Virzieni, kas mijas un dažkārt nesakrīt
Saruna ar Latvijas Mākslas akadēmijas Vides mākslas programmas studentu un pasniedzēju veidotās izstādes “Virzienmaiņas” kuratoriem Lindu Vilku un Martinu Vizbuli
No 5. septembra līdz 26. novembrim Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā būs skatāma izstāde “Virzienmaiņas”, kas piedāvās plašu skatījumu uz vides mākslu un vienlaikus izgaismos izstādes “Virzienmaiņas” mērķi – izglītot un provocēt skatītāju pašam definēt, kas ir vides māksla, parādot tās lielo amplitūdu no site-specific darbiem līdz virtuālajām vidēm un atmiņu pieredzēm.
Izstādes dalībnieku loks veido vienotu, bet reizē daudzbalsīgu ainavu – tajā pārstāvēti gan Latvijas Mākslas akadēmijas Vides mākslas programmas studenti, gan pasniedzēji. Šāda sadarbība ļauj ieraudzīt, kā paaudžu pieredze un atšķirīgi skatījumi savstarpēji papildina cits citu.
Izstādē piedalās: Kristaps Aizstrauts, Jānis Auniņš-Kirmuška, Evelīna Bindere, Oto Bulats, Gints Gabrāns, Kaspars Gobiņš, Paula Ikase, Laima Kalniņa, Ļena Kiseļčuka, Raimonds Krastiņš, Katrīna Lipšāne, Alvis Misjuns, Hugo Pētersons, Anna Saprikina, Alise Sedleniece, Linda Vilka, Martins Vizbulis, Dana Vetrova, Everita Vītola, Konstantīns Višņevskis un Ērika Zābele.
Izstādes idejisko ietvaru un virzību atklāj saruna ar tās kuratoriem – mākslinieci, Art.D. Lindu Vilku (LMA docente) un mākslinieku Martinu Vizbuli (LMA Vides mākslas katedras vadītājs, asociētais profesors).
Latvijas Mākslas akadēmijas Interjera un iekārtas nodaļa, ko 1964. gadā dibināja Voldemārs Šusts un Marta Staņa, bija leģendāra. Kādi bija galvenie lūzuma punkti, kas noteica vides mākslas atdalīšanos no interjera un dizaina un tās pāreju mākslas virzienā?
Martins Vizbulis: Jā, tā bija leģendāra nodaļa, ko dibināja Šusts un Staņa. Pētot Dizaina nodaļas 60 gadu jubilejas materiālus, atklājās, ka šī nodaļa vispār ir viena no senākajām akadēmijā. Protams, pirmie bija gleznotāji, grafiķi un tēlnieki, bet vēlāk sāka veidoties specifiskās nodaļas, tostarp dizains un “Interjers un iekārta”. Pašos pirmsākumos nodaļu veidoja arhitekti ar domu, ka tā strādās ar interjera projektēšanu profesionālā līmenī, bet ar mākslinieciski estētisku piesitienu. Tas bija funkcionāls, bet reizē vizuāli kvalitatīvs skatījums. Taču vienā brīdī RTU arhitekti panāca, ka publiskos interjera projektus drīkst veidot tikai sertificēti arhitekti, un Mākslas akadēmijas absolventi šīs tiesības zaudēja. Līdz ar to 1993. gadā nodaļa tika pārdēvēta par Vides mākslas nodaļu. Interjera projektēšana tajā turpinājās, taču ar arvien izteiktāku mākslas akcentu. Katedra balansēja starp dizainu un mākslu – vienubrīd vairāk uz vienu, citreiz uz otru pusi. Kad 2007. gadā vadību uzņēmās kādreizējais Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) rektors Jānis Andris Osis, pats šīs programmas absolvents, viņš sajuta, ka tā pārāk atkārto Dizaina nodaļas funkcionālo virzienu. Tāpēc viņš piesaistīja māksliniekus – Kristapu Ģelzi, Kristianu Brekti u.c., un katedra kļuva vairāk orientēta uz mākslu. Vēlāk, 2014. gadā, Kristians Brekte pārņēma vadību un turpināja šo virzienu. Tas gan radīja apjukumu, īpaši studentiem – vai mēs esam dizains vai māksla? Diplomdarbi bieži bija mākslas darbi, bet tos vērtēja dizaina komisija, kurai trūka pieredzes šajā laukā. Rezultātā – kvalitāte netika taisnīgi novērtēta. Risinājums bija pārcelt nodaļu no dizaina uz mākslas struktūru. Tā kā Vides māksla ir cieši saistīta ar telpu, loģiski bija pievienoties Scenogrāfijas katedrai Audiovizuālās mediju mākslas nodaļā, kur ir arī Vizuālā komunikācija un programma “Kustība. Attēls. Skaņa”. Kopš 2020. gada Vides mākslas katedru vadu es (Martins Vizbulis – red.).
