Es ļoti mīlu māksliniekus
Saruna ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci
13. aprīlī pēdējā darba dienas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores postenī būs Mārai Lācei. Vienai no spilgtākajām personībām Latvijas mākslas ainā, kuras autoritāti atzīt un ar kuras viedokli rēķinās. Profesionāļi, lēmumu pieņēmēji un sabiedrība. Viņa pati mūsu sarunas laikā saka, ka direktora atstātais nospiedums muzeja dzīvē ir būtisks. “Neba velti saka – Neimaņa laiks, Purvīša laiks…” Muzeja nokļuvusi 1973. gadā kā gids, paralēli studējot mākslas vēsturi toreizējā Teodora Zaļkalna Valsts Mākslas akadēmijā. “Es varu iztēloties, kādu vilšanos piedzīvoja mani jaunie kolēģi, kad bohēmiskā Jāņa Rokpeļņa un viņa dzejnieku kompānijas vietā ieradās viena pilnīgi laucinieciska meitene.” Viņa nāca no Dundagas, kur vidusskolā mākslas vēsturi mācījās pie Vallijas Purmales - gleznotājas Līgas Purmales mātes.
Jūs mēdz raksturot kā lepno kurzemnieci.
Man Kurzeme ir ļoti nozīmīga. Kaut kā ļoti dziļu izjūtu saikni ar to pusi. Taču vēl dziļākas attiecības man mentāli ir ar Sāremu. Tik ļoti, ka savā naivumā biju iedomājusies, ka, jo tālāk uz ziemeļiem, jo labāk jutīšos. Aizbraucu uz Norvēģiju, jo šķita, tā ir mana sapņu zeme, bet – nekā. Taču Kurzemes krastā dvēsele gavilē.
Kā jūs šobrīd jūtaties?
Dīvaini. Zināmā mērā es aizveru savu dzīvi.
Kad un kā jūs ienācāt muzejā?
1973. gadā. Biju iestājusies Mākslas akadēmijas neklātienē, kur toreiz bija obligāta prasība strādāt un apliecināt šo faktu ar izziņu. Nu… kur var strādāt skuķēns, kas ir atnācis no laukiem? Es nevienu, izņemot savu māsu, pie kuras gultas vietā dzīvoju, nepazinu. Mēģināju pieteikties darbā muzejā, taču mani nepieņēma. Pa kaut kādām ceļiem nokļuvu Nacionālajā bibliotēkā, kur nostrādāju vienu gadu. Un pēc gada saņēmu informācija, ka muzejā ir atbrīvojusies gida vieta, jo dzejnieks Jānis Rokpelnis, kas te bija nostrādājis trīs gadus, iesniedz atlūgumu. Es atnācu uz viņa Tie, kas zina par tā laika Rīgas mākslas dzīvi, var iztēloties, kādu vilšanos piedzīvoja mani jaunie kolēģi, kad bohēmiskā Jāņa Rokpeļņa un viņa dzejnieku kompānijas vietā atnāca viena pilnīgi laucinieciska meitene.
Bet kā meitene no laukiem nokļuva mākslas akadēmijā?
Līgas Purmales mamma Vallija Purmale bija mana zīmēšanas (šis priekšmets mani galīgi neinteresēja) un mākslas vēstures skolotāja Dundagas vidusskolā. Vispār nesaprotami, no kurienes parādījās tāds priekšmets kā mākslas vēsture, taču tas mani tā aizrāva, ka pārspēja ķīmiju, kas arī ļoti interesēja. Un tā – es vaicāju savai skolotājai, vai to mākslas vēsturi var kaut kur mācīties. Viņa teica, ka mākslas akadēmijā, un viņas meita Līga tur studējot. Kā tur nokļūt? Viņa teica, lai aizrakstot un pavaicājot. Tā es rakstīju vēstuli Mākslas vēstures katedras vadītāji Rasmai Lācei, kas nav mana radiniece. “Ļoti cienījamā biedre Rasma Lāce, Jums raksta Dundagas vidusskolas audzēkne Māra Lāce. Es vēlos mācīties mākslas vēsturi, kas man ir jādara?” Un viņa man arī atbildēja, ka tai gadā būs uzņemšana tikai neklātienē un kādi eksāmeni jākārto.
