Un klusums, kas seko
Saruna ar grieķu mākslinieci Janisu Rafu (Janis Rafa) par zirgiem un viņu prombūtni, par mīlestību un dominanci
“Galu galā, tieši tas mani visvairāk interesē: tas brīdis, kad paliekam vieni ar saviem pašu radītajiem darbiem. Bez dzīvniekiem, kas tos attaisnotu. Bez teātra, kas novērstu uzmanību. Tikai varas, kontroles, kaisles lauskas – un klusums, kas seko,” – tā man saka grieķu māksliniece Janisa Rafa (dz. 1984), kad sēžam kafejnīcā Atēnu Nacionālajā laikmetīgās mākslas muzejā (EMΣT). Tur maija vidū tika atklāta apjomīga izstāde Why Look at Animals? A Case for the Rights of Non-Human Lives, kas būs skatāma līdz 2026. gada februārim. Janisa Rafa piedalās ne tikai šajā grupas izstādē. Nedaudz agrāk, aprīlī, viņa atklāja savu personālizstādi We Betrayed the Horses (tā skatāma līdz 5. oktobrim), kas, manuprāt, ir visizteiksmīgākā no visām muzeja personālizstādēm, kas tur skatāmas šobrīd.
“Janisas Rafas mākslinieciskajam rokrakstam raksturīgi dažādi izteiksmes veidi – sākot no pilnmetrāžas filmām līdz īsfilmām, no tēlniecības līdz zīmējumiem un teksta darbiem. Viņa pēta cilvēku un dzīvnieku attiecības, aktualizējot tādas šķietami pretrunīgas tēmas kā mīlestība un dominance, pavedināšana un piekrišana, kā ari mirstība un zaudējums,” izstādes katalogā lasāmajā tekstā norāda ekspozīcijas kuratore Dafne Vitāli. “Viņas filmas un instalācijas bieži koncentrējas uz dzīvnieku kluso klātbūtni, padarot tos par vadošo spēku viņas poētiskajās un pārlaicīgajās kompozīcijās.”
Janisas Rafas izstādes We Betrayed the Horses, 2025, ekspozīcijas skats. ΕΜΣΤ. Foto: Paris Tavitian
Tomēr šajā izstādē “klusā klātbūtne” pārvēršas par patiesu kluso prombūtni. Mēs atrodamies telpā, kuras sienas klāj melnas flīzēs. Tur kā pirmo ieraugām rindu ar zirgu dzirdnāšanas silēm, pie sienas karājas masīvi sedli – novalkāti, nolietoti, piesūkušies gan ar dzīvnieku, gan jātnieku sviedriem. Uz līdzās esošās sienas blāvi apgaismotajā telpā kvēlo violeti neona burti četrās rindās: your genitals rubbing my back, your hands whipping my butt, your heels sparring my ribs, your glories killing my needs.
Violeti atspīdumi aizlokās pār melnajām flīzēm uz visām pārējām sienām. Tālāko telpu atdala aizkars, kas darināts no zirgu astriem – sajūtams gaistošs, trausls pieskāriens, kas ir kā glāsts no klāt neesošajiem zirgiem. Aiz tā skatītāju sagaida video, uzņemts kādreizējā zirgu skriešanās trasē (reiz vienīgajā šāda veida vietā Grieķijā), kas finansiālu iemeslu dēļ vairs nedarbojas. Rafas filmēšanas veids – viņas ainām raksturīgais satumšinājums, tur nav cilvēku un dzīvnieku, pastāvīgi mainīgais apgaismojums un īpašie rakursi – veido cilvēkiem neraksturīgu skatījumu uz priekšmetiem un tukšajām telpām, pār kurām slīd kamera (nemaz nerunājot par unikālo skaņu ainavu), – šis kopums vedina domāt par citādu pasauli, pamestu un nolemtu aizmirstībai.”
