Sazobē ar ceriņiem: būt patiesai pret procesu ir vienīgais nosacījums
Zanes Onckules saruna ar Sabīni Skaruli
Sabīne Skarule ir latviešu modes dizainere, kas 2021. gadā izveidoja eponīmo zīmolu “SKARULE”. Skarule iedvesmojas no identitātes (de)konstrukcijas procesiem un individuālās un kolektīvās atmiņas dinamikas mūsdienu vizuālās kultūras ainā. Adīšana, tamborēšana, aušana un citi tradicionālie amati ir “SKARULE” dizaina procesa fokusā. Sabīne Skarule absolvējusi Antverpenes Karalisko Mākslas akadēmiju Beļģijā un pilnveidojusi savas profesionālās iemaņas modes namā The Row Ņujorkā. 2020. gada sākumā Sabīne Skarule saņēma H&M Design Award balvu.
5. decembrī Kim? Laikmetīgās mākslas centrā Rīgā tiks atklāta izstāde “Nospiedumi” (Traces), kuru Sabīne Skarule veido kopā ar fotogrāfi Sāru Bleisu (Sarah Bleis) un stilisti Moniku Tataloviču (Monika Tatalovic), piedaloties māksliniecei un izstādes instalāciju autorei Halimai Dārvišai (Haleimah Darwish). Atklāšanas vakarā notiks arī mākslinieces un modeles Brites Libergas (Britt Liberg) performance. Projekta ietvaros izdots dizaina studijas Vrints-Kolsteren veidots “SKARULE” katalogs “Traces”.
Īpaši Arterritory.com lasītājiem tiek piedāvāta katalogā ietvertā izstādes kuratores Zanes Onckules saruna ar Sabīni Skaruli.
Foto: Sabīne Skarule, Sāra Bleisa, Monika Tataloviča, Halima Dārviša, 2025
Kāda bija tava pirmā personiski nozīmīgā saskarme ar apģērbu, aksesuāru vai kādu tekstila paraugu? Pirmās atmiņas par apģērbu, kas ļoti piesaistīja? Kā ģimenes konteksts un tradīcijas kļuva par pamatu tam, kā tu uztver lietas; tam, kāda ir tava šodienas pieeja?
Bērnību pavadīju vidē, kur lielākā daļa lietu tapa ar rokām, un laiks ritēja citādi. Uzaugu Rīgā, pie pilsētas robežas – vietā, ko ieskāva meža ieloks un valdīja zināmā nošķirtība. Daudz laika pavadīju ārā – pie dabas, dzīvojoties savā pasaulē. Meklēju tos īstos ceriņu ziedus un iedomājos daudzas vēlēšanās, no kurām, pārsteidzoši, zināma daļa piepildījušās. Uzaugšana manā ģimenē kopumā nozīmēja kontrastus. Tētis bija ļoti pārliecināts savos uzskatos par to, ka tas, kas tiek uzskatīts par “normu”, nav īsti nav vērā ņemams; ka nozīme rodas citādībā. Šī doma meklēt savu ceļu ārpus iezīmētām trajektorijām, manī palikusi kā iekšējs kompass. Savukārt mamma mani regulāri veda pie šuvējām. Spilgti atceros to vienu džemperi, ko palīdzēju viņai adīt ar Toyota adāmmašīnu. Mamma noregulēja, es noadīju rindiņas, viņa nomainīja perfokarti – un tā tas lēnām tapa. Džemperis bija adīts no dažādiem diegiem, pa vienam liekot klāt un mainot toņus – līdz parādījās austs efekts. Vēl viena atmiņa – māsas kostīms, kuru darināja pazīstamā latviešu modes māksliniece Asnāte Smeltere. Zili svārki ar topiņu no dažādiem audumiem – tilla, samta, atlasa. “Vests no Itālijas,” teica Asnāte, un tas šķita ļoti īpaši. Vēlāk pie viņas gāju praksē. Man kopumā vienmēr fascinējusi doma, ka apģērbs var būt atmiņu turpinājums, materiāla forma, kurā saglabājas pieskārieni un laika nospiedumi. Tāpēc joprojām saista drēbes, kas darinātas ar rūpēm, ne vienai sezonai, bet paturēšanai.
