Mākslinieks jauc pasauli
12/05/2011
Intervija ar Dmitriju Ozerkovu, Krievijas Valsts mākslas muzeja “Ermitāža” laikmetīgās mākslas nodaļas vadītāju, notika pāris stundu pirms tika izvēlēts otrās Purvīša balvas laureāts. Bija viena no visaukstākajām februāra dienām. Ozerkovs ir neliela auguma, zēniska izskata vīrietis starp trīsdesmit un četrdesmit. Ceļā no “Arsenāla” uz pusdienām izvēlēto restorānu uz viņu bija žēl skatīties – plānā jaciņā, ne cimdu, ne cepures. Izrādās, viņš bija atlidojis no Madrides, ceļojumu maršrutus plānojusi asistente, bet pats nav īpaši interesējies, uz kurieni lido. Tomēr bija dzīvespriecīgs un laipns, izteica tradicionālos krievu komplimentus Rīgai par labu sētnieku darbu. Pēterburgā gan pārvietojoties tikai ar mašīnu – lai izvairītos no kupenām, peļķēm un klaiņojošiem suņiem. “Krievi žēlo katru sunīti, tāpēc tie ir tik nikni”, viņš stāstīja.
Mūsu saruna notiek pirms Purvīša balvas pasniegšanas. To piešķir par lielākajiem sasniegumiem Latvijas mākslā. Vai jums šķiet interesants šāda lokāla sacensība? Vai vispār mākslā joprojām pastāv kaut kādas nacionālas atšķirības?
Man šķiet, kad pastāvēja atsevišķas valstis, kad Eiropa vēl nebija vienota – arī Vācija vēl bija sadalīta Rietumu un Austrumvācijā, Eiropas tautām likās svarīgāk pasvītrot katras nacionālo savdabību. Piemēram, mēs varam atšķirt 90. gadu vācu mākslu no tā paša laika franču mākslas. Iznācis ir tā, ka tagad, kad valstis ir apvienojušas, arī māksla ir kaut kā nivelējusies. Parādījies profesionālisms. Skatoties uz mākslas darbu, pirmkārt redzams profesionālais līmenis, kādā tas ir paveikts. Pirms mākslinieks nokļūst aktuālās mākslas apritē, viņam ir jāsasniedz šis līmenis. Tas attiecas gan uz fotogrāfiju, gan video, gan glezniecību. Ja nav vajadzīgā profesionālisma, to redz. Protams, var strādāt tīšām neprofesionāli, tā, lai izskatās kā neprofesionāli, bet to dara speciāli. Šādā situācijā, kurā pastāv vienots līmenis, vienota vide, kas pārvietojas no Venēcijas uz Bāzeli, Kaseli, Maiami, notiek tusovka, šajā līmenī ir arī projekti, kas strādā tieši ar nacionālajām atšķirībām. Es, lūk, paskatījos jūsu astoņus māksliniekus, un man viņi šķiet līdzvērtīgi ļoti interesantā veidā. Jūtams konteksts, kurā parādās tieši reģionam raksturīgās iezīmes. Man, piemēram, bija pārsteigums, ka mākslinieks, kas dzimis 1943. gadā, ir ļoti līdzīgs māksliniekam, kas dzimis 1977. gadā. Patiešām, viņi atrodas vienā valstī, vienā vidē, runā vienā valodā, ja skatāmies to globālā kontekstā. Kas tajā kopīgs? Man šķiet, ka mīlestība pret tekstūru, faktūru. Papīra, auduma, koka taktila uztvere. Ekoloģija, protams, fokusēšanās uz dabu. Tālāk, neapšaubāmi, es redzēju tādu kā politkorektumu, pat sociālkorektumu. Nav asu izvirtību – atkailinātu ķermeņu, vardarbības – pret cilvēkiem vai dzīvniekiem, tādu lietu, kas sabiedrībā pastāv.
Saprotams, ka problēmas, kas vispār pastāv pasaulē, ir pārstāvētas jebkurā sabiedrībā. Bet šie mākslinieki koncentrējas uz lietām, kuras es jau nosaucu iepriekš, tātad viņiem māksla saistās vairāk ar tām. Tas ir rādītājs un man tā šķiet Latvijas mākslas vērtība, kas it kā saka – lūk, mūsu māksla, mūsu skola ir šāda.
Interesanti, ka jūs minējāt skolu. Domājat, ka skolai ir nozīme?