Linda Vilka: Es šo posmu pieredzēju kā studente, un apjukums patiešām bija jūtams – pasniedzēji dalījās starp dizainu un mākslu, bet studentiem bija jāspēj pielāgoties abām pusēm. Es izvēlējos savu ceļu un paņēmu no programmas to, kas visvairāk noderēja maniem darbiem – īpaši domāšanu par vidi, kas mani pavada joprojām. Tāpēc šķiet loģiski, ka katedra pievienota Audiovizuālajai nodaļai. Studentiem tagad ir daudz dabiskāk saistīties ar skaņu, kustību un digitālajām tehnoloģijām, un programma kļuvusi atbilstoša laikam – varbūt pat tam priekšā.
Martins: Savulaik mūsu katedru bija beigusi Ingūna Elere, kas vēlāk izveidoja atsevišķu Interjera dizaina katedru. Tādējādi Šusta un Staņas aizsāktā tradīcija nav nekur pazudusi – tā ļoti kvalitatīvi turpinās šajā struktūrā. Vides mākslas programmas identitāte savukārt aizvien vairāk saistīta ar telpisko mākslu.
Kā Vides mākslas katedras pāreja uz Audiovizuālo mediju mākslas nodaļu ir ietekmējusi studentu sadarbību ar citām programmām? Vai redzat konkrētus rezultātus, kas iepriekš nebūtu iespējami?
Martins: Jā, tā patiešām notiek – vide ir ļoti laba. Mūsu studenti dodas mācīties pie Reiņa Semēvica programmā “Kustība. Attēls. Skaņa”, kur viņš māca skaņas apstrādi un ierakstu. Mums pat ir ieviests kurss “Telpiskā skaņa vidē”, kur studenti apgūst ierakstu un montāžu, izvieto telpā skaļruņus un veido savus telpiskos skaņdarbus. Notiek arī apmaiņa otrā virzienā – pie mums nāk citu nodaļu studenti, piemēram, pie Konstantīna Višņevska, kurš māca Blender animāciju un sarežģītākas 3D tehnikas. Es to ieviesu, kad sāku vadīt katedru, jo agrāk 3D zināšanas tika sniegtas ļoti fragmentāri un nepietiekami. Taču mūsu studenti strādā ar telpisku domāšanu, viņiem ir jāprot modelēt, plānot, projektēt augstākajā līmenī. Tagad 3D ir neatņemama studiju daļa.
Strādājot starp fizisko un virtuālo realitāti, kā jūs rosināt studentus saglabāt māksliniecisko fokusu un kritisko skatījumu, lai tehnoloģijas kļūtu par sabiedroto, nevis pašmērķi?
Linda: Man šķiet ļoti vērtīgi, ka studiju procesā studenti var izmēģināt visu – gan telpisko, gan tehnisko, gan 3D, gan virtuālo, gan arī ļoti praktisko un “īsto” realitāti. Viņi eksperimentē, salīdzina, saprot, kas viņus saista vairāk un kas mazāk, un no tā pamazām veidojas viņu pašu rokraksts.
Martins: Studijās darbojas dažādi pasniedzēji – ir tehnoloģiju speciālisti, kas māca konkrētās prasmes, un ir tie, kas pievērš uzmanību kompozīcijai, radošai domāšanai un konceptuālajam skatījumam, piemēram, Gints Gabrāns vai Linda Vilka. Tādēļ viss ir līdzsvarā – tehniskās zināšanas savienojas ar māksliniecisku pieeju.