Arī grupas izstādē prezentēts video darbs – iespaidīgs trīs kanālu video The Space Between Your Tongue and Teeth, kas aizņem veselu istabu. Filmēts slēgtā telpā, kur tiek trenēti sacīkšu zirgi – viņi skriet uz elektriskajiem skrejceļiem. Zirgi ir redzami, taču viņu acis sedz īpašas ierīces. Iespaidīgais attēlu ritms uz trim ekrāniem rada intensīvu vizuālo spriedzi. Kadrā parādās arī cilvēku figūras. Viņi līdzinās teju kā pusdieviem, kas rūpējas par dzīvniekiem, taču nekad neatlaiž varas grožus.
Janis Rafa, The Space Between Your Tongue & Teeth (kadrs no video), 2023
Cik saprotu, zirgi jūs ir interesē jau ilgāku laiku. Kā tas viss sākās?
Dzīvnieki jau daudzus gadus ir manas radošās prakses centrā. Gan video, gan tēlniecībā tie vienmēr ieņēmuši būtisku lomu. Taču ar zirgiem saikne ir dziļāka, intīmāka. Es patiesībā uzaugu kopā ar zirgiem. Man pašai piederēja zirgs, un es piedalījos konkūra sacensībās Grieķijā. Tāpēc šī tēma man saistās ar ļoti personīgu pieredzi – ne tikai ar mīlestību un atmiņām, bet arī ar distancēšanās procesu no tā visa.
Ar laiku sapratu, ka mūsu attiecības ar dzīvniekiem – īpaši ar zirgiem – bieži vien balstās uz dziļu pārpratumu. Mēs apgalvojam, ka mīlam tos, rūpējamies par tiem, barojam, ārstējam, ielaižam tos savā dzīvē un lūdzam pretmīlestību. Taču, patiesībā, tās ir būtnes ar no mums atšķirīgu ķermeņa uzbūvi, vajadzībām un vēlmēm. Mēs izmantojam tos saviem mērķiem, savai slavai, savām baudām. Tajā ir arī zināma viltība – mēs trenējam dzīvniekus rūpes uztvert kā mīlestību, taču šīs rūpes bieži saistās ar lielāku kontroli un ekspluatāciju.
Zirgs šajā kontekstā man raisa personīgas vainas sajūtu. Varbūt tas nav acīmredzami – šis autobiogrāfiskais elements var palikt slēpts – taču tas joprojām ir klātesošs. Un vienlaikus tas norāda arī uz plašāku, universālāku vainas sajūtu, ko cenšos akcentēt savā darbā: šī nodevība pret citu būtni.
Zirgs ir arī spēcīgs kultūras simbols – elitārisma, izturības, iekarošanas un cilvēces progresa zīme. Zirgi ir spēlējuši būtisku lomu kolonizācijā – ne tikai zemes, bet arī veselu ekosistēmu pakļaušanā. Tie bija impēriju un ekspansijas rīki. Tie ļāva dominēt gan pār teritoriju, gan pār cilvēkiem. Taču šajā izstādē mani interesēja pavērst ierasto skatījumu pretējā virzienā. Nevis raudzīties uz zirgu kā simbolu, bet gan apzināties, ka zirgs ir dzīva, jūtoša un vēlēties spējīga būtne. Tas sasaucas ar izstādes Why Look at Animals? kopējo pieeju – tā neattēlo dzīvniekus kā metaforas vai simboliskus aizvietotājus, bet cenšas ieraudzīt tos burtiski tādus, kādi tie ir.
Taču tas, kas atšķir jūsu darbu – īpaši solo projektā We Betrayed the Horses – ir uzsvars uz prombūtni. Dzīvnieks vairs nav klātesošs.
Tā ir izstāde, kas runā par zirgu, taču caur tā prombūtni. Zirga ķermenis nav klātesošs – tas parādās vien arhīva video materiālos. Šī prombūtne ir spēcīga. Tā kļūst vēl izteiktāka caur manis iekļautajiem objektiem – tie visi ir lietoti, nēsāti, tajos atrodamas laika un traumu pēdas. Daži segli ir no 20. gadsimta 20., 40. gadiem, vieni ir pat no 19. gadsimta 80. gadiem. Tie glabā tajos reiz sēdējušo ķermeņu enerģiju. Ap iemauktiem, zem segliem – tur veidojas visai nomācoša vide, kur klātesošs ir stāsts par kaut ko pagājušu. Zirga klāt neesamība rada nevis tukšuma, bet gan spoku klātbūtnes sajūtu – piepildot telpu ar atmiņām, spriedzi un neatrisinātām emocijām.
