Lietuviešu betons
Viestarts Gailītis
11/04/2012
Gan mākslā, gan mūzikā un modē šobrīd ir ierasts atgriezties pie pagātnes, un tāpat arī laikmetīgās mākslas centrā kim? līdz 6. maijam notiekošā izstāde sava laika garā saucas “90-tie”. Tiesa, melnbaltajā fotogrāfijā, kurā ekspozīcijas kuratore Virginija Januškevičūte lūdz mani uzmanīgāk ielūkoties, ir redzama drūma betona skulptūra sniegā, un uz tās ir uzrakstīts “1986”. To, kādēļ izstādē par 20. gadsimta pēdējo desmitgadi Lietuvā ir iekļauti ne tikai deviņdesmoto gadu darbi un teksti, sekojošajā intervijā skaidro pazīstamā lietuviešu kuratore no Viļņas laikmetīgās mākslas centra CAC.
Foto: Valdis Jansons
Kas ir fotogrāfijās redzamās betona skulptūras?
Tas ir betona skulptūru parks – tēlnieka Mindauga Navaka ideja. Starp citu viņa darbi atrodas arī Latvijas Nacionālās mākslas muzeja kolekcijā. 1985. gadā Navaks organizēja darbnīcu betona rūpnīcas teritorijā, Viļņas nomalē. Mākslinieki, kas piedalījās, bija tikko kā absolvējuši [Mākslas] akadēmiju un meklēja vietu eksperimentiem. Publiskie pasūtījumi tolaik bija ideoloģiski un prognozējami, savukārt, ja bija vēlēšanās strādāt ar lielizmēra skulptūrām, tam pietrūka materiālu. Betona darbnīca bija mākslinieka privātā iniciatīva, bet viņš spēja saņemt atļauju tās realizēšanai un rūpnīca pat piešķīra viņiem arī betonu.
Un kas ir bildēs redzamā nepabeigtā jaunbūve pļavas vidū?
Tā ir Villa Jogaila – to 90. gadu vidū pasūtīja kāda lietuviešu televīzijas zvaigzne. Visa ēka Viļņas pievārtē bija plānota ar sienām un starpsienām no stikla. Utopiska ideja. Bet kā jau televīzijas zvaigznēm tas ir raksturīgi, viņa personīgā dzīve strauji mainījās un ēka netika pabeigta.
Ko izstādē par 90. gadiem dara 2010. gada videodarbs?
Tā ir Darja Mikša filma. Darbs saucas “Kopija”, un oriģināls ir kādas marokāņu mākslinieces mūzikas un deju projekts, ko autore sagatavoja Manifesta izstādei. Marokānietes projekts atainoja grupu sieviešu, izpildot rituālas dziesmas un dejas. Tā bija ļoti subjektīva performance, un bija diezgan grūti saprast tās nozīmi – gan formas, gan svešvalodas dēļ. Un Mikšis izdomāja, ka mēģinās to izprast, to atdarinot. Šī stratēģija saucas “reversā inženierija”. Principā tā ir kognitīva nodarbe. Tas ir sapratnes process.
Vai viņš to saprata?
Atkarībā, kas ir vērtējuma kritērijs. Ja skatītājs domā, ka “Kopija” ir pilnībā funkcionējošs mākslas darbs, tad varbūt Mikšis to saprata pareizi.
Bet kādēļ Jūs šo darbu iekļāvāt izstādē par 90. gadiem?