Vai jūs pati sevi vērtējat kā demokrātisku vai tomēr nedaudz autoritatīvu vadītāju? Un vai tik ietekmīgas struktūras direktors vispār var būt demokrāts?
Es laikam palūkošos uz šo jautājumu no dažādiem skatpunktiem. Atkāpes punkts ir 90. vidus, kad man bija saruna ar toreizējo Rundāles pils muzeja direktoru Imantu Lancmani - mēs bijām abi iesaistīti, iekārtojot Rīgas pili prezidenta vajadzībām. Viņš man piepeši teica tādus vārdus: “Māra, jūs gan esat ļoti demokrātisks savā darbā, un mani tas ļoti izbrīna. Zināt, es esmu autoritatīvs vadītājs.” Piebilstot, viņaprāt, tā tam arī šādās institūcijās jābūt. Es gan toreiz ar viņu drusku pastrīdējos. Teicu, ka mums tomēr šeit, Mākslas muzejā, valda demokrātija. Tai laikā vēl nebiju augstākā līmeņa vadītāja, bet man vienmēr šķitis, radošā, brīvā pieeja ir ļoti svarīga. Ka jāļauj cilvēkiem būt brīviem savos lēmumos, ka jācenšas darbiniekus pārliecināt, ka ar viņiem ir jāsarunājas. Vienlaikus zinu, ka pastāv tāds viedoklis, ka es visai strikti reizēm nosaku darba kārtību. Un līdz ar to… Ir tāda lieta, ka runājot par kādu laiku muzejā, to mēdz raksturot sakot - Neimaņa laiks, Purvīšu laiks. Un pēdējā laikā esmu dzirdējusi arī – Lāces laiks. Jo muzejs tomēr nav izteikti demokrātiska institūcija. Bet, ja tā kļūst pārāk autoritatīva un viens cilvēks pārāk daudz ko nosaka, arī tas rada problēmas. Manuprāt, svarīgi ir saglabāt šo līdzsvaru starp personību muzeja vadībā un demokrātiju kolektīvā, visu laiku atceroties, ka komandā arī ir personības ar savu pieredzi, viedokli un izturības robežu.
Cik ilgi jūs esat direktore?
No 2001. gada, kad manā pārziņā nonāca arī finanses.
Mākslinieks Kristaps Ģelzis reiz teica: “Māra ir muzeja seja.” Kā ir dzīvot kā muzeja sejai?
Vakar dzirdēju formulējumu – Latvijas šodienas mākslas māte. Un tad es teicu – ak, Dievs, tas ir skarbi. Tas skan pārāk traki, jo tādos mirkļos nesaprotu, kā atgūt sevi. Es zinu, ko tai sejai nozīmē braukt trolejbusā, kur man ik pa brīdim kāds uzdod jautājumus. Īpaši toreiz, kad centrālā ēka sakarā ar rekonstrukciju bija slēgta. Man cilvēki nepārtraukti kaut ko vaicā, sveicina uz ielas. Es nevaru iziet cauri muzejam mierīgi – mani kāds vienmēr apturēs. Man ļoti kārtīgi ir jāuzvedas sabiedrībā un uz ielas. Es nevaru dulloties, lai arī gribētos. Apzinos, ka esmu publiska persona.
Jūsuprāt, muzeja direktors ir vizionārs vai tomēr administratīvs postenis?
Es uzskatu, ka muzeja direktoram ir jābūt vizionāram. To spilgti apliecina arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja stāsts – tā zīmīgākie laika posmi sakrīt ar periodu, kad to vadījuši vizionāri, jo viņi spējuši iezīmēt virzību, salikt akcentus.
Kas ir tas dzinulis, kas devis jums spēku šai postenī nostrādāt 25 gadus?