Tā ir vide, kas radīta te neesošajam zirga ķermenim – bieži vien reducēta līdz vismazākajam izmēram. Samazināta efektivitātes, kontroles un peļņas vārdā. Līdzīgi kā aizgaldi, kas būvēti dzīvniekiem nebrīvē. Staļļos. Vienmēr ir runa par kontroli un funkcionalitāti – kā panākt, lai dzīvnieki aizņemtu pēc iespējas mazāk vietas, kā strukturēt vidi maksimāli produktivi, kā pabarot sevi ar viņu ķermeņu palīdzību.
Piemēram, zirga mute. Iemauktu forma ir īpaši veidoti tā, lai tie ietilptu tai mutes daļā, kur nav zobu. Mēs konstruējām iemauktus tieši ar mērķi izmantot šo anatomiski “negatīvo telpu”.
Janisa Rafa, The Absence of your Body has Shaped the Spectacles of our Past
2025 (kadrs no video). Divkanālu projekcija, 16:9, 5.1 telpiskā skaņa, 12'35". ΕΜΣΤ
Video darbā, kas ir daļa no izstādes We Betrayed the Horses, redzama pamesta skriešanās trase. Vienīgā zirgu skriešanās trase Grieķijā, kas tika slēgta pirms dažiem mēnešiem ekonomisku iemeslu dēļ. Par laimi, šķiet, ka tā netiks atvērta no jauna – vismaz ne kā sacīkšu vieta. Man izdevās tur iekļūt, lai filmētu. Un atkal – dzīvnieks ir klāt neesošs. Patiesībā – gan dzīvnieki, gan cilvēki. Palikusi tikai gaisma – gaismas kustība pāri pamestām telpām. Tā izgaismo struktūras, kur reiz uzstājās dzīvnieki un kur pulcējās cilvēki, lai šo uzstāšanos vērotu kā izrādi.
Tomēr darbā ir vēl viens būtisks slānis – piespiedu attiecību tēma. Tas pēta vēlmes sarežģītību – vēlmi dominēt, lai apmierinātu sevi. Mēs bieži sakām, ka “rūpējamies” par dzīvniekiem, taču šīs rūpes ir nosacītas. Mēs rūpējamies par zirgu, kas mums pieder, bet apmaiņā pret pakļaušanu un savaldīšanu. Tas rada savveida lomu spēli – piespiedu izrādi, kurā dzīvnieks ir spiests piedalīties bez piekrišanas.
BDSM kultūrā lomu spēle ietver dominanti, pakļāvību un fizisku vardarbību. Taču šajā kontekstā viss balstās uz abpusēju piekrišanu. Ar zirgiem un dzīvniekiem kopumā šādu vienošanos nav iespējams noslēgt. Pātagas, segli, iemaukti kļūst par piespiedu kontroles rīkiem, par mūžīgo “kurš ir virsū” spēli.
Janisas Rafas izstādes We Betrayed the Horses, 2025, ekspozīcijas skats. ΕΜΣΤ. Foto: Paris Tavitian
Pirmajā acu uzmetienā darbs izstaro zināmu jutekliskumu – kaut ko, kas var šķist “seksīgs” vai “erotisks”. Darbā parādās tādas frāzes kā “tavi dzimumorgāni berzējās gar manu muguru”. Man patīk skatītājus vedināt domāt par seksuāli uzlādētu naratīvu, kas patiesībā ir maldinoši. Nepareizā interpretācija ir būtiska. Piemēram, video darbs The Space Between Your Tongue and Teeth – triptihs, kas ir daļa no grupas izstādes – ved mūs tieši šajā virzienā.
