Dzejoļa kurators

14.01.2026

Intervija ar Viļņas Laikmetīgās mākslas centra (CAC) direktoru Valentīnu Klimašausku

Valentīns Klimašausks (Valentinas Klimašauskas) ir kurators un rakstnieks, kurš labi pazīstams Baltijas valstīs. Uzmanīgais, rūpīgais un poētiskais redzējums, kā arī spēja formulēt idejas un veidot komunikāciju jau sen padarījusi viņu par vienu no pazīstamākajiem un pieprasītākajiem kuratoriem reģionā. Pagājušā decembrī viņš lasīja nelielu lekciju Prāgas Nacionālajā galerijā, kur tika stādīts priekšā kā mākslas praktiķis, kas “novatoriski savieno kuratoru darbu un rakstīšanu – kuratoru tekstu veidošanu un izstāžu projektu “rakstīšanu”. Viņa darbi pēta, kā teksti veido un pārveido institucionālos ietvarus, kā kuratori var strādāt ar nozīmi dažādos medijos un kādas lasīšanas stratēģijas mūsdienu māksla šodien pieprasa.”

Trevor Paglen, “Behold These Glorious Times!”, 2017. Vienkanāla video, krāsa, stereo skaņa (10 min). Ar mākslinieka un Pace Gallery, New York, atļauju. “Bells and Cannons”, Contemporary Art Centre, 2025. Foto: Andrej Vasilenko

2017. gadā, stājoties Kim? Laikmetīgās mākslas centra direktora amatā, sarunā ar Arterritory Valentīns atminējās: “Atceros, sešu gadu vecumā lūdzu mammai atļauju izveidot ekspozīciju no dažādām aromātiskajām ziepēm, ko viņa bija sakrājusi. Toreiz stundām ilgi uz plauktiem kārtoju dažādos iepakojumus, apzinoties, cik daudz iespēju man paveras. Kopš tā laika šī robežu apzināšanās, izpratne par iekšējās un ārējās pasaules bezgalību bijusi gan reibinoša, gan nomācoša.” Laika gaitā Valentīnam pieejamā “ekspozīcijas telpa” ir ievērojami palielinājusies – tagad tā ir vairākus tūkstošus kvadrātmetru liela. Kopš 2025. gada viņš kā direktors vada Viļņas Laikmetīgās mākslas centru CAC, un šī institūcija ir ļoti nozīmīga ne tikai Lietuvai, bet visam Baltijas reģionam. Dibināta 1992.gadā Lietuvas Kultūras ministrijas paspārnē, pēc kāda laika aizstājot Mākslas izstāžu pili un pārņemot tās ēku Vokiečių ielā2, Viļņā. Pēc apjomīgas renovācijas, kas tika uzsākta 2021. gadā, CAC atkārtoti durvis vēra 2024. gada vidū. Tā paša gada pavasarī institūcija paplašināja savas darbības telpu, atverot jaunu filiāli Antakalņa rajonā Viļņā. Sapieha pilī mūsdienu māksla tiek eksponēta dialogā ar vēsturisko ēku un tās arhitektonisko vidi.

Kā CAC Vilnius jaunais direktors redz institūcijas tagadni un nākotni? Kā rakstīšanas un kūrēšanas prakses var pārklāties un bagātināt viena otru? Ar kādiem izaicinājumiem saskaras mūsu laiks un kā uz tiem reaģē mākslinieki? Par to visu sarunājāmies ar Valentīnu tais dienās, kad viņš lidoja uz Prāgu un atgriezās Viļņā, nezinot, vai atceļā lidmašīna vispār varēs nosēsties mājas lidostā, kas uz laiku vairākkārt tika slēgta, jo no Baltkrievijas pāri Lietuvas robežai lidoja baloni ar kontrabandu.