Pirms pievēršamies” SKARULE”, pastāsti par savu ienākšanu modes laukā. Kāda bija tava studiju pieredze un sākotnējie impulsi, motīvi un apņemšanās?
Aizsākums visam noteikti samērā ilgais studiju laiks: Rīgas Lietišķās mākslas koledža, tad Latvijas Mākslas akadēmija un apmaiņas programmas ietvaros arī Brera akadēmija Milānā. Vienbrīd, divus gadus, paralēli studēju LMA maģistrantūrā un Antverpenes Karaliskā mākslas akadēmijā. Šaudījos starp divām vietām – vienu nedēļu biju tur, otru – šeit. Tas bija ļoti saspringts laiks ar regulāru izdegšanu, jo viss bija jādara dubultā. Kamēr LMA manu virzienu labi saprata un iedrošināja uzdrīkstēties, Antverpenē sākotnēji nācās sevi lauzt – šī akadēmija ir zināma ar to, ka mērķtiecīgi (no)jauc jebkādus iepriekšējus stereotipus vai kompleksus un burtiski būvē tevi no jauna. Šī pieredze man bija ļoti būtiska, jo kā personība es daudz šaubos un vienmēr visu izvaicāju. Antverpenes akadēmija man lika sevi meklēt un atrast laikā un telpā, kas bija piesātināta ar krāsām, valodām, cilvēkiem un visdažādākajām kultūru izpausmēm.
Varbūt atceries, kādas konkrētas laušanas/salaušanas epizodes, kas spēji ietekmējušas un virzījušas tevi?
Nebija tādas vienas konkrētas pārmaiņu dienas, bet Antverpenes studiju noslēgumā nonācu pie tā, ko šobrīd jau varu saukt par savu valodu un estētiku – kādā veidā un kādās formās vēlos radīt lietas. Ļoti daudz sapratu tikai vēlāk, jau reāli strādājot šajā industrijā. Piemēram, kāpēc akadēmijā uz vietas nebija šujmašīnu, ar ko darboties. Tur viss bija par izdzīvošanu un radošās domāšanas trenēšanu – kā ar minimāliem līdzekļiem vari ik nedēļu prezentēt savas idejas. Salaušana noteikti bija virzīta uz sevis apzināšanos un godīgumu pret to, kas mani interesē, un kādā brīdī vairs nemēģinot pasniedzējiem izpatikt. Sākuma punkts vairāk bija taustīšanās, skatīšanās apkārt un referenču pārsātināta pielietošana. Tajā laikā man daudz palīdzēja regulārie braucieni uz Latviju, kur sāku tikties ar vietējiem amatniekiem un meistariem un runāt par to, kas mani interesē, un veidot pirmos paraugus. Tas rezultējās ar akadēmijas noslēguma kolekciju “+371”, iegūstot H&M Award. Šī atzinība nāca īstajā laikā, jo deva iespēju iepauzēt un pārdomāt, ko tālāk darīt. Kādu laiku pastrādāju zīmolā The Row Ņujorkā, kas man ļoti patīk un kuru cienu.
Kāds bija “SKARULE” aizsākums un kas noteica tā nosaukuma izvēli?