Šī izstāde nav par 90. gadiem kā vēsturisku desmitgadi. Man uz deviņdesmitajiem gribas paraudzīties kā uz noteikta veida kultūras ideju kopu un uzvedības modeļiem, noteiktu institucionālo un autonomo praksi, biznesa paradumiem. Tālab svarīgs elements šajā izstādē ir [lietuviešu filozofa] Arūnas Sverdjola teksts, kas ir iztulkots no lietuviešu uz latviešu valodu. Teksts saucas “Kāres, migla un siets” un ir kā mēģinājums aprakstīt kultūras klimatu Lietuvā. Tas ir uzrakstīts 2005. gadā un ir par laiku, sākot ar 90. gadiem. Ir interesanti pārbaudīt tā argumentus Latvijas kontekstā. Mūsu kultūras ir pietiekami līdzīgas, lai atrastu saskares punktus. Izstādē ir arī pieejamas kopijas no vēl kādas citas esejas mākslas žurnālā Frieze, kas saucas Spectres of the Nineties. Tās autors apgalvo, ka 90. gadi vēl nav beigušies. Tieši to es mēģinu ar šo izstādi izdarīt, proti, atainot, ka deviņdesmitie tā īsti vēl nav beigušies un ka mēs neesam tos vēl pietiekami novērtējuši. Palūkojoties uzmanīgāk, ir redzams, ka tālaika paņēmienos un praksē ir tik daudz potenciāla.
Foto: Gintautas Trimakas
Lūdzu precizējiet, ko tādā gadījumā Jūs domājat ar 90. gadiem?
Piemēram, šis skulptūru parks. Tas ir no astoņdesmitajiem gadiem, taču dekādes nav tik viegli nodalīt. Man, piemēram, vēsturiski tas ir jau kā deviņdesmito gadu sākums. Mani saista šo darbu institucionālais aspekts un fakts, ka objekti tur joprojām atrodas, lai arī tas nav oficiāls skulptūru parks. 90. gadi bija mežonīgāki, kamēr mūsdienās kultūras lauks tiek daudz vairāk administrēts. Parks atrodas pilsētas nomalē un neizskatās ne pēc kā, bet man tas ir viens no svarīgākajiem un interesantākajiem laikmetīgās mākslas projektiem Lietuvā.
Kādā izpratnē interesantākajiem?
Pirmkārt, darbi kā tādi, tomēr arī institucionālais aspekts ir interesants, kā arī objektu attiecības ar apmeklētāju. Šis skulptūru parks neietilpst nekādā kultūras pārvaldības sistēmā, tas ir ar vieglu roku atstāts savā vaļā. Es pat teiktu, ka 90. gadu mācība ir tā, ka mūsdienās pastāvošā kultūras administrācija nebūt nav vienīgā atbilde. Un ja mēs pietiekami uzmanīgi paraugāmies vēsturē, tad varam atrast ļoti dažādus risinājumus.
Foto: Gintautas Trimakas
Bet kas ir tas, kas iezīmē 90. gadus?
Tālab jau es vēlējos minēt Arūnas Sverdjola tekstu. Viņš raksta ļoti vizuālās metaforās par to, kā kultūra funkcionē un kādos apstākļos mēs ar to dzīvojam. Mēs, proti, lietuviešu kultūras patērētāji. Un viņš raksta, ka mūsu šībrīža kultūra ir balstīta cita veida modernitātē nekā rietumos. Viņaprāt, rietumos modernitātei ir sava struktūra un sistēma, bet pie mums, austrumos, ir valdījis ilgs pārtraukums un modernitāte ir bijusi izjaukta. Viņaprāt, Austrumeiropas dabiskais stāvoklis ir postmodernisms. Te tas ir “postmodernāks” nekā rietumos. Tālāk Sverdjola demonstrē vairākus veidus, kā absorbēt kultūru. Piemēram, 90. gados visa informācija no rietumiem – tostarp modernisms un postmodernisms – mūs sasniedza vienlaicīgi. Starp lietām nepastāvēja nekādas secības. Piemēram, mēs joprojām lasām Albēru Kamī tā, it kā viņš būtu mūsu laikabiedrs, it kā viņa grāmatas būtu tikko izdotas. Lietuviešu studentiem nav sajūtas, ka Kamī teksti ir jau sen izdiskutēti un ir bijuši daļa no filozofiskas tradīcijas. Nē, viņi to lasa kā jaunatklājumu.
Arī rietumu universitāšu pirmo kurus studenti vecus tekstus lasa ar jaunatklājuma sajūtu. Tas ir raksturīgi visiem studentiem.