Tobias Zielony, “How to Make a Fire Without Smoke”, 2025. HD video, krāsa, skaņa (21 min 9 sek.). Ar mākslinieka atļauju. Fonā – Henrike Naumann, “Breathe”, 2023. Mēteļu pakaramais, divi ķebļi, tekstils, keramika, kukurūzas vālītes, ķēžu cimdi un krekls, monitors un video, mainīgi izmēri. Ar mākslinieka atļauju. “Bells and Cannons”, Contemporary Art Centre, 2025. Foto: Andrej Vasilenko

Pieņemu, Vilņas CAC jau sen ir svarīga daļa no tavas dzīves. Kādas ir pirmās atmiņas, kas saistītas ar šo vietu un institūciju?

Atceros, ap tūkstošgades miju ar stopiem braucu uz Viļņu no Kauņas, kur studēju, lai apmeklētu CAC izstādes. Jauno mākslinieku izstādes mani apbūra. Vienā no tām redzēju starojošu skaistumu zilā krāsā, guļošu. Netālu atradās skulpturāla prizma, kas izdalīja monētu smaržu – tās cilvēki bija iemetuši kādā strūklakā Palangā veiksmei. Citā izstādē varēja redzēt kailas sievietes performanci milzīgā amnija maisā, kas bija piepildīts ar medu. Vēl citā – jauna mākslinieka retrospektīvu, kas dekonstruēja Mikaloja Konstantīna Čurļoņa daiļradi, kuru tolaik uzskatīja par vienīgo lietuviešu mākslas ģēniju.

CAC kafejnīcā kāds cits hiperaktīvs jaunais mākslinieks ar savu dūmakaino roku paņēma kartupeļu pankūku no mana šķīvja un, to ēdot, provokatīvi skatījās man acīs – un izdzēra manu alu.

Varbūt secībā un dažas atmiņas par Donata Jankauska–Duoņa, Egles Rakauskaites un Dariusa Žiūrasa izstādēm nav pilnīgi precīzas, taču tieši CAC es pirmoreiz sapratu, ka vizuālā māksla var attēlot realitāti un iztēli sarežģītos, poētiskos, pancīgos, pretrunīgos, brutālos – un vienlaikus skaistos – veidos.

Tu desmit gadus (2003–2010) strādāji CAC par kuratoru. Kāda bija tava pieredze šajā laikā? Ko tu toreiz iemācījies par kuratora darbu?

Mākslas lauks nepārtraukti mainās, tāpēc ikreiz, kad šķiet, esi iemācījies ko jaunu par mākslu, tas, visticamāk, jau ir vakardienas jaunums. Tā kultūras lauku kopumā definē arī Pjērs Burdjē – kā pastāvīgu sacensību par simbolisko kapitālu. Tomēr es uzskatu, ka veiksmīgāko kuratoriālo projektu skaistums slēpjas spējā kūrēt mirkļus, kas mūs vieno – daudzus no mums.

Visizaicinošākā pieredze bija nepietiekams atalgojums – kultūras darbinieki toreiz bija krasi nenovērtēti, tāpat kā tagad. Es joprojām domāju par to, kā šī nedrošība mūs maina negaidītos veidos – kā mēs kļuvām riskantāki, trakāki, izdegušāki, produktīvāki, konkurētspējīgāki, bet arī empātiskāki, jūtīgāki, asprātīgāki. Taču, tā kā vide nepārtraukti mainās, tajā ieplūst svaigas asinis un talanti – un šķiet, ka Viļņā un ārpus tās šī pārpilnība pastāv.

“Bells and Cannons”, izstādes skats. Contemporary Art Centre, 2025. Kuratori: Virginija Januškevičiūtė un Valentīns Klimašausks, arhitekte: Gabrielė Černiavskaja. Foto: Andrej Vasilenko

Tev ir arī rakstnieka pieredze – vai drīzāk, rakstīšana tev ir ļoti svarīga prakse. Esi vairāku grāmatu – Polygon (Six Chairs Books, 2018), “B” (Torpedo Press, 2014) un Alphavilnius (Kitos knygos, 2008). Vai tie ir prozas vai dzejas darbi? Un kā rakstnieka pieredze ietekmē tavu kuratoriālo praksi?