Linda: Protams, ir studenti, kas izvēlas vairāk tehnisku ceļu, un arī tas nav slikti – viņi apgūst ļoti spēcīgas prasmes. Svarīgākais, ka programmā līdzās pastāv gan konceptuālais, gan tehniskais slānis. Studentiem ir iespēja apgūt CNC frēzēšanu, lāzergriešanu, 3D printēšanu, bet pie Kirila Panteļejeva – strādāt ar materiāliem pilnīgi bez tehnoloģijām: veidot, liet, formēt ar rokām. Šī pieredze sākas jau pirmajā kursā, lai student izprastu, kā forma rodas un kā to tālāk attīstīt.
Martins: Kad mani uzaicināja pasniegt kursu “Eksperimentālā kompozīcija”, vispirms pats pētīju, kas īsti ir vides māksla. Atklājās paradokss – studenti, kas mācījās programmā ar šādu nosaukumu maģistra līmenī, paši īsti nezināja, kas tā ir. Tāpēc ieviesu, ka jau pirmajā kursā bakalaura līmenī viņiem tiek stāstīts par vides mākslas būtību un vēsturi, lai radītu skaidru pamatu turpmākajiem darbiem.
Es izmantošu iespēju, lai pajautātu – kā jūs katrs noformulētu saviem vārdiem, kas ir vides māksla?
Martins: Es teiktu, ka vides māksla ir mākslas darbs, kas ir piesaistīts konkrētai vietai. Man patīk arī angļu valodas termins site-specific, ko dažkārt grūti precīzi iztulkot, bet tas ir ļoti trāpīgs. Ja šādu darbu pārvieto citur, tas vairs nedarbojas. Vieta ir neatņemama darba sastāvdaļa – reizēm tā pat pati kļūst par darbu.
Linda: Man tas nozīmē vēl plašāku pieeju. Vides māksla ir ne tikai konkrētā fiziskā telpa, bet arī virtuāla vide vai pat personīgā telpa, kas ir mūsos pašos. Man šķiet, ka vides māksla var būt arī atmiņa – ja spēj uzburt vidi, ko atceries. Es uz to skatos mazliet emocionālāk, jo man tā saistās ar pieredzes un izjūtu nodošanu mākslas vērotājam. Katrs mākslinieks to interpretē savā veidā, un tieši tāpēc izstādē atklājas šīs dažādās pieejas. Vides māksla var būt publiska telpa, personiska vide, digitāla vai pat iedomāta pasaule. Galvenais ir stāstījuma veids – tas savelk visu kopā. Studenti strādā pie konceptu formulēšanas un pieredzes strukturēšanas, jo nodefinēt un aprakstīt ideju ir tikpat svarīgi kā to īstenot.
Pirms pievēršamies izstādei, vēl viens noslēdzošs jautājums par pašu studiju programmu: kādu nākotnes lomu redzat absolventiem – redzat viņus kā pētniekus, tehnoloģiju tilta veidotājus, arhitektūras un vides līdzradītājus?
Linda: Man šķiet, ka absolventu ceļi var būt ļoti dažādi. Viens var kļūt par tehniski spēcīgu profesionāli un sadarboties ar māksliniekiem kā tehnoloģiju atbalsts. Cits – pats kļūst par jaudīgu mākslinieku, kurš rada savas vides un konceptus. Vides mākslas struktūra ļauj katram atrast savu virzienu. Man liekas, ka tagad tas notiek daudz drosmīgāk nekā agrāk. Iepriekš nebija īsti skaidrs, ko iesākt pēc programmas absolvēšanas, un, šķiet, tāpēc mazāk absolventu palika mākslas laukā. Tagad gan studenti, gan sabiedrība skaidrāk saprot, kas ir vides māksla un kādas prasmes tā dod. Arī kvalitāte kļūst arvien augstāka.
