Sāra Lukasa: “Nozīme nav fiksēta”
Intervija ar britu mākslinieci Sāru Lukasu, vienu no ietekmīgākajām personībām mūsdienu mākslas pasaulē. Viņas izstāde NAKED EYE Kiasma muzejā (Helsinki) ir apskatāma līdz 2026. gada 3. martam.
Sāras Lukasas vārds pirmo reizi mākslas pasaulē izskanēja līdz ar YBA (Young British Artists) fenomena parādīšanos. Toreiz viņa tikko bija beigusi Goldsmita koledžu (1987), un 1988. gadā piedalījās Damiena Hirsta organizētajā grupas izstādē FREEZE, kas kļuva par pirmo nozīmīgo šīs mākslinieku grupas manifestāciju.
90. gadu sākumā Lukasa sāka izmantot mēbeles kā cilvēka ķermeņa “aizstājējus”. Šī pieeja noveda pie viena no viņas ikoniskajiem darbiem Au Naturel (1994), kas ir objektu asamblāža, kurā ietilpst matracis, spainis, pāris melones, apelsīni un gurķis, kas atgādina vīrieša un sievietes ķermeņa daļas. Strādājot ar ikdienā sastopamiem “gataviem” materiāliem – mēbelēm, pārtiku, cigaretēm un zeķbiksēm – Lūkasa pārvērš ikdienišķo pārsteidzošās kompozīcijās, pētot cilvēka ķermeni ar humoru, iekāri un ievainojamību.
Skats no izstādes NAKED EYE. Foto: Somijas Nacionālā galerija / Petri Virtanen 
2015. gadā Sāra Lukasa reprezentēja Apvienoto Karalisti Venēcijas biennālē, un 2018. gadā New Museum Ņujorkā notika apjomīga viņas retrospekcija AU NATUREL. Nesen retrospektīva viņas izstāde HAPPY GAS notika Tate Britain muzejā Londonā (2023–2024). Viņas izstāde NAKED EYE Kiasma laikmetīgās mākslas muzejā, kas tika atklāta 10. oktobrī, piedāvā apjomīgu mākslinieces četrdesmit gadu karjeras kopumu, eksponējot skulptūras, fotogrāfijas un instalācijas – gan jaunus darbus, gan tādus, kas bijuši iekļauti nozīmīgās izstādēs visā pasaulē. Šī ir pirmā lielā Lūkasas personālizstāde Ziemeļvalstu reģionā.
Ar kolēģu no Kiasma palīdzību sazinājāmies ar Sāru Lukasu, kas laipni piekrita atbildēt uz mūsu jautājumiem. Tas notika tikai dažas dienas pirms izstādes atklāšanas, laikā, kad viņa izstādē NAKED EYE pielaboja pēdējās detaļas.
Sāra Lūkasa. VOX POP DORIS. 2018. Foto: Somijas Nacionālā galerija / Petri Virtanen
Liela daļa jūsu darbu spēlējās ar humoru un ikdienišķiem priekšmetiem. Kā panākat līdzsvaru starp rotaļīgumu un dziļāku sociālo vai politisko komentāru?
Pēdējā laikā galvenokārt esmu koncentrējusies uz figūrām. Es neiedomājos, kas tās varētu aicināt balsot par leiboristiem vai teikt, ka “vīrieši visu sabojā”. Es meklēju to pozās attieksmi, kas izsaka kādu sajūtu, kas man būtu saistoša. Kaut ko, kas šķiet patiess. Kas ievibrē atpazīstamu stīgu. Es teiktu, tā ir vairāk sajūta, nevis vārdos formulēts vēstījums. Drīzāk – “es esmu jutusies tā” vai “mana mamma ir tieši tāda” vai “dzīve tā izturas pret sievietēm”. Un arī ja tā nav figūra, man gribas aizķert. Izraisīt emocionālu reakciju – bieži humoru. Taču humoram ir daudzas šķautnes, un ne visas ir smieklīgas. Es arī empātiju iekļautu humora kategorijā.
Sāra Lukasa. HONEY BUNNY. 2025. Foto: Somijas Nacionālā galerija / Petri Virtanen
Kāda loma jūsu mākslā ir materialitātei? Vai jūsu izvēli nosaka materiālu kultūras asociācijas, fiziskās īpašības vai abi šie faktori?