Mana jaunākā grāmata saucas Telebodies. Bleeding Subtitles for Postrobotic Scenes (Mousse Publishing, 2024). Tā tika reklamēta kā savāds “Teletūbiju” un Videodrome hibrīds algoritmu laikmetā. Tā vienlaikus kalpoja arī kā praksē balstīta tēlotājmākslas doktora disertācija Viļņas Mākslas akadēmijā.

Otra ir Polygon (Six Chairs Books, 2018). Tās sižetu vairs neatceros, bet, kā norāda tulkotāja Erika Lastovskīte, tajā “sekots svešam izmeklētājam – tēlam ar tūkstoš sejām un identitātēm, kas “muļķu dienā” - 1. aprīlī, ierodas Viļņā. Viņam ir tikai divdesmit četras stundas laika, lai atšifrētu kriptisku paroli: violetus pilsētas vārtus. Seko kaleidoskopisks ceļojums pa pilsētas zīmīgākajām vietām vietējā dzejnieka un pensionēta izmeklētāja pavadībā – sastopot lidmašīnu vērotājus un Viļņas jaunkudzes; diskutējot par mākslu, filozofiju un literatūru; pētot CIP “melnās vietas”, atmiņu pilis un urbānus portālus.”

Mana pirmā angļu valodā izdotā grāmata ir B and/or an Exhibition Guide in Search of its Exhibition (Torpedo Press, 2014). Tajā es izmantoju izdomātus vai valodā balstītus mākslas darbus un artefaktus (tostarp fiktīvu mākslinieku radītus), lai inscenētu situācijas aprakstītajām izstādēm, kas varētu notikt kāda prātā, paleolīta laika Šovē (Chauvet) alā, zemsvītras piezīmju kolāžā, peldēt atmiņā vai ārējā Saules sistēmā kopā ar Voyager 1.

Tajā laikā es kūrēju tekstus un rakstīju izstādes. Mani interesēja valodas spekulatīvās ekonomikas, un es centos sasaistīt konceptus un lasītājus valodā balstītās performatīvās sistēmās. Kopumā, kad kūrēju, sāku ar kuratoriālo tekstu – teksts un valoda vispirms.

Tagad ticu, ka mēs visi esam rakstnieki, mākslinieki un kuratori, tādējādi, ja zini, ko dari, nav būtiskas atšķirības starp rakstīšanu vai izstādes, institūcijas vai dzejoļa kūrēšanu.

Kūrēt dzejoli… kā tas varētu būt?

Lūgt dažādiem māksliniekiem ieteikt burtu, vārdu, virsrakstu, teikumu, metaforu, algoritmu, ritmiku, izpildes metodiku utt. Manuprāt, tas varētu būt dzejoļa kuratora darbs.

Fedir Tetianych, “Sketch for the Design Project of Kyiv Planetarium”, 1980. gadi. Kartons, akvarelis, guaša, 61,5×84 cm. Ar mākslinieka ģimenes atļauju. “Bells and Cannons”, Contemporary Art Centre, 2025. Foto: Andrej Vasilenko

Tu vairākus gadus strādāji kā programmas direktors Kim? (sākot no 2017. gada), kas nozīmē, esi labi pazīstams Latvijas mākslas vidē. Nesen intervēju kuratoru un mākslas kritiķi Kristu Greitheisenu, kas teica: “Salīdzinot ar citām Baltijas valstīm, Latvija šķiet visai atšķirīga – daudzos aspektos vairāk noslēgta. Protams, tam ir savi iemesli, bet tas ietekmē to, kā mākslinieki uztver pasauli. No manas perspektīvas, latviešu māksliniekiem ir tendence skatīties uz lietām introvertāk.” Vai tu domā, ka viņam daļēji ir taisnība?

Starptautiski veiksmīgākie un interesantākie Baltijas mākslinieki ir tie, kuri studējuši un/vai dzīvojuši ārvalstīs un ir kritiski pret vietējo mākslas izpratni un struktūrām. Iespējams, tas ir par hibrīdo zināšanu apvienošanu, ko viņi iegūst, strādājot dažādās vidēs. Laikmetīgā māksla ir starptautiska – ja kāds paliek tikai lokāls tēmu un diskursa ziņā, visticamāk, viņš nav gluži laikmetīgs mākslinieks. Šajā ziņā tādi latviešu mākslinieki kā Viktors Timofejevs vai Evita Vasiļjeva noteikti nav introverti – viņi ir atvērti dažādiem diskursiem, medijiem un metodoloģijām.