Martins: Vēl viena atšķirība – agrāk daudzi iestājās ar domu, ka studēs interjeru, un tikai tad saprata, ka programma ir mainījusies. Tas radīja vilšanos un neskaidrību par identitāti. Es ļoti ceru, ka tagad šādu neskaidrību vairs nav – programmas identitāte ir nostiprinājusies, un mūsu spēks ir tieši vides un telpiskajā domāšanā, kas paver plašas iespējas absolventiem.
Izstādes “Virzienmaiņas” dalībnieku loks ir diezgan plašs – tajā piedalās dažādas paaudzes, gan studenti, gan pasniedzēji. Kā tika veidots šis dalībnieku kopums?
Linda: Mēs jutām, ka, ja ir šāda iespēja un liela telpa, turklāt ir nepieciešamība skaidrot, kas īsti ir vides māksla, tad nav variantu – izstāde ir jātaisa. Mērķis bija parādīt vides mākslas dažādību. Tāpēc arī dalībnieki nāk no dažādām paaudzēm. Tas ir svarīgi – redzēt dažādo skatījumu saspēli starp studentiem un pasniedzējiem. Atlasei lūdzām iesniegt trīs idejas un paskaidrot, kāpēc tās būtu piemērotas izstādei. Papildus katram bija jāapraksta savs redzējums par to, kas ir vides māksla. Studentu atbildēs izskanēja dažādi skatījumi: fiziskās un virtuālās telpas mijiedarbība, attiecību māksla, rotaļa ar vidi, piederības un iederēšanās sajūta, kā arī konceptuāli un estētiski risinājumi bez praktiska pielietojuma.
Vai sākotnēji jums bija skaidra izstādes tēma un struktūra, vai arī tā izveidojās darba gaitā?
Martins: Kopējā tēma un struktūra radās tikai pēc tam, kad ieraudzījām pieteiktos darbus. Sākotnēji nebija konkrētas tēmas – bija tikai doma parādīt sabiedrībai, kas ir vides māksla, jo bieži vien cilvēkiem par to ir ļoti miglains priekšstats. Daudzi domā: ja parkā ir skulptūra, tad tā ir vides māksla. Vai – ja publiskajā telpā ir soliņš, arī tas tiek uztverts kā vides māksla. Ārzemēs šo jēdzienu uztver daudz precīzāk, bet pie mums joprojām lielākajai sabiedrības daļai nav skaidrības.
Ko jūs ar šo izstādi vēlējāties uzsvērt skatītājiem?
Linda: Mēs gribējām akcentēt tieši dažādību – ka vides māksla nav vienkārši “objekts vidē”. Tā var būt gan telpiski darbi, gan digitālas interpretācijas, gan personiskas pieredzes vai sabiedriski nozīmīgi konteksti.
Martins: Tātad izstādes mērķis bija ne tikai popularizēt, bet arī izglītot – parādīt, ka vides māksla ir domāšanas veids ar ļoti dažādām izpausmēm.
Lūdzu ieskicējiet darbus, kas būs redzami izstādē, un to dažādību. Kā tie atklāj vides mākslas plašo raksturu?
Martins: Viens no darbiem, piemēram, ir studentes eksperiments ar mākslīgo intelektu. Viņa pati nepārzina programmēšanu, bet tieši tāpēc tas ir interesanti – viņa ar MI palīdzību iemācījās izstrādāt programmatūru. Darbā ir iesaistīti vairāki mākslīgie intelekti, kurus viņa apmācījusi diskutēt savā starpā par vides mākslu. Viņi sarunājas latviski, izmantojot runas sintēzi, konkrētu cilvēku balsīs. Tas darbs ir īpašs arī ar to, ka paši mākslīgie intelekti “nesaprot”, kas ir vides māksla, un sāk runāt par ekoloģijas vai “zaļās domāšanas” klišejām. Tas parāda, cik atšķirīgi var būt priekšstati par šo jomu. Tad ir, piemēram, Raimonda Krastiņa darbs, kurš pie mūsu 3D pasniedzēja Konstantīna Višņevska izstrādāja video ar plūdiem akadēmijas telpās. Fotogrammetrijā ieskenētajā vidē pa trepēm sāk gāzties ūdens, kas ieplūst akadēmijas pirmā stāva gaitenī, radot ļoti spēcīgu vietas un darba saikni. Šeit mēs sākotnējo versiju neizstādām, jo tā bija radīta citai vietai, bet tieši šai vietai viņš veidojis jaunu darbu – plūdus, kas loģiski sasaistās ar izstāžu zāles lokāciju, jo atrodamies gandrīz zem Daugavas ūdens līmeņa. Pretstats šim digitālajam darbam ir Ļenas Kiseļčukas diplomdarbs – ļoti personisks un netehnoloģisks. Viņa nāk no krieviskas vides Jēkabpilī, bet, studējot Rīgā, piedzīvoja strauju latviskošanos. Darbā viņa reflektē par divu identitāšu sadursmi – krievisko un latvisko vidi. Tas ir stāsts par vidi kā personisko pieredzi, un mums šķita būtiski to parādīt.
