dažas arheoloģiski objekti, kuru vēsture sniedzas vairāk nekā 5000 gadu tālā pagātnē. Šajās vietās ir atrastas liecības par kakao, kas jau bija domestificēts, kā arī čaulas, piemēram, Strombus (jūras gliemeži – red.) čaulas no Klusā okeāna, kuras cilvēki atveda pāri Andiem uz Amazones reģionu.
Pat šodien šajā apgabalā ir senas takas un ceļi, kurus cilvēki joprojām izmanto – iespējams, tie ir paši, kas tika izmantoti pirms 5000 gadiem –, lai šķērsotu Kordiljerus no vienas puses uz otru. Kad šīs struktūras ir izveidotas, tās patiešām kļūst par ainavas daļu. Tās kalpo kā ilgstošas zīmes uz zemes, atvieglojot cilvēku, augu un zināšanu pārvietošanos no viena reģiona uz otru. Es pilnīgi piekrītu.
Arheoloģiskie izrakumi Akres reģionā. Foto: Eduardo Neves personīgais arhīvs
Es gribēju jums jautāt arī par “terra preta” jeb “tumšo augsni”, kas saskaņā ar jaunākajiem atklājumiem klāj aptuveni 2–3 % Amazones teritorijas. Tiek lēsts, ka šo tumšo augsni izveidoja vietējie iedzīvotāji jau pirms 5000 gadiem. Un pat šodien tā joprojām ir neticami auglīga un stabila, jo laika gaitā nezaudē auglību. Kāds ir šīs augsnes noslēpums un ilgtermiņa ilgtspēja?
Tas ir interesanti, jo šīs augsnes patiešām ir ļoti auglīgas, un tām ir fascinējoša īpašība: tās ir stabilas. Parasti tropos zemei pievienotie mēslošanas līdzekļi intensīvo lietusgāžu dēļ tiek izskaloti jau pēc dažiem gadiem. Taču tumšās augsnes ir ievērojamas ar to, ka laika gaitā tās saglabā auglību un stabilitāti.
Daži no senākajiem mums zināmajiem piemēriem veidojās pirms 5500 gadiem. Tas ir ļoti sen, un tās joprojām ir tur, un tradicionālās sabiedrības, pamatiedzīvotāju kopienas, joprojām tās apstrādā un izmanto arī šodien. Piemēram, Tenharim tautai Amazones dienvidu malā kukurūza ir galvenā kultūras sastāvdaļa. Šī teritorija ir pakļauta lielam ārējo spēku spiedienam, taču katru gadu viņi rīko grandiozus svētkus, kas veltīti pašu audzētajai kukurūzai. Vienīgās vietas, kur to iespējams veiksmīgi izaudzēt, ir arheoloģisko apmetņu teritorijas, kur atrodas terra preta – augsne, ko viņi nav radījuši, bet kas te bijusi jau sen.
Kā viņi saka: “Kamēr mēs varam audzēt kukurūzu, mēs izdzīvosim kā neatkarīga sabiedrība.” Tātad mēs redzam, ka viņi izmanto kaut ko, ko senatnē radījuši pamatiedzīvotāji, lai ar sava kultūras mantojuma starpniecību vērstos pret arvien pieaugošo apdraudējumu mūsdienās.
Šie augsnes veidi ir svarīgi ne tikai no vēsturiskā, bet arī no politiskā viedokļa. Daudzos aspektos tie kalpo kā pamats, kas palīdz tradicionālajām kopienām Amazones reģionā saglabāt savu dzīvesveidu.
Un tas ir interesanti, jo atceros, ka 1990. gados, kad biju maģistrantūras students, vēl notika debates par to, vai šie augsnes veidi ir dabīgi vai cilvēka radīti. Tikai 1990. gadu beigās un 2000. gadu sākumā tika atzīts, ka tos radījuši pamatiedzīvotāji.