Manā izpratnē Latvijas mākslas vide ir dekoratīvāka, un es to redzu kā ilgstošas tradīcijas rezultātu vai ietekmi, ka mākslu atbalsta un finansē privātas struktūras un kolekcionāri. Igaunijā un Lietuvā ir spēcīgas publiskas institūcijas, tādēļ mākslas vide var uzdot fundamentālus jautājumus par mākslu. Māksliniekiem šeit nav obligāti jāiegūst, piemēram, kādu uzņēmēju labvēlība, kas domā par mākslu komerciālās vērtības izteiksmē vai par to, kā tā izskatītos viņu nekustamajos īpašumos. To visu Latvijā, visticamāk, ir ietekmējis arī apbrīnojamais vietējais jūgendstils.

Tas ir interesanti! Jo no ArtVilnius man ir radies iespaids, ka Lietuvā ir vairāk kolekcionāru – īpaši vidējā līmenī. Varbūt pat ne kolekcionāri pilnā šī vārda izpratnē, bet cilvēki, kas ieinteresēti sadzīvot ar mākslu savā telpā. Un tieši vakar Rīgā publiskā diskusijā par mākslinieka vietu sabiedrībā dalībnieki sūdzējās par mākslas tirgus vājumu Latvijā.

Lai gan dažkārt tās pārklājas, publiskās un privātās institūcijas vērtības uztver atšķirīgi. Sabiedriskās institūcijas ir nozīmīgākas mākslas videi nekā kolekcionāri, jo investē mākslas vides daudzveidībā, tās ekoloģijā, nozīmē un nākotnē. Savukārt kolekcionāri medī trofejas vai sakarus ar vissvarīgākajām, jaunajām, vērtīgajām personībām, apmainot savu monetāro kapitālu pret simbolisko kapitālu. Mākslas videi vislabāk ir, ja sabiedriskie un privātie mērķi apvienojas kopējā labuma vārdā, piemēram, sabiedrisko muzeju un kolekciju veidošanā – pastāvīgas krīzes apstākļos tāda sadarbība ir daudz funkcionālāka.

Anna Engelhardt, Mark Cinkevich, Terror Element, 2025. Vienkanāla video (25 min), televizors, kamera, skaļruņi, portfelis, sprāgstvielu noteikšanas aerosols, laboratorijas galdi, dažādi izmēri. Ar mākslinieku atļauju. “Bells and Cannons”, Contemporary Art Centre, 2025. Foto: Andrej Vasilenko

Kādu lomu, tavuprāt, Viļņas CAC spēlē Lietuvas mākslas vides un kultūras ekosistēmā, un ko tu vēlētos mainīt tās misijā?

CAC loma ir mainījusies kopš tā dibināšanas 1992. gadā, kad to izveidoja Ķestutis Kuizins. Tajā laikā laikmetīgajai mākslai bija uzdevums modernizēt mākslas vidi un postsovjetisko sabiedrību, emancipēt to un ieviest sava veida (neo)liberālismu, kas bija daļa no kopējā procesa. Tā arī pārsteidza un šokēja skatītājus estētiski, tehnoloģiski un politiski. Tagad tas vairs tā nav. Tagad, kad esam pilntiesīgi ES, NATO un bagātākas pasaules daļas locekļi, mūsu skatītāji ceļo un iepazīst mākslu un kultūru reģionālā un pat globālā mērogā. Mūsu sabiedrības saskaras ar citām krīzēm un atkal jautā, kādas funkcijas mūsdienu vai cita veida mākslai var būt mākslīgā intelekta dezinformācijas, sociālo mediju populisma, klimata pārmaiņu un optisko kabeļu dronu karu laikmetā.

