Skulptūra ir politisks akts
Britu-amerikāņu tēlnieks Tomass Hausego Madridē, Banca March dārzos, runā par neaizsargātību un enerģiju, traumu un atveseļošanos, skulptūrām un ziediem
Dienvidu pilsētās dārza jēdzienam ir īpaša nozīme. Tas vienmēr ir savdabīga telpa – ar savu atmosfēru, simboliku un emocionālo lādiņu. Viena no šādām vietām Madridē ir Banca March dārzi Calle Castelló – tā ir zaļa oāze, kas plešas 20. gadsimta sākuma ikoniskas ēkas ēnā Madrides Salamankas rajonā. Vairāk nekā 1600 kvadrātmetru lielo dārza ainavu veido mākslas un dabas cieša savstarpējā integrācija.
Klasiskā galva I. Ar mākslinieka un galerijas Xavier Hufkens (Brisele) atļauju
Parasti dārzs ir slēgts plašākai publikai, taču no maija sākuma līdz oktobrim, atzīmējot Banca March simtgadi, atsevišķās dienās tas atver savus vārtus visiem. Lai svinētu šo notikumu, vienas ģimenes pārvaldītā finanšu iestāde, kuru vada tās dibinātāju ceturtā paaudze, uzaicināja vienu no izcilākajiem mūsdienu tēlniekiem, Tomasu Hausego, sarīkot savu pirmo izstādi Spānijā. Tās ietvaros apskatāmas septiņas monumentālas skulptūras, kurās tradicionālie materiāli – ģipsis, bronza un alumīnijs – apvienoti ar industriāliem un organiskiem elementiem, piemēram, dzelzs stieņiem un kaņepju šķiedrām. Ekspozīcijā iekļauts arī monumentālais darbs Large Walking Figure I (Leeds) (2013), kas sasniedz teju piecu metru augstumu, kā arī nesen radītā skulptūra Janus (Mirror Figure) (2025).
Tomass Hausego dzimis 1972. gadā Līdsā, Apvienotajā Karalistē. 90. gadu sākumā viņš studēja Londonas Centrālajā Sentmartina mākslas un dizaina koledžā, vēlāk – Amsterdamas De Ateliers. Pēc vairākiem Briselē pavadītiem gadiem viņš pārcēlās uz Losandželosu, kur dzīvo un strādā kopš 2004. gada. Viņa darbi tikuši izstādīti starptautiski nozīmīgās institūcijās, tostarp TANK Šanhajā, Ķīnā (2023); Centre Pompidou-Metz, Francijā (2022); Musée d'Art Moderne de la Ville de Paris (2019); un Royal Academy of Arts, Londonā (2019).
Jānuss (Spoguļfigūra). Ar mākslinieka un galerijas Xavier Hufkens (Brisele) atļauju
Hausego ir harizmātiska personība. Savā dzīvē piedzīvojis dziļi transformējošas pieredzes, un tas ļauj viņam par daudzām lietām runāt atklāti un ar patiesu izpratni. Preses konferencē Banca March dārzos viņš parādījās, tērpies džinsos, T-kreklā un džinsa jakā un uzreiz iekaroja gan vietējās, gan starptautiskās preses simpātijas. Man bija iespēja uzdot viņam vairākus jautājumus – gan preses konferences laikā, gan vēlāk, pastaigājoties izstādē un dārzā. Lai lasītājiem būtu ērtāk, esmu sakārtojis viņa atbildes uz maniem un citu jautājumiem tematiski.
Tas, ko saka Tomass, man šķita ļoti būtiski – ne tikai, lai sajustu viņa tēlniecību, kas vienlaikus ir monumentāla un pārsteidzoši trausla, poraina un atvērta skatienam un pasaulei, bet arī, lai izprastu veidu, kādā viņš domā par pašu uztveri un cilvēka stāvokli, kas ir viņa darbu pamatā. Viņš saka: “Redzēšanai ir nepieciešama klātbūtne un atvērtība. Un tā, kā zināt, ir jūsu ausis, acis, mute...” To saka mākslinieks, kas pat sienu uztver kā kaut ko porainu – atvērtu caurlaidībai un apdzīvošanai. Bet nesteigsimies pa priekšu un dosim vārdu pašam Tomasam Hausego.
Mēs visi esam ķermenī
Mēs visi apdzīvojam ķermeņus, vai ne? Mēs visi esam ķermenī. Jūs varat nākt no jebkuras kultūras, jebkura dzimuma, jebkuras rases – mēs apdzīvojam ķermeni. Mums māca ignorēt savus ķermeņus vai uzskatīt tos par instrumentiem, ar kuru palīdzību projicēt kādu perfekciju vai stilu... Bet galu galā mūsu ķermeņi ir sarežģīti. Atrasties ķermenī ir ļoti sarežģīta pieredze, un dažreiz tas mūs pieviļ, vai ne? Mēs varam izdomāt rīcības plānu, taču mums vienalga ir jātiek galā ar to realitāti, ka esam ieslodzīti ķermenī un saistīti ar to.