Man vienmēr ir patikusi šī vide. Es, patiešām, mīlu Latvijas mākslu un māksliniekus. Lai arī vairākās intervijās esmu tā paskarbi teikusi, ka man nav draugu mākslinieku vidē un tādējādi, iespējams, dažu labu mākslinieku aizvainojusi. Man ir jāatvainojas, ja tas tā noticis. Bet es no sirds mīlu māksliniekus, pat tad, ja viņi man arī ko sliktu darījuši. Es māksliniekiem piedodu ļoti daudz ko, man viņi vienmēr ir vissvarīgākie. Līdz ar to visus izaicinājumus – patiešām, nepārejoša krīze kopš 2008. gada, strukturālās reformas utt. – es esmu pieņēmusi. Protams, esmu ļoti daudz strīdējusies, muzejs ļoti daudz kam ir pretojies. Kaut kas ir izdevies. Tomēr daudz kas arī nav. Jo tad, kad iet tas birokrātiskais rullis pāri, tad nekas daudz pāri nepaliek.
Jūsos var apbrīnot atvērtību. Šķiet, vienmēr māksliniekiem esat bijusi zvana attālumā.
Jā, tāpēc, ka esmu vienmēr gatava ar visiem runāt. Es tiešām runāju. Un ir vēl kāda, manuprāt, būtiska lieta. Savulaik man to iemācīja – cilvēki, kas man teica: “Atceries, ka ļoti daudz ko nosaka mediji. Un nekad nedrīkst atteikt medijiem sarunu. Nevienu, arī dzeltenāku interviju. Un esmu vadījusies pēc šī principa. Tādējādi ar mani ir gribējuši runāt, un es esmu gribējusi runāt.
Kā jūsu darba dzīves laikā mainījusies pati muzeja institūcija?
Neprātīgi. Centrālā paradigma, kas ir muzejs, ir mainījusies. Būtība ir mainījusies. Toreiz centrs bija krājums. Taču mūsdienās tas vairs nav Dievs tas Kungs, lai arī, protams, ir normatīvā bāze un vēl daudzas citas lietas, kas krājuma sakarā jāievēro un jāpilda. Mūsdienās muzeja krājums ir kļuvis par instrumentu, ar kura palīdzību veidot stāstu. Un svarīgs ir nevis tas, ka mums ir pusmiljons vai ir miljons krājuma vienību, bet gan tas, cik jēgpilni mēs šo materiālu izmantojam. Tas ir izglītības instruments un tas ir piedzīvojums un pārdzīvojums un brīvā laika pavadīšanas veids. Mūsu uzdevums no krājuma saglabāšanas, lai arī to nedrīkst aizmirst, ir konvertējies par krājuma jēgpilnu izmantošanu.
Kurus pati uzskatāt par muzeja krājuma izcilākajiem darbiem?
Es būšu visai tradicionāla. Manuprāt, tie Rīgas mākslinieku grupas darbi, kurus iegādājās Vilhelms Purvītis. Kad viņš 1919. gadā kļuva par direktoru, muzejā bija apmēram 10 latviešu mākslinieku darbu, un viņam bija vīzija, mērķis izveidot Latvijas mākslas kolekciju te, kur toreiz bija Rīgas pilsētas mākslas muzejs. Viena no nozīmīgākajām izstādēm Latvijas mākslas vēsturē, kas toreiz notika ar lielu troksni, bija Rīgas mākslinieku grupas pirmā izstāde 1920. gadā, no kuras viņš arī iegādājās darbus. Un vēl – es izvēlētos pašu Purvīti – viņa Maestoso, vareno pavasara ainavu, kas radīta ap 1910. gadu, un ir lieliska liecība kanoniskajam Latvijas ainavas tēlam, ko mūsu apziņā ir uzbūris gleznotājs.
Bija laiks, kad rinda pie muzeja nevienu īpaši nepārsteidza. Kā ir šobrīd? Vai, jūsuprāt, auditorija ir mainījusies – ja salīdzinām pagājušā gadsimta 70. gadus, kad sākāt muzejā strādāt un šodienas skatītāju.