Strādājot Ņujorkā konkrētā zīmola ietvaros, man bija plašs darbības lauks – sākot no audumu izvēles līdz dizaina un piegriežņu veidošanai. Tā bija neatsverama pieredze, tomēr vienlaicīgi sāku apzināties, ko negribētu dzīvē darīt. Sapratu, ka man ir svarīga mana brīvība un iespēja brīvi izpausties. “SKARULE” zīmolu oficiāli dibināju Covid-19 pandēmijas laikā 2021. gadā. Tas nebija stratēģisks projekts, drīzāk iekšēja nepieciešamība, jo pandēmija visu palēnināja, un es atradu vietu kaut kam personiskam. Pēc garajiem studiju skrējiena un pārbraucienu gadiem bija pienācis periods, kad biju atpakaļ Rīgā. Burtiskā un pārnestā nozīmē ieslodzīta savā tālaika studijā Kronvalda bulvāra ēkā. Neskatoties uz šo specifisko kontekstu, man zīmola sākums bija salīdzinoši vienkāršs un, savā ziņā, pirmās izvēles manā vietā izdarīja citi industrijas pārstāvji. Piemēram, respektētais Londonas veikals Selfridges mani uzrunāja uzreiz pēc Antverpenes diplomdarba un pacietīgi gaidīja gandrīz gadu līdz pārdevu viņiem savu pirmo kolekciju. Tas bija diezgan neticams un viegls sākums manai profesionālajai darbībai. Savukārt par zīmola nosaukumu izvēlējos savu uzvārdu, jo tas neraisa kaut kādas īpašas asociācijas. Ja nu vienīgi lietuviski “SKARELĖ” nozīmē “galvassega-lakats” un latviski fonētiski asociējas ar “skarām”, “skariņām” – laba saikne ar to, ka savā darbībā diezgan daudz izmantoju diegus un pavedienus.
“SKARULE” ir izteikti uz identitāti orientēts. Tā dēvētie “latviskās piederības” kodi tajā ir vienmēr klātesošs lielums, kurus tālāk izvērs, rekontekstualizē un caur savu īpašo skatījumu integrē kolekcijās. Kā tu šobrīd, jau kādu laiku aktīvi darbojoties ar pieminēto “materiālu”, raksturo savu pieeju, attieksmi vai attiecības ar šo vietu un laiktelpu, ko caur apģērbu vēlies nodot tālāk?
Latviskais man nekad nav bijis dekoratīvs motīvs vai citāts, ko izmantot kolekcijās, bet drīzāk iekšējs stāvoklis, kas mani pavada. Latviskie piederības kodi ir vairāk par sajūtu nekā par simboliem. Klusums, gaisa plūsmas, roku pieskāriens un laika ritums, kas visu pavada. Es nemēģinu sniegt tiešas atsauces uz etnogrāfiju vai tautas tērpiem, drīzāk meditēju par to, kā lietas tiek darītas. Savā studijā, acu priekšā turot kādu referenci, – villaini jeb raksta paraugu no kādas grāmatas – domāju par to, kā to varētu valkāt šodien, kādā veidā to siet… Kad taisīju savu diplomdarbu, tā vēl bija iešana nezināmajā – toreiz manis izvēlētā reference bija kaut kas tik liels, kas apkārt esošajiem šķiet svēts. Tomēr “SKARULE” nemēģina stilizēt tautas tērpus, un šīs atsauces es izmantoju vairāk, lai sazemētos un atcerētos, no kurienes nāku. Mana pietuvošanās tradicionālajam notiek vairāk caur individuālo un personisko – tiecos apiet dekoratīvo un pievērsties patiesajam. Kam tādam, kas spēj rezonēt ārpus valodu un kultūru barjerām. Esmu uzklausījusi komentārus no ārpuses par to, ka mani tērpi šķiet delikāti un ar zināmu devu melanholijas. Lai neieslīgtu “smeldzīga romantisma” klišejā, man svarīgi regulāri izbraukt no Latvijas un attīrīt skatu. Man patīk rotaļāties ar klišejām, tomēr tikpat svarīgi ir tās profesionāli “uzlauzt”. Bieži sadarbojos ar ārzemju komandu, un viņu skatījums un pieredze piedod tādu kā pasaules elpu. Procesa laikā rodas dialogs. “Latviskais” cauri laikiem ir bijis dažādu kultūru sajaukums, un tieši šī hibriditāte mani interesē. “SKARULE” valoda, kas mani visvairāk nodarbina un interesē, pēc būtības ir interpretācijām atvērta telpa.
