Es nepētu dabu, lai taisītu mākslas darbus – eju dabā, lai aizmirstos

Artūrs Virtmanis

Saruna ar Rihardu Vītolu par mākslu, zinātni, dabu un laiku

No 14. novembra līdz 2026. gada 11. janvārim Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas Mazajā zālē skatāma mākslinieka Riharda Vītola personālizstāde “Ekotopija”. Viņa radītajos mākslas darbos dabas novērojumi savijas ar tehnoloģisko iespēju un spekulatīvu nākotnes scenāriju meklējumiem. Izmantojot digitālos medijus, Vītols pēta trauslo, bieži vien pretrunīgo mijiedarbību starp civilizāciju un bioloģiskām sistēmām, no kurām cilvēce ir atkarīga. Izstāde vedinās uz pārdomu telpu, kur nākotne paveras nevis caur distopiskiem scenārijiem, bet gan saskarsmē ar tagadnes trauslumu, kurā, visticamāk, atklājas tās patiesais potenciāls.

Rihards Vītols ir mākslinieks, kas studējis un strādā ārpus Latvijas. Doktora grādu digitālajā mākslā un eksperimentālajos medijos (Vašingtonas Universitāte, ASV) viņš ieguvis, pētot antropocēna ietekmi uz vidi, radot darbus, kas reflektē par dabas, vides un tehnoloģiju mijiedarbību. Mākslas darbu radīšanā Vītols izmanto zinātnisko metodoloģiju, kur koncepcijas tiek pētītas eksperimentālā ceļā, pielietojot paštaisītas ierīces. Eksperimentu rezultātā iegūtie dati un to vizualizācijas materializējas objektos un multimediālos darbos.

Piedāvajam kuratora Artūra Virtmaņa sarunu ar mākslinieku pims izstādes atklāšanas.

Tavas izstādes un tavas mākslas kontekstā – ko, tavuprāt, mākslinieks var uzzināt, pētot dabu, un kā iespējams pielietot iegūtās atziņas mākslas laukā?

Man ar dabu saistās visādi bērnības piedzīvojumi. Vasaras pavadot laukos pie vecvecākiem, ar brālēniem un māsīcām devāmies ekspedīcijās pa tuvajiem mežiem, bridām pa mazām upītēm, ložņājām pa pamestām lauku mājām. Tas bija liels prieks – atrodot kaut ko neredzētu un pārsteidzošu. Nezinu, kā pat īsti pastāstīt. Šķiet, ka zemapziņā joprojām slēpjas vēlme pēc bērnības sajūtām un bezrūpības. Ar to visu gribu teikt, ka, lai arī mani darbi ir saistīti ar dabu un dabas tēmām un es bieži tajā smeļos iedvesmu, es nepētu dabu, lai taisītu savus mākslas darbus. Lielākoties es eju dabā, lai aizmirstos. Bieži vien manu mākslas darbu izveidi nosaka interese par kādā tehnoloģiju vai tematiku. Piemēram, mākslas darbs “Dzenis”… Mani interesēja ne vien insektu un putnu komunikācija un tās ietekme uz mežiem, bet arī tehnoloģiskā ziņā gribējās veidot savas shēmas, izmantot autonomu enerģijas avotu, piemēram, saules paneļus bateriju uzlādei, un redzēt, kā tas kopā strādā. Vienīgā reize, kad gāju apgaitā pa mežu, bija, lai pārbaudītu, vai viss strādā. Pie viena no kokiem, kuram man vajadzēja tikt klāt, bija apmetusies mežacūku ģimene ar mazuļiem. Tad nu es sēdēju grāvja malā un skatījos, kā viņi visi tur ņemas.

