Platforma atklātam dialogam
Intervija ar Abaseh Mirvali, starptautiski atzītu kuratori, kultūras stratēģi un muzeju vadītāju
Starptautiski atzītās kuratores un muzeju direktores Abasehas Mirvali (Abaseh Mirvali) iecelšana par viennacontemporary (2025. gada 11.–14. septembris) māksliniecisko direktori liecina par paradigmas maiņu Austrijas vadošās laikmetīgās mākslas meses pozicionējumā.
Abaseha Mirvali, dzimusi Irānā un uzaugusi Sanfrancisko, ir mākslas un arhitektūras projektu kuratore un producente. Viņai vienmēr ļoti svarīga bijusi pilsoniskā iesaiste, nevienaldzība pret sabiedrībā notiekošajiem procesiem, atbildības sajūta un savveida misijas sajūta, veicinot inovatīvu sadarbību starp laikmetīgās mākslas iniciatīvām un plašāku sabiedrību. Viņa ir izteikta pasaules pilsone. Savas vairāk kā divdesmit gadus ilgās karjeras laikā Mirvali ir strādājusi visdažādākajās pasaules valstīs – no Latīņamerikas līdz Eiropai, ASV un Tuvajiem Austrumiem – un ieņēmusi vadošus amatus virknē respektablu laikmetīgās mākslas institūciju. Viņa ir vadījusi Fundación/Colección Jumex Arte Contemporáneo Mehiko, bijusi izpilddirektore, galvenā kuratore un ģenerāldirektore Santa Barbaras laikmetīgās mākslas muzejā, kā arī vadījusi Amerikas biennāli. Kūrējusi izstādes, kā arī līdzdarbojusies citās mākslas iniciatīvās, piemēram, ArteBA, Artissima, miart un Art Basel, palīdzot veidot platformas, kas veicina jauno mākslinieku starptautisko atpazīstamību.
“Mana stratēģiskā pieeja kā viennacontemporary mākslinieciskajai direktorei balstās sadarbībā un dziļā cieņā pret Vīnes un Austrijas kultūru un šejienes sabiedrību. Es tajā saskatu iespēju stiprināt institucionālās partnerības, padziļināt reģionālo iesaistīšanos un paplašināt meses nozīmi starptautiskā mērogā,” saka Mirvali.
Papildus kuratores darbam Mirvali ir pieredze diplomātijā, – savas karjeras sākumposmā viņa strādājusi par ASV vēstnieka kultūras un izglītības jautājumos vecāko padomnieci, sadarbībā ar ASV vēstniecību Mehiko izveidojot inovatīvas mākslas un izglītības programmas.
Viņa ir brīnišķīgs sarunu biedrs – aizrautīga, starojoša, atvērta un iedvesmojoša; viņas intelektu un enerģiju papildina dziļš humānisms, nepārprotama apņemšanās strādāt sabiedrības labā un apņēmīga vīzija radīt nozīmīgu ietekmi šodienas sarežģītajā un nepārtraukti mainīgajā pasaulē.
Kāda ir jūsu kā viennacontemporary 2025 mākslinieciskās konsultantes vīzija, apzinoties, ka no nākamā gada būsiet meses mākslinieciskā direktore? Kādas ir jūsu prioritātes, arī ņemot vērā viennacontemporary mērķi paplašināt savu globālo ietekmi, vienlaikus saglabājot meses sākotnējo – Centrāleiropas un Austrumeiropas fokusu?
Mana kā mākslinieciskās konsultantes loma šajā pārejas posmā – uz meses mākslinieciskās direktores amatu nākamgad, apzināti veidota tā, lai man būtu pietiekami daudz laika izstrādāt ilgtermiņa vīziju, kuru nav iespējams realizēt tikai pāris mēnešu laikā. Daudzi no šīs meses pamatelementiem – izstādes arhitektūra, lekciju programma, kuratoru sadaļa un tai pieaicinātie kuratori, arī tās vizuālā identitāte, ieskaitot Marinas Faustas radīto iespaidīgo plakātu – ir veidoti pēc manas ieceres. Šī mese lielā mērā kalpo kā paraugs, piedāvājot pirmo ieskatu gaidāmajās pārmaiņās.
Tā kā man ir gan muzeja direktores, gan kuratores pieredze, pret mesi es attiecos tāpat kā pret izstādi. Telpas plānojums ir visa pamats: tas nosaka fizisko pieredzi, kā arī izstādes intelektuālo un emocionālo ritmu. Šajā ziņā man ir bijusi ļoti veiksmīga sadarbība ar arhitekti Klaudiju Kavallaru; viņas profesionalitāte un arhitektūras izpratne ir bijusi ļoti nozīmīga meses telpiskās identitātes veidošanā. Vēl viena būtiska izmaiņa šogad ir Erste Foundation Statement izstādes pārvietošana no iepriekš tai atvēlētās vietas meses galvenās zāles centrā uz atsevišķu un tikai tai veltītu arhitektoniski iespaidīgu 250 kvadrātmetru lielu industriālu telpu virs tās. Tas izstādei piešķir pienācīgo uzmanību un cieņu, akcentējot tās nozīmi kopējā meses ekosistēmā.