Mēs piedzimstam un nomirstam. Mēs visi ejam cauri šim ceļojumam. Mani ļoti interesē tās lietas, par kurām bieži nerunājam... vai neattēlojam – neaizsargātība, dzīvnieciskās īpašības mūsos, mūsu tumšākās puses, mūsu gaišākās puses, visparastākā enerģija, kas plūst caur ķermeni.
Alumīnija konstrukcija Nr. 1 (Milzis). Ar mākslinieka un galerijas Xavier Hufkens (Brisele) atļauju
Māksla ir vieta, kur izpētīt cilvēci.
Pasaule atkal mainās. Pasaule piedzīvo milzīgas pārmaiņas, un tajās slēpjas daudz briesmu. Un es domāju, ka māksla – kultūra – ir unikāla telpa. Tur nevar nokļūt izklaidējoties, iepērkoties. Ir svarīgi radīt šo telpu diskusijai par to, kas mēs patiesībā esam. Kā mēs patiesībā jūtamies? Nevis jārada kāds tēls, kas spoguļotu, kā mums vajadzētu justies.
Es jūtu – jo ievainojamāks kļūstu un jo atklātāk runāju par savām grūtībām, jo vairāk kļūst iespējama patiesa saikne. Mani tēlniecības darbi necenšas izrādīties, saproti? [smejas] Tie nav tēli, par kuriem tu domā: “O, vau!” Tur notiek kaut kas cits. Es domāju, ka mūsu cilvēcība mūs izglābs no tehnoloģiskā apdraudējuma, ko mēs paši sev radām. Tas nebūs lidojums uz Marsu vai iPhone, kas būs implantēts manā acī. Tas mūs neizglābs. Tā būs mūsu cilvēcība, kas mūs izglābs atkal un atkal.
Un māksla ir vieta, kur izpētīt cilvēcību. Tēlniecība ir īpaši ekstrēma tās versija, ņemot vērā, ko tā paģēr no tevis. Tas ir objekts. Tas aizņem telpu. Zināmā mērā tas ir muļķīgs. Es to saku ar vislielāko mīlestību – es esmu tēlnieks. Bet dažreiz jūtu, ka cilvēki domā – vai tu nevarētu vienkārši uzņemt fotogrāfiju? Vai – vai tu nevarētu to izrādīt savā tālrunī vai kaut kur citur? Saprotat? Tā ir tik muļķīga un tik ļoti iziet ārpus pieņemtajām normām. Un tomēr, manuprāt, tā ir svarīga.
Taču mākslas pasaule var kļūt arī par sava veida izolētu salu un sākt uzskatīt, ka māksla ir domāta tikai šai nelielajai cilvēku grupai, kas apmeklē biennāles un mākslas gadatirgus, un ka tieši tas arī ir tas, kas ir māksla. Bet patiesībā – nē. Mākslai vajadzētu būt tikpat pieejamai cilvēkiem kā mūzikai, kā kino…
Trauma un atveseļošanās
Bērnībā biju fiziskas un seksuālas vardarbības upuris savā ģimenē. Tā ir ļoti izplatīta lieta – izplatītāka, nekā mēs domājam. Šajā sakarā Anglijas ziemeļos bija liels skandāls. Un es aizbēgu. Es vienkārši turpināju bēgt – līdz sasniedzu Amerikas rietumu krastu.
Nesen man nācās iziet atveseļošanās procesu. 2019. gada beigās piedzīvoju nervu sabrukumu. Mākslas pasaule bija drusku ziņkārīga un pieņēma – ak, nu, viņš ir sajucis prātā. Bet mani draugi – rakstnieki un aktieri – teica: “Mēs redzam, ka tu pazūdi. Nāc atpakaļ.” Un viņi man atrada intervencionistu. Tā viņus sauc – par intervencionistiem. Tas bija kāds vīrietis vārdā Denijs
Smits, kas tajā vidē ir ļoti labi pazīstams, lai gan tolaik par to neko nezināju. Viņš paņēma un ievietoja mani kādā mājā Malibu, atveda medmāsas un sāka šo ļoti radikālo ārstēšanas veidu. Daļa no tā bija saistīta ar maņu atvēršanu. Piemēram, oža. Es mīlu salviju, bet par to iepriekš nekad nebiju domājis. Es nāku no šīs mačo kultūras, kur nav pieņemts atzīties, ka “man patīk šī smarža”. Bet viņš teica: “Pārrunāsim, kas tev patīk. Vai tev patika smarža?” “Jā, man patiešām ļoti patīk salvija.” “Labi, tad stādīsim salviju.” Tas izklausās muļķīgi, vai ne? Bet, kad esi izmisumā, smarža sasniedz sirdi. Sāku apgūt un izprast pieskārienu, drošu pieskārienu un tādas lietas kā ūdens – okeāni, upes. Tas viss ir ļoti svarīgi traumētiem cilvēkiem.