Pirms pāris gadiem, domājot par Rīgas/Latvijas/Baltijas kultūrtelpu, rakstā Arterritory.com izvērsu metaforu par “miglu” – īpašu noskaņu, noskaņojumu jeb mood. Caur šiem atslēgas vārdiem lūkoju preparēt kā vēsturisko, tā arī šodienas kultūrtelpu. To, kā te valda vārdos pagrūti ietērpjama sajūta jeb “migla” un ar to saistītais koordināšu vakuums, atsauču vienlaicīgums un spēles spēlēšanas noskaņa. Rakstā atsaucos arī uz tavu praksi kā daļu no šī iztēlotā lieluma. Kā tu skaties uz šādu piedāvāto ietvaru savai praksei?
Šī metafora man precīzi raksturo vietu, kur strādāju: nekas nav līdz galam noslēgts vai iepriekš noteikts. Migla ir starpstāvoklis – starp pagātni un tagadni, realitāti un atmiņu. Arī mana prakse dzīvo šajā starpstāvoklī, tā nedefinē, bet iezīmē elpu un telpu. Dzīvošana šajā miglā un mēģinājumi to izprast. Man patīk doma, ka šī migla nav tukšums, bet telpa, kur viss ir iespējams. Tā arī ir – šeit ir ārkārtīgi daudz iespēju kaut ko darīt. Es tā īsti iepriekš nekad neparedzu, necenšos izkalkulēt gala rezultātu; man interesantākais notiek meklējumā. Tā ir intuitīva metode, līdzīgi kā senā ķīniešu zīlēšanas un filosofijas metode I Ching, kurai ir savi noteikumi, bet nav zināms rezultāts. Būt patiesai pret procesu man ir vienīgais nosacījums.
Tavos kolekciju mood-boards etnogrāfiskie tērpi, raksti un citi tradicionālās amatniecības paraugi mijās ar dizaina priekšmetu formām, konceptuālās mākslas referencēm un citiem iedvesmu attēliem. Pastāsti par savu mood-board veidošanas procesu. Kā tos saliec kopā? Vai ir avoti, pie kuriem atgriezies laiku pa laikam? Vai ir kāds, kas tevi konsultē šajā laukā, jeb viss ir vairāk personiski un intuitīvi “uziets” un tverts?
Moodboard man ir ne vien vizuāla kolāža, bet iekšējās pasaules karte. Tur satiekas etnogrāfija, rokdarbu fragmenti, krāsas, faktūras, ģimenes priekšmeti, muzeju arhīvu atradumi un laikmetīgās mākslas un dizaina piemēri. Lai arī moodboards veidoju vienmēr, tiem ne līdz galam sekoju. Atgriežos pārsvarā gadījumos, kad jūtu, ka esmu nomaldījusies un nav vairs īsti skaidrs virziens. Šādās situācijās tradicionālie paraugi un metodes, piemēram, aušanas principi, tiek pārskatīti un pārcilāti. Pat tad, ja tos tieši neizmantoju, šie visi, uz galda esošie atsauču paraugi, kā tādi pavedieni vienā vai citā veidā ieslīd kolekcijas veidošanas procesā un palīdz atgriezties pie pirmās sajūtas un impulsiem. Pats process bieži vien ir ļoti intuitīvs um kolāžveidīgs, nereti dodos pie amatniekiem, un mēs veidojam kādus paraugus – tādus kā vingrinājumus materiālā vēl pirms sev noskaidroju, kā tos izmantošu. Tāpat nereti konsultējos ar draugiem no vizuālās mākslas un dizaina jomām.