Starp citu, rinda ik pa mirkli ir stāvējusi arī pēdējos desmit gados. Un viskuriozāk tas šķita toreiz, kad pēc rekonstrukcijas atvērām apmeklētājiem tukšo ēku. Smējāmies, ka mākslai varbūt vajag telpu, bet telpai mākslu, iespējams, nevajag.
Lai cik tas nebūtu dīvaini, man ir sajūta, ka auditorija, cilvēki, viņu intereses, nav mainījušās. Viņus interesē skaidri definētas, nediskutējamas vērtības. Un tie ir klasiķi. Mēdzam jokot – vīriešu izstādes vīriešu zālē. Purvītis, Rozentāls, Grosvalds. Parādības, par kurām it kā nav iespējams diskutēt (lai arī, manuprāt, būtu gana daudz par ko parunāt arī viņu kontekstā).
Un vēl, protams, māksla, kur atrodama intriga.
Provokācija?
Provokācija noteikti. Un es negribētu piekrist viedoklim, kas laiku pa laikam izskan, ka laikmetīgās mākslas izstādes sabiedrību neinteresē. Sevišķi tādas, kādas bija Purvīša balvas izstādes – kur parādījās kopaina un, protams, šī intriga, sacensība – tas skatītājiem patīk. Manuprāt, skatītāju arī šodienas mākslā interesē lielas personības. Piemēram, Andra Eglīša izstāde bija ļoti apmeklēta.
Jūsuprāt, skatītāji izjūt laikmetīgās mākslas muzeja neesamību?
Es neesmu līdz galam pārliecināta, ka sabiedrība, apmeklētāji, kas nāk pie mums, ka vairumu no viņiem uztrauc tas, ka nav Laikmetīgās mākslas muzeja. Ka tas viņiem būtu liels pārdzīvojums. Manuprāt, kā milzīgu pārdzīvojumu un problēmu to jūt tieši jomas profesionāļi. Taču, ja muzejs būtu, mēs redzētu, cik organiski un jēgpilni tas būtu ieaudzis sabiedrības dienas kārtībā.
Jo tā neesamība ir marginalizējusi laikmetīgo mākslu kā parādību.
Jā, es piekrītu. Jo skaidri zinu, ja mums būtu vieta, kur ikdienā fokusā būtu laikmetīgās mākslas process, regulārs darbs, skaidri definētas un sakārtotas prioritātes, tad publika “pavilktos”. Ar sporādiskām parādībām, kas “iekrīt” kaut kur pa vidu starp Grosvaldu un Purvīti, skatītājus ir grūti mobilizēt. Viņiem tiek nojaukts kaut kāds domāšanas vektors. Jo, kā jau teicu, auditorijai ir svarīgas neapšaubāmas, definētas vērtības. Un tās veido institūcija.
Vairāk nekā trīsdesmit gadus mēs turpinām sapņot par laikmetīgās mākslas muzeju, visu laiku ejot pa riņķi.
Mēs esam ļoti daudz sapņojuši, un tie sapņi, godīgi runājot, mums ir traucējuši dzīvot. Pārlieku ilgi nepiepildīts sapnis kļūst par apgrūtinājumu. Kā mazohisti kolekcionējam stārarhitektu projektus – varēsim taisīt izstādi “nerealizētie laikmetīgās mākslas muzeja projekti” – Rems Kolhāss, Deivids Adžejs. Un lai arī neteikšu, ka esmu pilnīgā sajūsmā par sera Adžeja izstrādāto projektu, viņa vārdam ir svars, un mums bija iespēja iegūt šo viņa projektēto ēku.
Dzirdu, ka šobrīd kaut kādas ļaužu grupas tomēr darbojas ap muzeja ideju. Var jau būt, notiek brīnums, bet es, pēc trīsdesmit gadiem, vairs neticu. Esmu salūzusi. Manuprāt, visas lietas, kas to vai citu iemeslu dēļ, netiek izdarītas laikā, lemtas neveiksmei. Muzejs sen būtu uzbūvēts, ja būtu pieņemti pareizie lēmumi pareizajā laikā, un visi būtu aizmirsuši visas nebūšanas. Kā tas notika ar Nacionālo bibliotēku. Ministre pieņēma lēmumu un viss. Par Laikmetīgās mākslas muzeju neviens tādu lēmumu nepieņēma.