Tiešāk tavam jautājumam varbūt atbilst mana darba “akA” tapšana. Jo tas tiešām tika radīts no novērojumiem. Sākotnēji man gribējās izveidot mākoņu pudeles. Tas viss balstījās vidusskolas līmeņa fizikas eksperimentos – mainot spiedienu slēgtā traukā, mitrumu var pārvērst miglā/mākonī. Laukos es ievācu datus ar laikapstākļu baloniem. Doma bija, ka, balstoties iegūtajos datos, veidosies to mākoņu daudzums vai kas tāds – neatminos īsti. Bet datu ievākšanas procesā pamanīju, ka uz baloniem nosēžas ūdens pilieni. Un, tā kā biju redzējis daudz filmu par ūdeni, tā pieejamību un kvalitātes kritumu, izdomāju, ka darbs būs spekulatīvs skatījums uz ūdens iegūšanas veidiem nākotnē. Un tālāk tas viss aizgāja uz jaunu lauksaimniecības jomu – mākoņkopību. Reiz es šo darbu izstādīju Francijā, neatminos, kurā gadā tas bija… Tur pie manis pienāca kāds vīrietis, sakot, ka strādā  kompānijā, kas nodarbojas ar laikapstākļu un kosmosa pētījumiem. Tā kā viņi daudz izmantojot hēlija balonus, šie ūdens pilieni sagādājot viņiem lielas problēmas, jo neļaujot baloniem turēties konstantā augstumā. Ja tolaik es būtu bijis drusku saprātīgāks, varbūt man būtu bijusi iespēja dizainēt balonus viņiem un sev.

Rezumējot varu teikt, ka daba man ir vieta, kur izvēdināt galvu. Un es nezinu, vai mani darbi ir saistīti ar dabu tādēļ, ka jūtos tur labi, vai arī tādēļ, ka pilsētā pavadu mazāk laika un līdz ar to nespēju to asociēt ar sevi.

Kur tu redzi atšķirīgo un/vai līdzīgo starp zinātnieku un mākslinieku? 

Mums ir daudz vairāk brīvības. Varam apvienot jomas, kurām varbūt pat nevajadzētu būt apvienotām. Varam smelties metodoloģiju darbu producēšanai jebkurā zinātnes laukā. Kad gribas, varam mainīt darbības jomu, strādāt ar dažādiem medijiem un pievērsties dažādām tēmām. Darbam “Dzenis” iedvesmojos no kāda zinātniska raksta, ja nemaldos no 1989. gada. Un man liekas, ka pašu svarīgāko informāciju, ko zinātnieki centās pasniegt rakstā, es pasniedzu daudz saprotamāk un varbūt pat iedvesmoju kādu uz dziļāku izpēti. Mākslinieki spēj saprotamāk pasniegt informāciju cilvēkiem, kas nav jomas speciālisti, rosināt diskusiju arī ārpus tīri akadēmiskās vides.

Kad Amazones lietusmežos rakstīju skaņas savam mākslas darbam, man bija jāapmeklē arī vietējo zinātnieku prezentācijas. Tur bija gan ornitologi, gan entomologi, gan dendrologi. Izdzirdot, ar ko es nedarbojos, viņi visi kā viens smējās, jo zināja – neskatoties uz to, ko es atklāšu vai neatklāšu, to nekad nevarēs ņemt nopietni. Jo darbs netiek veikts kontrolētā vidē, tam nav atkārtotu eksperimentu vairāku gadu laikā utt.

Bet vēl atgriežoties pie iepriekšējā jautājuma par atklāsmi dabā… Es džungļos pavadīju septiņas dienas… Daži zinātnieki tur veic pētījumus mūža garumā. Viens no viņiem bija mūsu pārgājiena gids… Pēkšņi viņš lika visiem apklust, un mēs dzirdējām, kā tālumā nogāžas koks. Viņš teica, ka visā mūžā, ko šeit pavadījis (dzimis un audzis apkaimē), nekad nebija to dzirdējis.