Kā viņi to izdarīja? Visticamāk, viņi kompostēja – sameta organiskās vielas, raka bedres un pievienoja tādas lietas kā zivju kaulus, sēklas, ogles un pat keramikas trauku lauskas. Šis kultūras materiālu maisījums – keramika, pārtikas atkritumi, ogles – kopā radīja piemērotus apstākļus terra preta veidošanās procesam.
Tā ir skaista metafora: dabas un kultūras apvienojums, kas kopā rada kaut ko ar apbrīnojamām īpašībām – auglību un ilgtermiņa stabilitāti. Un cilvēki joprojām izmanto šo augsni visā Amazones reģionā, lai audzētu pārtiku. Pat tie, kam nav tiešas saiknes ar cilvēkiem, kuri to sākotnēji izveidoja, joprojām atzīst tās vērtību un izmanto lauksaimniecībā.
Arheoloģiskie izrakumi Akres reģionā. Foto: Eduardo Neves personīgais arhīvs
Interesanti, ka Amazone bija viena no pirmajām vietām, kur tika domestificēti augi. Tā bija sava veida eksperimentālā lauksaimniecības telpa. Kāda varētu būt galvenā atšķirība starp to, kā to darīja toreiz, un to, kā tas tiek darīts tagad? Un ko mēs varam no tā mācīties?
Es domāju, ka galvenā atšķirība ir tā, ka Amazones agroekoloģiskās sistēmas balstās uz atvērtību dabai. Pat šodien, ja jūs dodaties uz mūsdienīgu dārzu, jūs redzēsiet daudz dažādu augu, kas aug kopā. Saskaņā ar vietējo iedzīvotāju zināšanām, dažiem augiem ir vajadzīgi “draugi” – tie veido savstarpējās attiecības. Kad tie aug kopā, tie nav vieni, tie aug ātrāk un veselīgāk. Tie ir kā ģimene – kā cilvēki, kas kopā pavada laiku dārzā.
Tātad šīs ir eksperimentu un daudzveidības teritorijas. Tās nav balstītas idejā iznīcināt vai kontrolēt dabu vai to izslēgt, bet gan idejā atvēlēt telpu dabai, lai tā varētu ienākt un iekļauties. Tas ir interesanti, jo, ja paskatās uz “Amazones neolīta” ideju, tā daudzos aspektos bija ļoti atšķirīga. Tajā bija daudz augu, kas nekad nav bijuši pilnībā domestificēti, pat līdz šai dienai.
Neolīts, kas ir centrālais jēdziens arheoloģijā, ir par to, kā domestikācija pārveido savvaļas augu par kultivētu, ģenētiski modificētu augu – izlases un cilvēka ietekmes rezultātā rodas jauna suga. Un, kad ir šie kultūras ietekmē modificētie, domestificētie augi, rodas sava veida “neolīta pakete”, kas attīstījās daudzās pasaules daļās. Taču Amazones reģionā daudzi no augiem, kas tiek audzēti joprojām, tehniski ir savvaļas augi vai atrodas pelēkajā zonā starp savvaļas un domestikācijā esošiem augiem. Protams, šī atšķirība starp savvaļas un domestikācijā esošiem augiem ir mūsu uzspiesta kategorija, kas atbilst mūsu pasaules uzskatiem un nošķir dabu no kultūras. Taču šajās agroekoloģiskajās sistēmās cilvēki par to nedomāja. Viņi vienkārši audzēja augus kopā un ļāva dārziem plaukt.
Ja paskatās uz to, kas šodien notiek Brazīlijā tā dēvētās “precīzās lauksaimniecības” jomā – milzīgās sojas pupu plantācijas, kur audzē klonētus augus, kas visi ir ģenētiski identiski –, redzams pilnīgi pretējais. Šīs sistēmas balstās uz pilnīgu kontroli. Tiek izmantoti herbicīdi, lai iznīcinātu visu, kas aug dabīgi. Tā ir liela mēroga monokultūra, kur dažkārt stāda tikai vienu šķirni vai pat vienu klonētu indivīdu. Tehnoloģiski tas ir ļoti sarežģīts process: GPS, automatizācija, mēslošanas līdzekļi, viss kopums. Un tas patērē arī ārkārtīgi daudz resursu, jo ir nepieciešami milzīgi ūdens un degvielas apjomi. Būtībā tā ir atkarība no naftas produktiem, – ražošanas modelis ar ļoti spēcīgu negatīvu ietekmi uz vidi.