Sverdjola raksta par to, cik rietumu kultūras kanons šeit ir pieejams un cik veiksmīgi tas šeit iekļaujas. Tas ieplūda vienā mirklī, bez sistēmas, bez skolotājiem, turklāt ar tulkošanas problēmām. Tālab, manuprāt, Darja Mikša “Kopija” šajā kontekstā ir lielisks darbs. Sākotnēji neizprotot marokāņu oriģināldarbu, viņš godīgi mēģina kopējot to saprast. Šāda metode sasaucas ar mežonīgajiem deviņdesmitajiem arī ekonomiskā izpratnē. “Reversās inženierijas” fenomens visplašākajā mērā sakrīt ar to, kā mēs apstrādājam informāciju, kas ieplūst no rietumiem. Tas tāpat ataino, kā mēs tiekam galā ar postmodernisma ideju, proti, mēs to izgudrojam no jauna.
Taču, kā Jūs teicāt, postmodernisms šeit ir dabisks lietu stāvoklis.
Tieši tā, viņš raksta, ka mums ir jāstrādā tādā vidē, kur daudzas lietas nedarbojas, un viņš tās uzskaita. Tajā pašā laikā šī eseja ir motivējoša, jo tā ataino, cik raženi var būt apstākļi, kuros mēs dzīvojam. Viņš demonstrē aplamus ceļus, bet tajā pašā laikā arī ceļus, kas ir ļoti produktīvi. Manuprāt, viņš iet pietiekami dziļi, lai dotu pretargumentus sajūtai, ka mēs atpaliekam no rietumiem vai dabūjam visu par vēlu. Mēs neesam iekavēti, mēs vienkārši dzīvojam citā vietā, kur lietas notiek citādāk.
Foto: Valdis Jansons
Tātad Sverdjola mūs, precīzāk, Lietuvu nodala no globālās un unificējošās perspektīvas?
Viņš skata mūs globālā perspektīvā, bet viņš apgalvo, ka mēs dzīvojam ļoti specifiskā vietā.
Viņš savā ziņā ir fatālists, ne tā?
Nē, viņš sūdzas un cīnās. Viņš redz, ka tieši tālab, ka kultūra pie mums darbojas, mums ir daudz grāvju. Viņš min medus šūnu struktūru – proti, ka cilvēki darbojas šaurās, noslēgtās nišās. Piemēram, laikmetīgās mākslas kurators spēj runāt tikai ar laikmetīgās mākslas kuratoru. Sverdjola runā par saturu, kas tiek ģenerēts šādās šaurās šūnās, kas viena ar otru nekomunicē. Stāstot par lietām un artefaktiem no rietumu kultūras, kas mūs appludina, Sverdjola izmanto miglas metaforu. Piemēram, rietumos pastāv metodes, kā studēt kultūru, teiksim, zināšanu arheoloģija, ko ierosināja Mišels Fuko. Viss ir puslīdz stabilās attiecībās, to var analizēt, var nodarboties ar zināšanu arheoloģiju. Bet mūsu kultūrā starp lietām nav tādu noteiktu saistību, ko varētu sistemātiski analizēt, jo valda nekārtība. Viņaprāt, mūsu vidē Fuko arheoloģija nedarbotos.
Atgriežoties pie izstādes – teksta materiālā es iekļāvu arī interviju ar Villa Jovaila arhitektu Valdi Ozarinsku. Tā notika 2002. gadā, un intervijas noslēgumā viņam tiek uzdots jautājums, kādā vidē viņš jūtas vislabāk, uz ko viņš atbild – miglā. Ozarinskas gan uz to skatās materiālistiskā perspektīvā, tādējādi saikne ir intuitīva. Bet šī izstāde savā ziņā ir mēģinājums izvērst Sverdjolas izmantotās metaforas. Es gan nesaku, ka piekrītu visam, ko viņš raksta. Attiecīgi šis ir arī mēģinājums testēt šīs metaforas, redzēt vai tās darbojas.
Vai darbi primāri bija interesanti, kā Jūs sakāt, institucionālā aspekta dēļ?
Pirmkārt, pašu darbu dēļ. Institucionālais aspekts izriet no manas fascinācijas par faktu, ka šie darbi vispār izdzīvoja.