Pirmajā mirklī šķiet, ka tas piedāvā kaislību izrādi, ķermeņu berzes performanci. Taču, jo ilgāk skatītājs pie tā kavējas, jo vairāk mainās darba atšifrējums un paveras papildus slāņi. Kaislību izrāde atklājas kā piespiedu akts. Tas, kas šķiet vēlme, patiesībā ir vardarbība, izaugusi no garas antropocentriskas, autoritāras, patriarhālas vēstures, kur dzīvnieki tiek skatīti tikai caur viņu spēju mums kalpot. Tā ir īstā nodevība: fundamentāla autonomijas, rīcībspējas un mijiedarbības noliegšana.
Janisas Rafas izstādes We Betrayed the Horses, 2025, ekspozīcijas skats. ΕΜΣΤ. Foto: Paris Tavitian
Vai šo nodevību jebkad varēs pārvarēt?
Grūti pateikt. Ne tuvāko simt vai pat tūkstoš gadu laikā. Taču ir pamanāma virzība uz citādākām attiecībām ar dzīvniekiem. Piemēram, dzīvnieku patversmes ir spilgts paraugs. Tur dzīvnieki netiek izmantoti vai patērēti – viņiem vienkārši ļauj dzīvot, novecot. Rūpes par dzīvnieku nevis izmantošanas dēļ, bet dzīvības pašas dēļ, šķiet, revolūcionārs pavērsiens mūsu attiecībās. Tiesības novecot, ja esi dzīvnieks, pats par sevi ir politisks akts, revolūcija.
Bet gribu skaidri pateikt – šis darbs nepiedāvā risinājumu. Tas nav didaktisks vai moralizējošs pētījums par to, kā mums vajadzētu izturēties pret dzīvniekiem. Dzīvnieks šeit ir tēls, kas ļauj mums reflektēt par sevi, par sistēmām, ko esam izveidojuši, par mūsu vēlmēm, tehnoloģijām, mūsu liekulību. Piemēram, laužņi – tik rūpīgi izstrādāti… kā rotaslieta. Katrs konstruēts atbilstoši konkrētam instinktam, konkrētiem muskuļiem, paredzot pretestību. Šī izdomas bagātība ir satriecoša. Savveida arheoloģiska kontroles parādība. Relikts, kas atklāj, kā vēsturiski esam radījuši instrumentus uzvedības kontrolei.
Kad dzīvnieks aiziet vai nav vairs kopā ar mums, paliekam vieni ar šo visu – mūsu izdomas radītajiem reliktiem, nepieciešamību dominēt, mītiskām rūpēm. Tukšā sacīkšu trase, piemēram, kļūst par savveida piemiņas vietu tam visam. Cirka aplis bez izpildītājiem. Telpa, kas radīta, lai apspiestu instinktu un demonstrētu izrādi.
Galu galā, manuprāt, visvairāk mani interesē tieši šis mirklis, kad paliekam vieni ar to visu. Bez dzīvnieka, kas būtu attaisnojums. Bez izrādes, kas novērstu uzmanību. Vien varas, vēlmes kontrolēt un kaisles paliekas. Un klusums, kas seko.
Janisas Rafas izstādes We Betrayed the Horses, 2025, ekspozīcijas skats. ΕΜΣΤ. Foto: Paris Tavitian
Un siena ar lietotiem segliem…
Jā, tie glabā nospiedumus, sajūtu par spoku klātbūtni. Ir kaut kas dziļi aizkustinošs tajā, ka segli glabā to ķermeņu pēdas, kas tajos reiz sēdējuši. Jo, runājot par dzīvniekiem, jāatceras, ka mēs runājam par būtnēm ar atšķirīgu laika ritumu. Viņu mūžs ir īsāks, īpašnieki mainās. Jātnieks dzīves laikā jāj uz daudziem zirgiem. Segli paliek. Zirgi – nē. Segli ir kā piemiņas zīme – ne tikai zirgiem, ar kuriem jāju, un vainas apziņai, kas bija manī, bet arī kaut kam daudz lielākam. Neaizmirsīsim, ka segli ir izgatavoti no ķermeņiem – no ādas.
