Satikšanās pieredze
Saruna ar Evu Vēveri par kopienas centra “eS14” veidošanos Sarkandaugavā
Māksliniece un kuratore Eva Vēvere savā praksē meklē veidus, kā māksla var iziet ārpus institucionālām robežām un kļūt par kopīgas pieredzes, satikšanās un līdzdalības telpu. Viņas darbs aptver gan laikmetīgās mākslas eksperimentus, gan mākslas izglītību un sociāli orientētas iniciatīvas, kur būtiska ir dialoga un iesaistes dimensija.
Sarunā Eva stāsta par kopienas centra “eS14” veidošanos Sarkandaugavā – telpās, kur kultūras process organiski savienojas ar apkaimes dzīvi. Intervijā iezīmējas arī viņas pieeja mākslai kā dzīviem, nepabeigtiem procesiem, kuros skatītājs kļūst par līdzdalībnieku, un mākslinieks – par vienu no šīs kopīgās pieredzes veidotājiem.
Pastāsti, lūdzu, par kopienas centra un biedrības “eS14” aizsākumiem. Sākumā bija ideja vai telpas?
Es teiktu, ka sākumā bija ideja – par nepieciešamību pēc sabiedrības veidota satikšanās un aktivizācijas punkta, kur cilvēki varētu darīt to, kas viņiem ir svarīgs un vajadzīgs. Būtiski bija arī tas, ka šī vieta darbotos pēc citādiem principiem nekā valsts dotētas institūcijas – būtu neatkarīgāka, bet vienlaikus saglabātu arī zināmu valsts atbalstu.
Šīs idejas cirkulēja, un kādā brīdī tika izsludināts atklātais konkurss par trim ēkām kopienas centru izveidei dažādās apkaimēs. Pretendentiem bija jābūt saistītiem ar šo apkaimju aktīvistiem un biedrībām. Tad mēs – cilvēki no Sarkandaugavas, Mežaparka, Kundziņsalas, kā arī Māris Jansons no Apkaimju alianses – sanācām kopā un izveidojām biedrību “eS14”, kas pieteicās konkursam un ieguva iespēju šo ēku apsaimniekot, vadīt un rūpēties par tās saturu.
Skats no eS14 Pagalma svētkiem 2025. Foto: Valdis Jansons
Kāds ir jums dotais termiņš?
Tas ir pilotprojekts uz sešiem gadiem. Pirmo gadu mēs jau esam šeit nodzīvojuši.
Kādas ir ievērojamākās aktivitātes, kas šeit notiek un tiek plānotas?
Mēs sākām ar tukšu ēku un pakāpeniski to piepildījām – gan ar īrniekiem, gan ar saturu. Daļu telpu drīkstam izīrēt, bet daļa ir paredzēta kopienas vajadzībām. Viena no aktīvākajām iniciatīvām ir mantu maiņas punkts, kur cilvēki var atnest savas lietas un paņemt citas vietā. Regulāri notiek arī senioru rokdarbu klubs, darbnīcas un nodarbības – sports, joga, medijpratība, dārzkopība, kosmētikas gatavošana un citas meistarklases.
Paralēli veidojam arī kultūras programmu. Mums ir izstāžu telpa – šobrīd tur skatāma Valentīnas Medas izstāde “Pilsētas naktī”, kas sākotnēji tika radīta festivāla Homo Novus ietvaros. Tā ir ceļojoša izstāde, kas pēc pašas mākslinieces ieceres var tikt izrādīta dažādās sabiedrībai pieejamās vietās un centros. Nesen izveidojām arī “Valodas telpu”, kurā notiek dažādi paplašināti eksperimenti ar valodu – to kūrē Laura Prikule, tiek izmantotas “Poētiskā Robotisma” metodes un darbinātas idejas kopā ar “Praktisko pētījumu platformu MĀKSLA”.
Pastāsti vairāk par “Praktisko pētījumu platformu MĀKSLA”!
To izveidojām četri cilvēki – es, Laura Prikule, Gundega Evelone un Diāna Popova. Mērķis ir darboties vairākos virzienos: veikt mākslas eksperimentus un pētniecību, kā arī attīstīt mākslas izglītību, iesaistot dažādas sabiedrības grupas pašā mākslas radīšanas procesā.