Bet pašas betona skulptūras neizskatās pēc 90. gadiem. Tobrīd vairs neko tādu netaisīja.
Var strīdēties – ja skatās uz 90. gadu praksi, tad bija sastopami diezgan smagnēji un lieli darbi. Starp citu, es zinu, ka Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs pirms pāris gadiem organizēja izstādi [“90tie CITĀM ACĪM”], kas bija pārskats par 90. gadu darbiem. Te jāpiebilst, ka es nemēģinu veikt pārskatu par šī laika periodu. Man nav svarīgi, vai šīs skulptūras izskatās vai neizskatās kā no deviņdesmitajiem. Mani interesē, kā tās tapa, kā tās izdzīvoja, kā mēs ar tām strādājam šodien.
Un kādēļ tās izdzīvoja?
Dēļ betona.
Varbūt arī tādēļ, ka tās nevienam nešķita vērtīgas?
Jā, un tas ir deviņdesmito garā (iesmejas).
Foto: Aurēlija Maknīte
Es vienkārši vēlējos dzirdēt, kā Jūs savienojat izstādē apskatītās skulptūras ar 90. gadiem.
Nav kāda estētiska vai formāla iemesla, kādēļ es nolēmu skulptūras parādīt. Man liekas, ka 90. gadi ir skulptūru parka projekta daļa un nevis otrādi. Savā ziņā skulptūru parka projekts ir lielāks nekā tā desmitgade, jo tas ir deviņdesmitos pārdzīvojis.
Un tagad, lūdzu, pastāstiet par Aurēlijas Maknītes videonomas projektu.
Pirmkārt, gribu precizēt, ka tā ir funkcionējoša videonoma! Varbūt es varu ielikt nelielu reklāmu par to Arterritory.com? Izīrējamās videokasetes ir no videonomas “Eliksīrs”, kas darbojās Viļņā 18 gadu garumā kopš 1994. gada. Tā bija viena no divām labākajām vietām Viļņā, kur nomāt filmas, atradās pretim Mākslas akadēmijai. Piektdienās tur stāvēja cilvēku rindas, un nomā vienmēr strādāja viens un tas pats cilvēks. Katrs pazina to vīru, un viņš joprojām pazīst katru, kurš nav atdevis videokaseti vai DVD, vai tamlīdzīgi. Mums ir viņu lentas, viņiem vēl ir DVD, bet pēc nedēļas vai divām viņi pārtrauc savu darbību.
Foto: Valdis Jansons
Līdzīgs iestādījums bija Rīgā – “Muklājs”, un pirms dažiem gadiem tā vadītājs uzsāka restorānu ar tādu pašu nosaukumu.
Tiešām? Jāseko līdzi, ko darīs Viļņas vīrs. Jūs droši vien zināt, ka visas videokasetes ir viena garuma – 2 stundas. Un filma parasti bija pusotru, nepilnas divas stundas gara. Kad šīs ekspozīcijas autore Aurēlija Maknīte iznomāja kādu “Eliksīra” kaseti, viņa tai galā allaž kaut ko ierakstīja – pusstundu vai pat ilgāk. Parasti no televīzijas. Ja klients bija slinks un neattina kaseti uz sākumu, tad viņš varēja ieraudzīt kaut ko vēl aiz oriģinālās filmas.
Vai īpašnieks to zināja?
Virginija Januškevičūte (adresējot māksliniecei) Vai viņš zināja ?
Aurēlija Maknīte: Nē (klusi iesmejas).
Virginija Januškevičūte: Aurēlija ir realizējusi dažādus projektus, nereti ilgtermiņa, un šis darbs pirmo reizi tiek atainots mākslas kontekstā. Un neviens īsti nezina, kuru videokasešu beigās ir Aurēlijas ieraksti.
Vai Jums ir jāatgriež šīs videokasetes īpašniekam?
Man šķiet, ka tagad tās funkcionēs mākslas kontekstā.
Tātad īpašnieks Jums tās neprasīs atpakaļ?