Manu izvēli diktē realitāte. Materiāls ir realitāte, kurai piemīt tādas īpašības kā tekstūra, krāsa, elastība vai absolūtums. Ar to es domāju aktualitāti. Neapstrīdamību. Tas ietver arī materialitātes konotācijas – veidu, kā to parasti izmanto, kur mēs to parasti redzam, tās lētumu vai dārdzību. Visas šīs nozīmes un vērtības.
Man zeķubikses, betons un avīžu attēli šķiet īpaši spilgti. Tie mūs kaut kur ierāmē, ievieto. Wearing – where-ing? Piemēram, “valkāt” lūpu krāsu. Tas kaut ko nozīmē. Lielākā daļa no mums nedomā par to, ko mēs ar to pasakām. Viņi par to nedomā katru reizi, kad to dara. Mēs sakām daudz ko, ko konkrētajā brīdī varbūt neapzināmies. Ķermeņa valoda. Tas pats notiek mākslā. Radot mākslu un arī skatoties mākslu. Interpretējot kaut ko pasaulē un savā prātā. Ir labi, kad neapzinātas lietas nāk gaismā. Tas ir atklājums.
Sāra Lukasa. Au Naturel. 1994 © Sāra Lukasa. Pateicoties Sadie Coles HQ, Londona
.
Kā jūsu izpratne par ķermeni – gan vīriešu, gan sieviešu – ir ietekmējusi jūsu mākslu gadu gaitā?
Nu, mums visiem taču ir ķermenis, vai ne? Man ir šis ķermenis. Es esmu šajā ķermenī.
Izpratne? Par to es neesmu tik pārliecināta. Jo vairāk par to domā, jo dīvaināks tas šķiet. Kāpēc šis ķermenis? Kāpēc tas darbojas tā? Kāpēc uz leju vērsta mute nozīmē skumjas vai neapmierinātību? Daudz jautājumu, ar kuriem spēlēties. Vairumā gadījumu mēs pieņemam kā pašsaprotamu, ka izprotam citus cilvēkus caur vārdiem, rīcību. Un zināmā mērā tā tas arī ir. Pretējā gadījumā saziņa un valoda nebūtu iespējama. Taču tā ir vienkāršota izpratne, kas nav perfekta vai garantēta. Mani fascinē žestu nozīme un to sekas. Daži žesti ir raksturīgi vīriešiem, citi sievietēm, taču mēs varam “aizņemties” cits cita žestus, un tas var būt smieklīgi, biedējoši vai vienkārši mainīt nozīmi.
Sāra Lukasa. Au Naturel. 1994 © Sāra Lukasa. Pateicoties Sadie Coles HQ, Londona
Jūsu darbi bieži apšauba dzimuma, seksualitātes un identitātes konvencijas. Kā jūs redzat šo diskusiju izmaiņas mūsdienu kultūras ainā?
Šķiet, tās ļoti mainās. Vai tiešām? Ir daudz akronīmu. Nekad neesmu spējusi saprast akronīmus. Akronīmi, kas saistīti ar seksualitāti, pēdējā laikā šķiet ļoti populāri. Vai seksualitāte pati par sevi ir mainījusies? Man tā vienmēr ir šķitusi diezgan daudzveidīga – gan šobrīd, gan vēsturiski. Kā novērotājai (saku to tāpēc, ka man ir 63 gadi un divdesmit gadus ilgas attiecības ar partneri; neesmu situācijā, kurā atrodas daudzi jaunie cilvēki un arī daži vecāki – meklējot identitāti, kas viņiem derētu) man šķiet, terminoloģijas elastība ir kaut ko atbrīvojusi – īpaši jaunākajā paaudzē.
No otras puses, šķiet, tā viņus padarījusi ļoti nomāktus. Un ir daudz iemeslu, kāpēc būt nomāktam. Tas, kas mani šobrīd biedē kultūrtelpā, tā ir pārliecību polarizācija. Visdažādākajās jomās. Neiecietība pret citu uzskatiem un mūslaiku nestabilitāte. Biedējošā virzība uz galēji labo pusi. Pretestības un valsts institūciju – tostarp kultūras, izglītības un tiesību – graušana. Bija nepieciešami gadu simti, lai šīs institūcijas izveidotu. Šie ir ikonoklasma laiki. Plosās kari un brīvajā pasaules daļā dzimst diktatūras. Daudzveidība šobrīd, šķiet, balansē uz svārstīga pamata.
Skats no izstādes NAKED EYE. Priekšplānā: ZEN LOVESONG (2022). Foto: Somijas Nacionālā galerija / Petri Virtanen 
Jūsu prakse sakņota tēlniecībā, tomēr bieži prezentējat savus darbus dialogā ar fotogrāfiju. Kā jūs redzat šo mediju mijiedarbību un ko šī kombinācija ļauj jums izteikt?