Un cilvēki, kas stāv aiz šī modeļa – nu, lietojot viņu pašu vārdus – bieži vien ir tie paši cilvēki, kas veicina galēji labējo, fašistisko politiku. Tā ir naftas ekonomika. Tā ir finansializēta lauksaimniecība. Tā ir specializācija un kontrole.
No otras puses, ja paraugās uz senajām agroekoloģiskajām sistēmām, kas joprojām pastāv, tās faktiski bija daudz sarežģītākas un daudz vairāk atbilstošas tam, kā mēs varētu vēlēties dzīvot nākotnē. Tās balstījās uz eksperimentēšanu, atklātību un absolūtas kontroles trūkumu. Bija “jāatlaiž rokas” un jāskatās, kas notiks. Pat ideja, ka “augiem patīk dzīvot kopā”, ka tie veido kopienas, ir pretstats mūsdienu rūpnieciskajā lauksaimniecībā redzamajām stingrajām, mehanizētajām un hiperkontrolētajām sistēmām. Vecās sistēmas bija daudz holistiskākas, humānākas un ekoloģiski līdzsvarotākas.
Arheoloģiskie izrakumi Akres reģionā. Foto: Mauricio de Paiva/Fotoarqueologia
Ja uz mūsu dārziem skatāmies no putna lidojuma, tie galvenokārt ir izkārtoti kvadrātos vai taisnstūros. Savukārt Amazones džungļos viss mežs ir kā dārzs.
Tas ir kā galvenais dārzs. Cilvēki dažkārt saka: “Tas ir netīrs” vai “Tas izskatās nekārtīgi” vai pat “Dārznieki – parasti sievietes – ir slinki, viņi nezina, kā strādāt zemē”. Bet patiesībā nē – tas ir tūkstošiem gadu gaitā uzkrātu zināšanu rezultāts.
Interesanti, ka šie dārzi nekad netiek patiesi pamesti. Cilvēki var pārcelties un sākt stādīt jaunā vietā, bet viņi joprojām atgriežas vecajos dārzos, lai medītu vai vāktu augļus. Būtībā šīm teritorijām ir visa zemes izmantošanas vēsture, ne tikai aktīvās apstrādes posms. Pat pēc tam, kad dārzs ir “pamests”, tas turpina ražot. Pāreja no kultūras pasaules uz dabas pasauli ir daudz smalkāka un pakāpeniskāka. Laika gaitā vecais dārzs atkal kļūst par mežu, bet tas ir mežs, kas bagātināts ar noderīgiem augiem un kokiem, kuri kādreiz šajās vietās tikuši audzēti.
Veicot arheoloģiskos izrakumus, esmu to piedzīvojis vairākkārt. Tu attīri teritoriju, lai veiktu izrakumus, un nākamajā gadā tur aug papajas koki. Sēklas gulēja neaktīvas vecā dārza augsnē – kas zina, cik senā – un, kad atgriezās saules gaisma, tās sadīga. Šī augsne glabā atmiņas par pagātnes dārziem.
Ja salīdzinām to ar mūsdienu mehanizēto lauksaimniecību, redzam pretēju ainu. Mūsdienu lauksaimniecība iznīcina visu. Tā nogalina visas dzīvības formas augsnē. Tā rada tabula rasa – tukšu lapu –, kas ir postoša ne tikai dabai, bet visiem tur dzīvojošajiem: kukaiņiem, dzīvniekiem, augiem. Tas ir veids, kā izdzēst pasauli.
