Es mīlu izaicinājumus
Saruna ar kuratoru un mākslas kritiķi Kristu Greitheisenu, EMMA – Espo Modernās mākslas muzeja direktoru
Šovasar par Somijas lielākā mākslas muzeja “EMMA – Espo Modernās mākslas muzejs” direktoru kļuva starptautiski pazīstamais kurators Krists Greitheisens (Krist Gruijthuijsen). EMMA dibināts 2006. gadā, un tas atrodas Espo pilsētās izstāžu centrā WeeGee – ēku kompleksā, kur līdzās EMMA atrodams arī Espo pilsētas muzejs, laikmetīgās mākslas galerija, mediju mākslas centrs un mākslas skola.
WeeGee Architecture © Ari Karttunen / EMMA
Laikā no 2016. līdz 2024. gadam kurators un mākslas kritiķis Krists Greitheisens bija Berlīnes KW Laikmetīgās mākslas institūta direktors. Viņš veidojis izstādes, kurās piedalījušies Hanne Lippard, Ian Wilson, Adam Pendleton, Willem de Rooij, Hassan Sharif un Martin Wong, kā arī daudzi citi mākslinieki. 2023. gadā viņš bija arī Purvīša balvas starptautiskās žūrijas loceklis.
“Man ļoti patīk EMMAs ambiciozā, elastīgā un uz nākotni vērstā attieksme,” saka Greitheisens. “Ar savu starptautisko daudznozaru programmu un iespaidīgo arhitektūru muzejs kļuvis par zīmīgu institūciju reģionā. EMMA atrašanās vieta Skandināvijas un Baltijas valstu krustcelēs piedāvā spēcīgu ģeopolitisko kontekstu – piepildītu ar potenciālu un iespējām.”
Kādas jaunas iespējas tas varētu pavērt Baltijas valstu māksliniekiem? Kāda būs EMMA loma plašākā Ziemeļvalstu kultūras sistēmā? Un kā Krists Greitheisens redz mūsdienu muzeja vietu un misiju valstī, kas, līdzīgi kā Baltijas valstis, tagad bieži tiek uztverta kā pierobeža? Tie bija jautājumi, kurus vēlējos uzdot mūsu sarunas sākumā, taču EMMA jaunais direktors to pagrieza citā virzienā.
“Nezinu, vai esat informēts, ka es pavadu diezgan daudz laika Latvijā, palīdzot restrukturizēt Pāvilostas mākslinieku rezidences (PAiR) programmu. Pirms kāda laika Pāvilostā nodzīvoju veselu nedēļu un tikpat ilgu laiku biju arī Rīgā. Es regulāri atgriežos Latvijā, turklāt nākotnē to darīšu vēl biežāk.”
Social Fabric © Paula Virta / EMMA – Espoo Museum of Modern Art
Vai jūs varētu pastāstīt vairāk par savu misiju Pāvilostā?
Es esmu kurators-konsultants. Palīdzu izvēlēties rezidentus un veidot programmu. No nākamā gada tā būtībā tiks organizēta ar manu līdzdalību.
Bet jūs bijāt arī Purvīša balvas žūrijas loceklis pirms diviem gadiem?
Jā, tieši tā mēs iepazināmies ar Vitu Liberti un Vilni Štramu.
Kāds bija jūsu iespaids par Latvijas mākslu un balvai nominētajiem māksliniekiem?
Tas ir interesanti – šogad mēs apmeklējām arī darbnīcas, un es pamanīju, ka daudzi mākslinieki joprojām ļoti aktīvi strādā ar pagātni. Viņu darbos bieži jūtama nopietna, reflektīva noskaņa – par personisko mantojumu un valsts vēsturi. Salīdzinot ar citām Baltijas valstīm, Latvija šķiet visai atšķirīga – daudzos aspektos vairāk noslēgta. Protams, tam ir savi iemesli, bet tas ietekmē to, kā mākslinieki uztver pasauli. No manas perspektīvas, latviešu māksliniekiem ir tendence skatīties uz lietām introvertāk. Tas, protams, ir ārēja vērotāja skatījums.