Šajā ļoti polarizētajā pasaulē, ņemot vērā mūsu diezgan nedrošo reģionu, kas, iespējams, atkal var tikt okupēts vai sadalīts un kuram atkārtoti uzbrūk populistiskas, pret Rietumiem vērstas un nedemokrātiskas partijas, es ieteiktu institūcijām iesaistīties procesos, kas neitralizē šo nedrošību un dezinformāciju, apvieno un konsolidē auditoriju un rada cerību. Es vēlētos, lai CAC būtu plaša telpa autentiskām mākslinieciskām vīzijām, kas stimulē auditoriju un rada izaugsmes iespējas māksliniekiem, kuratoriem un visai mākslas videi. To sasniegt nebūs viegli.

Nikita Kadan, “Putin Huilo No. 1”, 2022. Ogle uz papīra, 42×60 cm, no sērijas ‘Repeating Speech’. Ar mākslinieka un Voloshyn Gallery, Kyiv, atļauju. “Bells and Cannons”, Contemporary Art Centre, 2025. Foto: Andrej Vasilenko

Šogad sarunājos ar lietuviešu mākslinieci un rakstnieci Gabiju Grušaiti, kura prezentēja savu darbu “Ferma”, kas ir cieši saistīts ar pierobežas tēmu. Viņas videoklipā stāstītāja balss saka: “Tikai tad, kad manas paaudzes karš kļūst arvien tuvāks un dronu skaņas iezogas manā murgā, beidzot saprotu, ko nozīmē nākt no robežvietas. Vietas, kur pirmās kustas sociālās tektoniskās plātnes... Es pārvietojos kā stārķis, bet robeža ir iespiesta manās asinīs. Šeit nav droši. Bet mēs joprojām augam. Pierobežas dzīvnieki, pierobežas augi, pierobežas cilvēki.” Kā es saprotu, šī ir arī nozīmīga tēma CAC. Pagājušajā gadā notika liela starptautiska izstāde Borders are Nocturnal Animals (“Robežas ir nakts dzīvnieki”), un šogad notiek vēl viena starptautiska grupas izstāde Bells and Cannons (Zvani un lielgabali) (atvērta līdz 1. martam), kas “parāda dažādas stratēģijas, ko mūsdienu mākslinieki izmanto, saskaroties ar militarizāciju”. Vai šīs divas izstādes kādā veidā pārklājas?

Izstādes savstarpēji saistās un pārklājas, jo abas risina politiskas, ekoloģiskas un citas tēmas dažādu karu kontekstā. Izstāde Borders are Nocturnal Animals bija vairāk poētiska un balstījās galvenokārt uz Kadist kolekciju – kuratores Neringa Bumblienė un Émilie Villez izveidoja jaunu un ļoti elegantu versiju pēc tam, kad izstāde tika parādīta Palais de Tokyo laikā, kad Francijā notika Lietuvas sezona.

Izstādēm ir arī dažas acīmredzamas atšķirības. Bells and Cannons galvenokārt pēta sarežģītās attiecības starp mākslu un karu, izmantojot hibrīdas tēmas, teritorijas un (infra)struktūras. Tas, kas vienā dienā tiek uzskatīts par mākslu (zvani), nākamajā dienā var tikt izmantots kā ierocis (lielgabali).

Es rakstu šo atbildi lidmašīnā, kas atrodas gaisa balonu krīzes vidū Lietuvā, un neesmu pārliecināts, vai tiks saņemta atļauja nolaisties – drošības apsvērumu dēļ. Cigarešu kontrabandisti turpina sūtīt balonus ar cigaretēm un SIM kartēm, kas sūta GPS signālus, kad vējš ir labvēlīgs; tos vēlāk izseko un atgūst Lietuvā. Jautājums ir – vai tas ir hibrīda kara veids pret Lietuvu vai tikai maza un vidēja mēroga tabakas mafijas operācijas? Daži politiķi apgalvo, ka tas ir pirmais, bet citi to noliedz. Tas noteikti rada paniku un haosu, kā arī padara Viļņu un Lietuvu aizdomīgu.