Zināmā mērā tas izdzēš arī atmiņu. Un, lai to atgūtu, ir nepieciešams ļoti ilgs laiks – kā to redzam Amazones gadījumā.
Tieši tā. Es domāju, ka tas patiešām izdzēš atmiņu – un tas ir briesmīgi, jo cik daudz vēl Zeme var izturēt? Mūsu jau pieminētie ugunsgrēki: varbūt ir normāli, ja ugunsgrēks notiek reizi simt gados vai pat reizi piecdesmit gados. Bet, ja mežs deg katru gadu, visam ir savas robežas. Ir punkts, no kura nav atgriešanās – kā daži saka, kritiskais punkts. Un jautājums ir, vai mēs jau neesam tuvu šim kritiskajam punktam dažās Amazones daļās.
Tomēr es joprojām esmu optimistisks. Manuprāt, mums jāsaglabā kritiskums un jāraizējas, bet es ticu, ka vēl ir laiks – viss vēl ir atvērts –, lai cilvēki varētu pretoties un cīnīties. Bet tas noteikti ir kaut kas, ko mums jāuztver nopietni.
Atgriežoties pie augiem, es gribēju jautāt – varbūt tā ir tikai spekulācija –, bet, jūsuprāt, kāds bija galvenais ogļhidrātu avots šo seno civilizāciju uzturā? Vai tā bija manioka vai kaut kas cits?
Es domāju, ka katrā vietā tas ir atšķirīgi. Piemēram, Bolīvijā cilvēki, kas uzcēla lielos Loma Salvatierra uzkalnus, audzēja daudz kukurūzas. Citās vietās mēs neredzam kukurūzu, bet gan manioku. Līdz 1990. gadiem bija lielas debates: kukurūza vai manioka – kas bija galvenais pārtikas produkts? Taču, manuprāt, šodien ir izveidojusies vienprātība, ka nebija vienas galvenās kultūras. Batātes ir vēl viena augu suga, kas pēdējā laikā arvien biežāk parādās atradumos. Tāpēc es domāju, ka tas patiešām atšķīrās atkarībā no reģiona un vietējās sociālās dinamikas. Bija sava veida “izvēles ēdienkarte”, un cilvēki no tās izvēlējās atkarībā no dažādiem apstākļiem vai vajadzībām.
Nesen tika publicēts raksts – “Kukurūzas monokultūra atbalstīja pirmskolumbiešu urbanizāciju Amazones dienvidrietumos” (Maize monoculture supported pre-Columbian urbanism in southwestern Amazonia, Nature, 29/02/25) –, kuram, godīgi sakot, ir briesmīgs nosaukums. Es esmu viens no tā līdzautoriem, un es patiešām nožēloju, ka neiebildu pret to. “Monokultūra” ir maldinošs termins, ja to attiecinām uz pagātni. Tomēr šķiet, ka apmēram pirms 1500 gadiem Bolīvijas Amazones reģionā cilvēki audzēja ievērojamu kukurūzas daudzumu. Bet, ja paskatās uz citiem Amazones reģioniem tajā pašā periodā, kukurūza noteikti bija svarīga, taču, iespējams, tā neieņēma tik centrālu lomu, kā tika uzskatīts iepriekš.
Tāpēc nedomāju, ka varētu norādīt uz kādu vienu kultūru un teikt: “Šī bija galvenā pārtikas kultūra visā Amazones reģionā visā laikā un telpā.” Es dodu priekšroku daudzveidības idejai – dažādām audzēšanas stratēģijām, dažādām kultūrām, dažkārt to kombinācijām. Dažos reģionos kukurūza bija nozīmīgāka. Tādās vietās kā Marajó sala Amazones grīvā, kur ir šie skaistie pauguri, nav nekādu pārliecinošu liecību par kultivēšanu – cilvēki audzēja palmas. Tātad, manuprāt, tas patiešām bija atkarīgs no vietas.