Vai jūs domājat, ka, piemēram, igauņu mākslinieki ir nedaudz ekstravertāki savā pieejā?
Noteikti. Es teiktu, ka Igaunija atrodas kaut kur starp Latviju un Lietuvu. Lietuva mēdz būt visatvērtākā savā skatījumā uz pasauli – mazāk pašreflektējoša un vairāk naratīva, es teiktu veidu, kādā lietuvieši savieno dažādas idejas, varētu dēvēt par fantastu paņēmienu.
Droši varu teikt, ka visas Baltijas valstis mani ir interesējušas jau sen. Vadot maģistra programmu Amsterdamā, mēs bieži iekļāvām Baltijas māksliniekus, un man bija vairāki projekti ar katru no šīm valstīm. Tātad man ir ilgstošas attiecības, un daļa no manas nākamās lomas būs šo attiecību stiprināšana.
Exhibition Centre WeeGee © Ari Karttunen / EMMA
Tieši tas man ļoti interese. Vai jums jau ir konkrēti plāni, vai tas ir drīzāk nākotnes mērķis?
Es esmu viens no pirmajiem starptautiskajiem direktoriem Somijā. Viņi īpaši meklēja starptautisku perspektīvu, lai attālinātos no salīdzinoši lokālas sarunas. Somijā jau tagad notiek starptautisks dialogs daudzos līmeņos. Tas, ka uz kultūras mantojumu un laikmetīgo mākslu – gan vizuālo, gan dizainu –, paraugās kāds no ārpuses, var būt ļoti produktīvi. Tas sniedz iespēju uzdot jautājumus. Starp Somiju un Baltijas valstīm ir vērojama sadarbība, bet tā varētu būt daudz intensīvāka. Un, raugoties uz reģionu plašāk, ir skaidrs, ka tā ir jāpaplašina.
Esmu holandietis, un Holande ir ļoti maza valsts. Mums pusotra stunda ar vilcienu šķiet tāls ceļš. Bet, dzīvojot ārzemēs jau desmitgadēm, tas šķiet mazs attālums. Piemēram, Vācijā piecu vai sešu stundu vilciena brauciens ir pilnīgi normāla, ikdienišķa lieta. Tas patiešām ir domāšanas veida un mēroga jautājums. Ja paskatās no attāluma un raugās uz reģionu caur apkārtējo jūru prizmu, viss faktiski ir ļoti tuvu un savstarpēji saistīts. Man Somija šķiet īpaši interesanta ne tikai valodas vai kultūras dēļ, bet arī mentalitātes ziņā. Somija Eiropas kontekstā darbojas ļoti savdabīgi – tā ir vienlaikus noslēgta un neatkarīga. Tās sarežģītā vēsture ar Krieviju un Zviedriju padara to gan izolētu, gan neatkarīgu. Un tā, domāju, ir padarījusi Somiju stiprāku.
Tā it kā dreifē pa vidu, un es uzskatu, ka tā ir interesanta perspektīva, domājot par reģionu kā kopumu. Tā arī ir daļa no mana plāna – lai gan nāku ar savām interesēm, pirmie gadi būs veltīti tam, lai absorbētu jau eksistējošo, saprastu, kā pietrūkst un ko paši somi vēlas. Vienlaikus vēlos padarīt šo muzeju – ļoti ambiciozu un skaistu institūciju, kas starptautiski vēl joprojām ir nepelnīti mazpazīstama – par spēcīgu komandas spēlētāju gan vietējā, gan starptautiskā kontekstā.
Monira Al Qadiri, BENZENE FLOAT (Propane), 2023 & Louise Bourgeois, From the portfolio Topiary: The Art of Improving Nature, 1988. Saastamoinen Foundation Art Collection / EMMA – Espoo Museum of Modern Art © Paula Virta / EMMA
Kā jūs redzat EMMA – Espo Modernās mākslas muzeja lomu Somijas kultūras ainā? Un, raugoties nākotnē, kā jūs redzat tā lomu plašākā, starptautiskā kontekstā?
