Ciets kā krams, nav krams*
Anna Iltnere
14/05/2011
Pēc tikšanās ar Darjus Mikšu (1969) prātā nāk metafora “krams”. “Sitot krama atšķilu pret tēraudu, krams atšķeļ mazus, sitiena sakarsētus tērauda vai kāda cita materiāla gabaliņus, kas atmosfērā oksidējas – aizdegas,” rakstīts enciklopēdijā. Darjus personība šķiet blīva un nesatricināma. Viņš nedeg pats, tāpēc nesauc sevi par mākslinieku. Bet ar ziņkārīgu aizrautību iekurina situācijas un procesus, vērojot, kā tie tālāk dabiski izvērtīsies.
2008. gada 16. Sidnejas biennālē Darjus organizēja performanci, uz tikšanos ar biennāles radošo direktori Karolīnu Kristovu-Bakargjevu (Carolyn Christov-Bakargiev) uzaicinot dalībnieku vecākus. Satikšanās laikā Karolīna informē, ko biennālei gatavo viņu bērni. Vadlīnija ir ļaut vecākiem atskārst, ka arī viņi neapzināti kļuvuši par biennāles māksliniekiem, jo ir savu bērnu autori un radītāji. Citu projektu ietvaros Darjus ir e-bay tirgojis tukšu smaržu pudelīti, dokumentējis Viļņas Parapsiholoģijas mesi un kavējis lekciju par prokrastināciju.
Pērn viņš piedalījās Eiropas laikmetīgās mākslas biennālē Manifesta 8, bet šogad pārstāvēs Lietuvu 54. Venēcijas mākslas biennālē ar darbu “Aiz baltā priekškara” (Behind the White Curtain), kuru aprīlī Viļņas iedzīvotājiem un viesiem bija iespēja skatīt klātienē, jo Laikmetīgās mākslas centrā CAC bija eksponēts paviljona “ģenerālmēģinājums”. Tiekos ar Darjus CAC kafejnīcā, kamēr stāvu augstāk notiek testa paviljona iekārtošana.
Kā tu raksturotu sevi kā mākslinieku? Ir gleznotāji, video mākslinieki, skulptori. Vai tevi varētu dēvēt par procesu, situāciju, kontekstu mākslinieku?
Es nereflektēju tādās kategorijās. Es nepieķeros vienam žanram vai medijam. Tas nenozīmē, ka es nevarētu to kā formulēt. Bet es apšaubu, vai medijs ir tik svarīgs.
Bet ir taču jābūt kādam personiskam formulējumam, ko tieši dari un ko tev ir saistoši īstenot.
Jaunākā e-flux izdevuma [Ņujorkas virtuālais mākslas žurnāls www.e-flux.com, aprīļa numurs – A. I.] redakcijas slejā bija rakstīts, ka jebkurš labs mākslinieks ļoti labi var sevi attīstīt vismaz vēl divās vai trīs profesionālās nozarēs. Un ir jautājums, kāpēc viņi tomēr turpina nodarboties ar mākslu, kas prasa ieguldīt laiku un naudu, un atgriezeniskā saite ir vien nosacīta. Nedomāju arī, ka varētu saņemt skaidru atbildi. (Klusē.) Bija laiks, kad caur mākslas darbu es izglītojos. Nodarboties ar mākslu vienmēr nozīmē risināt kādas problēmas. Tu attīsties, izvēlies, kontrolē. Ikreiz man tas ko nozīmē.
Iepazīstoties ar taviem projektiem, domu gājienu, rodas iespaids, ka tava pieeja mākslai paver ārkārtīgi daudz iespēju, un pamanīt, izcelt attiecības starp objektiem, cilvēkiem, procesiem tev rada lielu aizrautību.
Jā, bet es to nedēvētu par mākslu. (Klusē.) Pagriezīsim to tā – ilgu laiku es vispār pārtraucu lietot vārdu “māksla” attiecībā pret to, ko daru.
Un “mākslu” tu ne ar ko neaizstāji?
Jā, un tas strādāja ideāli. Nesen es atsāku šo vārdu atkal lietot, bet kādu laiku tas nesagādāja pilnīgi nekādas problēmas. Varbūt intervijas ietvaros mēs varētu to atkal izlaist?
Labi, bet tad raksturo citiem vārdiem, kas ir tas, ko tu dari? Tas ir radošs process?
Jebkurš process ir radošs, citādi tas nebūtu process.
Tu esi izvēlēts Venēcijas biennālē pārstāvēt valsti. Un tā ir mākslas biennāle. Tātad projekts “Aiz baltā priekškara” ir mākslas darbs.
Nu, jā. Šis darbs ir māksla. Nezinu, kā lai tagad izlāpos. Vai mēs varam šo izdzēst? Jo apsolīju to vārdu vairs nelietot… (Smejas.) Es drīzāk runātu par dizainu. Ir iespējams dizainēt dažādos laukos – industriālā dizainā tiek radītas lietas, bet var dizainēt arī performances, procesus, tekstus. Jebko. Šādā nozīmē es sevi drīzāk redzu kā dizaineru.
Runājot par Venēcijas mākslas biennāli: tu veidosi tādu kā privātas galerijas vidi, kurā būs apkopoti un apskatāmi to lietuviešu mākslinieku darbi, kurus pēdējo divu dekāžu laikā ir finansiāli atbalstījusi valsts.