Liela daļa izstādes “Amazones. Senču nākotne” (Amazons. The Ancestral Future) Barselonas mākslas centrā CCCB, kas zināmā mērā iedvesmoja arī šo sarunu, bija veltīta mākslai. Atceros sarunu ar kuratoru Klaudi Karerasu (Claudi Carreras), kurš teica: “Pamatiedzīvotāju kopienām šīs mākslinieciskās tradīcijas nav vienkārši “māksla” rietumu izpratnē; tām ir kopienas, garīgas un kultūras funkcijas, kas ievērojami pārsniedz komerciālo sfēru. Viss ir savstarpēji saistīts, jo pirmtautu mākslinieki nav mākslinieki tradicionālajā nozīmē.” Pirmtautu kopienās mākslai ir pilnīgi citi uzdevumi. Tā ir arī veids, kā izplatīt zināšanas un saglabāt atmiņu. Lasīju, ka Kolumbijas Amazones lietusmežos, Serranía de La Lindosa, saglabājušies akmens gleznojumi, kas ir gandrīz 12 500 gadu veci. Tie tika atklāti tikai 2017. gadā. Cik daudz vēl šādu vietu ir Amazones reģionā?
Līdzās jūsu minētajai Kolumbijā, ievērojami klinšu gleznojumu paraugi atrodami arī Cerro Azul Sanhosē. Kolumbijā ļoti nozīmīga vieta ir arī Chiribiquete. Savukārt Brazīlijā ir Monte Alegre, kur atrodami klinšu mākslas piemēri, kas ir tikpat seni kā daži no Kolumbijas piemēriem. Pieminēšanas vērta ir arī Pedra Pintada Roraimā.
Brazīlijā mēs parasti redzam vairāk petroglifu – akmens gravējumus –, lai gan ir arī skaisti akmens gleznojumi. Petroglifi ir īpaši izplatīti gar lielajām upēm, un tos var atrast daudzās Amazones teritorijas vietās.
Cerro Azul, Chiribiquete, Monte Alegre un Pedra Pintada – visas šīs ir nozīmīgas klinšu mākslas paraugu vietas. Dažas no tām varētu būt pat vienas no senākajām Amerikā. Piemēram, Kolumbijas zīmējumi ir datēti ar aptuveni 13 000 gadu senumu, bet Monte Alegre glezojumi ir nedaudz jaunāki – aptuveni 11 000 līdz 12 000 gadu veci. Fascinējoši ir tas, ka šīs mākslinieciskās izpausmes novērojamas jau ļoti agrīnos periodos, būtībā līdz ar cilvēku parādīšanos šajā reģionā.
Skatoties arheoloģisko izrakumu fotogrāfijas Amazones reģiona, rodas sajūta, ka šīs senās apmetnes tikušas būvētas ļoti harmoniski. Vai jūs tam piekrītat, vai tas ir tikai mans vizuālais iespaids?
Es piekrītu. Manuprāt, ir ļoti viegli izveidot idealizētu pagātnes versiju, jo īpaši, ja tev ir politiskas ieceres. Man tās ir, tāpēc es bieži mēģinu teikt, ka pagātne varbūt bija interesantāka vai līdzsvarotāka nekā mūsdienas. Bet es piekrītu: Amazones centrālajā daļā, kur es strādāju daudzus gadus, mēs esam atraduši tikai dažus pierādījumus, kas varētu liecināt par konfliktiem, piemēram, cilvēki ir rakuši grāvjus vai veidojuši aizsardzības būves.
Savukārt Akrē un apgabalā, kur strādā Maiks Heckenbergers (antropoloģijas profesors Floridas Universitātē – red. ), šādu liecību vispār nav. Mēs neatrodam nekādas pazīmes, kas liecinātu par lielām katastrofām vai plaša mēroga konfliktiem. Tāpēc es domāju, ka “harmonijas” ideja ir loģiska. Tā varētu būt noderīga un jēgpilna pieeja, lai raksturotu šos dažādos dzīvesveidus.