Muzejs vēl ir samērā jauns – nākamgad tam apritēs 20 gadi. To vadījuši divi somu direktori: viens 10 gadus, tostarp tā attīstības posmā, un otrs 13 gadus. Espo ir attīstīta teritorija Helsinku nomalē, kas izaugusi par pilsētu, bet tai īsti nav centra. Šajā ziņā tā ir nedaudz līdzīga Berlīnei – tā drīzāk ir rajonu kopums nekā viens pilsētas centrs.
Kā teica mans draugs, Espo ir “perifērijas perifērija”. Tātad, ir Eiropa, tad Eiropas ziemeļu daļa, kas jau ir sava veida perifērija, tad Somija, kas ir perifērija Ziemeļvalstu reģionā, tad Helsinki un tad Espo, kas ir Helsinku perifērija. Kad apmeklētāji dodas uz Helsinkiem, viņi noteikti nedodas uz Espo – tā īsti nav tūristu atrakcija. Man ir svarīgi saprast, kāda ir muzeja funkcija šajā konkrētajā apgabalā. Tas atrodas 20. gadsimta 60. gadu industriālās arhitektūras piemineklī, neticamā brutālisma ēkā, kur katrā stāvā ir 6000 kvadrātmetru atvērta telpa. Agrāk tur atradās tipogrāfija, un, tāpat kā daudzās ēkās Somijā, tajā ir pat sauna – pagrabā, kur ir arī pamests peldbaseins, ko Espo pilsēta plāno atjaunot. Tas ir interesanti, jo ēkai bija sabiedriska funkcija, kas bija jāņem vērā pēc tipogrāfijas ēras beigām. Precizēsim, ka tā ir viena ēka, bet tajā atrodas vairāki muzeji: EMMA – Espo Modernās mākslas muzejs, Espo Pilsētas muzejs un citi.
Svarīga daļa ir Saastamoinen Foundation Art Collection, kas ir viena no ievērojamākajām mūsdienu un modernās mākslas kolekcijām – vairāk nekā 3000 darbu –, kas visi tiek glabāti un izstādīti mūsu muzejā. Šeit atrodas arī divu ievērojamu dizaineru - Ruth Bryk un Tapio Wirkkala - arhīvs un kolekcija. Turklāt šeit glabājas arī 1400 stikla un keramikas darbu izlase no Kakkonen kolekcijas, kas ir lielākā dizaina kolekcija Somijā (šobrīd ir apmēram 10 000 darbu), kas nepārtraukti tiek papildināta. Un es minu tikai dažus piemērus... Mans mērķis ir radīt saskaņotu naratīvu, kas aptvertu gan dizaina, gan modernās un laikmetīgās mākslas vēsturi Somijā un starptautiskā mērogā, lai, apmeklējot muzeju, tas šķistu kā vienots stāsts. Es domāju, ka mana naivā ārpusnieka perspektīva varētu to sekmēt palīdzēt. Un man ir svarīgi saprast arī šī muzeja statusu Somijā.
Runa ir par perspektīvas paplašināšanu ārpus Ziemeļvalstu reģiona. Ja paraugās uz šo pasaules daļu, šis muzejs – ar savu unikālo dizaina un laikmetīgās mākslas kombināciju – varētu veidot izstādes, kas ceļotu uz ļoti dažādām pasaules vietām. Mans mērķis ir uzsākt šīs sarunas, skatīties tālāk par ierastajām robežām. Zinu, tas skan nedaudz vispārīgi, bet ir svarīgi sākt uztvert Espo vai EMMA kā vietu, kur tiek radītas vai prezentētas izstādes, kas reprezentē visu reģionu.
Collection Kakkonen © Ari Karttunen / EMMA – Espoo Museum of Modern Art
Kad jūs uzsākāt darbu KW institūtā Berlīnē, jums jau bija kuratora pieredze dažādās institūcijās. Tomēr tas, noteikti, bija diezgan interesants uzdevums.
Kad nokļuvu KW, man bija 35 gadi. Pirms tam strādāju Grācā – Grazer Kunstverein ir neliela institūcija ar tikai trim darbiniekiem –, kur tikko biju pabeidzis paplašināšanas procesu un renovāciju. Tad ierados KW…tā nebija gluži tukša lapa, bet drīzāk jauns sākums. Bija liels izaicinājums atjaunot KW procesus un, kā saka, padarīt to profesionālāku – uzlabot tā darbību visos līmeņos, ne tikai programmas kontekstā. Tur iemācījos ne tikai deleģēt uzdevumus, bet arī labāk izprast lietas.