Tiesa, šī pārmaiņa radījusi arī virkni izaicinājumu: proti, mudināt meses apmeklētājus doties uz izstādi augšstāvā. Kā kuratore vienmēr esmu apšaubījusi izstādes, kas mesēs izvietotas starp komerciālajiem galeriju stendiem – tas var radīt pārpratumus un neskaidrības par to mērķi. Piešķirot Erste Statement izstādei atsevišķu telpu, vēlējos apmeklētājiem piedāvāt plūstošu pieredzi, kurā atšķirība starp kuratora izvēlēto saturu un galeriju prezentācijām uzreiz ir intuitīvi nolasāma.
Arī publiskās diskusijas esmu pārvietojusi uz vestibilu, tādējādi padarot tās brīvi pieejamas visiem. Mākslai un idejām ir jābūt atvērtām, pievilcīgām un plaši pieejamām. Turklāt šajā vietā ir arī labāka akustika, radot atbilstošāku vidi dialogam. Mana pieeja balstās pārliecībā, ka māksla ir jāpadara pieejama visiem – nevis to vienkāršojot, bet gan eksponējot tā, lai tā būtu vienlīdz interesanta gan pieredzējušiem profesionāļiem, gan zinātkāriem pirmreizējiem apmeklētājiem.
Šī gada mese atspoguļo lielāku pārmaiņu sākumposmu, kuru raksturzīme ir pragmātismā balstīti kuratoru lēmumi. Šodien ambiciozas idejas ir jāsaskaņo ar resursiem un ilgtspējību. Vīzijas apvienošana ar realitāti nav kompromiss – tas ir vienīgais veids, kā radīt ilgtspējīgu ietekmi.
Šī gada mese atspoguļo lielāku pārmaiņu sākumposmu, kuru raksturzīme ir pragmātismā balstīti kuratoru lēmumi.
Kā jūs raksturotu mākslas mešu lomu šodienas mākslas ekosistēmā? Tās aizvien vairāk iziet ārpus sākotnējā – tirgus un satikšanās vietas rāmējuma, aktīvi iesaistoties sociālos procesos, inicējot diskusijas un kļūstot arī par intelektuālā domas platformām.
Es domāju, ka jums ir pilnīga taisnība, sakot, ka mese mūsdienās darbojas kā sava veida hibrīds. Tai vispirms ir jāapmierina nepieciešamība atbalstīt mākslas radītāju kopienu komerciālā veidā – nodrošinot atbilstošu platformu. Pateicoties Vīnes stratēģiskajai atrašanās vietai un potenciālam, kas, manuprāt, tai piemīt. Taču vienlaikus mesei ir arī jābūt vairāk nekā tikai četru dienu pasākumam un jākļūst par partneri pārējai ekosistēmai visa gada garumā. Tāpēc tā būtībā ir pilna laika nodarbošanās – tā sākas nevis februārī, bet oktobrī –, lai plānošana varētu būt stratēģiska un proaktīva. Muzejos bieži ir pārslodze un tie ir nepietiekami finansēti; ja es iepriekš zinu to programmu, varu identificēt sadarbības veidus. Kāpēc mēs nevaram būt noderīgi viens otram? Darbojoties kā atbalsta sistēma un veicinot intelektuālo apmaiņu.
Kāpēc mēs nevaram būt noderīgi viens otram? Darbojoties kā atbalsta sistēma un veicinot intelektuālo apmaiņu.
Stratēģiska pieeja ir būtiska, jo pārslodze un problēmas ir visiem, un mese var kalpot kā vienojoša platforma. Šeit nāk talkā mana personība – pat ja mans akcents dažām vāciski runājošām “ausīm” ir grūti saprotams, jo tas ir nedaudz “amerikānisks”, “mēs to darām kopā” ētika ir neatņemama manas personības sastāvdaļa. Uzskatu sevi par Kirstenas Danstas tēla filmā Bring It On līdzinieci – ar visu viņas līderes enerģiju, entuziasmu un komandas garu. Šī enerģija ir ļoti svarīga kultūras vidē, kas dažkārt var šķist ļoti savrupa un savstarpēji konkurējoša. Viens no maniem galvenajiem mērķiem ir būt par savienotāju – kādu, kas apvieno cilvēkus un vismaz dažas dienas gadā padara pieredzi vieglāku, bagātāku un nozīmīgāku visiem iesaistītajiem. Kad mums to izdodas sasniegt, mese kļūst par kaut ko vairāk nekā tikai pasākumu; tā pārvēršas par aktīvu dalībnieci Austrijas kopējā kultūras ekosistēmā, iesaistot Vīni, Centrālo un Austrumeiropu un citas valstis.
Es uzskatu, ka kino ir noderīga analoģija šai dinamikai. Līdzīgi kā filma ierobežotā laika periodā pauž vairākus naratīva, konteksta un emociju slāņus, arī mese var piedāvāt idejas, rosināt dialogu un radīt paliekošu iespaidu pat četru dienu laikā. Pareiza programma, rūpīgi atlasītas diskusijas un viesmīlīga atmosfēra ļauj apmeklētājiem mesi uztvert ne tikai kā tirgu, bet kā stāstu – dzīvu, attīstītu naratīvu, kas atspoguļo gan aktuālo mākslas ainu, gan plašākus mūsdienu sociālās un kultūras dzīves diskursus.