Un atkal, šī harmonijas ideja ir pretēja tam, ko mēs redzam šodien. Nevienā citā vietā pasaulē tik daudz cilvēku nedzīvo brīvprātīgā izolācijā kā Amazones reģionā. Ir zināmi vairāk nekā simts gadījumi, kad izolācijā dzīvo pamatiedzīvotāju grupas. Un viņi zina, kas notiek – viņi apzinās ārpasauli, bet izvēlas tajā nedzīvot. Man tas šķiet fascinējoši.
Tas ir arī sarežģīti un, godīgi sakot, nedaudz biedējoši. Jo viņu izdzīvošana ir pilnībā atkarīga no nacionālo valstu gatavības aizsargāt viņu tiesības palikt izolācijā un dzīvot neatkarīgi. Bet tajā pašā laikā – wow. Viņi ir pieņēmuši politisku un racionālu lēmumu, sakot: “Mēs nevēlamies būt daļa no šīs pasaules.” Varbūt tas ir tāpēc, ka viņi uzskata, ka viņu dzīvesveids, pat spiediena apstākļos, joprojām ir labāks nekā tas būtu šķērsojot robežu un pievienojoties otrai pusei.
Jā, es domāju, ka „harmonija” ir interesants un atbilstošs veids, kā raksturot šos dzīvesveidus.
Es gribētu noslēgt mūsu sarunu ar mazliet personīgāku jautājumu. Kas jums pašam ir bijis visnozīmīgākais, vairāk kā 30 gadus veicot šos pētījumus Amazonē? Ko no šī procesa esat ieguvis kā cilvēks?
Es domāju, ka visaizraujošākais ir apzināties, ka esmu bijis daļa no zināšanu jomas, kas pēdējo 30 gadu laikā ir būtiski mainījusies – un ne tikai mainījusies pati par sevi, bet daļēji mainījusies arī pateicoties manam darbam kopā ar nelielu kolēģu grupu. Es negribu izklausīties, ka lepojos, bet patiesībā ne katram zinātniekam ir iespēja veltīt sevi kādai jomai un redzēt, kā tā mainās, apzinoties, ka tu esi bijis daļa no šīm pārmaiņām. Es lepojos ar to, un, atskatoties uz pagātni, esmu laimīgs.
Bet es joprojām esmu ļoti iesaistīts. Joprojām aktīvi veicu pētījumus. Un domāju, ka viena no svarīgākajām lietām, ko esmu iemācījies, ir tā, ka arheoloģijai – īpaši Amazones reģionā – var būt spēcīga politiska loma, ne tikai akadēmiska. Kā jau iepriekš minēju, mani, protams, fascinē pagātne, un arheoloģija būtībā ir pagātnes izpratne. Bet esmu arī sapratis, ka arheoloģiju var izmantot, lai risinātu svarīgas mūsdienu problēmas. Tas padara šo pētniecības jomu tik dinamisku un nozīmīgu.
Cilvēkus, kas šodien strādā Amazones arheoloģijā, dziļi motivē doma, ka arheoloģija var un tai ir jāsniedz savs ieguldījums politiskajās diskusijās, kas veido reģiona un pat pasaules nākotni. Es domāju, ka tas ir brīnišķīgi. Es jūtos laimīgs, ka esmu nonācis tik nozīmīgā un aktuālā pētniecības jomā. Es joprojām to mīlu.
Paldies!
***
*Klaudi Karerasa (Claudi Carreras) kūrētā izstāde Amazons. The Ancestral Future bija apskatāma Barselonas mākslas centrā CCCB no 2024. gada 13. novembra līdz 2025. gada 25. maijam.
**Gaspars de Karvajals raksta par sieviešu karotājām savā 1542. gada hronikā par Fransisko de Orellanas ekspedīciju pa Amazones upi.
Titulbilde: Eduardo Neves. Foto: Marina Garcia Burgos
