Apziņas trenažieris
Saruna ar mākslinieci Zani Zelmeni
Līdz 23. augustam RIXC galerijā skatāma mākslinieces Zanes Zelmenes izstāde “Pasaules apstādināšanas tehnikas”, kas aicina uz pieredzes paplašinājumu, atklājot par virtuālo realitāti kā “apziņas trenažieri un uzdodot jautājumus par sapņošanas kontroli. Zane Zelmene ir video māksliniece, kas strādā arī virtuālās realitātes medijā, savos darbos nereti apvienojot projekcijas, digitālo mākslu un paplašināto realitāti. Viņa veido arī skatuves dizainu Latvijas Nacionālās operas un baleta koncertiem, kā arī darbojas mūzikas video radīšanas jomā.
Pastāsti, lūdzu, kā tapa “Pasaules apstādināšanas tehnikas” un kāpēc izvēlēts šāds nosaukums, ja izstāde paver dimensijas ceļošanai trīsdimensionālā telpā un aktīvu skatītāja iesaisti nevis apstāšanos?
Izstāde “Pasaules apstādināšanas tehnikas” tapa kā loģisks un pašsaprotams turpinājums manām iepriekšējām divām personālizstādēm par sapņošanas tēmu, kas pētīja sapņošanas fenomenus un cilvēka apziņas robežas. Skatītāju izrādītā interese par apzināto sapņošanu un jautājumi par sapņu kontroli rosināja mani dziļāk izpētīt un radīt pieredzi, kas sniedz praktiskas atbildes uz šiem jautājumiem. Darba procesā nonācu pie atziņas, ka virtuālā realitāte var kalpot kā izcils instruments jeb trenažieris apziņai, palīdzot tai skaidrāk atšķirt dažādus realitātes slāņus un veicināt apzinātu sapņošanu. Mana iedvesma nāca arī no literatūras, īpaši Karlosa Kastanedas darba "Sapņošanas māksla", kurā aprakstītās "pasaules apstādināšanas tehnikas" cieši rezonēja ar manu pieredzi, tādēļ izvēlējos šo terminu kā simbolisku un dziļi filozofisku izstādes nosaukumu. Lai gan nosaukums ietver "apstāšanos", tas paradoksālā veidā norāda uz apzinātu pārslēgšanos starp realitātes slāņiem, radot telpu aktīvai ceļošanai un apziņas paplašināšanai, nevis statiskumam.
Pieredzot virtuālās realitātes darbus, es vienmēr domāju par autora rūpēm par skatītāju. Ka tas neizbēgami paredz empātisku pieeju – uzmanību pret to, kā skatītājs to pieredzēs. Savukārt pavadošajā tekstā minēts, ka izstāde “pēta cilvēka uztveres spēju radikāli mainīt realitātes pieredzi”. Šajā kontekstā gribētu pajautāt – cik tev ir būtiska atgriezeniskā saikne no skatītājiem par taviem darbiem?
Man skatītāju atgriezeniskā saikne ir fundamentāla darba procesa sastāvdaļa. Tā ir gluži kā spogulis, kurā ieraugu savus darbus jaunā gaismā un no negaidītiem skatupunktiem. Komunikācija ar skatītājiem palīdz man identificēt nianses un emocijas, ko pati varbūt nebūtu pamanījusi, ļaujot man augt un padziļināt manu radošo pieeju. Šajā izstādē, kas jau ir mana trešā virtuālās realitātes jomā, sākotnējais sapņu pasaules dizains bija pavisam vienkāršs, taču, pateicoties skatītāju atsauksmēm no iepriekšējām izstādēm, esmu būtiski mainījusi principus, pēc kuriem veidoju interaktīvo vidi. Mans mērķis tagad ir maksimāli samazināt ķermenisko disonansi, lai skatītāji varētu ilgāk un komfortablāk uzturēties virtuālajā vidē, iegūstot bagātīgāku pieredzi.