Protams, ierados ar visām savām kuratora idejām, bet, nokļūstot uz vietas, tās vairs nelikās saprātīgas, jo pietrūka sasaistes ar Berlīni – tās varēja piemērot jebkur. Šajā laikā iemācījos koncentrēties uz to, kas trūka Berlīnes kontekstā, un uz to, kas varētu kalpot par portālu vēl nenotikušām starptautiskajām sarunām. Viena no lietām, ko vienmēr esmu darījis kā kurators (un zinu, ka šodien tas ir ļoti “modīgi”), ir vēlme atbalstīt it kā nepamanītos māksliniekus un tādējādi pakāpeniski papildināt mākslas vēsturi.
Viena no programmas būtiskākajām iezīmēm bija tā, ka to vadīja mākslinieki. Tas man vienmēr būs svarīgi, jo visupirms es esmu mākslinieks. Direktora darba specifika pēdējos gados ir ievērojami mainījusies, bet saturs joprojām ir mana galvenā prioritāte, un es turpinu attīstīt un pārraudzīt izstādes. Es nekoncentrējos tikai uz administratīvo pusi, lai gan tā ir ļoti svarīga.
Šis jaunais darbs prasa patiesu iesaisti no abām pusēm. Es mīlu piedzīvojumus un izaicinājumus, bet ar 60 darbiniekiem, kas visi runā somu valodā – un es esmu viens no retajiem nesomiem – tas prasīs pilnīgu iesaisti no mums visiem. Tas man būs pavisam jauns veids, kā stāties pretim izaicinājumam. Šis ir muzejs, kas, pirmkārt un galvenokārt, ir paveicis labu darbu Somijā, bet tagad tam arī nepieciešams iegūt starptautisku atzinību. Man jāizprot labāk, ko es varu dot šajā procesā.
Te ir zināmas līdzības ar manu pieredzi KW. Pirmajos pāris gados es līdz galam nesapratu Berlīni – man šķiet, iemācījos to tikai pēc kādiem četriem gadiem. Atšķirība tagad ir tāda, ka šajos astoņos gados es esmu iemācījies “atlaist” – ne tikai deleģēt, bet patiesi klausīties.
MMA – Espoo Museum of Modern Art © Paula Virta / EMMA
Vai jūs plānojat mainīt arī kaut ko apmeklētāju pieredzē muzejā, varbūt organizējot to citādi?
Es plānoju klausīties darbiniekos un saprast, kas darbojas un kas – nē. Es plānoju pavadīt dažas stundas, darot katra darbinieka darbu, kā arī pavadīt laiku ar apmeklētājiem, cenšoties saprast, kā cilvēki piedzīvo un uztver muzeju. Bet es arī ļoti cieši palieku pie savas personīgās pieredzes apmeklējuma laikā. Piemēram, es braucu ar metro – kā es jūtos metro? Kad izkāpju no metro, kā nokļūstu muzejā? Kāpēc ir atvērts? Kāpēc tas ir slēgts? Tātad ļoti vienkāršas lietas – kā es pārvietojos telpā.
Esmu ļoti intuitīvs un strādāju, atklāti izrādot savas jūtas. Es vēlos radīt nozīmīgu pieredzi, kas nozīmētu, ka ikviens justos gaidīts un arī izaicināts. Bet, kā jau teicu, es vēl tikai esmu sācis savu darbu. Varbūt, kad runāsim pēc pusotra gada, varēšu sniegt jums pavisam citu redzējumu par to.
Arte Povera – A New Chapter © Paula Virta / EMMA – Espoo Museum of Modern Art
Bet, runājot par somu mākslu un tās eksponēšanu muzejā, vienlaikus, iespējams, līdzsvarojot to ar starptautisko kontekstu – vai jums jau ir kādas idejas, kā to parādīt vai prezentēt?