Jā, bet galerija nav galvenā doma. Koncepts ir radīt metaforisku spoguli valstij un sabiedrībai, kurā atspoguļoties jeb metaforiski sevi ieraudzīt. Kas notiek sekojoši: valsts [no 1992. līdz 2010. gadam – A. I.] ir izvēlējusies māksliniekus, kurus atbalstīt, bet es tos apvienoju katalogā, kur tos ir iespēja redzēt vienkopus.
Vai mākslinieki bija ieinteresēti sadarboties un piedalīties tavā projektā?
Jā, ļoti. Piedalīsies 2/3 no stipendiātu kopskaita. 173 mākslinieki. Katrs ar vienu darbu, kas radīts aptuveni tai laikā, kad saņemts finansiālais atbalsts, ņemot vērā, ka reizēm darbiem fiksētu radīšanas laiku noteikt ir grūti. Tieši kuru no darbiem prezentēt – to katram māksliniekam ļāvu izvēlēties pašam. Mans mērķis ir parādīt kopainu cik vien iespējams visaptverošu un skaidru. Pārstāvēti ir dažādi mākslas mediji, arī instalācijas un video darbi.
Bet darbi paviljonā nebūs apskatāmi kā izstādē, bet gan pēc kataloga būs iespēja par kādu ieinteresēties un attiecīgais darbs tiks iznests no aizkulisēm. Vai tā?
Daudzi no māksliniekiem… (Klusē, it kā pārcilādams prātā 173 dalībniekus.) …jā, šķiet vairāki no māksliniekiem varētu kritizēt un iebilst tam, ka viņu darbi ir izstādīti uz sienām vai izvietoti uz grīdas ne tā kā viņiem labpatiktos. Tamdēļ šī galerijai līdzīgā performance. Jo galerijās tā notiek, ka darbi ir vai nu vispirms apskatāmi katalogā vai nav pat kataloga, ir tikai vārdi un nosaukumi, no kuriem izvēlas, ko aplūkot dzīvē. Mūsu katalogā katram māksliniekam ir piešķirts atvērums.
Lai arī tu uzsver, ka līdzība ar galeriju nav galvenā doma, tomēr man galerija asociējas ar privātu iestādi, kuras mērķis ir pārdot mākslas darbus. Vai šis tēls nekontrastē ar valsts iesaisti un tās finansiāli atbalstītiem māksliniekiem?
Mūsu gadījumā tā nebūtu šī privātā galerija, drīzāk fondi vai privātkolekcijas, kas darbus netirgo, bet pērk. Ar to gan neapgalvoju, ka mūsu apkopotie mākslas darbi vispār nav pārdošanā, bet šajā gadījumā tas nav tik svarīgi.
Kas tevi mudināja piedalīties atlases konkursā Lietuvas paviljonam?
Šī man ir otrā reize, pirmo reizi konkursā piedalījos pirms 6 vai 7 gadiem. Šoreiz to varētu raksturot kā apstākļu sakritību. Projekta ideja ir sena – es pie tās strādāt sāku pirms pieciem, sešiem gadiem. Pieteikuma iesniegšanas laikā nebiju Viļņā. Zvanīju Ķestutim [Ķestutis Kuizinass – Lietuvas laikmetīgās mākslas centra CAC direktors – A. I.], vai viņš būtu ieinteresēts un sagatavotu projekta pieteikumu. Kaut kā ļoti ātri nonācām pie secinājuma startēt. Tāpēc varētu teikt, ka viss notika sakritīgi vai pat nejauši. Lai ko apspriestu, tikpat kā nebija laika. Bija skaidra ideja, projekts bija sens un jau attīstīts, taču pat e-pastu sarakstei vairs nebija laika, tāpēc steigšus bija jāizlemj. Runājot par konkursiem, tie prasa lielu ieguldījumu bez garantijas, ka uzvarēsi. Turklāt iespēja piedalīties Venēcijā ir viena. Šaubos, vai iespējams startēt vairākkārt. Vai nu tagad, vai nekad. Tā visdrīzāk.
Tas tev daudz nozīmē? Piedalīties Venēcijas biennālē?
Šoreiz jā. Jo darba ideja saskan ar Venēcijas biennāles pamatdomu. Man nesniegtu gandarījumu vien iespēja piedalīties. Bet šis darbs saskan ar biennāles politisko ideju.
Saskaņā ar “ILUMInāciju” ideju?
Nē, es kuratora konceptu gandrīz nekad neņemu vērā. Turklāt “ILUMInāciju” koncepts nāca vēlāk, mainījās kuratori, bet mūsu projekts jau bija gatavs pirms koncepta izsludināšanas. Es runāju par Venēcijas biennālēs ideju kā tādu, kur katrai valstij tiek piešķirts nacionālais paviljons, kurā sevi prezentēt. Un “Aiz baltā priekškara” izstāda tieši valsts iniciētus projektus, valsts atbalstītas idejas. Tāpēc šķiet jēgpilni tos prezentēt Venēcijā.
Kā tu raugies uz to, ka arvien biežāk ir gadījumi, kad valstu nacionālajā paviljonā mākslas darbu veido citas nacionalitātes mākslinieks?
Tas ir lieliski. Māksla ir starptautiska. Es arī par to biju domājis, taču mūsu darba ietvaros – tikai lietuviešu mākslinieki ir tiesīgi pretendēt uz valsts stipendijām.
Vai tavā mākslā humors ieņem būtisku lomu?
Tas ir dabiski klātesošs, kamēr vien man piemīt humora izjūta. Necenšos to ne pārspīlēt, ne kā citādi apzināti ietekmēt.
* No latviešu tautas mīklas.