Kā zināms, ekskluzivitāte var būt pretrunīga. Mūsdienu māksla šodien ir cieši saistīta dzīvesveidu, identitāti un plašākām kultūras tendencēm. Ja mēs radām programmu un pieredzes, kas piesaista jaunu auditoriju – un daži no viņiem galu galā kļūst par mecenātiem, kolekcionāriem vai diskusiju atbalstītājiem –, tas jau ir panākums. Katra sadarbība, neatkarīgi no tās apjoma, veicina spēcīgāku, savstarpēji saistītāku kopienu. Šajā nozīmē mese ir gan komerciāla platforma, gan dialogu, ideju un savstarpējas saziņas katalizators – vieta, kur māksla patiesi atdzīvojas.
Katra sadarbība, neatkarīgi no tās apjoma, veicina spēcīgāku, savstarpēji saistītāku kopienu. Šajā nozīmē mese ir gan komerciāla platforma, gan dialogu, ideju un savstarpējas saziņas katalizators – vieta, kur māksla patiesi atdzīvojas.
Kā cilvēkam, kas ilgstoši darbojies Latīņamerikas mākslas scēnā, vai ir kaut kas konkrēts no šīs pasaules daļas, kas, jūsuprāt, varētu iedvesmot vai bagātināt viennacontemporary?
Jā, godīgi sakot, esmu daudz iemācījusies kā “adoptētā meksikāne”, un mana saikne ar Meksiku turpina attīstīties negaidīti un nozīmīgi. Viena no lielākajām ietekmēm, kura šogad būs manāma arī viennaconteporary, ir ēdiens. Esmu dzimusi Irānā, un ēdiens vienmēr ir bijis centrālais elements manā pasaules uztverē – es ļoti nopietni uztveru to, ko ēdu, kāda ir tā izcelsme un kādas stāstus tas nes.
Zona Maco Mehiko bija pirmā mese (pasaulē), kurā es piedalījos un kurā ēdiens netika uzskatīts par sekundāru, bet gan par neatņemamu pieredzes sastāvdaļu. Tur varēja ļoti labi paēst, daudz netērējot, un izvēle bija pārsteidzoša. Lielā mērā tas bija arī manu labu draugu – Grupo Habita, nopelns, kuri sadarbojās ar mesi. Jau pašos pirmsākumos viņi izveidoja ēdienu koncepcijas, kas atspoguļoja dažādās ģeogrāfiskās teritorijas, kurās atrodas viņu viesnīcas. Tāpēc, pat atrodoties nosacīti konkrētā vietā – mesē, jūs pēkšņi varējāt nokļūt Baja California krāšņo garšu vai Oaxaca dziļo, daudzslāņaino tradīciju pasaulē. Viņu šefpavāri ieradās tikai uz šīm pieciem dienām, padarot gastronomijas piedāvājumu patiesi iespaidīgu un aizraujošu. Tas bija atgādinājums, ka māksla nav tikai vizuāla – to var sajust, dalīties un atcerēties arī caur ēdienu.
Esmu daudz domājusi par to, kā padarīt meses pieredzi holistiskāku un patīkamāku. Vīnei ir tik daudzsslāņainas kulinārijas tradīcijas, un es gribēju atrast veidus, kā tās akcentēt mesē. Šogad esam atvēlējuši ēdienam gandrīz 700 kvadrātmetrus – nevis lai aizstātu to, kas jau pastāv, bet lai to papildinātu un paplašinātu.
Mēs ieviešam plašāku kulinārijas piedāvājumu, lai izstādes apmeklējums būtu ne tikai vizuāli, bet arī sensoriski iespaidīgs. Būs Levantes reģiona iedvesmoti ēdieni, austriešu delikateses, dažādi konditorejas izstrādājumi un, protams, patiešām lieliska kafija no Ototo – kas Vīnē šķiet īpaši svarīgi. Es ceru, ka cilvēki, apmeklējot izstādi, sajutīs, ka viņiem nav jāplāno ēdienreizes citur, jo šeit viņi var baudīt pilnīgu pieredzi. Mums ir pat kopīga kafijas zīmola produkcija, uz kuras ir attēlota mūsu plakāta vizuālā identitāte.
Tā ir pirmā pamanāmā izmaiņa. Un tā pārvēršas enerģijā: ja cilvēki labi pavada laiku, viņi vēlēsies uzkavēties ilgāk. Izstāžu centrs Mehiko atrodas burtiski stundas brauciena attālumā no pilsētas centra, kur satiksme ir visneiedomājamākā, bet cilvēki uz mesi dodas katru dienu, jo tur ir patīkami uzkavēties. Es domāju, ka mums kā būtiska ir jāpieņem ideja, ka cilvēki mesē var labi pavadīt laiku.