Mēs, tiecoties pierādīt muzeja nepieciešamību, bieži mēdzam runāt par tā ekonomisko pienesumu, aizmirstot daudz svarīgāku aspektu.
Mums, protams, ir jārunā par ekonomisko pienesumu, bet nedrīkstam aizmirst idejisko mērķi, un problēma ir tā, ka lēmumu pieņēmēji nekad tā īsti to nav spējuši novērtēt un saskatīt atgriezenisko saiti nākotnē.
Māra Lāce ar LNMM galvenās ēkas pārbūves arhitektu Vitautas Biekšas. 2016. Foto: Valters Lācis
Vai nespēja novērtēt mākslas un kultūras ietekmi un spēku nav iemesls, kālab Latvijā principā (ar dažiem izņēmumiem) nepastāv mecenātisms?
Jā, mecenātisms neeksistē. Jo mecenātisms ir tad, kad kaut kas tiek dots sabiedrībai kaut kādu augstāku mērķu vārdā bez vēlmes saņemt pretī.
Šobrīd, runājot ar atbalstītājiem, arvien izteiktāk vērojama vēlme lietot apzīmējumu “sadarbības partneri” – mēs sadarbojamies, lai realizētu kādu konkrētu mērķi, kas būtu izdevīgs abām pusēm. Notiek attālināšanās no apzīmējuma “atbalstītājs”.
Mums nav mecenātisma, jo, iespējams, mūsu naudas masa nav tik liela. Un vēl mūsu sabiedrībai trūkst lepnības gara. Mēs nenovērtējam savus panākumus un sasniegumus. Mūsos – gan cilvēkos, gan uzņēmumos – nav vēlmes lepoties. Viņus neinteresē, ka, piemēram, kādu muzeja zāli varētu nosaukt viņu vārdā. Un, jāteic, arī likumdošana nav sakārtota labvēlīga mecenātiem. Arī ārprātīga birokrātija ir šķērslis. Un vēl – mūsu nespēja priecāties un novērtēt lietas.
Ar kuru Latvijas mākslinieku paaudzi jūs izjūtat visciešāko sasaisti? Un vai mākslas vide, tās savstarpējās attiecības un tā dēvētais vaibs ir mainījies – salīdzinot ar 80., 90. gadiem?
Diemžēl, man šķiet, ka mākslas dzīve ir kļuvusi daudz garlaicīgāka. Toreiz bija vairāk bohēmas, un tas nenozīmē tikai iedzeršanu (lai arī alkohols lija daudz). Tās ir sarunas, laika pavadīšana kopā. Un es, maisoties, tiem māksliniekiem pa vidu, ļoti daudz ko mācījos. Un, manuprāt, ļoti daudz sapratu, kas māksliniekam ir svarīgs, arī viņa vērtību sistēmu. Jā… mākslas dzīve bija ļoti, ļoti interesanta un kaut kādā mērā arī daudz patiesāka. Taču, jāatzīst, ka katrs tā dēvētais teorētiķis vairāk vai mazāk patiesībā paliek savā paaudzē un to vislabāk izprot. Manējie ir tie, kas ienāca mākslā 80.-jos, 90. gadu sākumā. Mēs kopā bijām mācījušies akadēmijā un kopā gājām gan vieglos, gan grūtos ceļus. 80. gadu beigas un 90. gadu sākums tiešām bija tāds savveida zelta laiks. Reibinoša brīvības sajūta, un iespējams bija viss. Tramvaju varēja uzsliet stāvus debesīs, realizēt idejas, kuras, it kā saprātīgi domājot, ir neiespējamas. Kad Jānis Mitrēvics kopā ar Ivaru Runkovski īstenoja savu Purvīša projektu, pie klasiķa gleznām tika izbērti graudi – kaut kas šodien grūti iedomājams. Projekta “Valsts” norises laikā muzejs malu malās smaržoja pēc žāvēta speķa. Taču neesmu pārliecināta, ka sabiedrība mūs saprata arī toreiz. Man darba kabinetā uz galda atradās telefons, uz kura numuru zvanīja visi sakaitinātie skatītāji. Atbildot uz zvaniem, jāatzīst, es veselu mēnesi klausījos, ka Purvītis kapā otrādi apgriezies.