Un tad ir garīgā komponente. Neatkarīgi no tā, vai tici Dievam vai nē, pastāv uzskats, ka esam garīgas būtnes. Mums ir dvēseles – ja vēlies. Zem visām domām, ego un trokšņa, dziļi iekšā, tu vari piekļūt savveida dvēseles pieredzei. Un, protams, ir prakses – joga, mantru prakses –, kas tevi turp var aizvest.
Ar Kaliforniju man ļoti paveicās – tagad ir pieejami daudzi lieliski resursi, vairāk nekā pat pirms desmit gadiem. Bija laiks, kad tāds cilvēks kā es būtu traģiski gājis bojā un ar to viss arī beigtos. “Nu jā, mākslinieki… viņi jau ir nolemti.” Bet es negāju bojā. Es atgriezos.
Es izgāju cauri sešiem intensīvas terapijas gadiem. Kopā ar zinātniekiem, kuriem arī bija traumas. Tur bija sociālie darbinieki. Tur bija uzņēmēji. Mēs visi tur bijām, visi šie cilvēki, kas vaicāja: “Kas ar mums notika? Kāpēc mēs to atkārtojām? Kāpēc mēs iznīcinājām savas dzīves?”
Manā personīgajā atveseļošanās procesā svarīga ir frāze, ko viņi bieži lieto – ja tev ir bijusi trauma, tu nekad vairs nebūsi netraumēts. Tam nav beigu. Nav iespējams – ak, ja es iedzeršu šo tableti, tad es... Bet gribas, lai tas beigtos, lai tas pazustu. Tāpēc tas ir sarežģīts jautājums. Taču viena no lietām, ko iemācījos atveseļošanās procesā no dažiem brīnišķīgiem cilvēkiem, ir, ka tu iemācies sadzīvot ar problēmām, nevis dzīvot dziļi problēmās.
Ala/Akmens galva III. Ar mākslinieka un galerijas Xavier Hufkens (Brisele) atļauju
Skulptūras un dārzs
Pirmkārt, es domāju, ka fakts, ka šis dārzs pastāv – un tas pastāv jau ilgu laiku, to iekopa un iestādīja tā dibinātāji… Tātad šeit ir sava veida kosmiska kvalitāte. Tas ir kā oāze, vai ne? Tur ir koks, priede. Es nevaru beigt uz to skatīties. Es vienkārši skatos uz to katru dienu un brīnos, redzot, kā saule to apgaismo.
Mana kuratore un draudzene Anna Pontenjī (Anne Pontégnie) vienmēr tā ir rīkojusies ar maniem darbiem. Viņa vienmēr teikusi: “Ei, tavi darbi var atrasties ārā. Tiem jābūt ārā. Tiem jābūt sasaistē ar arhitektūru un dabu – dialogā.” Dažreiz tie nonāk kādā muzejā, institūcijā vai galerijā. Bet mans sapnis vienmēr bijis, ka tie nonāktu dārzā – kā šeit.
Tātad, zināt, Anne šeit dārzos izstādīja arī skulptūru, kas ir savveida piemineklis... Tai ir dīvaina vēsture un drusku biedējošs stāsts manā kontekstā. Es to radīju Līdsai (Leeds) – pilsētai, no kuras nāku. Toreiz, 2013. gadā, tur valdīja diezgan katastrofāla situācija. Un Anne to novietojusi ūdenī, kuru apjož koki. Un jūs redzat pilsētu, redzat dažas ēkas. Jā, tā ir tāda nemieru raisoša skulptūra, un, iespējams, uz to raugoties, nodomāsiet: “Ak…”. Taču man tā vienlaikus šķiet arī majestātiska.
Vispār es ļoti gribētu pats izveidot skulptūru parku, kas atrastos ezerā.
Lielā staigājošā figūra I (Līdsa). Ar mākslinieka un galerijas Xavier Hufkens (Brisele) atļauju. Rīgas iedzīvotāji un apmeklētāji var apskatīt šīs skulptūras versiju laikmetīgās mākslas muzeja Zuzeum pagalmā, kur tā stāv jau vairākus gadus
Eiropa un ASV
Šīs katastrofālās personīgās un ģimenes situācijas dēļ Līdsā, es kaut kādā ziņā kļuvu par bezvalstnieku. Zināt, tādi mākslinieki kā es kļūst par ceļotājiem. Jūs faktiski klejojat pa pasauli. Es esmu dzīvojis visur, un, kad devos uz Losandželosu, man šķita, ka pilsēta un tās enerģija mani laipni pieņem. Toreiz tā bija ļoti atsaucīga, ļoti atvērta. Tur valdīja fantastiska atmosfēra.