Tādējādi, atgriežoties pie izstādes, diezgan daudzi izstādes mākslas darbi apšauba gan civilo, gan militāro attēlu veidošanas, tehnoloģiju, infrastruktūras un citu jomu izmantošanu – vai tas būtu mākslīgais intelekts, cauruļvads no Sibīrijas uz Vāciju vai mākslas izstāde.

Philipp Goll, Oleksiy Radynski, Hito Steyerl, “Leak”, 2024. Cauruļvada struktūra, 5 kanālu video (21 min.), skaņa. Ar mākslinieka, Andrew Kreps Gallery, New York, un Esther Schipper, Berlin/Paris/Seoul, atļauju. “Bells and Cannons”, Contemporary Art Centre, 2025. Foto: Andrej Vasilenko

Bet vai tu redzi vai jūti šo “pierobežas” domāšanu Lietuvas vai citu Baltijas valstu mākslas vidē?

Dažreiz, jā. Diezgan reti mākslinieki ir patiesi ieinteresēti – un veiksmīgi – attēlot objektīvas un konkrētas ģeopolitiskās realitātes savā darbībā; tam ir nepieciešama īpaša domāšana.

Tomēr labi mākslinieki parasti mēdz atklāt vai apstrīdēt robežas – laika, stila, personības, dzimuma, etniskās piederības, kultūras utt. Jāpiebilst arī, ka mākslai un māksliniekiem ir jāapstrīd sava instrumentalizācija, jo tie var viegli kļūt par propagandas instrumentiem. Autonomija ir svarīga pat pierobežā – varbūt pat vairāk nekā jebkur citur. Citējot Žaku Ransiēru: “Mākslas funkcija nav būt par tiešu politiskās propagandas instrumentu, bet apstrīdēt mūsu uztveri un radīt jaunas iespējas pasaules un sabiedrības izpratnei.”

“Borders are Nocturnal Animals”, izstādes skats. Contemporary Art Centre (CAC) Viļņa, 2025. Foto: Andrej Vasilenko

Kādas, tavuprāt, ir visinteresantākās un iespaidīgākās tendences globālajā mākslas ainā? Kuras no tām tu vēlētos ieviest Viļņas CAC?

Šobrīd mani visvairāk interesē reģions. Es uzskatu, ka tas, kas notiek tagad, noteiks to, kādi mēs kļūsim nākotnē, iespējams, pat nākamajām paaudzēm. Es runāju par protestiem pret nedemokrātisko populismu, Krievijas imperiālismu un karu Ukrainā, kā arī par šķietami slepeno vienošanos starp ASV un Krieviju par Centrāleiropas un Austrumeiropas robežām un nākotni.

Neraugoties uz to, es vēlētos sākt jauno CAC programmu ar starptautisku grupas izstādi, kas atspoguļo sociālās fragmentācijas un polarizācijas pastiprināšanos. Tā būtu galvenokārt figuratīva mākslas izstāde, kur tiktu izpētītas dažādas stratēģijas attiecību veidošanai ar citiem, ar mērķi radīt ilgstošas vai pagaidu saiknes un/vai kopienas. Izstāde mēģinātu veidot jaunas attiecības starp dažādu paaudžu vēsturiskajiem un mūsdienu autoriem, vietējiem un starptautiskiem māksliniekiem, viņu praksi un vidi, atspoguļojot personīgo un kolektīvo stāstu un subjektivitāšu bagātību – ekoloģija, postkoloniālisms, kvīri, hibrīdais utt.

Gada otrajā pusē plānojam spilgto mākslinieču Līnas Lapelītes un Agņeškas Polskas personālizstādes. Manuprāt, viņas ir starp tiem, kuri diktēt, kas mūsu reģionā šai desmitgadē ir laikmetīgā māksla.

“Breaking the Joints”, izstādes skats, Sapieha Palace, 2025. Foto: Andrej Vasilenko

Vai esi atbildīgs arī par jauno CAC mākslas centru Sapieha pilī – vēsturiskā un ļoti iespaidīgā ēkā? Kādas izstādes tur plānots rīkot?