Man patīk sinerģija. Starptautisks mikslis, kur iekļauta somu māksla – ne jau tāpēc, ka somu māksla pati par sevi nebūtu starptautiska, bet es to sajauktu ar vēl ko citu. Būtībā vēlos, lai muzejs radītu sajūtu, ka nav šīs hierarhijas starp dizainu un vizuālo mākslu. Es vēlos, lai rastos vienotāka sajūta.
Un domāju, ka mums ir jāakcentē somu konteksts citādāk, arī kuratoriāli. Vēlos aicināt vairāk dizaineru un mākslinieku darboties ar mūsu kolekcijām – vai nu tās kūrējot, interpretējot no jauna… Es vēlos turpināt sava priekšgājēja aizsākto, izceļot daudzus nepamanītus aspektus somu mākslas vēsturē, īpaši sieviešu perspektīvu. Domāju, tas ir ļoti būtiski.
Šobrīd man nav īpaši svarīga programma – man ir svarīgāka ēkas pieredze un vienotības sajūtas radīšana starp dažādajām piedāvātajām iespējām. Jebkurā gadījumā – nav jēgas izstādīt darbus, ko cilvēki jau var redzēt Parīzē, Berlīnē vai citos lielajos mākslas centros. Tam jābūt kaut kam patiesi unikālam.
Krist Gruijthuijsen © Ari Karttunen / EMMA
Kā jūs redzat muzeja – īpaši laikmetīgās mākslas muzeja – lomu un pozīciju šai laikā, kad joprojām turpinās Krievijas agresija Ukrainā? Ko muzejs šodien pārstāv un ko tas varētu nozīmēt cilvēkiem?
Es domāju, ka šie ir divi atšķirīgi jautājumi. Viena lieta, ko uzskatu par ļoti svarīgu – un tas saistīts ar to, ko jūs minējāt –, ir tas, ka noteikti vēlos, lai EMMA kļūtu politiskāka institūcija. Es neesmu persona, kas vienkārši ignorē faktu, ka, piemēram, Krievija atrodas tikai pāris stundu brauciena attālumā. Es vēlos, lai EMMA daudz vairāk iesaistītos notiekošajā ap mums. Tas ir tas, ko uzskatu par nepieciešamu. Vienlaikus nevēlos, lai atklāti politiski diktētu, ko darīt vai nedarīt.
Uzskatu, ka ir ļoti svarīgi uzsvērt konkrētas lietas, kas būtiskas, lai paplašinātu muzeja darbības robežas – gan tā sabiedriskajā lomā, gan attiecībā uz to, ko tas var piedāvāt māksliniekiem. Piemēram, viena no pirmajām iniciatīvām, ko plānoju īstenot, ir godīga atalgojuma sistēma māksliniekiem. Vēlos izpētīt iespēju nodarbināt māksliniekus tā, lai, rīkojot personālizstādes, viņi saņemtu vismaz viena gada algu kā pastāvīgi darbinieki, ieskaitot atbalstu veselības apdrošināšanai. Mākslinieki, it īpaši tie, kas mani interesē, gūtu lielu labumu no gada, kad viņiem nebūtu jāuztraucas par to, no kurienes ņemt naudu.
Un, protams, muzeja pilsoniskais pienākums nav tikai sniegt informāciju vai radīt brīnumu, bet arī rosināt un atbalstītu kultūras un politikas diskusijas. Piemēram, mēs tagad risinām sarunas ar Kijevas biennāli – kāpēc to neaicināt uz EMMA? Cenšamies pārliecināt Baltijas triennāli atbraukt uz šejieni – kāpēc tai būtu jānotiek tikai Baltijas reģionā? Šīs var šķist nelielas iniciatīvas, bet politiskajā un kultūras kontekstā tās ir būtiskas. Muzejam ir reāla iespēja iesaistīties šajās diskusijās. Tas ir vieta, kur pulcēties, eksperimentēt, izmēģināt jaunas lietas. Tā ir vieta, kur nav cenzūras un kur var brīvi nodoties pētniecībai. Es vienmēr centīšos aizsargāt cilvēkus, kuri vēlas pulcēties un apspriest konkrētus jautājumus. Mūsu mērķis ir radīt dialogam un līdzdalībai labvēlīgu vidi.