Bet pēdējos desmit gadus ir bijis ārkārtīgi skumji. Zināt, jūs saglabājat cerību un domājat: “Labi, varbūt pēc diviem gadiem, varbūt pēc trim gadiem.” Tagad man ir divi pusaudžu vecuma bērni, un viņi saka: “Mums pietiek. Mēs nevēlamies būt daļa no šī visa. Mēs nevēlamies maksāt nodokļus šai...” Sākumā es teicu: “Nē, nē, nē – es jūs atvedu uz šejieni; es aizbēgu no Anglijas...” Bet… jau burtiski rīt es došos apskatīt nekustamo īpašumu, jo vēlos atgriezties Eiropā. Jūs būtu pārsteigti, uzzinot, cik daudzi no maniem draugiem – aktieri, mūziķi utt. – tagad saka to pašu. Es negribu teikt, ka esmu pret Ameriku. Es mīlu Ameriku. Man ir amerikāņu pase. Mani bērni ir amerikāņi. Bet es domāju, ka cīnīties var tikai līdz kādam brīdim, jo pēc tam ir jāparūpējas par sevi.
Es tiešām domāju, ka viens no dīvainajiem blakusefektiem ASV notiekošajam ir atgādinājums Eiropai par to, kas tā ir. Manuprāt, Eiropai ir savveida morāla, ētiska un kultūras vara, kas tagad saskatāma skaidrāk. Jebkurā gadījumā – tā šķiet kā reāla alternatīva.
Šobrīd es raugos uz Spāniju. Mākslinieks ir kā trifeļu suns, vai ne? Tu to vari sajust – šai vietai ir enerģija. Tāpēc jā, es došos turp un paskatīšos.
Jānuss (Spoguļfigūra). Ar mākslinieka un galerijas Xavier Hufkens (Brisele) atļauju
Cenzūra un skaistā siena
Man šķiet, ka māksliniekiem ne pārāk labi izdodas skaidri pateikt: “Es esmu tas,” vai “Es to zinu – un te tas ir…” Bet es vienmēr būšu mīlestības, līdzcietības un radošuma pusē, un par to es runāšu vienmēr.
Kad Donalds Tramps pirmo reizi nāca pie varas vai bija ceļā uz to – es strādāju pie skulptūras, par kuru nebiju īsti pārliecināts, kas tā varētu būt. Tam vajadzēja būt abstraktam, arhitektoniskam darbam. Un viņš runāja par “skaistas sienas” uzcelšanu starp ASV un Meksiku. Viņš izmantoja šo frāzi – “skaista siena”. Viņš vēl nebija prezidents. Tas bija sen. Un man tas šķita tik perverss jēdziens, tik dziļš… un arī gudrs. Tas bija tas, kas tajā bija tik izkropļots – tā bija sava veida gudrība. Viņš vienmēr tā saka – skaistā siena.
Un es domāju, labi, esmu tēlnieks. Es izveidošu skaistu sienu! Tā kļuva par manu misiju. Mana siena būtu caurlaidīga. Cilvēki tajā varēs spēlēties. Bērni varēs spēlēties. Cilvēki tur satiksies. Tur varēs sēdēt, tur varēs rakstīt – tā bija milzīga lieta.
Un tad Tramps nāca pie varas. Tramps uzvarēja. Visi man teica: “Neuztraucies, viņš drīz pazudīs.” Un, zināt, neatkarīgi no jūsu politiskajām simpātijām, tomēr bija doma, ka šī sašķeltība beigsies, jo tā, patiesi, ir šodienas Amerikas slimība – sajūta, ka neviens neklausās, visi ir tik polarizēti, tik dusmīgi.
Man šķita, šī skulptūra kļūs par savveida sarunas pavedienu. Un, kad Tramps nāca pie varas un vienlaikus LACMA (Losandželosas apgabala mākslas muzejs – red.) piedzīvoja jaunu attīstības posmu, es pamanīju fokusēšanos uz Džefa Kūnsa skulptūru – tādu kā ziedu suni, vai ne? (Tomass piemin Džefa Kūnsa darbu Split-Rocker, kas izstādīts LACMA teritorijā – red.) Un visi man teica: “Jā, mēs uzstādīsim tavējo pēc pāris gadiem, jo mums ir bijušas visas šīs problēmas.” Un aizdomājos – vai jūs, puiši, baidāties? Un kāds patiešām pateica: “Zini, varbūt nemini nosaukumu.” Un es domāju: “Oho.”
Es nekādā veidā vai formā nepieļaušu cenzūru, ja runa ir par lietām, kurām patiesi ticu. Es neticu provokācijai pašas provokācijas dēļ – jo tā vienkārši atgrūž cilvēkus. Esmu to piedzīvojis. Visradikālākā rīcība ir spēja patiesi runāt par savu pieredzi un neatlaidīgi iestāties par mākslu, par kultūru, par domāšanu, par eleganci, par mīlestību – par spēju lietas saturēt kopā.