Sapieha pilij ir sava kuratoru komanda. Es gribētu citēt tās mākslas programmas vadītāju Edgaru Gerasimoviču: “Lai gan laikmetīgā māksla šeit ieņem centrālo lomu, ir svarīgi atzīmēt, ka – atšķirībā no CAC – tā veido atsevišķu daļu no plašākas programmas, līdzās citu departamentu iniciatīvām. Līdzās izstādēm pilī notiek klasiskās un laikmetīgās mūzikas koncerti, aktīva izglītības programma un dažādas aktivitātes, kas saistītas gan ar materiālo, gan nemateriālo mantojumu. Katru gadu kuratori organizē divas, trīs īstermiņa personālizstādes. 2026. gadā programma sāksies ar lietuviešu mākslinieces Tatas Frenkeles personālizstādi. Programmā iekļauta arī tā dēvētā centrālā izstāde – liela grupas izstāde, kas notiks no aprīļa līdz gada beigām un pētīs, kā digitālās tehnoloģijas ietekmē paaudžu attiecības. Katru gadu mēs organizējam arī simpoziju, kas pulcē pētniekus un māksliniekus no dažādām jomām. Nākamgad uzmanības centrā būs stāstīšana (storytelling) un tiks izpētīti dažādi virzieni – no spekulatīvas stāstīšanas un feministu klausīšanās līdz jautājumiem par arhīvu, liecināšanu un to, kas notiek ar naratīvu mūsu postdigitālajā pasaulē. Un visbeidzot, mēs gatavojam arī kustīgo attēlu programmu, kurai bieži vien pievienojas sarunas ar māksliniekiem-dalībniekiem. Tas ir viss, ko varam atklāt šobrīd, bet sekojiet līdzi SP – drīz tiks paziņota pilna programma”.

Vai tu MI (mākslīgo intelektu) uzskati par interesantu, jaunu rīku māksliniekiem vai par jaunu spēlētāju, kas mainīs mākslas pasaules noteikumus?

Atkarībā no tā, kā jūs definējat MI, tā koncepcija un tēli jau sen ir daļa no mākslas. Es teiktu, mēs jau dzīvojam postrobotu vai postalgoritmu laikmetā – mēs vairs neievērojam to ietekmi, tā jau ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa. Padomājiet, kā tiek rediģēti teksti, tostarp arī šis, padomājiet, kā tiek veidoti nekustīgi vai kustīgi attēli – izmantojot modeļu atpazīšanas programmatūru un mikroshēmas, kas izmanto MI –, un pat gleznotāji ir stipri ietekmēti no MI iedvesmotās iztēles. Līdz šim noteikumi ir bijuši tie paši – MI joprojām ir instruments, taču tas ir instruments, kas ne vienmēr pieder māksliniekam un kuru viņš ne vienmēr kontrolē. Un tāpēc mēs redzam lielas pārmaiņas – mākslinieki cīnās, lai atgūtu kontroli pār iztēli un saviem mākslinieciskajiem instrumentiem, un, iespējams, ir jau par vēlu. Nav nejaušība, ka visai daudzi jaunie mākslinieki ir atgriezušies pie otas un audekla – neoliberālā, korporatīvā, ideoloģiskā, necaurspīdīgā mākslīgā intelekta puse vairs nav tik pievilcīga.

Foto: Tautvydas Stukas

Mūsu laiks ir diezgan skumjš un nogurdinošs. Kur tu rod iedvesmu savam darbam, jauniem projektiem, šai nebeidzamajai “degšanai”?.

Es īsti neesmu ‘degšanas’ cilvēks, drīzāk garo distanču skrējējs. Iespējams, atbildībā pret draugiem, ģimeni, darbiniekiem, priekšgājējiem? Tā ir tikai viena no tumšajām lappusēm grāmatā par pastāvīgo cilvēces cīņu, kurai ir vēl daudz tumšāku lappušu. Mums tā jāraksta ar cieņu un iedvesmu. Neviens no mums negaida mazāk.