Un kādas patlaban ir “Mākslas” aktivitātes?
Tikko noslēdzās Latvijas Mākslas gada balva – kopā ar Valmieras jauniešiem tās notikumu programmas ietvaros veidojām lielizmēra darbu pilsētvidē “100M x 7?” jeb simts metri reiz septiņi jautājumi. Tas bija objekts, kas ceļo pa dažādām pilsētas vietām. Turpināsim arī “Valodas telpas” mākslas notikumu un publisku eksperimentu programmu un mākslas izglītības aktivitātes. Rudenī plānojam jaunu “Skolas somas” programmu, kas veltīta mākslas kritikai.
Runājot par mākslas izglītību – noformulē, lūdzu, kāda ir jūsu pieeja?
Mēs balstāmies savā personīgajā mākslas praksē un pieredzē, bet kopīgā darbā veidojas jaunas formas. Tas ir aktīvs process – dalībniekiem pašiem jāiesaistās. Mēs dodam impulsu, bet rezultāts rodas kopīgi. Esam strādājuši arī projektā “GraffitO– no ielu mākslas līdz jauniešu labbūtībai” (kopā ar pētniekiem un jaunajiem kuratoriem Aneti Liepiņu un Valtu Valteru Kronbergu). Šajā projektā sadarbojāmies ar jauniešiem Valmierā, meklējot veidus, kā izpaust emocijas – caur instalācijām, performatīvām spēlēm un citiem formātiem.
Man ir svarīgi, lai būtu pieslēgums laikmetīgajai sajūtai – lai māksla tiek uztverta kā dzīvs process, kurā visi ir dalībnieki, un jauniešu balsis ir nozīmīgas.
Mirklis no eS14 Pagalma svētkiem 2025. Foto: Valdis Jansons
Šajā pieejā būtiska ir atteikšanās no hierarhiskām “autora – skatītāja” attiecībām.
Jā, tās nav hierarhiskas attiecības. Drīzāk tā ir savstarpēja saspēle. Mēs piedāvājam rīkus un idejas, bet process lielā mērā ir atkarīgs no dalībniekiem. Tas nozīmē arī elastību – spēju mainīt noteikumus un kopā radīt.
Kādi ir jūsu kuratoriālie kritēriji izstādēm, kas notiek eS14 izstāžu telpā?
Mums ir svarīgi, lai izstādes būtu sabiedrībā aktuālas, iezīmētu kādu konkrētu tēmu un vienlaikus – lai tās nebūtu pārlieku sasteigtas. Mēs izvēlamies “lēno izstāžu” pieeju – darbi tiek eksponēti vismaz trīs mēnešus, ļaujot skatītājam un māksliniekam izdzīvot procesu.
Pirmā bija Līvas Arnavas analogā fotogrāfija izstādē Long Term Short Term Ok.
Tā sakrita ar kopienas centra “iepazīšanās fāzi” un tika izvēlēta sava uzrunājošā un piesaistošā dēļ - izstāde ietvēra atsauces uz mūsdienu iepazīšanās formātiem, tinderkultūru, pašreprezentāciju. Otrā izstāde, kas apskatāma pašlaik un ko jau pieminēju “Pilsētas naktī”, pievēršas drošības sajūtai konkrētā vietā. Tajā redzamas Rīgas, kartes, ko māksliniece pārveidojusi pēc tam, kad projekta ietvaros dažādas sievietes naktī pastaigājušās pa pilsētu un novērojušas savas ķermeņa sajūtas, fiksējot baiļu klātbūtni un to ietekmē, mainot maršrutu.
Šī izstāde labi sasaucas ar Sarkandaugavas tēlu.
Jā, tāpēc mums šķita svarīgi to šeit parādīt. Aktuāls projekts Sarkandaugavas kontekstā, jo mūsu apkaime vēl aizvien dažkārt tiek raksturota kā bīstama. Lai noskaidrotu šī brīža aktuālo situāciju, būtu interesanti kartēt arī tieši šo teritoriju, pētīt to ar dažādām mākslas metodēm. Nākamā būs Mairitas Coņevas gleznu izstāde par transporta savienojumiem pilsētā – arī tas ir aktuāli, ņemot vērā Sarkandaugavas šī brīža straujo attīstību - pārvadu būvniecību, satiksmes un infrastruktūras izmaiņas, jauno mobilitātes punktu.