Es domāju, ka jā. Skola pastāv. Man šķiet, ka tas ir nākamais solis pēc vispārēja profesionālā līmeņa. Kas šobrīd ir interesanti – skolas jautājums ir sarežģīts... Mēs skatāmies, piemēram, uz kādu britu mākslinieku, kas dzimis Āfrikā. Un redzam, ka viņam Āfrikas tēma it kā dominē. Bet mēs secinām, ka attiecamies pret viņu ne tikai kā britu vai Āfrikas izcelsmes mākslinieku, bet mūs interesē tieši šis sajaukums, kas ir britam ar Āfrikas bekgraundu. Arī jūsu izstādē ir jaunieši, kas kaut kur braukuši, citur mācījušies, bet viņos ir kaut kāda iekšēja “skolnieciska” – no vārda “skola”, - pieķeršanās noteiktām tēmām.
Tieši nesen rakstīju savā blogā, ka “profesionālisms” un “skola” kļuvuši problemātiski mākslā, ko ietekmējusi avangarda pieeja – strādāt pretēji tam, ko māca skolā, pretēji tradīcijai. Un kas pati izvērtusies par teju dominējošo tradīciju pēdējo simt gadu laikā.
Avangardu es vairāk saprotu kā domāšanas formu nekā virzienu. Mēs sakām “krievu avangards” vai “itāliešu avangards”, bet domājam formu, kas ir pret jebkuru tradīciju. Es nezinu... domāju, ka avangards vienmēr ir klātesošs, bet tas rodas tieši tad, kad pastāv skola, noteikta pozīcija. Un es domāju, ka avangards apšauba skolu tieši tādā pat mērā kā skola nosaka avangardu. Šī maiņa notiek tā, ka rodas jauna paaudze, kas noliedz visu bijušo, saceļas pret autoritātēm un saka – viņi visi ir idioti, mēs darīsim otrādi. Tas ir normāls process. Katrā ziņā par Latvijas mākslu es spriežu pēc tā, ko zinu – un tas ir maz – es redzu tikai to, kas ir izstādīts. Tas drīzāk parāda skolu nekā tās noliegumu. Jo šie cilvēki runā vienā valodā un acīmredzami cits citu saprot.
Rīgā jūs ieradāties tieši no ARCO Madrid, nepārtraukti sekojat pasaules tendencēm. Kādas tās šobrīd izskatās? Pirms gada tur tika runāts par modernisma formu aktualizēšanos. Varbūt tādēļ, ka īpašo viesu statusā bija amerikāņu galerijas, bija daudz abstraktu darbu.
Interesanti, ka Krievijā nekādas abstrakcijas nav vispār. Visi gleznotāji ir reālisti, fotogrāfi – reālisti vai sirreālisti, arī instalatori reālisti. Iespējams, ka nākamajām paaudzēm agrā modernisma māksla būs atkal atklājums. ARCO varbūt bija kādi trīs interesanti abstrakti darbi. Drīzāk valda spēle ar materiāliem un formām, ar kontekstiem, spēle ar vārdiem un nozīmēm, reizēm huligāniska izpaušanās par to, ko nevar pateikt. Daudzu darbu pamatā ir kāds oriģināls paņēmiens. Abstrakcija ir nemanāmi izgaisusi.
Tagad Pēterburgā ir vairāki mākslinieki, kas strādā reālistiski, un izmanto abstrakciju savā labā. Ivans Pļuščs, piemēram.
Ar izsmērētiem laukumiem, izdzēstām kontūrām. Ir refleksija – postmodernisms aizgājis – un ko darīt tālāk? Nav vienota stila – ir atsevišķi projekti, kas ietiecas šajā tukšajā telpā kā tādi ķīļi. Tie pievērš sev uzmanību tieši apkārtējās stilistiskās nenoteiktības dēļ. Piemēram, kāds video, kas tieši kaut kā noteikti iedarbojas, vai tāds krāsu salikums, kas kaut kādā veidā īpaši uzspridzina uztveri. Šajos projektos var pazīt atsevišķus māksliniekus, bet nav saprotams, kā viņus nosaukt – ne par gleznotājiem, ne tēlniekiem, ne instalatoriem. Kas dara gan vienu, gan otru, gan trešo. Saviem, īpatnējiem paņēmieniem. Šādos projektos satiekas mākslinieks, galerists un pircējs. Trīs cilvēki – viens finansē, otrs organizē un trešais rada ideju. Tas viss kopā veido mākslinieka atpazīstamību.
Latvijas jaunākajos māksliniekos esmu novērojis tieši opozīciju šādai projektu mākslai. Viņi vairs neglezno sērijas, neliek aktuālus nosaukumus.