Jā, es domāju, ka cenzūra pastāv. Es vienkārši tajā nedzīvoju.
Jo kas mani kontrolē? Neviens mani nekontrolē. Tā ir mākslinieka dzīves priekšrocība. Trūkums ir tas, ka esi viens pats, esi mazliet dīvains un vienmēr centies izdzīvot. Priekšrocība ir tā, ka man nav priekšnieka. Manas galerijas nav mani priekšnieki. Mani kuratori nav mani priekšnieki. Mans darbs ir mans priekšnieks.
Mēness figūra I. Ar mākslinieka un galerijas Xavier Hufkens (Brisele) atļauju
Karš un Goja
Goja nekad nesaka: “Man ir taisnība, tev nav taisnības” vai “spāņiem bija taisnība, francūžiem nebija taisnības”, vai kaut ko tamlīdzīgu. Darbu ciklā Disparates (“Muļķību procesija”) viņš apzināti atņem tēliem uniformas, lai nevarētu saprast, kurš ir francūzis, kurš – spānis, kurš ir kurš. Tā vienkārši ir miesa, vai ne? Viņš vēlas, lai saproti, ka viņš nav ne vienā, ne otrā pusē. Tas viss ir viens un tas pats. Traumas cilpas.
Traumas atkārtojas, un mēs tajās iekrītam – un es domāju, ka māksla saka – esiet uzmanīgi ar šiem traumu cikliem. Nav viena ienaidnieka. Ziniet, tiklīdz esi kādu padarījis par ienaidnieku, tiklīdz esat nosaucis “viņu” par slikto, tu esi tajā iekšā. Tad viss kļūst iespējams. Ir jāapstājas un jāsaka: “Mēs visi šeit esam cilvēki”. Mēs visi varam to izprast. Mēs visi mīlam… Kāds mīl kādu. Kādam ir attiecības ar vecākiem – varbūt sarežģītas, varbūt skaistas. Bet tieši ar to es vēlos nodarboties. Un tam ir milzīgas, radikālas sekas.
Ticiet man, es to sajutu Spānijā šonedēļ – sarunās ar žurnālistiem, profesionāļiem, bet arī vienkārši ar cilvēkiem. Tas ir tas, kas mani tagad patiesi aizrauj. Tieši šī patiesā cilvēciskā saikne, manuprāt, ir visradikālākā lieta, un tā iznīcina cenzūru. To nevar apturēt. Tas ir kā brīdis, kad džins ir izlaists no pudeles. Un es saku – tu esi cilvēks, es esmu cilvēks, un tieši šeit mēs varam patiešām apspriest un izrunāt lietas – un tad džins ir izlaists. Vairs neviens to nevar kontrolēt.
Ala/Akmens galva III. Ar mākslinieka un galerijas Xavier Hufkens (Brisele) atļauju
Mūsu pienākums kā cilvēkiem
Ikreiz, kad es atgriežos Līdsā un uzstājos ar lekciju, auditorijā vienmēr ir kāds “kaujiniecisks” līdsietis. Nedaru ko tādu bieži, bet, kad to daru, vienmēr dzirdu: “Tu esi pārdevis sevi – bla, bla, bla, bet mēs esam te – bla, bla, bla.” Un es vienmēr saku, ka tās ir muļķības. Tīrākās muļķības! Mūsu pienākums kā cilvēkiem ir dzīvot pēc iespējas pilnvērtīgāk, cik vien tas ir cilvēciski iespējams, un izmantot visus resursus, kas mums ir, lai veidotu saikni.
Tas arī ir viss. Tas, manuprāt, ir mūsu uzdevums kā cilvēkiem. Un iemesls, kāpēc man patīk par to runāt, ir tas, ka tam ir politiskas sekas. Ja grib runāt par kādu, kurš mēģina atrast ārēju risinājumu iekšējai problēmai, tas ir Donalds Tramps. Kaut kur viņš jūtas mazvērtīgāks vai arī ievainojams, vai kas nu tas arī būtu, un viņam ir jāiet ārā un jāpierāda kaut kas. Tas ir viens no mūsu sliktākajiem modeļiem… un mēs tā darām visi. Es – visu laiku. Jūtos slikti, tāpēc iekšēji domāju: “Zini ko? Es esmu par to patiešām dusmīgs” vai “Es nopirkšu šo, jo tad es jutīšos…” Vai ne? Mēs visi tā darām. To sauc par ārēju risinājumu iekšējai problēmai.