Linda: Hugo Pētersona triptihs XM1014 pārnesīs datorspēles Counter-Strike 2 ieroča digitālās tekstūras uz eļļas gleznām, bet Katrīna Lipšāne izstāžu telpā runās par neiederēšanos, pievienojot vienu papildus kolonnu – tādu, kas vēl meklē savu vietu. Bailes savos darbos kausēs Ērika Zābele, bet Anna Saprikina aicinās rast mieru mākslīgā pasaulē. Arī man pašai šajā izstādē būs darbs, kas radies, izmantojot bērnībā iepazītu metodi – zīlēšanu ar svārstu. Ļaujot svārstam “pieņemt lēmumus” savā vietā, rezultātā tapa eksperimenti dažādos materiālos – glezniecībā, keramikā, tekstilā. Tas ir veids, kā runāt ar zemapziņu un gūt ilūziju par atbildības nodošanu citam spēkam. Izstādē būs redzama arī dokumentācija no mūsu vasaras prakses Ventspils novada Tārgalē, kur ciema centrā studenti un pasniedzēji kopā veidoja objektu “Saules stacija”. Tas bija kolektīvs process ar vietējo iedzīvotāju atbalstu, un mums šķita svarīgi to parādīt kā daļu no vides mākslas domāšanas. Tas arī iezīmē izstādes struktūru – darbi nav vienā balsī, bet katrs pārstāv savu šķautni. Katram autoram ir sava definīcija, savs skatījums uz vidi un telpu. No tā izveidojās sajūta, ka izstādē ir vairāki virzieni, kas mijas un dažkārt nesakrīt.
Martins: Mēs pat vizualizējām šo domu grafiski – kā trīs koordinātu asis, katrai ar savu krāsu, kur katrs darbs iezīmējas kā punkts citā virzienā.
Kā jūs vēlējāties, lai skatītājs “lasītu” izstādi telpiski – lineārā virzienā vai drīzāk kā atvērtu, daudzslāņainu karti?
Martins: Mēs izmantojām to pašu virzienmaiņu principu. Te nebūs noteiktas secības – skatītājs pats izvēlas savu ceļu. Var iet pa labi, pa kreisi, uz augšu vai lejup. Tas pats iekārtojums kļūst par piemēru vides mākslas domāšanai – tā ir telpa, kas rosina meklēt savu maršrutu un interpretāciju.
Ko cerat, ka skatītājs “paņems līdzi” pēc izstādes?
Martins: Mēs gribējām, lai skatītājs, izejot no izstādes, pats sāk formulēt savu definīciju. Varbūt viņš apjūk un saprot, ka viss ir daudzslāņaini, vai arī nonāk pie atziņas, ka vides māksla ir ļoti daudzveidīga.
Linda: Man šķiet svarīgi atcerēties, ka mākslā vispār robežas kļūst aizvien nenoteiktākas. Piemēram, Nīderlandē jau sen saka – mums vairs nav tādu nodalījumu, ka šeit ir glezniecība un šeit – tēlniecība. Viss saplūst. Arī vides mākslā tas ir dabiski, lai nonāktu pie jaunām idejām.
Foto: Elizabete Andersone