Šī izstāde ir veltījums nevis zirgam kā tādam, bet tam zirgam, kādu to izveidojam mēs. Patiesībā jau mēs nezinām, kas ir zirgs. Mēs zinām vien to, ko esam vēlējušies no viņa paņemt. Pieprasījuši – darbu, skaistumu, paklausību, spēku. Mēs esam radījuši zirga versiju konkrētos ekonomiskos, estētiskos, koloniālos, patriarhālos apstākļos. Tātad, ja mēģinām dekonstrukcēt šo performed horse, kas paliek pāri? Laužņi, sedli, staļļa arhitektūra. Pieradināšana. Prieka rīki. Dominēšanas rīki. Mani interesē atmaskot perversiju, kas raksturīga mūsu attiecībām ar dzīvniekiem. Varas perversija, intimitātes sagrozījums, veids, kā dominēšana kļūst par normu.
Janisas Rafas izstādes We Betrayed the Horses, 2025, ekspozīcijas skats. ΕΜΣΤ. Foto: Paris Tavitian
Vai pieminētai perversijai ir arī kādas sadistiskas nokrāsas?
Manuprāt, ka šīs varas attiecības ir uzskatāms sadisms. Mēs runājam par baudu, saikni, mīlestību. Bet tas viss ir vienpusīgi, jo klātesoša nav piekrišana. Tā vienmēr ir antropocentriska ilūzija. “Zirgs mani mīl,” mēs sakām. Paraugies, kā tas sagaida mani! Iespējams, tā ir. Varbūt tas skrien mani sagaidīt, ka es viņu labi baroju vai laipni izturos. Taču tas nav galvenais. Varas dinamika paliek. Viss joprojām ir par mums pašiem. Zirgam, tāpat kā jebkuram dzīvniekam, netiek sniegta iespēja būt subjektīvam. Mēs viņu veidojam, un viņi ir spogulis mūsu vēlmēm, ambīcijām, naratīviem.
Visa šī kontekstā parādās arī jautājums par to, kas notiktu, ja mēs pārstātu izmantot dzīvniekus – beigtu ekspluatēt, dresēt, organizēt viņu dzīvi un nāvi. Daži teiktu: “Nu tad viņu nemaz nebūtu.” Taču šis arguments – bieži lietots, aizstāvot masveida sterilizāciju vai rūpniecisko lopkopību – ir kļūdains. Piemēram, klaiņojošo kaķu sterilizācija Grieķijā. Jā, tā samazina populāciju un arī ciešanas – mazāk slimību, mazāk satiksmes negadījumu upuru. Taču vienlaikus tas ir cilvēka lēmums par to, kurām dzīvībām ir ļauts pastāvēt un kāpēc. Tas pats attiecas uz rūpniecisko lopkopību. Ja mēs pārtrauktu audzēt dzīvniekus pārtikai, daudzi no viņiem vienkārši nekad nepiedzimtu. Bet vai tas nav labāk nekā dzemdēt kādu tikai tālab, lai ļaunprātīgi izmantotu un nogalinātu? Katram gaļas gabalam uz mūsu šķīvja ir sava vēsture – ne tikai nāve, bet arī izvarošana. Piespiedu vairošanās. Šie dzīvnieki nav tikai nogalināti – viņiem ir uzspiesta arī pati eksistence.
Tā nonākam vēl pie citas tēmas, ko pētu savā darbā. Tā mijiedarbojas ar feminismu un reproduktīvo taisnīgumu. Ja nopietni runājam par feminismu, par vēlmi rūpēties, par ķermeņiem un piekrišanu, mums jārunā arī par citu būtņu mātišķumu. Par sieviešu dzimuma dzīvniekiem, kurus regulāri ļaunprātīgi izmanto, iesloga, mākslīgi apsēklo un izsūc – gan fiziski, gan simboliski. Mūsu politika attiecībās ar dzīvniekiem nav atdalāma no mūsu dzimumu politikas. Tās ir fundamentāli savstarpēji saistītas.
Janisa Rafa, The Absence of your Body has Shaped the Spectacles of our Past
2025 (kadrs no video). Divkanālu projekcija, 16:9, 5.1 telpiskā skaņa, 12'35". ΕΜΣΤ
Iespējams, tas ir svarīgi, ka zirgi, manuprāt, ir skaistākie radījumi starp tiem, kurus saucam par mājdzīvniekiem.