Varbūt pirmajā brīdī liekas – kas tur tāds, koks nogāzās… Bet tas notika dabiski, bez mūsu iejaukšanās. Tas izauga un nomira. Tas ir laiks. Mēs, manuprāt, to tā īsti pat nevaram novērot. Par to es domāju, kad taisu savus mākslas darbus (varbūt ne visus šajā izstādē). Par laiku. Ir lietas, kam vajag dot laiku. Tās nevar novērot uzreiz, it sevišķi tagad, kad esam pieraduši pie tā, cik ļoti ātri viss norit.

Kā tu redzi mākslas attīstības trajektoriju tuvāko 20–30 gadu laikā? 

Mani vairāk interesē, kas no tā visa, kas šobrīd tiek radīts, izturēs laika pārbaudi un joprojām būs aktuāls. Tas varbūt būs drusku pretrunā ar iepriekšējo atbildi, taču lielākā daļa mākslinieku, uz kuriem skatāmies kā uz paraugiem vēsturē, savā veidā bija zinātnieki, pētnieki un tehnologi (tādā nozīmē – kā izmantoja dotajā brīdī pieejamo tehnoloģiju); viņi centās atrast ko jaunu un prezentēt to caur mākslu.

Daudz ko no tā mēs izmantojam joprojām – perspektīvu, gaismu, proporcijas, anatomiju utt. Un tas viss ir bijis centrēts ap cilvēku un mūsu pasaules uztveri. Skatoties uz pēdējo 80 gadu vēsturi, uz to, kā digitālās tehnoloģijas ienāk mākslā un kā mākslinieki tās izmanto savos darbos, domāju, ka pieredzēsim daudz vairāk darbu, kas būs saistīti ar cilvēku un mašīnu sadarbību, ar citām dzīvības formām paredzētu dizainu.

Man šķiet, ka tas varētu būt interesanti arī politiskā ziņā – skatīties, kā šādā gadījumā mēs dalām autortiesības un izlemjam, kas pieder kam. Šīs problēmas ir gan tagad ar mākslīgo intelektu, gan bijušas arī pirms tam ar digitālajām tehnoloģijām. Par piemēru der arī Maikla Nolla (A. Michael Noll) 1963. gada darbs Gaussian Quadratics.

Tu esi mācījies un strādājis ārzemēs, strādā arī šobrīd… Kāda ir atšķirība starp darbošanos mākslas jomā Latvijā un citur pasaulē? 

Man grūti salīdzināt, jo Latvijā pie saviem darbiem īsti neesmu strādājis kopš studiju laikiem, lielākoties esmu palīdzējis tikai citiem māksliniekiem. Tie daži darbi, projekti, kas tika pabeigti vai turpināti, esot Latvijā, tika veidoti digitālajā vidē, līdz ar to tam, vai daru to, sēžot pludmalē, mežā vai mājās, nav nozīmes.

Ja runa ir par darbu producēšanu, man vienmēr ir veicies. Visur, kur esmu bijis, man ir bijusi pieeja tehniskajam nodrošinājumam un darbnīcām 24/7. Tas arī ir viens no mazajiem iemesliem, kādēļ esmu piekritis kaut kur doties, jo Latvijā tādu vietu es neesmu atradis.

Protams, vienmēr ir savi izaicinājumi. Piemēram, atrast domubiedrus radošajām praksēm savā jomā, it sevišķi, ja neesi ļoti komunikabls, kāds es neesmu. Bet visi izaicinājumi, kas nāk ar pārvākšanos un jaunas darbības uzsākšanu, vienmēr ir kā piedzīvojums. Man liekas, ka tas man arī visvairāk tajā visā patīk un dzen uz priekšu.

Vai mākslīgais intelekts, tavuprāt, apdraud mākslinieka profesiju vai lomu sabiedrībā? 

Nē! Šī nav pirmā reize vēsturē, kad jauna tehnoloģija solās apdraudēt kādu jomu. Bija drukāšanas prese, tvaika dzinēji, internets, pat ledusskapji. Labi, ledusskapis neapdraudēja māksliniekus. Katrā ziņā man liekas, ka parādīsies jaunas iespējas, izveidosies jauni kritēriji un vērtības. Varbūt pat atgriezīsimies pie mākslinieka vairāk kā konkrētas prasmes virtuoza. Virtuozs šajā gadījumā ir cilvēks, kam ir izcilas prasmes konkrētā tehnikā vai jomā.