Tā ir investīcija, un jā, tā ir ambicioza, bet es ticu, ka labs ēdiens veicina prieku, sarunas un kopienas veidošanos. Ja kāds aiziet no meses, atceroties ne tikai redzētos mākslas darbus, bet arī neticami garšīgo maltīti, tas kļūst par daļu no izstādes atmiņas.
Es uzskatu, ka mums ir jāakceptē, ka cilvēkiem mese ir arī izklaide. Protams, es saprotu, ka tas nozīmē, ka galerijas saskaras ar plašu apmeklētāju spektru – virkne ir pieredzējuši kolekcionāri, citi sastopas ar laikmetīgo mākslu pirmo reizi. Manuprāt, tā ir daļa no sabiedriskā pakalpojuma, ko mēs kā mese piedāvājam: radīt vidi, kas ir atvērta, aicinoša un iedvesmojoša, nevis ekskluzīva vai biedējoša.
Domāju, ka tas, ko es patiešām esmu iemācījusies no Latīņamerikas – un jo īpaši tajos 20 gados, kas manā dzīvē bijuši saistīti ar Mehiko –, ir šis ļoti atvērtais un viesmīlības iedvesmotais darba stils. Tas ir kaut kas, kas sakņojas arī manā persiešu kultūrā un ir cieši saistīts ar Latīņamerikas kultūru: ideju, kuras centrā ir patiesas rūpes par cilvēkiem.
Domāju, ka tas, ko es patiešām esmu iemācījusies no Latīņamerikas – un jo īpaši tajos 20 gados, kas manā dzīvē bijuši saistīti ar Mehiko –, ir šis ļoti atvērtais un viesmīlības iedvesmotais darba stils.
Un ja daži apmeklētāji sākotnēji tiek piesaistīti ar ēdienu, atmosfēru vai vienkārši pieredzi kā tādu, manuprāt, tas joprojām ir panākums. Viņi vairo izstādes kopējo enerģiju un atbalsta lieliskos restorānus un kulinārijas partnerus, kurus esam uzaicinājuši izveidot pop-up restorānus meses ietvarā. Laika gaitā šīs tikšanās veido atpazīstamību un savstarpējas saiknes, tādējādi veicinot plašāku un iesaistītāku auditoriju arī mesē pārstāvētajām galerijām un māksliniekiem.
Es domāju, ka šis mērķis ir absolūtu sasniedzams, īpaši, ja sākat strādāt pietiekami laicīgi un apzināties, kā viss ir saistīts: no sarunām līdz paneļdiskusijām, no paneļiem līdz izstādēm. Manuprāt, stāstam jābūt kā aplim, kur viss ir savstarpēji saistīts un atrodas savstarpējā dialogā.
Kā jūsu pieredze diplomātijā palīdz jums orientēties mūsdienu mākslas pasaules bieži visai neprognozējamajā un sarežģītajā ainā?
Jau no septiņu gadu vecuma man bija pilnīgi skaidrs, ka es gribu darboties sabiedriskajā sektorā. Lielākā daļa manas ģimenes locekļu bija politiķi vai skolotāji, tāpēc viss, ko viņi darīja, bija saistīts ar sabiedrisko sektoru. Pēc ierašanās Amerikā brīvprātīgais un sabiedriskais darbs bija daļa no manas audzināšanas – tas vienkārši bija kaut kas, ko jūs darījāt. Pāreja uz mākslu bija saistīta ar neapmierinātību ar politiku: es sapratu, ka man būs jāgaida desmitiem gadu, pirms es varēšu ietekmēt augstākā līmeņa lēmumus.
Mani vienmēr ir vadījusi pārliecība, ka māksla var veicināt pārmaiņas sabiedrībā. Pāreja uz bezpeļņas organizāciju un muzeju pasauli man deva tiešas dalības iespēju – caur māksliniekiem, kuru darbus es izstādīju, programmām, kuras izstrādāju, un komandām, ko izveidoju.
Mani vienmēr ir vadījusi pārliecība, ka māksla var veicināt pārmaiņas sabiedrībā.
Jāpiemin arī, ka ilgu laiku domāju, ka kļūšu par arhitekti. Man bija plāns studēt gan arhitektūru, gan jurisprudenci, lai līdzsvarotu savas mākslinieciskās tieksmes ar loģisku pamatu. Tajā laikā mans vidusskolas konsultants teica, ka manas matemātikas atzīmes varētu apgrūtināt uzņemšanu konkurētspējīgā arhitektūras programmā, tāpēc to neizvēlējos. Ironiski, tagad, kad pazīstu dažus no pasaules slavenākajiem arhitektiem, saprotu, ka radošums bieži vien ir svarīgāks par perfektām matemātikas atzīmēm.
Es uzskatu sevi par ļoti garīgu cilvēku un ticu, ka mans ceļš ir vadījis mani tā, lai būtu iespēja apvienot abas manas kaislības – mākslu un sabiedrisko darbību. Tas vairojis manī arī dziļu apņemšanos ar savu darbu radīt nozīmīgu ietekmi.
Savā ziņā arhitektūra ir palikusi sapņu telpā.