Mēs tās no viņa nopirkām.
Par cik litiem?
Es neteikšu.
Tas nozīmē, ka vai nu par ļoti zemu vai augstu cenu?
Es neteikšu, jo pagaidām šīs lentas funkcionēs kā joprojām iznomājamas kasetes, bet konteksts un auditorija būs jau nedaudz citādāki. Tiesa, arī Viļņā šīs lentas skatījās visa vietējā mākslas pasaule.
Jūs sakāt, ka Aurēlija Maknīte strādā ar ilgtermiņa projektiem. Kādi tie būtu?
Aurēlija Maknīte (klusi): Varbūt “Nedēļa”?
Virginija Januškevičūte: Jā, kad Tu to sāki?
Aurēlija Maknīte: 2005. gadā.
Virginija Januškevičūte: Tas ir projekts, kurā Aurēlija aicina cilvēkus palikt viņas dzīvoklī vienu nedēļu, un tad viņi vienojas par noteikumiem. Noteikumi ir atkarīgi no tā, vai ciemiņš viesošanos uzskata par mākslas projektu, vai viņš vienkārši grib mieru, vai uzturas Viļņā un meklē pārnakšņošanas vietu. Projekts “Nedēļa” ir kā rezidence, un rezultāts vienmēr var būt dažāds.
Vai Jūs nenogurstat no viesiem?
Aurēlija Maknīte (smaidot): Kādēļ?
Vai izstāde “90-tie” ir tikai Rīgai?
Šī izstāde tika veidota Rīgai, bet ja būs tāda iespēja, tad parādīsim to arī citviet. Pērn Rīgas Mākslas telpā Laikmetīgās mākslas centra režijā notika izstāde “Paralēlās hronoloģijas”, kur tika iekļauts arī šis skulptūru parks. Līdz ar ko šī noteikti nav pirmā reize, kad tas tiek prezentēts, bet minētajā ekspozīcijā tas bija vairāk vēsturiskā, hronoloģiskā naratīvā. Šis parks ir viena no fascinējošākajām mākslas iniciatīvām no 80. gadiem, kā arī viena no interesantākajām mākslas parādībām mūsdienās.
Interesanta varbūt, bet es neteiktu, ka skaista.
(Iesmejas) Man patīk Jūsu šaubas. Jums nav man jāpiekrīt.
Vai Sverdjolas eseja ir galvenā saikne starp betona skulptūru parku un izstādes ideju?
Pērnajā vasarā parku apmeklēju pirmo reizi un kopš tā brīža to apbrīnoju. Savukārt ar arhitektu Valdi Ozirinsku esmu strādājusi daudzus gadus un vienmēr ir licies, ka būtu bijis labi atrast kontekstu, kādā parādīt viņa darbu, bet man nekas nenāca prātā. Un pērn es strādāju ar divu Viļņas mākslinieču projektu, ko sauca Sleeper. Viņas uztaisīja jaunu projektu Viļņas kultūras videi un ņēma Viļņu kā izstādes konceptuālo modeli. Arī tā sakarā tika minēta deviņdesmito gadu ietekme uz domāšanas modeļiem un uz pašu pilsētu. Bet tas tika pieminēts tikai garāmejot, un es nolēmu izpētīt to vairāk. Tātad visas šīs lietas tika saliktas kopā – parks, Ozirinskis, Sverdjolas eseja, Frieze žurnāla raksts. Es biju pārsteigta redzēt, ka kāds domā līdzīgā virzienā.
Virginija Januškevičūte pērnā gadsimta 90. gados
Un Jums likās, ka Rīga ir svaigs konteksts šīm domām un izstādei?
Jā, šī izstāde ir saukta “90-tie”, līdzīgi kā jau minētā izstāde pirms diviem gadiem [LLMC izstāde 90tie CITĀM ACĪM], kura deva man brīvas rokas ar deviņdesmitajiem gadiem izdarīt kaut ko citu, ļaujot uz šo desmitgadi palūkoties ar pavisam citu perspektīvu. Proti, ne kultūrvēsturisko perspektīvu.