Pasniedzot pirmo Purvīša balvu Katrīnai Neiburgai. 2009.
Kuri ir tie projekti jūsu, “Lāces laikā” realizētie, ar kuriem lepojaties?
Man laikam gribētos izcelt šī muzeja pārbūvi, lai arī daudzas lietas neizdevās tā, kā vajadzētu. Tas noteikti ir Rīgas pilsētas Īpašuma departaments liels nopelns, ka viņi saņēmās uz kaut ko tādu, rezultātā uzrādot labu sadarbības piemēru starp valsti un pašvaldību. Tomēr atļaušos teikt, tajā visā ir arī mans un muzeja ieguldījums. Jo bija mirkļi, kad lēmumi bija jāpieņem mums. Pārbūves arhitekti bija ļoti jauni, viņi bija pārliecināti par savām idejām, bet ne vienmēr par spēju pārliecināt pasūtītāju. Visai bieži muzejam bija jāizdara izšķiršanās, pieņemot kādu radikālāku risinājumu.
Vēl, manuprāt, tas, ka muzejs tomēr ir strādājis kā vienota komanda, ka mums ir šis komandas gars un lepnums par savu darba vietu. Tas man ir bijis svarīgi. Ka tā ir institūcija, kas ir ļoti svarīga Latvijas mākslai un ka bez tās tā īsti nevarētu dzīvot.
Un, protams, realizētie gigantiskie projekti. Pirmais no tiem ir manas kolēģes Daces Lamberga klasiskā modernisma pētniecības projekts, kas kļuva par lielumu, ar kuru mēs izgājām Eiropā pēc neatkarības atgūšanas. Izstādes Berlīnē, Kopenhāgenā, Stokholmā, caur tām mēs mācījāmies starptautisko izstāžu praksi un kļuvām pazīstami. Arī, protams, simbolisms Baltijas valstu mākslā – izstāde, kas notika Orsē muzejā Parīzē un bija mūsu iniciēta. Šobrīd top vēl kāda apjomīga izstāde, kas veltīta jaunajai lietišķībai un reālisma tendencēm starpkaru perioda mākslā, kur līdzās Baltijas valstīm iesaistīta arī Vācija.
Noteikti vēlos atzīmēt gandrīz 20 gadus realizēto Purvīša balvas projektu, kas bija nozīmīgs no mākslas procesa analīzes un izvērtēšanas viedokļa, arī kā latviešu mākslas starptautiskās atpazīstamības veicinātājs.
Un mūsu pēdējos desmit gados veiktie iepirkumi muzeja kolekcijai. Kad sapratu, ka Laikmetīgās mākslas muzejs mums nevies pietuvojas, bet gan attālinās, mēs pieņēmām lēmumu par attieksmes maiņu attiecībā uz krājuma komplektēšanas politiku, pievēršoties laikmetīgajai mākslai. Un, lai arī tiek uzskatīts, ka vislabākais kolekcijas veidošanas princips ir paskatīšanas uz pagātni ar laika nobīdi, manuprāt, labāk to darīt uzreiz. Labā atmiņā ir pandēmijas laika laikmetīgās mākslas iepirkums, par kuru vienojāmies ar Kultūras ministriju un, kas, pateicoties vēl papildus ekspertu iesaistei, rezultējās vienā no vērienīgākajiem mūsdienu mākslas darbu iepirkumiem visā muzeja vēsturē.
Titulbilde: Māra Lāce LNMM atklāšanas reizē pēc rekonstrukcijas. 2016. Foto: Jānis Deinats