Ja paraugās uz daudzajām izstādēm, kuru veidošanā esmu līdzdarbojusies, ceru, ka tās ir veiksmīgi radījušas nozīmīgas pieredzes apmeklētājiem. Esmu vienmēr pievērsusi uzmanību telpas izmantojumam un tam, kā cilvēki tajā pārvietojas. Man patīk domāt, ka mana koncentrēšanās uz telpas dizainu papildina kuratora vīziju.
Piemēram, kad kūrēju izstādi OGR Torino – 1200 kvadrātmetru platībā –, tas man nebija biedējoši. Es patiešām spēju izprast arhitektūru un strādāt ar to, ļaujot tai palīdzēt stāstīt stāstu, vienlaikus neiztērējot tūkstošiem dolāru sienām vai nevajadzīgām konstrukcijām. Šajā projektā es strādāju kopā ar brīnišķīgu arhitekti Francesco Fassone.
Man ļoti patīk šis process, un es uzskatu, ka arhitekti ir ļoti īpaši cilvēki – patiesībā radības –, ar kuriem es labprāt sadarbotos visu laiku. Kādā brīdī teju jau pieņēmu amatu kļūt par kāda starptautiski atzīta arhitekta studijas direktori. Es gandrīz devos šajā virzienā.
Mūsdienu ģeopolitiskā situācija kļūst aizvien sarežģītāka un satraucošāka – kari, kas notiek tepat blakus un aizvien pieaugošāka nenoteiktībā. Kā, jūsuprāt, mākslai vajadzētu reaģēt uz šīm realitātēm? Vai tai ir spēks kaut kādā mērā ietekmēt vai mainīt šīs situācijas? Vai mākslai vajadzētu iesaistīties politiskajos un sabiedriskajos procesos, un, ja jā, kāds ir jēgpilnākais veids, kā to darīt?
Paldies par šo jautājumu. Es uzskatu, ka vispirms ir jānodrošina, lai tiktu iekļautas dažādas un nozīmīgas balsis. Atceros vienu no savām pirmajām tikšanās reizēm ar Fransisu Alīsu (Francis Alÿs), vienu no nozīmīgākajiem savas paaudzes māksliniekiem – ne tikai viņa darbu dziļuma un konceptuālā spēcīguma dēļ, bet arī viņa dāsnuma un domātgribas dēļ. (Šī tikšanās notika ap 2004. vai 2005. gadu, pirms viņš ieguva plašu starptautisku atpazīstamību ar savu darbu “Mega”, lai gan viņš jau tad bija atzīts nozīmīgākajās laikmetīgās mākslas aprindās.)
Mēs runājām par Irānu, un viņš demonstrēja ļoti dziļu persiešu kultūras un vēstures izpratni, izrādot pozitīvismu un patiesu zinātkāri. Tajā laikā darbojos projektā, kas bija saistīts ar viņa agrīnajām filmām, kas sakņojās Meksikas kontekstā. Alīss, Beļģijas mākslinieks, kas dzīvo Meksikā, dalījās ar pieeju, kas mani dziļi uzrunāja: uzmanīga, novērojoša iesaistīšanās sociālajā un politiskajā realitātē, kas izpaudās drīzāk poētiskos žestos nekā atklātos komentāros.
Visvairāk mani pārsteidza tas, ka, kamēr pati biju piedalījusies ilgās augsta līmeņa diplomātiskās sarunās, Alīss divpadsmit minūšu filmā spēja izteikt līdzīgas kultūras un sociālās problemātikas nianses. Izteiksmes ekonomija, smalkums un mākslas spēja iedarbīgi izgaismot šos ļoti sarežģītos procesus bija patiesi atbruņojoša. Tas akcentēja mākslas kā kultūras starpnieka un prizmas, caur kuru izprast sabiedrību, neparasto potenciālu.
Pirms dziļi iesaistījos laikmetīgās mākslas procesos, mana perspektīva bija vairāk klasiska. Es brīvprātīgi strādāju Nacionālajā Āzijas mākslas muzejā, Artūra M. Saklera galerijā, konkrēti – Tuvo Austrumu kolekcijas galerijās. Kad sāku sastapties ar darbiem, kas estētiski skaisti un smalki stāsta stāstus un naratīvus, neizceļot etnisko vai politisko piederību, sapratu, cik spēcīgi tie var būt.
Iekļaujošais aspekts man ir ārkārtīgi būtisks. Es nenodarbojos ar ģeneralizētu izslēgšanu, pamatojoties uz nacionalitāti vai izcelsmi. Mana prioritāte ir indivīds – viņa integritāte, perspektīva un profesionālā pieredze. Manas izvēles, vai tās būtu ekskursijas, programmas vai citas aktivitātes, vienmēr ir balstītas uzticībā un cieņā pret iesaistītajiem cilvēkiem.
Es domāju, ka mākslinieki – un māksla pati – vismaz var šos stāstus pasniegt delikāti, uzsākot sarunas no mazāk politiski uzlādēta sākumpunkta. Tāpēc mani mazāk piesaista atklāti politiski darbi, lai gan es tos saprotu un cienu. Darbi, kas mani visvairāk uzrunā, šos jautājumus risina niansēti.