Pēkšņi atminējos, ka, parādoties Photoshop, visi taču satraucās, ka tas aizstās fotogrāfus, dizainerus, gleznotājus utt. Bet, kā redzam, tā nenotika. Man liekas, ka mēs spējam roku darbu vērtēt augstāk, un arī pašiem ir lielāka vērtības sajūta, kad kaut ko izdarām bez tehnoloģiju palīdzības.

Vai māksla var izmainīt pasauli? Vai arī – kā tu gribētu izmainīt pasauli (caur saviem mākslas darbiem)?

Gan jau var, bet tas nav mans mērķis, vismaz ne apzināts. Man vairāk interesē likt cilvēkiem aizdomāties par to, kas varbūt ikdienā nešķiet svarīgs, vai par problēmām, kas mūs vēl nav skārušas. Piemēram, mākslas darbā “akA” es pievēršos ūdens iegūšanas veidiem nākotnē. Kad taisu savus darbus, es automātiski aizdomājos par to, kā tas varētu izskatīties, ja kļūtu par daļu no mūsu pasaules, un attiecīgi cenšos arī atrast šo vīziju caur dažādiem medijiem. Man liekas, tā ir vēl viena lieta, ko gribētu panākt ar šo izstādi – rosināt apmeklētāja iztēli par to, kā varētu būt, ja būtu šādi. Dažkārt varbūt vienkārši parādīt pasauli no cita skatupunkta.

Kādus māksliniekus vai zinātniekus tu varētu ieteikt citiem? Šis savā ziņā ir pārfrāzēts jautājums: “Kas ir tavi mīļākie mākslinieki?”

Uz jautājumu: “Kas ir tavi mīļākie mākslinieki?” atbildu – man tādu nav.

Grūti ieteikt, ja nezini, kas cilvēkam patīk. Bet man pašam vienmēr ir patikuši Hansa Hākes (Hans Haacke) sistēmu darbi līdz 1970. gadam – gan viņa instalācijas, gan raksti. Patīk, cik viegli viņš vizualizē savas idejas. Ja interesē mākslīgais intelekts un pašmācību sistēmas, Harolda Koena (Harold Cohen) projekts AARON ir viens no maniem favorītiem – arī tāpēc, ka pašam ir bijusi līdzīga vēlme radīt algoritmus, kas mācītos no tavas ikdienas darbības vides un vēlāk, pat kad tevis vairs nav, turpina attīstīties un simulēt tavu esamību. Koens ir arī viens no pirmajiem māksliniekiem, kas sāka strādāt ar mākslīgo intelektu.

Pirms kādiem astoņiem gadiem biju Antverpenē, kur draudzene aizveda mani uz Panamarenko retrospekciju. Vēl šodien atminos to kā vienu no visiedvesmojošākajām izstādēm, ko esmu apmeklējis. Vienmēr, kad uznāk radoša krīze, paklausos, kā viņš runā par saviem darbiem un kā redz mākslinieka darbību. Ja nemaldos, viņš tagad ir pensijā un vairs neko nerada. Bieži arī ir tā, ka man patīk idejas un raksti vairāk par pašiem darbiem vai metodoloģiju, ko mākslinieks pielieto. Piemēram, Džeka Bērnema (Jack Burnham) raksti – viņa pirmā grāmata Beyond Modern Sculpture (Viņpus laikmetīgās tēlniecības) mani sākotnēji ļoti iedvesmoja un radīja padziļinātu skatījumu uz to, kā digitālo saistīt ar fizisko pasauli. Vienmēr mani ir arī fascinējusi Džeimsa Tarella (James Turrell) metodoloģija un pieeja pētniecībai.