“SKARULE” izceļas ar pārdomātu laikmetīgā modes dizaina un tradicionālo prakšu elementu saplūsmi, ļaujot ieskatīties zīmola sadarbībā ar amatniekiem un rokdarbniecēm. Kā veidojas šis process, kāda ir mijiedarbes specifika un kādas ir atziņas no dalīšanās šajā savstarpējā pieredzē?
“SKARULE” balstās ciešā un ilgtermiņa sadarbībā ar darbnīcām un individuālu meistaru rokām. Daļa darba notiek nelielās šūšanas ražotnēs Latvijā un citur, gatavojot apģērbu konstrukcijas un sēriju šuvumus, savukārt vēl kāda daļa - studijā Rīgā, kur norisinās piegriešana, pielabojumi, tamborējumi, roku darbs un tiek uzraudzīta izpildes kvalitāte. Tas ir dialogs starp paaudzēm, roku atmiņu un mūsdienīgu domāšanu. Nereti kombinējam tehnikas: rūpnīcā sašūts tērpa korpuss plus pietamborēti, cieši adīti elementi, ko pabeidzam uz vietas. Darba procesam raksturīgi skaidri soļi: paraugs, fit korekcijas, materiālu akcepts, neliela partija, quality control. Kvalitātes kontrole ir gan vizuāla (šuvums, attālumi, malu apstrāde), gan funkcionāla (kritums, kustība uz ķermeņa, valkāšanas noturība). Izsekojam katru vienību – pie katra izstrādājuma ir “ceļa lapa” ar datumiem, meistara atzīmēm un kopšanas norādēm. Daudzi modeļi tiek ražoti pēc konkrēta pasūtinājuma (bespoke, made-on-demand), kas ļauj kontrolēt kvalitāti un neveikt liekus materiālu uzkrājumus. Adītājām un tamborētājām, kas nāk no daudzām Latvijas mazpilsētām, dodam paraugu ar tehnisko lapu, kur norādīts dzijas veids, adāmadatas vai āķu izmēri, blīvums un izmēru tabula, tomēr vienlaikus atstājam vietu rokas “elpai” – nelielas mikroatšķirības nav defekts, tās piešķir dzīvīgumu. Sarežģītākās vietās izmantojam video norādes, jo dažas tehnikas, piemēram, specifiski mezgli vai tamborētās malas, ir grūtāk aprakstāmas tikai tekstā. Šobrīd jau zinu, ko varu sagaidīt no ikvienas no šīm sadarbībām – cik daudz atstāt vietu eksperimentam, vai gluži otrādi, – tos laicīgi izslēgt. Mani kopumā interesē ilgtermiņa attiecības un kopējās pieredzes būvēšana. Mēģinu strādāt ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, kuriem uzticos un kuri mani iedvesmo – man ir ļoti cieša un turpinošās sadarbība ar stilisti Moniku Tataloviču un fotogrāfi Sāru Blais. Līdzīgi arī “SKARULE” studijā, kur ap lielo galdu kopā savijas kolēģu – ražošanas vadītājas Annas Ratnieces un ilgtermiņa konsultantes Aleksandras Štramas – balsis un darbs. Tāpēc, runājot par “SKARULE”, es to vairs nepersonificēju tikai ar sevi. Tas ir kolektīvs darbs un kopīgs rezultāts.
Šodien visur un it īpaši modes sfērā valda savveida izsīkums, dzenoties pēc jaunā (exhaustion for newness) un vienlaicīgi arī pats “jaunais” šķiet sevi ir nokausējis un palicis teju vai bez elpas. Vai “SKARULE” bez-sezonu pieeja kolekciju veidošanā ir apzināti stratēģiska izvēle, kas uzrāda iestāšanos pret šodienas paģērošo nemitīgā paātrinājuma laikmetu?