Tu šajā vietā esi izveidojusi arī savu radošo telpu “Metafizika”. Kas ir “Metafizika”?
“Metafizika” ir telpa mākslai un idejām – atsauce uz to, ka kādreiz tur bijis “Fizikas” kabinets. Tā ir vieta gan individuālai darbībai, gan publiskiem notikumiem, gan ideju attīstīšanai. Šeit bieži notiek dažādas tikšanās, sapulces, rodas jaunu plānu, sapņu un projektu pirmformas.
Dažkārt “Metafizika” kļūst par ļoti praktisku darbības vietu, to piepilda “Praktisko pētījumu platformu MĀKSLA” darbošanās, reizēm tā ir foto studija, reizēm radošo darbnīcu telpa. Nesen šeit notika pigmentu darbnīca, ko organizēju savām kolēģiem no mācību kursa “Kultūra un veselība: starpnozaru projektu vadība”, kurā šobrīd studēju. Darbnīcā testējām metodes plānotajam pilotprojektam, kura mērķauditorija ir sievietes ar krūts vēža pieredzi.
Skats no eS14 Pagalma svētkiem 2025. Foto: Valdis Jansons
Kāda ir “eS14” auditorijas piesaistīšanas dinamika?
Pēc gada telpas ir piepildītas ar dzīvību, bet vietējā auditorija vēl tikai veidojas. Sarkandaugavā ilgstoši nav bijis šāds satikšanās punkts, tāpēc cilvēkiem jāpierod pie idejas, ka šeit var nākt un darboties.
Tomēr pamazām veidojas kopiena – rodas iniciatīvas, piemēram, mantu maiņas punkti vai dārziņš pagalmā. Pasākumi piesaista dažādas auditorijas, un mēs turpinām eksperimentēt ar formātiem.
Kāda varētu būt centra nākotne pēc sešiem gadiem?
Es domāju, ka šai vietai ir potenciāls pastāvēt daudz ilgāk. Ir redzams, ka cilvēkiem tā ir vajadzīga. Protams, sabiedrībā joprojām pastāv zināma skepse pret kopīgu darbošanos, nākusi no padomju laikiem, bet vienlaikus parādās arī jauna enerģija un sadarbības formas.
Svarīgi, ka šeit satiekas dažādu jomu un paaudžu cilvēki – tas rada sinerģiju, kas citādi nebūtu iespējama.
Eva Vēvere. Foto: Valdis Jansons
Vai tava radošā darbība arī ārpus šīs vietas ir saistīta ar kopienas mākslu?
Jā, arvien vairāk. Mani mākslas projekti vienmēr saistīti ar cilvēkiem un satikšanos. Mani interesē formāti, kuros varu būt klātesoša un piedzīvot dialogu ar skatītāju.
Šobrīd ar apvienību “Poētiskais Robotisms” gatavojam izstādi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē. Tā būs interaktīva un balstīta klātbūtnē – ar darbnīcām un performatīviem elementiem. Paralēli strādāju arī ar apjomīgiem kultūrā balstītiem sociālās integrācijas projektiem, piemēram, ISSP veidoto “Rīgas apkaimes caur objektīvu - iekļaujošas fotopastaigas ārzemju studentiem”, kura mērķauditorija ir trešo valstu studenti. Otrs ilgtermiņa darbs ir Radošās apvienības COLORIZE veidotajā projektā Dienvidkurzemē, kas veicina laikmetīgās mākslas nonākšanu reģionos, pie marginalizētām kopienām. Tajā piedalās cilvēki ar psihiskās veselības izaicinājumiem, un mans nodoms ir caur dažādām radošām praksēm papētīt darba, saimniekošanas un viesu uzņemšanas tēmu.
Visās šajās praksēs satikšanās kļūst par centrālo pieredzi, kas bagātina arī manu mākslu.
Titulbilde: Eva Vēvere. Foto: Valdis Jansons