Tikko biju kopā ar grupu tehnoloģiju līderu – būtībā miljardieru, – un viņi visi runāja par Marsu un par to, kā pārvietot uz ofšoriem šo vai to. Un es viņiem teicu: “Vienīgais ceļojums, par kuru man ir interesanti sarunāties, ir iekšējais ceļojums. Jūsu iekšējais ceļojums. Jo jūs pamodīsieties uz Marsa un jautāsiet sev: vai es esmu labs cilvēks? [smejas] Vai es biju labs tēvs? Vai es biju laba māsa vai brālis? Vai es biju labs pret saviem draugiem? Vai es papildināju pasauli ar skaistumu? Vai es padarīju pasauli neglītāku vai skaistāku?” Tie patiešām ir svarīgie jautājumi. Vai jūs esat uz Marsa, vai esat kļuvis par robotu, vai vēl kas cits – man tas īsti nav svarīgi. Vai jūs strādājat, lai padarītu pasauli skaistāku, pat ja tikai pavisam nedaudz?
Šī ir diskusija, kas mūsu sabiedrībā patiesībā nenotiek. Mēs domājam, ka bērniem ir jāapgūst zinātne, tehniskās prasmes, bla-bla-bla. Bet patiesībā – es domāju – mums ir jāsāk ar kaut ko citu. Kā kļūt par labu cilvēku? Kā kļūt par labu savu jūtu sargātāju? Kā saglabāt līdzsvaru?
Jānuss (Spoguļfigūra). Ar mākslinieka un galerijas Xavier Hufkens (Brisele) atļauju
Māksla un vardarbība
Esmu radījis ļoti tiešus darbus par karu un vardarbību. Varbūt kļūdos, bet es domāju, ka karš un vardarbība dzimst no nespējas sajust saikni ar savu cilvēcību. Manuprāt, tas arī ir viss. Tiklīdz šī saikne tiek pārrauta, karš kļūst iespējams. Vardarbība kļūst iespējama. Veidojot skulptūru vai par to runājot, es, protams, neapturēšu karu. To saprotu. Taču es varu to izgaismot – tā ir tikai mana, iespējams, naivā teorija – pieņemot dažas no idejām, ko esmu apguvis, un dažas no lietām, kas mani pašu ir pasargājušas no kļūšanas par vardarbīgu cilvēku (kas varēja notikt pavisam vienkārši), es varbūt varu izplatīt šo enerģiju.
Mēs visi zinām, ka vardarbība nekad neved nekur. Tas ir tas pats vecais stāsts.
Un māksla vienmēr piespiež atgriezties pie cilvēciskās saiknes. Mans darbs ir par saikni.
Un, manuprāt, runājot par saikni, atgādinot cilvēkiem par saikni un saiknes vēsturi – mēs varbūt spējam radīt pārmaiņas, lai cilvēkiem vairs nebūtu jāatkārto šīs traumas.
Man šķiet, daudzi no maniem darbiem ir pieminekļi – pret vardarbību vērsti pieminekļi, ticiet vai nē. Daudzas no manām skulptūrām ir vardarbības upuri. To var sajust. Tajās ir patoss un skumjas. Es esmu vardarbības upuris. Vardarbība ir veidojusi mani. Tāpēc domāju, mans pienākums ir sākt ar personīgo un tad pāriet uz vispārējo.
Tomass Hausego. Foto: © Pablo Gómez-Ogando, ar mākslinieka, Banca March un Xavier Hufkens galerijas atļauju
Skulptūras un ziedi
Pols, ar kuru kopā strādāju, sagādāja man šos kokus. Nekad iepriekš nebiju grebis tieši kokā. Esmu grebis koku kā bloku vai strādājis ar mālu, zini…
Tie ir koki, kuros iespēris zibens, tos nogāžot. Tajos bija šīs plaisas un plīsumi, kas stiepās cauri. Tie tika atvesti uz rančo Malibu, un es vienkārši sāku turpat strādāt – ar četriem vai pieciem stumbriem. Tā nav īsti tāda mākslinieka vieta, šis rančo… Tas ir dīvaini, saproti? Tur apkārt ir sērfotāji, Kima Kardašjana un tā tālāk. Bet Pols un es atradām šo dīvaino vietu, un es vienkārši ķēros pie darba.
Tas patiesībā bija pirmais darbs, kas aizveda pie veselas skulptūru sērijas. Divas vai trīs no tām pašlaik atrodas Maiami. Vēl viena ir Vašingtonā, Hiršhorna muzejā. Tajās skulptūrās bija kaut kas... Nezinu, vai tā bija savveida mana personīga uzvara, vai tas, ka es dīvainā veidā atgriezos no tukšuma, bet tās radīja tik daudz dialogu.
Un es domāju par vienu no šiem jaunajiem darbiem (Janus (Mirror Figure)): “Tas ir Madridei...” Es neapzinājos, cik perfekti viss sakrīt, jo visa izstāde ir par masku, seju un ķermeni – par prāta un ķermeņa nošķiršanu. Ko dara ķermenis? Tava zemapziņa, tava apziņa, tavi sapņi... visas šīs lietas. Tā kā kaut kādā veidā tas viss savienojās.