Jā, nogurumu no bezgalīgā “jaunā” redzu visur, īpaši modē. Mans pretgājiens ir dabisks lēmums seasonless domāšanas virzienā: formas un prototipi, kas atgriežas kolekciju pēc kolekcijas, mainot materiālu, mērogu vai detaļu, bet saglabājot kodu. Izmantojam inovatīvus materiālus, ieguldām laiku to testēšanā un ideju attīstībā. Strādājam pēc pasūtījuma, nelielās partijās, ar iespēju labot, pārstrādāt un pagarināt apģērba dzīvi, nevis uzkrāt noliktavās. “SKARULE” tērpi man ir savveida piederības sajūta, mazāk untumaina sezonu nomaiņa. Es neticu bezgalīgam skrējienam pēc “jaunā”; drīzāk procesam, kur laiks ir līdzautors. Tāpēc pieeja ir seasonless – ārpus sezonām, bet ne ārpus ritma. Jo vienlaicīgi man tomēr ir svarīgi būt sazobē ar laiku.
Kādas ir tavas un zīmola attiecības ar krāsu un materiālu? Kā veic toņu skalas izvēli, kas diktē vai virza materiālu izvēles un kāds ir to asociatīvais vēstījums-izteiksme?
Materiāls manā darbībā ir ļoti būtisks. Meklēju šķiedras un virsmas, kas nes laika liecību – lins, vilna, kokvilna vai zīds – un savienoju tos ar netradicionāliem risinājumiem, piemēram, kaktusa “ādu”. Mani interesē kontrasts: dabīgais ar sintētisko, trauslais ar blīvo, matētais ar spīdīgo. Arī nepabeigtības un raupjuma skaistums – tādi kā intuitīvi salikumi. Diezgan grūti šeit pieņemu kompromisus, jo auduma kvalitātei ir kritiski svarīga, un tas jau pats par sevi ir nosaka būtisku daļu no galarezultāta. Savukārt toņu palete un konkrētās krāsas izvēle “izaug” no materiālam – nereti atstāju kādas tērpa detaļas dabisko toni un savienoju to ar krāsotiem vai apstrādātiem elementiem, lai radītu ritmu. Man patīk tiešā un pārnestā nozīmē satuvināt dažādus pretpolus. Caur šādu pieeju tiecos panākt līdzsvaru starp dabisko un tradicionālo kā konvencionālo patiesumu un inovatīvo kā radošumu, attīstību un izdomu.
Kādi starptautiski zīmoli-modes kolektīvi ir tavā interešu redzeslokā un kuros redzi līdzību ar to, kā skaties un risini lietas savā zīmolā? Vai redzi kaut ko specifiski vienojošo Baltijas modes vides griezumā?
Man svarīgākas ir sajūtas, ne “līdzības”. Mani uzrunā kolekcijas, kas atver citu pasauli. THE ROW, LOEWE, LEMAIRE, BODE, WALES BONNER,, vēsturiski – Antwerp 6. Baltijā mūs vieno ziemeļu maigums, klusums un tiešums, emocionāla temperatūra, kas nav skaļa, bet noturīga. Domāju, arī tas, ka mums ir šie četri gadalaiki, ir būtisks kopsaucējs. Kopumā mani saista klusā elegance – ne kā modes birka, bet kā kvalitāte, kas nav skaļa un agresīva, tomēr ir nepārprotama un spēcīgi jūtama. Atceros arī, kā bērnībā, pirms apģērbu sāku valkāt, mamma noņēma visas emblēmas un spīguļus, un šī atturība joprojām dzīvo manos lēmumos.
Uzkavējoties pie šīs ieturētās un rezervētās atturības, Latvijas/Baltijas modes kontekstā nākas aizdomāties par to, kā šodienas modes dizains dažādu sociālpolitisku un arī dzīvesveida izmaiņu rezultātā no 90. gadu avangardā nepieradinātās / untamed (Bruno Birmanis, Uģis Rūķītis) pieejas aizvirzījies introspektīva / tamed virzienā.