Izstādes aprakstā minēta arī “sapņošanas, iekšējā miera, meditācijas” pieredze. Tātad esi tiekusies apvienot pretrunīgo – aicinājumu uz klusuma pieredzi ļoti stimulējošā medijā – virtuālās realitātes telpā. Kā tev radās interese par virtuālās realitātes darbu veidošanu? Kas šajā medijā tevi piesaistīja?
Virtuālā realitāte mani piesaistīja, jo kā videomāksliniece vēlējos izkāpt ārpus ekrāna rāmjiem, kas man šķita diezgan ierobežojoši. Biju praksē Barselonā, kur tobrīd aizrāvos ar projekciju kartēšanu telpā, tajā pašā laikā tur notika virtuālās realitātes uzplaukums. Barselonas ielas bija pilnas ar dažādiem virtuālās realitātes spēļu klubiem, kuros varēja izmēģināt visdažādākās ierīces šīs realitātes izjaukšanai un pārveidošanai. Man ļoti iepatikās šī sajūta – brīvība telpā, spēja radīt savu realitāti un padarīt to interaktīvu. Tajā pašā laikā sāku iedziļināties arī pati sevī, pētīt savu apziņu un zemapziņas slāņus. Virtuālā realitāte šajā kontekstā man kļuva par rīku, ar kura palīdzību iespējams vizualizēt šo iekšējo pasauli ļoti reālistiski un pārliecinoši – līdzīgi sajūtām, ko sniedz apzinātā sapņošana. Tieši Barselonā es iegādājos savas pirmās virtuālās realitātes brilles un izveidoju savu pirmo VR spēli „Simulacrum”. Man šķiet zīmīgi, ka tas viss notika tieši sirreālistu galvaspilsētā Barselonā – varbūt tur tiešām ir kāds apslēpts enerģētiskais portāls uz sapņošanas pasaulēm.
Vai pieredze scenogrāfijā tevi rosina jauniem paplašinātās realitātes telpu meklējumiem?
Pilnīgi noteikti – pieredze scenogrāfijā man ir ļāvusi saprast, cik ļoti mani piesaista iespēja izkāpt ārpus tradicionālā ekrāna robežām un aktīvi mijiedarboties ar telpu. Man vienmēr ir bijusi vēlme telpu ne tikai dekorēt, bet pārveidot, pilnībā nojaukt tās ierastās robežas, radot skatītājam jaunu pieredzes dimensiju. Vienkāršs balts ekrāns man šķiet pārāk statisks un garlaicīgs, jo zinu, ka ar to pašu projektoru es varu pilnībā pārrakstīt telpas uztveri, radot pilnīgi jaunu realitāti. Turklāt nereti šis baltais ekrāns nemaz nav pieejams, tādēļ tas mani izaicina meklēt alternatīvus, radošus risinājumus. Viss sākās ar veciem televizoru ekrāniem, kurus biju savienojusi vienotā, sinhronā attēlā, un tieši šis eksperiments mani pamudināja turpināt meklēt jaunus izteiksmes veidus. Kopš tā laika esmu aizrāvusies ar daudzveidīgām tehnikām, sākot no papildinātās realitātes mobilajās ierīcēs līdz pilnīgai virtuālās realitātes imersijai, kas ļauj skatītājam nonākt pilnīgi citā, jaunā vidē. Tāpat mani fascinē projekciju kartēšana uz dažādiem objektiem, fasādēm, klintīm un izstāžu telpām, jo tā piedāvā iespēju pilnībā transformēt apkārtējo vidi. Svarīgi piebilst, ka ne vienmēr šīm telpas izmaiņām jābūt radikāli nereālām vai sirreālām. Dažkārt pietiek vien ar minimāliem akcentiem, piemēram, pāris pilošām asins lāsēm, kuras izmantoju instalācijā “B kā Baroks” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, lai pilnībā mainītu telpas atmosfēru un radītu emocionāli spēcīgu iespaidu. Arī šajā pašreizējā izstādē esmu izmantojusi projekciju kartēšanu, lai radītu ilūziju, ka, skatoties caur iluminatoriem, telpa atrodas kustīga viļņu okeāna vidū. Tā es spēlējos ar skatītāju uztveri, īpaši ar cilvēka vestibulāro aparātu, radot telpu, kas ne tikai tiek skatīta, bet arī fiziski un emocionāli sajusta. Projekcijas izstādes telpā ļauj radīt sapnim līdzīgu atmosfēru,, kuros realitātes uztvere var tikt viegli pārkārtota.