Visam ir savs laiks un vieta, bet meses kontekstā – īpaši izstādē, kurā piedalās 97 galerijas – man ir jāatrod līdzsvars starp atbilstību un atbildību. Es nevaru ieņemt politiski uzlādētu nostāju, kas varētu ietekmēt visus dalībniekus.
Kad uzaicināju Marcella Beccaria kļūt par Erste STATEMENT izstādes kuratori, tas bija apzināts lēmums. Es novērtēju viņas niansēto izpratni par politisko realitāti, kas apvienota ar poētisku jūtīgumu. Viņas pieeja pārliecinoši pauž būtiskāko, neizmantojot atklātu didaktiku, un ļaujot darbam rezonēt vairākos līmeņos.
Mani mazāk piesaista atklāti politiski darbi, lai gan es tos saprotu un cienu. Darbi, kas mani visvairāk uzrunā, šos jautājumus risina niansēti.
Ko jūs varat teikt par šodienas kolekcionāriem – kādi viņi ir un ko viņi meklē mākslā?
Mākslas pasaule kļūst arvien globālāka, un perspektīvas paplašinās aizraujošā veidā. Mākslinieki, kuratori un kolekcionāri daudz ceļo, sastopas ar dažādiem kultūras kontekstiem un iesaistās idejās, kas pārvar robežas. Šī paplašināšanās ļauj veidot bagātīgākus dialogus, iekļaujošāku pārstāvību un dziļāku izpratni par savstarpēji saistītām mākslinieciskām praksēm. Institūcijas un kolekcionāri mūsdienās raugās daudz plašāk, neaprobežojoties ar tradicionālajiem orientieriem.
Strādājot Jumex Collection Meksikā, es novēroju, ka vietējās mākslas vides skatiens galvenokārt bija vērsts uz ziemeļiem, uz ASV, ignorējot daudzas mākslinieciskās balsis citviet Latīņamerikā. Par manu prioritāti kļuva vēlme šo skatienu paplašināt, – paplašināt kolekcionēšanas valodu un atbalstīt nepietiekami pārstāvētos māksliniekus un idejas.
Piemēram, kad es uzaicināju Džesiku Morganu (tolaik Tate kuratori, tagad Dia Art Foundation direktori) kūrēt pirmo izstādi manā vadībā Jumex, es lūdzu viņai iekļaut māksliniekus no visas Latīņamerikas. Līdz ar to izstādē bija pārstāvēti Marepe, Reginas Silveira, Cildo Meireles un Eduardo Kostas darbi, paplašinot reģiona pārstāvniecību ārpus kolekcijas sākotnējā satura.
Manu priekšstatu par kolekcionāriem ir veidojusi mana agrīnā pieredze, vadot privātu kolekciju un novērojot tās dibinātāja darbību valdes sēdēs. Es sadarbojos ar tādām institūcijām kā New Museum Ņujorkā un MOCA Losandželosā, apgūstot pārdomātu programmu un kuratoru stratēģiju nozīmi institūcijas vīzijas uzturēšanā. Es arī novēroju tādu kolekcionāru kā Agneses Gundas, Ronalda Laudera, Patrīcijas Sandretto Re Rebaudengo un Majas Hoffmanas darbību – viņu prakse ir piemērs apņēmībai atbalstīt māksliniekus, nozīmīgas kolekcijas un veicināt institūciju attīstību.
Tie paši principi attiecināmi arī uz Austriju. Plašāka apmaiņa un dialogs stiprina Austrijas mākslas vidi, no kā iegūst gan mākslinieki, gan kolekcionāri. Esmu apņēmusies izmantot šo impulsu, koncentrējoties uz Centrālo un Austrumeiropu, vienlaikus paplašinot darbību ārpus pašreizējās ģeogrāfiskās teritorijas. Sadarbība ar tādiem partneriem kā Erste Bank ir nenovērtējama, un es plānoju šo saikni tikai vēl vairāk attīstīt – pavadīt viņus uz atklāšanām Varšavā vai Prāgā, izveidot kontaktus ar viņu tīklojumiem un veicināt ilgtermiņa attiecības, lai atbalstītu reģiona mākslas ekosistēmu.
Jau tagad redzam rezultātus. Meses sadaļa, kas šogad piedzīvojusi vislielāko izaugsmi, ir Emerging sadaļa – pateicoties Centrāleiropas un Austrumeiropas galeriju klātbūtnei – to skaits pat pārsniedzis Austrijas dalībnieku skaitu.
Meses sadaļa, kas šogad piedzīvojusi vislielāko izaugsmi, ir Emerging sadaļa – pateicoties Centrāleiropas un Austrumeiropas galeriju klātbūtnei – to skaits pat pārsniedzis Austrijas dalībnieku skaitu.
Ņemot vērā jūsu pieredzi, vadot Fundación Jumex un citu mākslas institūcijas, kā jūs redzat publisko mākslas institūciju attīstību?