Tas ir, kā mēs šo situāciju pagriežam. Mākslas pasaulē visu laiku notiek atpazīstamības kapitalizācija. Tas ir – kad mākslinieks kļūst pazīstams, viņš kļūst par kapitālu. Viņu pērk, jo pazīst, un viņš dara to, ar ko ir pazīstams. Šo paņēmienu var atšifrēt. Parādās arī mākslinieki, kas to noraida – jo viņi saka “Nē! Šī nav māksla mākslas dēļ, bet māksla kapitalizācijai. Tādēļ mēs tā nedarīsim.” Viņi redz šo paņēmienu kā sev nepieņemamu. Es domāju, ka starp šiem laukiem – atpazīstamības kāpināšanas un komercijas nolieguma, nacionālā māksla eksistē kā vēl trešais lauks – to varētu nosaukt par pašapzināšanos. Tā ir nacionālās skolas nozīme. Kad tu atrodies ārpus šīs spēles – mākslinieks, galerija, kolekcionārs, – kurā nav svarīgi, kurš no kurienes parādījies – Latvijas, Āfrikas vai Amerikas, tu dzīvo kaut kādā tīrā fāzē, kad vēlies saprast – kādēļ tu dzīvo? Kas tevi uztrauc? Kas tevi patiešām interesē? Ja mākslinieks nav izgājis šajā arēnā – vai tā būtu laba vai ļauna, viņš manifestē vispārīgu mākslas izpratnes priekšstatu – kas tā māksla tāda ir? Un šeit noteikti parādās kaut kāda lokālā konteksta nozīme – kad mākslinieks dzīvo noteiktā vietā, sociālajā situācijā, viņš pazīst tos, kas ir ap viņu, kas bijuši pirms viņa. Viņš var apgalvot, ka visu darīs pretēji, – bet tā vai citādi ir saistīts ar sabiedrību, vai nu mīl to, vai neieredz, bet ir daļa no vienota procesa. Ja mākslinieks ir uzlēcis augšup – dzīvo Ņujorkā, Londonā vai Pekinā, sadarbojas ar starptautiski pazīstamām galerijām, viņam vienalga, kāda skola. Viņam ir svarīgi pavisam kas cits. Es pamanīju, ka Rīgā atklāta tā līķu izstāde (“Bodies revealed” – V.V) – laikam šis ir nacionālās skolas skarbākais pretstats. Līķi, ko vadā no valsts uz valsti un kam iekšā nekā nav.
Šobrīd arī no muzejiem tiek gaidītas atrakcijas, pieprasīts nepārtraukti vairot apmeklētāju skaitu. Jūs arī nodarbojaties ar lielu izstāžu rīkošanu plašai auditorijai. Vai mākslas rīcībā ir tādi līdzekļi, lai pārkliegtu reklāmu, plašsaziņas līdzekļus, izklaides industriju? Un vai to vajag?
Pārkliegt, lai piesaistītu – tā ir reklāmas būtība. Mākslinieka mērķis ir izteikt kaut ko, kas viņu satrauc.
Māksliniekam nav jādara tas pats, kas reklāmai. Mākslinieka kliedziens ir domāts tiem, kas viņu saprot. Protams, institūcijas – galerijas un muzeji var mākslinieku pasniegt tā, lai viņš skanētu skaļāk. Bet tā nav mākslinieka darīšana. Tomēr viņam jābūt līmenī, lai kāds viņu reklamētu.
Bieži izstādes tiek reklamētas ar skaļiem saukļiem, skandalozām ziņām, skatītājus mēģina ieinteresēt ar ārpus konteksta izceltām šokējošam detaļām. Mākslu saista ar slavu un naudu. Vai tā nav mānīšanās – jo, kad aizej uz izstādi, redzi, ka māksla nav par to. Māksla ir pavisam par ko citu.
Man šķiet, ka mākslai ir milzīgs potenciāls. Un mākslinieki, protams, ir spējīgi šo potenciālu izmantot. Tas ir ļoti jaudīgs ierocis. Parastam pilsonim ir kaut kāds darbs, atalgojums par to un atpūta. Varbūt vēl kāda aizraušanās starp darbu un atpūtu. Tas ir viss. Mākslinieks var šo buržuāzisko pasauli sagraut – ne tādā ziņā, ka apmānīt – pārdot gleznu par pārāk augstu cenu vai tamlīdzīgi, nē. Mākslinieks var tā sajaukt pasauli, ka likt aizdomāties – kur es vispār eju? Kādēļ es strādāju – lai atpūstos, vai atpūšos, lai iztērētu naudu? Māksliniekam ir šī atslēdziņa, kas pagriež cilvēka smadzenes. Kurators vai kāds cits cilvēks nevar to izdarīt. Televīzija – jā, bet tā izklaidē. Mākslinieks ir spējīgs uz kaut ko vairāk.