Un man ļoti patīk, ka uz tās birst ziedi. Teju kā ziedu vai lapu, vai kaut kāda cita svētība... Es nesen biju Ķīnā, kur ir tradīcija uz skulptūrām novietot ziedus vai... Zināt, cilvēki tām dāvina, piemēram, banānus.
Skulptūra kā politisks akts
Es domāju, skulptūra ir politisks akts – sākot jau ar telpas piepildīšanu. Cilvēkiem mūsu kultūrā raksturīgi konkrēti priekšstati par telpu, un es vienmēr esmu tas, kas ir “pārāk liels”. Jā, kāpēc tavi darbi ir tik lieli? Tiešām? Es ieeju operā un saku: “Ak Dievs, cik daudz mūziķu. Šī opera ir milzīga. Ko jūs šeit darāt?” Visi teiktu: “Kas par idiotu.” Bet nevienam nav problēmu ienākt studijā un paziņot: “Oho, tas ir ļoti liels. Kāpēc tik liels?” Es atbildu: “Es esmu mazs.” [smejas] Es esmu sīka skudriņa šajā sistēmā. Saprotat, ko domāju? Un tas joprojām ir ļoti izplatīti. “Ak, tu esi tas, kas rada tās lielās lietas, vai ne?” Tikmēr viņiem pieder lielākā modes kompānija uz planētas. Viņi to ir dislocējuši visur, un es, acīmredzot, esmu tas lielais puisis [smejas] – tas, kurš “aizņem telpu”, vai ne? Tāpēc es arī par to cīnos.
Ala/Akmens galva III. Ar mākslinieka un galerijas Xavier Hufkens (Brisele) atļauju
Skulptūra kā vibrācija
Ir tāds Kamasi Vašingtons (Kamasi Washington). Viņš ir džeza mūziķis no Losandželosas, un mēs kļuvām par draugiem. Viņš mīl skulptūras. Viņš nāk, izņem savu saksofonu un spēlē. Man ir video, kur redzams, kā viņš spēlē manās skulptūrās, tādējādi pastiprinot skaņu. Kamasi Vašingtona mūzika ir ļoti kosmiska – viņš ir ļoti, ļoti dziļi garīgs cilvēks. Un viņam ir teorija, ka skulptūra ir stāsts par vibrāciju.
Es par to domāju, kad biju Florencē kopā ar savu draugu Flea (austrāliešu-amerikāņu mūziķis un aktieris, rokgrupas Red Hot Chili Peppers dibinātājs un basģitārists – red.), kas ir ļoti aizrāvies ar mākslu. Viņš vienkārši visu laiku vaicā: “Ko man vajadzētu redzēt? Kur man vajadzētu doties? Ko, ko, ko?” Viņš nevēlas dzīvot tikai rokenrola pasaulē. Tāpēc teicu: “Nu, tev vajadzētu aiziet un apskatīt Galleria dell'Accademia.”
Un tā kā Eiropa ir Eiropa, akadēmijas galerijā man teica: “Jā, mēs pazīstam tavus darbus. Mēs tevi ielaidīsim, nav problēmu. Nāc rīt no rīta.” Es paņēmu Flea un citus draugus, kā arī savu draudzeni. Un tu ieej Galleria dell'Accademia – tur ir Dāvids, un tas ir kaut kas tāds… saproti? Tur ir arī “Mirstošie vergi”, nepabeigta versija. Un ir patiešām interesanti redzēt, kā cilvēki uz to reaģē.
Flea ir fotogrāfija, kurā redzamo situāciju es nekad neaizmirsīšu (viņa sieva arī bija kopā ar mums). Pie viena no Mikelandželo vergiem viņš vienkārši apstājās un iegāja tādā kā transa stāvoklī. Sākumā nodomāju – ak, viņš joko. Kaut kas tāds… Mēs visi grozījāmies turpat, bet viņš nekustējās. Viņš vienkārši stāvēja un skatījās kā... teju kā bērns. Gandrīz skumji.
Tad viņa sieva man teica: “Vai ar Flea viss kārtībā? Kas notiek?” Un es atbildēju: “Nezinu, es paskatīšos.” Piegāju klāt un teicu: “Hei, ar tevi viss kārtībā?” Un viņš atbildēja: “Man ir vibrācijas attiecības. Īsti nezinu, kā to izskaidrot, bet esmu vibrācijas attiecībās.” Es uzreiz to sapratu, devu viņam telpu. Viņš teica: “Vienkārši dod man nedaudz laika.”