Arī šī izstāde veidota kā instalācija – aptverot arī pārējo izstādes telpu, ne tikai virtuālās realitātes lauku. Tas ļauj pārslēgties un par virtuālās realitātes daļu izstādē patiešām domāt kā sapni, kaut ko gaistošu un trauslu. Kā tev šķiet – vai tehnoloģiju ietekmē mūsdienu cilvēks kļūst vientuļāks un ievainojamāks?
Jā un nē. Tehnoloģijas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas – tās vairāk darbojas kā spogulis, kurā atstarojas tas, kas mēs paši esam. Viss atkarīgs no tā, kā mēs tās lietojam, kādas vērtības un vajadzības tajās ieliekam. Vientulības sajūta, ko dažkārt piedēvē tehnoloģijām, patiesībā ir daudz dziļāks stāsts – tur slēpjas gan mūsu dabiskā vēlme būt saprastiem un piederīgiem, gan arī attiecības ar savu iekšējo pasauli un tās robežām. Protams, nav grūti ieslīgt savā digitālajā burbulī un aizvien vairāk attālināties no citiem. Bet tajā pašā laikā tehnoloģijas var būt tilts – tās ļauj atrast cilvēkus ar līdzīgām interesēm, sajusties daļai no lielākas kopienas, reizēm pat labāk saprast pašiem sevi. Man šķiet, ka tā saucamā tehnoloģiju radītā vientulība patiesībā ir mūsu pašu izvēļu atspulgs – cik daudz mēs esam gatavi būt patiesi ar sevi un citiem. Domājot plašāk – jebkurš cilvēka radīts rīks, vai tā būtu māksla, tehnoloģijas vai kas cits, galu galā atgriež mūs atpakaļ pie sevis. Mēs nepārtraukti balansējam starp vēlmi būt ārējā pasaulē, kontaktēties ar citiem, un vajadzību ielūkoties sevī. Un reizēm tieši tur, iekšējā kosmosā, atklājas kaut kas daudz lielāks nekā ārējā realitātē. Varbūt tehnoloģijas pat palīdz šo saprast – ja vien tās lieto apzināti un klausās tajā iekšējā balsī, kas brīdinās, kad ir laiks nolikt malā telefonu un vienkārši būt. Manuprāt, viss atkarīgs no tā, vai spējam būt godīgi pret sevi – vai zinām, kāpēc atveram to lietotni, kāpēc tur paliekam tik ilgi. Tas, vai tehnoloģijas mūs padara vientuļākus vai tuvina citiem, nav atkarīgs no pašām tehnoloģijām, bet no mūsu spējas saprast, ko patiesībā tajās meklējam.
Kādi ir tavi digitālo tehnoloģiju lietošanas paradumi ikdienā un attiecības ar tām?
Ikdienā diezgan bieži lietoju telefonu un arī viedpulksteni, jo daudz sportoju, un tad ir interesanti visu ko izmērīt un pasekot līdzi. Telefons man arī palīdz saplānot laiku – darbu, ģimeni un arī brīvos brīžus. Protams, mēģinu neļaut ierīcēm pārāk aizņemt manu uzmanību, bet tas nav viegli, tāpēc man telefons parasti ir bez skaņas. Vēl man ļoti patīk izmēģināt jaunas aplikācijas, un tā bieži vien telefons pilns ar visādām programmām, kuras beigās nemaz neizmantoju, un tad jādzēš ārā. Vismaz reizi gadā sanāk tāda lielā tīrīšana telefonā. Es esmu arī pamanījusi, ka tagad telefonu izmantoju daudz vairāk tieši filmēšanai un fotografēšanai, un arī 3D skanēšanai. Agrāk to darīju ar videokameru, bet tagad viss ir vienkārši telefonā.
Titulbilde: Zane Zelmane. Foto: Lelde Gūtmane