Esmu iemācījusies, ka Amerikas muzeju ekosistēma darbojas atšķirīgi no Eiropas. Pēc Jumex man piedāvāja vairākus amatus ASV mākslas institūcijās, bet es izvēlējos pārcelties uz Eiropu, kas bija apzināts izaicinājums. Tur institūcijas nozīmi – vai tā būtu Kunsthalle Bregencā vai muzejs Berlīnē, Bonnā vai Frankfurtē – veido ne tikai atrašanās vieta, bet arī tās direktoru un kuratoru vīzijas spēks un apņēmība, kā arī pilsētas kopējā kultūras ekosistēma. Vadība un kuratoru stratēģija var paaugstināt programmas nozīmīgumu jebkurā vietā.
ASV kultūras uzmanība vēsturiski ir koncentrējusies dažās pilsētās – Ņujorkā, Losandželosā, Čikāgā, Dalasā –, bet citas pilsētas bieži vien tikušas ignorētas. Atrašanās vadošos amatos muzejos Denverā vai Santa Barbarā piedāvāja iespēju vadīt dinamiskas programmas ar ambiciozu kuratoru vīziju, līdzsvarojot mazāku institūciju izaicinājumus un brīvības. Dažas iniciatīvas, kuras toreiz īstenoju, bija savam laikam ļoti progresīvas, un pat šodien tās joprojām ir tālredzīgas.
Santa Barbara piedāvāja unikālas iespējas: tuvums Losandželosai, resursiem bagāta kopiena un iespēja radīt Aspenas stila modeli. Šādas stratēģijas paģēr ļoti precīzu vīziju un rūpīgu pielāgošanos vietējiem apstākļiem. Šodien, vadot ASV muzeju, ir nepieciešama elastība, pragmatisms un līdzsvars starp mākslinieciskajām ambīcijām un institūcijas realitāti.
Ko jūs personīgi meklējat mākslā un kāpēc tā jums ir svarīga?
Māksla palielina empātiju un paplašina uztveres robežas. Tā ļauj piekļūt pieredzēm, kas pārsniedz mūsu pašu pieredzi, un veido saikni starp ģeogrāfiju, vēsturi un identitāti. Savā labākajā izpildījumā māksla pārveido pasauli, izaicina to un dažkārt pat dziedē.
Es uzskatu, ka ir svarīgi iesaistīties sarežģītās diskusijās, kas bieži vien nav iespējamas, ja viss tiek politizēts. Pat ja pilnīgi nepiekrītu citam viedoklim, parasti ir citi jautājumi, kuros ir iespējams dialogs. Sabiedrība, politika un mākslas pasaule ir zaudējusi spēju atzīt dažādus viedokļus. Tā vietā bieži vien valda autoritāra domāšana: “tas ir pareizi, tas ir nepareizi”. Mana atbildība ir piedalīties šajās sarunās.
Māksla palielina empātiju un paplašina uztveres robežas. Tā ļauj piekļūt pieredzēm, kas pārsniedz mūsu pašu pieredzi.
Pēdējos gados, ņemot vērā globālo politisko spriedzi – no situācijas Ukrainā un Krievijā līdz Gazai un Izraēlai, kā arī pastāvīgajiem izaicinājumiem Irānā un Afganistānā –, esmu dziļi pārdomājusi perspektīvas nozīmi. Dzīvojot Vācijā un redzot tur dzīvojošo turku imigrantu pieredzi; pēc dzīves Turcijā vai privilēģijas dzīvot Meksikā pēc uzaugšanas Kalifornijā – štatā ar vienu no lielākajām meksikāņu amerikāņu imigrantu kopienām –, esmu novērojusi, cik dziļi konteksts ietekmē izpratni.
Piemēram, meksikāņa, kas dzīvo Meksikā, pieredze ļoti atšķiras no trešās paaudzes meksikāņu imigranta pieredzes Kalifornijā; viņu ikdienas realitāte, kultūras atsauces un piederības sajūta bieži vien ir citāda. Šie novērojumi ir nostiprinājuši manu pārliecību, ka mums kā indivīdiem un kultūras līderiem ir pienākums veidot vidi, kas ir cieņpilna, iekļaujoša un pārdomāta. Tieši šo ētiku es cenšos ieviest visos projektos, kurus vadu, vai tie būtu muzeji, kuratoru iniciatīvas vai izstādes.
Galu galā, ja mēs savstarpēji sadarbojamies, veltām laiku, lai izprastu citu dzīvi, un pieņemam smalkās perspektīvu atšķirības, mēs radām bagātāku, niansētāku un dinamiskāku kontekstu. Tieši šī atvērtība pret daudzveidību – domāšanā, kultūrā un pieredzē – ļauj mums veidot nozīmīgas saiknes un dziļāku kopīgu izpratni par mums apkārt esošo pasauli.
Mana personīgā telpa, visticamāk, ir politiskāka nekā mana direktores loma; es neuzspiežu politiku institūcijai, atstājot telpu, lai šos jautājumus izpētītu individuāli.
Atvērtība pret daudzveidību – domāšanā, kultūrā un pieredzē – ļauj mums veidot nozīmīgas saiknes un dziļāku kopīgu izpratni par mums apkārt esošo pasauli.
Kāpēc mums, cilvēkiem, ir šī nepieciešamība pēc mākslas? Jo īpaši, ņemot vērā, ka tā ar mums kopā bijusi jau no pirmsākumiem.