Sākumā, tālajā 1989. vai 1990. gadā, es vieglprātīgi lūdzu savu toreizējo partneri Geriju Hjūmu nofotografēt mani, ēdot banānu. Ar “vieglprātīgi” es domāju neapdomāti. Tolaik mums bija kopīga darbnīca. Es nomizoju banānu, lai to apēstu, un man ienāca prātā šī ideja. Neesmu cilvēks, kam patīk fotografēties. Un es arī nebiju atzīta māksliniece, tāpēc nebija pamata domāt, ka kādam citam varētu interesēt manas darbības. Drīz pēc tam, kad man tika piedāvāts piedalīties grupas izstādē, izvēlējos banāna fotogrāfiju, jo tā man šķita visspēcīgākā – runa noteikti nebija par glaimošanu sev. Vismaz tolaik tā nedomāju. Tas vairāk bija par attieksmi un androgēnismu, un kaut kas tajā mani ieinteresēja. Tajā bija savveida izaicinājums – gan man, gan skatītājam. Pateicoties šai grupas izstādei un dažām nākamajām, cilvēki sāka interesēties par manu darbu.
Banāna fotogrāfija man palīdzēja kļūt atpazīstamai savā jomā. Manuprāt, tas nozīmē, ka cilvēki mani asociē ar lietām, kuras radu. Tas ietekmē to, kā viņi uztver šīs lietas un asociē tās ar mani; ar to, kas notiek manā prātā. Viņi it kā iekāpj manās kurpēs un paraugās uz pasauli no šī skatpunkta. Protams, tas nenozīmē, ka viņi domā tāpat kā es, bet tas drīzāk ietekmē viņu pašapziņu. Manuprāt, skatīšanās uz mākslu ir pašapzinīgs process. Un tāpat mākslas radīšana – tas arī ir pašapzinīgs process.
Sāra Lūka. Human Toilet Revisited, 1998; Margot, 2015. Foto: Somijas Nacionālā galerija / Petri Virtanen 
Jūs bijāt viena no Young British Artists grupas 90. gados. Kā jūsu attiecības ar šo zīmolu ir mainījušās laika gaitā?
Man tas patīk. Es to ienīstu. Tās ir muļķības. Tā nebija mana ideja. Tas ir neērts un nepiemērots. Tas ir smieklīgi. Tas ir saprotams plašākai sabiedrībai. Tas ir zīmols. Jā, mēs esam vienaudžu grupa. Jā, mēs pazīstam cits citu un gadu gaitā esam bijuši daudzās vienās un vienās un tajās pašās ballītēs. Nē, mēs neesam tik ļoti līdzīgi kā cilvēki vai tajā, ko darām. Mūsu stāsti un pagātne ir atšķirīgi... Man ar to nav problēmu. Vairs nav.
Installation view from the exhibition NAKED EYE. Photo: Finnish National Gallery / Petri Virtanen
Izstādē Kiasma iekļauti jūsu darbi, kas tapuši četru desmitgažu laikā. Kā izvēlējāties darbus un kādu stāstu vēlaties izstāstīt?
Es nekontrolēju stāstu. Tāda nav. Bet tikko pabeidzu izstādes iekārtošanu, un pēdējo dienu laikā man vairākas reizes ienāca prātā, ka tā drusku sāk līdzināties stāstam. Pārvietojot lietas, balstot zodu plaukstā un kasot galvu un domājot – hmm, kā būtu, ja es “šo” pabīdītu uz turieni un šo – uz turieni utt.
Kad viss kopums savstarpēji saskan, tas kļūst pārliecinošāks un, šķiet, arī jēgpilnāks. Mani patīk jokojoties teikt, ka to, ko tas nozīmē, zina ikviens. Un zināmā mērā tā ir taisnība, jo jēga nav nofiksēta. Noteikti ne manis noteikta. Tā ir situācija, kur idejas atsitas cita pret citu. Vieta, kur brīnīties. Un lietas iegūst dažādas nozīmes – atkarībā no apstākļiem konkrētā brīdī. Katrai paaudzei ir savs skatījums uz lietām. Tāpēc droši interpretējiet un pārinterpretējiet, kā vien vēlaties. Es tā daru.
Sāra Lukasa. Foto: Somijas Nacionālā galerija / Petri Virtanen 