Un tad viņi atvēra muzeju apmeklētājiem, tāpēc, protams, sākās: “O, tas ir Flea!” Un mums nācās viņu aizvilkt prom. Manā pieredzē nekas tāds ar viņu agrāk nebija noticis, jo parasti, kad ierodas apmeklētāji, dzirdu: “Nē, ejam prom no šejienes.” Bet viņš vienkārši palika tur. Viņš teica, ka visi viņa mati stāvēja stāvus, un viņš vienkārši sajuta materialitātes enerģētiskās vibrācijas, nebūdams pilnībā pārliecināts, kas notiek. Mēs atgriezāmies mājās, un tovakar pēc vakariņām viņš raudāja. Atmiņā tika atsauktas daudzas lietas – zaudēti draugi, izdzīvotas pieredzes. Viņš teica: “Kaut kas ar to skulptūru, draugi… Es vienkārši tiku tajā ievilkts.” Viņš patiesībā nepaskatījās uz Dāvidu. Nevienā brīdī viņš neteica: “O, tas ir Dāvids.” Viņam tas bija vienalga. Viņš drīzāk meklēja atbildi: “Kas tas ir?”
Manuprāt, ja nonāc saķerē ar skulptūru (un es domāju, ka mūziķiem tas nāk ļoti viegli), tā ir vibrācija. Tā ir matērija. Tā it kā skan “ū, ū, ū”… un atbalsojas.
Tomass Hausego. Foto:: © Sergejs Timofejevs
Pēdējais stāsts – par milzu lāci un dziesmu
Klausieties, redzat šo lāci, vai ne? (Šī sarunas daļa turpinājās pēc tam, kad teju visi žurnālisti un viesi bija aizgājuši; palikām tikai Tomass, es un Martins Sekstons, britu mākslinieks un žurnālists. Tomass nedaudz pacēla savu T-kreklu un parādīja lielu lāča tetovējumu uz krūtīm – red.) Es jums pastāstīšu īsu stāstu par šo lāci. Biju kopā ar jau pieminēto Flea, kas ir ļoti, ļoti aizrāvies ar pārgājieniem – tādiem īstiem, dziļiem pārgājieniem Josemitē. Nevis tādiem kā – ai, iesim paskatīties –, bet sešu dienu pārgājieniem dziļi dabā.
Un mēs kopā devāmies pārgājienā. Es viņu mīlu, un viņam tas tiešām labi padodas. Viņš ir tāds izdzīvošanas cilvēks, vai ne? Bet viņš ir neliela auguma. Un mēs jau bijām gājuši trīs vai četras dienas. Mobilais telefons bija pārstājis strādāt, ēdiens praktiski beidzies, un mēs nonākuši enerģijas taupīšanas stāvoklī. Dziļi mežā. Un lai arī apzinies, ka izkļūsi no meža, tu vienlaikus domā – ja es savainošos… ja es paklupšu… tas var kļūt sarežģīti.
Atceros, teicu viņa draugam, īstam kalnu cilvēkam: “Kas notiks, ja kāds no mums nokritīs?” Viņš paskatījās uz mani un atbildēja: “Būsim pakaļā.” Tā bija viņa atbilde. Es teicu: “Labi. Sapratu.” Jebkurā gadījumā zināju, ka tur ir lāči – grizlilāči, melnie lāči, visdažādākie lāči.
Es teicu Flea: “Kas notiks, ja sastapsim lāci?” Un viņš atbildēja: “Neuztraucies, es tam uzdziedāšu.” Un mēs smējāmies! Bet apmēram četras stundas vēlāk mēs apmetām līkumu, un tur, pie velna, bija milzīgs grizlilācis – bez jokiem. Tas bija tik liels un tik biedējošs, un mēs bijām uz šauras meža takas un šķita – ak, sūdi. Flea gāja man pa priekšu, es paķēru savas nūjas un nodomāju: “Labi, mēs tūlīt cīnīsimies ar lāci. Laikam tas tagad notiek.” Laikam tālab, ka esmu bijis traumēts – es vai nu skrienu, vai arī es un šis lācis cīnāmies līdz nāvei, un es zaudēšu – 100%. Man bija pilnīgi skaidrs, ka zaudēšu. Tas bija vienīgais, kas man prātā – mani apēdīs grizlilācis… bet varbūt es aizsargāšu Flea un savu otru draugu.
Un Flea dziedāja šim sasodītajam lācim. Viņš patiešām dziedāja – viņš neapstājās, viņš noliecās un dziedāja viņam. Es vēroju lāci, kas bija tik tuvu – kā viņš raugās uz viņu, skatās uz mani un it kā klausās dziesmu. Un Flea dziedāja savveida lūgšanu – tas skanēja kā druīda lūgšana.
Es skatījos uz Flea un domāju – draugs, es ceru, ka tas nostrādās. Un kaut kādā dīvainā veidā tas tiešām nostrādāja. Dīvaini. Un tad dziesmas beigās viņš teica: “Vai tagad varam iet un tu pakāpsies atpakaļ?” Un es nejokoju – lācis it kā pagāja uz sāniem. Mums ir foto, kuros tas redzams. Kā lācis dodas mežā, tad apsēžas un noskatās, kā mēs ejam garām.
Banca March dārzi
Calle Castelló, 75, Madride, Spānija
