Dzīves proza
Saruna ar mākslinieku Pauli Liepu
Paulis Liepa ir izcils grafiķis, kura darbiem raksturīgi lieli krāsu laukumi ar daudznozīmīgiem vizuāliem kodiem. Arī jaunāko izstādi “Tirgošanās” autors piesaka šādi: “Galēja vienkāršība, lakoniska krāsu gamma, izvairīšanās no iespiedgrafikai piemītošās tehnisko nianšu problemātikas, līdz ar to, strādājot ar primitīvām formām, lieliem krāsu laukumiem un rupjām faktūrām. Drukājot uz auduma, darbi iegūst karogam radniecīgu veidolu, kas ir konceptuāli svarīga izstādes idejas sastāvdaļa.” Savukārt tirgošanās tēmu simbolizē dažādas “pazīšanās zīmes” – atkārtojuma kodi, kas atvērti skatītāju interpretācijai. Izstāde galerijā “Māksla XO” skatāma līdz 7. martam.
Kāpēc par izstādes tēmu izraudzīta tieši tirgošanās?
Ja izstādē ir, teiksim, desmit darbu, tad izstādes nosaukums ir gandrīz vai kā vienpadsmitais darbs – vēl vien brīva vieta izpausmei. Arīdzan iespēja kopējam izstādes veidolam piešķirt papildus šķautni.
Bet vispār tēma izkristalizējās pamazām. Gan aplūkojot gatavos darbus, gan skices un kopējo noskaņu, kļuva skaidrs, ka šeit lielu lomu spēlē konfliktēšana, savstarpējo attiecību risināšana, zilie pret sarkanajiem, viens liels pret daudziem maziem vai tamlīdzīgi. Un šoreiz runa ir ne tik daudz par tirdzniecību, bet gan knakstīšanos, bakstīšanos, kaulēšanos vietā nevietā, tirgošanos par krēslu pie loga autobusā, ietekmi vai pīrāga gabalu. Tāpēc šeit liela nozīme ir arī karogu tēmai, kas vizuāli un konceptuāli strādā sazobē ar izstādes tēmu, nesot sev līdzi ļoti plašas interpretācijas iespējas un biezu simbolisma kārtu, lai kā mēs uz to skatītos – politiskā karte, frontes līnijas iezīmēšana, dalīšanās nometnēs, kā vējš pūtīs, tā plīvos. Un no pārāk ilgas plīvošanas izbalēs.
Paulis Liepa. Foto: Renārs Derrings
Viens no iedvesmas avotiem esot bijusi slīdoša ziņa rinda, tāpēc redzam atkārtojumus, līdzīgus kodus.
Arī šis mūsu laikos ir diezgan ikdienišķs elements – nepārtraukta konveijera lente, štancēšana, jauna satura ražošana, krājumu papildināšana. Jo klusums ēterā ir patiesa nelaime.
Vai šeit ir arī tirgošanās ar informāciju?
Jā, arī šāda tēma gan jau ieskanas.
Pastāstiet par izraudzīto tehniku, kas rada monolītus kodus, tai pat laikā radot daudz reljefu un tekstūras?
Jau sen bija sakrājusies nieze atvēzēties uz kādu tiešāku un rupjāku tehnisko piegājienu, izvaroties no dažādiem grafikas procesiem piemītošās cīņas ar tehniskajām niansēm vai ierobežojumiem. Vai arī ļoti specifiskiem un dārgiem materiāliem, kā arī reizēm nogurdinošo rēķināšanu, ko un kā darīt, ja prasās strādāt ar lielāku formātu. Tāpēc šoreiz tika nolemts papīra vietā strādāt uz auduma, līdz ar ko pabeigtais darbs pie reizes iegūst karogam radniecīgu tēlu, kas arī ir svarīga izstādes koncepcijas daļa. Drukājot ar alkīda emalju ir iespēja apdzīvot lielus laukumus, gan ar biezu krāsas slāni, gan vietām atstāt nenodrukātas teritorijas, kur dažādie toņi savā starpā pārklājoties vai nepārklājoties nodrošina enerģisku krāsu ņirboņu.
Vai atceraties, kad un kāpēc grafikas mākslā pievērsāties sev raksturīgiem krāsu laukumiem?
Kad un kāpēc neatceros. Tādas lietas droši vien notiek pakāpeniski. Varbūt zināmu lomu spēlēja arī akadēmijas laikos iepazītā kartona griezuma tehnika, kura vedina strādāt ar lieliem, plakaniem krāsu laukumiem, novienkāršot kompozīciju, rādīt arī materiāla faktūru, neuztraukties par skrambām, nevienmērīgu virsmu, varbūt pat iekļaujot šos elementus kopējā stāstā.
Skats no izstādes "Tirgošanās". Foto: Renārs Derrings
Kas notur jūsu interesi šīs pie darbošanās?
Visbiežāk ir tā, ka uzreiz pēc darbu pabeigšanas un izstādes atklāšanas ir vai nu neliels inerces brīdis, kad liekas, ka varētu uz šī paša viļņa turpināt, vai arī sajūta, ka beidzot tas viss ir nost no kakla un pietiek. Nekad vairs… Bet, ja dzīve piespēlē pāris nedēļas vai mēnesi atpūtas no šīs tēmas un procesa, tad svaigi paveiktais darbs ļauj izdarīt secinājumus, saprast, ka vēl ir daudz, ko rakt un ir gana vietas, kur spert nākamos soļus.
Vai atceraties, kā radās pati pirmā interese par grafiku?
Interese par grafiku man savā ziņā ir iepotēta jau no bērnības, jo mana mamma arī ir grafiķe Maija Dragūne, bildes mājās pie sienas, bildes grāmatās, gadu gaitā arī pakāpeniska priekšstata veidošanās par grafikas tehnikām. Iespējams, manai paaudzei vēl bija aktuāla iestaigātā taciņa – pēc Rozentāla skolas automātisks nākamais solis uz akadēmiju. (Toreiz vēl) Blakus durvīs, tā teikt.
Skats no izstādes "Tirgošanās". Foto: Renārs Derrings
Vai varat minēt kādus iedvesmas avotus, kas jūs savulaik pamudināja šajā mākslā?
Skaidrs, ka ir neskaitāmi iedvesmas avoti un uzslāņojumi. Var, protams, minēt acīmredzamus piemērus – Popārts, šķipsna Dadas, nedaudz Van Goga vai Džordžo de Kiriko un mūsu pašu Supergrafiķi. Kaut gan, patiesībā, gandrīz vai svarīgāku lomu manos darbos spēlē grafiskais dizains jebkurā tā izpausmē un iespēja darbam piešķirt dokumenta, plakāta, rasējuma vai uzskates līdzekļa īpašības. Bet galvenā iedvesma droši vien nāk no pašas dzīves. Kā arī jau augšminētajām grafikas (pseido)tehnikām, kur veidojot klišejas tiek izmantots kartons, PVA līme, dažādas līmlentes un citi ikdienišķi materiāli. Tādā veidā dzīves proza piedalās gan kā iedvesmas avots, gan darba materiāls, veidojot saturu.