Jā, zirgs ir skaists radījums – pat pārāk skaists, lai varētu garantēt viņa drošību. Viņa estētiskais tēls vedina mūs izmantot ne tikai zirga fizisko ķermeni. Mēs ekspluatējam viņa daiļumu, viņa klātbūtni.
Visa pasaule ir būvēta uz vienu lielu pārpratumu, un mēs cenšamies te dzīvot. Ir ļoti maz reālu iespēju, kā cieņpilni līdzāspastāvēt. Patversmes, iespējams, ir viens no retajiem iespējamajiem modeļiem, kur izmantošana nav klātesoša. Bet es bieži apzinos, ka pati nododu ikvienu principu, kuru aizstāvu mūsu attiecībās ar dzīvniekiem. Es ik dienu izgāžos. Es izmantoju dzīvniekus savos darbos, es maksāju cilvēkiem, kuru darbību it kā nevēlos atbalstīt. Es pērku seglus no ādas – dzīvnieka ādas. Šādā kontekstā esmu neveiksmīga savā mākslinieciskajā praksē, un izgāzos arī personīgajā dzīvē. Es esmu vegāne, bet mans bērns tāds nav. Nav viegli atrast veidu, kā ievērot dzīvnieku tiesības. Nav tiesiskā pamata, uz kuru balstīties. Mēs mēģinām būt ētiski sistēmā, kas veidota tādējādi, lai funkcionētu neētiski.
Janisas Rafas personālizstādes We Betrayed the Horses, 2025, ekspozīcijas skats. ΕΜΣΤ. Foto: Paris Tavitian
Janisas Rafas izstādes We Betrayed the Horses, 2025, ekspozīcijas skats. ΕΜΣΤ. Foto: Paris Tavitian
Tomēr svarīgākais ir, ka gan jūsu, gan arī pārējo mākslinieku darbi, kas šobrīd izstādīti Atēnu Nacionālajā laikmetīgās mākslas muzejā, atklāj skatītājiem šo nodevību. Es domāju, ka tā ir visbūtiskākā lieta, ko māksla var darīt. Jo lielākā daļa cilvēku to nemaz neredz. Viņi skatās – un neredz.
Un tas sniedzas tālāk par zirgu, dzīvnieku tēmu. Tas attiecas arī uz attiecībām kā kopumu. Uz mīlestību, tuvību, partnerību un vecāku lomu. Jo mēs mīlam ar konkrētiem noteikumiem, kas teju vienmēr ir kontrolējoši un balstīti spēcīgā lomu spēlē.
Mūsu sarunā pieminējat, ka jums reiz piederēja zirgs.
Jā, man daudzus gadus piederēja zirgs. Neesmu no turīgas ģimenes, tāpēc pie zirga tiku teju nejauši. Es sāku nodarboties ar jāšanu un ar laiku man bija savs zirgs. Trenējos, piedalījos sacensībās, uzskatīju, ka viņu mīlu. Un vienlaikus padarīju darīju viņa dzīvi nožēlojamu. Pagāja daudzi gadi līdz to sapratu. Pēdējos desmit dzīves gados spēju savam zirgam nodrošināt labu dzīvi – viņš dzīvoja kopā ar citiem zirgiem, devās uz stalli tikai gulēt un ēst. Es vairs nekad neesmu kāpusi zirga mugurā.
Taču tas bija lēns, pakāpenisks attālināšanās process no tā, ko sabiedrība uztver kā normālu. Jo īpašumtiesības uz zirgu bez jāšanas joprojām tiek uzskatītas par kaut ko dīvainu – vismaz Grieķijā. Un atkal – tieši tāpēc es pieminu patversmes. Nevis kā utopiju, bet kā reālu modeli līdzāspastāvēšanai – bez izmantošanas.
Janisa Rafa. Foto: Melitini Nikolaidi
Kā sauca jūsu zirgu?
Mentos. Mēs bijām kopā 23 gadus.