Jā, tā vien šķiet, ka Latvijas/Baltijas mode pēdējās desmitgadēs ir pagriezusies no 90. gadu neapvaldītas, riskējošas enerģijas uz apzinātāku, tamed virzienu. To nesaku nievājoši, drīzāk kā diagnozi, laikam. Manas paaudzes dizaineri ir dzimuši brīvā valstī, padomju laiks mums ir fons, nevis nasta. Sociālpolitiskās pārmaiņas, ekonomiskā realitāte un dzīvesveida maiņa ir ienesušas rūpes par ilgtspēju, valkājamību un sistēmisku domāšanu. Ne velti šodien lokālajai kultūrpolitikai vairāk piemērots, kā eksportējamas identitātes apzīmējums izmantots ir “introvertā latvieša ar bagātīgu iekšēju pasauli” kods. To saistu ar reģionam piemītošu klusinātu intensitāti, kur spēks nav skaļš, bet noturīgs. Es sevi jūtu tieši šajā līdzsvarā: klusums kā valoda, spiediens pret dogmām, tamed nevis kā pieradināšana, bet kā precizitāte un atbildība, kas ļauj riskēt jēgpilni.
Tavus apģērbus caurstrāvo interese un atvērtība dialogam ar tā nēsātāju un viņas ķermeni. Kas ir “SKARULE” sieviete, par kuru tu domā un kurai veido kolekcijas?
“SKARULE” sieviete ir reālistiska sapņotāja. Klusa, bet klātesoša. Viņa meklē harmoniju starp ikdienas ritmu un iekšējo poētiku. Tērps ir saruna starp manu domu un viņas sajūtu. Ar laiku tas kļūst par liecinieku, uzsūc pieredzi un ķermeņa atmiņu. Arī šīs sievietes vecums nav noteicošs jeb ierobežojošs… jaunības vieglums un brieduma miers var pastāvēt vienā cilvēkā. Lai arī mēģinu visai strikti nodalīt darbu no privātās dzīves, kļūšana par māti izmainīja manas attiecību ar laiku un ķermeni. Tas attiecas gan uz manu personisko pieredzi, gan arī veidu, kā skatos uz sievieti. Vairāk novērtēju emocionālo inteliģenci bez patosa un arvien vairāk izjūtu to, ka “SKARULE” ir sievietes radīta pasaule sievietēm.
SKARULE” kolekcijās vienlaicīgi pastāv pretmeti – adījumu un tamborējumu blīvums, brīvi oversized silueti un reizē atsedzošais, caurspīdīgais un ķermeni ieskaujošais. Kāda ir zīmola pieeja, domājot par valkātāju – kādas sajūtas vēlies nodot un kāda veida kustību paredzēt? Kā veidojas “SKARULE” apģērbu silueti un to aprises?
Siluets man rodas no sajūtas, ne no lapas caur skicēšanu. Es domāju par apģērba elpu uz ķermeņa, jo vados pēc tā, kā apģērbs ietekmē to, kā elpojam un kustamies. “SKARULE” silueti ir brīvi, plūstoši un vienlaikus strukturēti. Caur adījuma un tamborējuma blīvumu un vienlaikus pastāvošo caurspīdīgumu meklēju robežu starp noslēpto un atklāto, maigu jutīgumu bez demonstratīvisma. Biežāk drapēju nekā skicēju, ļauju materiālam runāt. Es pati velku un pieredzu katru no “SKARULES” tērpiem pirms to nonākšanas kolekcijā kolekcijā, jo tā varu pilnībā saprast, vai tie funkcionē sajūtu līmenī. Man patīk, ja jauns apģērbs jau pirmajā mirklī šķiet pazīstams – it kā tas būtu bijis ar tevi jau kādu laiku.
Titulbilde: Sabīne Skarule. Foto: Karlīna Vītoliņa