Es domāju, ka māksla vispirms kalpo kā dokumentācija – kā konkrēta brīža attēlojums laikā. Tā atspoguļo sabiedrību, un, lai gan mēs tagad esam paplašinājuši mākslas valodu, iekļaujot tajā tik daudz dažādu stāstu, joprojām pastāv cilvēka pamatvajadzība dokumentēt un atspoguļot to, kas notiek mums apkārt.
Lai gan mūsdienu māksla ietver neticami daudzveidīgu viedokļu un stāstu klāstu, šī cilvēka pamatvajadzība dokumentēt, atspoguļot un savienot paliek nemainīga. Piemēram, filmām ir ievērojama spēja veidot uztveri. Filma “Frīda”, piemēram, iepazīstināja daudzus skatītājus visā pasaulē ar Frīdas Kalo dzīvi un darbu. Tā izraisīja ziņkāri un apbrīnu, taču arī koncentrēja sarežģītas vēsturiskas un personiskas realitātes konkrētā stāstā. Šādas pieredzes atgādina mums, kā māksla visās tās formās – filmās, glezniecībā vai tēlniecībā – var ietekmēt gan izpratni, gan dažkārt arī nepareizu uztveri.
Lai gan mūsdienu māksla ietver neticami daudzveidīgu viedokļu un stāstu klāstu, šī cilvēka pamatvajadzība dokumentēt, atspoguļot un savienot paliek nemainīga.
Vienlaikus tieša saskarsme ar mākslu sniedz dziļumu, ko pilnībā nespēj neviens cita veida attēlojums. Piemēram, Diego Riveras sienas gleznojumi Meksikā ir neparasti gan apjoma, gan stāstījuma, gan sociālās rezonanses ziņā. To izpratnei nepieciešams laiks, uzmanība un klātbūtne; tos nevar pilnībā uztvert vienā apmeklējuma reizē. Jo vairāk mēs tieši saskaramies ar mākslu un tās kontekstu, jo bagātīgāka kļūst mūsu izpratne.
Galu galā es ceru, ka savā saskarsmē ar mākslu mēs saglabāsim zinātkāri un pazemību. Filmas, grāmatas un izstādes var virzīt uztveri, bet nekas nespēj aizstāt saskarsmi ar mākslu veidā, kā mēs to piedzīvojam – tās nozīmes daudzlāņainību un spēju mūs izaicināt, aizkustināt un iedvesmot.
Jo vairāk mēs tieši saskaramies ar mākslu un tās kontekstu, jo bagātīgāka kļūst mūsu izpratne.
Runājot par Vīni, vai šajā pilsētā ir kas tāds, kas jūs nebeidz pārsteigt un intriģēt?
Mana saikne ar Vīni vienmēr ir bijusi ļoti personiska. Šī pilsēta turpina mani iedvesmot – harmonija starp tās arhitektūru, mākslu, mūziku un vēsturi rada enerģiju, kas šķiet gan sakņota pagātnē, gan vērsta uz nākotni. Es pastāvīgi atceros Vīnes bagāto kultūras mantojumu un arī tās joprojām neizmantoto potenciālu. Tas nav tikai apbrīns, tā ir patiesas mīlestības izjūta pret vietu, kas nepārtraukti rosina manu ziņkāri un iztēli.
Kad Jumex laikā sadarbojos ar Hangar-7 Zalcburgā, satiku kolēģi, kas man kļuva par ļoti nozīmīgu saikni ar Austriju. Sadarbība ar viņu bija brīnišķīga pieredze, un 2016. gadā es kūrēju arī īpašu sadaļu viennacontemporary ar nosaukumu Solo Expanded. Nākamajā, 2017. gadā, piedalījos Vīnes pazīstamjā mākslas projektā curated by, un manis kūrētā izstāde notika Charim galerijā, kurā tika eksponēti Dominika Steigera un Širinas Sabahi darbi. Pateicoties šīm pieredzēm es izveidoju ilgstošas profesionālas un personīgas attiecības, kas nozīmīgums bija neatsveramas, arī kad saņēmu piedāvājumu pievienoties viennacontemporary komandai. Lūdzu padomu Mirjamai (Charim galerijas dibinātājai), un viņas atbalsts bija ārkārtīgi svarīgs manā lēmumā.
Kad kopienas apvienojas, var notikt neparastas lietas. To pieredzēju Meksikā, kur laika gaitā mākslas kopiena apvienojās kopīgos projektos un sadarbībā, pārvēršot mākslas mesi ļoti īpašā notikumā – nevis finansiālu iemeslu dēļ, bet kolektīvās enerģijas un vīzijas dēļ.
Vīnei nav jāpierāda sava lielums, tai vienkārši tas jāpieņem. Visvairāk mani sajūsmina tas, ka šai pilsētai jau ir tik daudz ko piedāvāt. Staigājot pa tās ielām, baudot ēdienus kafejnīcās un sajūtot tās ritmu, es gūstu iedvesmu. Tā ir emocionāla saikne, varbūt iracionāla, bet tāda, kas vada un motivē manu darbošanos šeit.
Paldies!
Titulbilde: Abaseh Mirvali. Foto: Ana Hop
