Nesasteigti padomāt
30/05/2011
Kriss Šarps (Chris Sharp, dz. 1974) ir Amerikā dzimis mākslas kritiķis, kurš ilgu laiku dzīvojis Parīzē, bet šobrīd daudz ceļo. Viņš ir Milānā 2009. gadā dibinātā mākslas žurnāla “Kaleidoskops” (Kaleidoscope) satura un bloga redaktors, raksta par māksliniekiem. Pateicoties laikmetīgās mākslas centra kim? iniciatīvai, pagāšnedēļ uz īsu brīdi bija atbraucis uz Rīgu – pirmo reizi. bija izdevība viņu satikt uz saules apspīdētas, vējainas terases un pie kafijas aprunāties par laikmetīgo mākslu, mākslas kritiku, apokalipsi, iPad, mākslas žurnālu lomu un vecumdienu plāniem. Sarunu kaleidoskops.
Jums labāk patīk intervēt vai tikt intervētam?
Es neesmu intervēts bieži – vien dažas reizes. Pats esmu gatavojis tikai divas vai trīs intervijas. Izvairos to darīt.
Kāpēc?
Ir atkarīgs, ko intervē. Runājot par māksliniekiem, es labprātāk lasu, iepazīstos ar kritisku viņa mākslas darbu vērtējumu nekā intervēju. Jo man ir sajūta, ka intervējot es visu darbu uzkrauju māksliniekam. Bet laikmetīgajā kultūrā ir tik ārkārtīgi daudz pieejamās informācijas. Intervija tādā ziņā liekas sasteigts veids, kā materiālu sagatavot. Tā vietā lai pasēdētu, palasītu un uzrakstītu kritisku atbildi mākslinieka darbiem.
Kas šodien slēpjas aiz vārda “laikmetīgs”?
Tieši nesen interneta žurnāla e-flux tika publicēts britu mākslinieka Līama Gilika (Liam Gillick, dz. 1964) teksts par vārdu “laikmetīgs” (contemporary). Viņš to redz kā novecojušu terminu, kas kļuvis jau par mārketinga instrumentu. Mūsdienu mārketings nemitīgi reklamē to, kas ir “tagad”.
Jūs viņam piekrītat?
Savā ziņā jā. Es piekrītu viņa ierosinājumam aizstāt apzīmējumu “laikmetīgs” ar “pašreizējs” (current) un teikt “pašreizējā māksla”. Es pieņemu, ka tas ir nepieciešami, jo vēlāk var kļūt problemātiski iezīmēt kaut vai, kad laikmetīgā māksla ir sākusies – vai 20. gs. 70. gadu beigās? “Laikmetīgs” ir pārāk izplūdis un neskaidrs termins. Domāju, ka pirmkārt svarīgi ir mūsdienu mākslu nošķirt no pēckara modernās mākslas, jo kopš tā laika ir notikušas būtiskas izmaiņas.
Vai Jums ir formula labai izstādes recenzijai?
Labs jautājums. Joprojām to meklēju. Recenzijas pēc uzbūves ir diezgan formālas. Pamatformula ir sākt ar informāciju par mākslinieku, kad un kur viņš vai viņa ir dzimusi. Tad jāapraksta, kas redzams ekspozīcijā, lai lasītājam rastos nojauta, par ko ir izstāde. Un man patīk, ja beigās autors par izstādi runā arī no sevis, izsaka savu viedokli, kritiski izvērtē. Tā man šķiet interesantāk. Lai gan jau no pagājušā gadsimta 60. gadiem ir noteikts autoru loks, kuri iestājās par to, ka uzdevums ir tikai aprakstīt izstādi, izstāstīt, kas tur redzams. Ir dažādas mākslas aprakstīšanas skolas, ir žurnāls Art in America, kurā publicē tikai deskriptīvus izstāžu apskatus bez kritiskām piebildēm, vai ekspozīcija ir laba vai slikta. Bet es dodu priekšroku kritiskam skatījumam, man patīk izlasīt, ko kritiķis par redzēto domā.
Turklāt viens no veidiem, kā uzzināt un arī paust viedokli ir ne tikai tiešs vērtējums, bet arī tas, kā par to uzraksta. Uzskatu, ka tekstam ir jābūt subjektīvam. Ar valodu ir arī jācenšas pieskaņoties tam, vai izstāde ir sarežģīta vai tieši otrādi – vienkārša. Man patīk dzīvīgs rakstības stils, kurā tiek izteikts viedoklis. Un tas ir retums.
Pēdējos gados Latvijā daudz diskutē par mākslas kritikas attīstību, ka trūkst labu autoru un ka kritikas žanrs ir jāpilnveido.
Domāju, ka Latvijā tas ir problemātiski, jo šī ir neliela sabiedrība. Mazās valstīs kritikas trūkums ir raksturīgs – tu taču nevēlies aizvainot savu kaimiņu. Esmu bijis arī citās nelielās sabiedrībās, piemēram, Portugālē, arī Austrālijā, kas nav neliela, bet kur visi viens otru zin. Un tādi apstākļi palēlina kritikas attīstību, dominē aprakstošais stils.
Taču uzskatu, ka ir tomēr ļoti nepieciešams rakstīt kritiski. Tas piespiež cilvēkus kļūt atbildīgiem pret to, ko viņi dara. Refleksija veicina īstu līdzdalību mākslas attīstībā. Dažādus periodus mākslas vēsturē raksturo spēcīgi kritiķi. Viens no izcilākajiem piemēriem ASV ir Klements Grīnbergs (Clement Greenberg, 1909–1994), kurš savā ziņā izraisīja mūsdienu mākslas vēsturi. Ir vēl daudzas citas figūras kā, piemēram, Hals Fosters (Hal Foster, dz. 1955), Kreigs Ovenss (Craig Owens, 1950–1990), kuriem bijusi liela ietekme uz kultūras līkločiem.
Vai arī māksliniekam ir vajadzīga mākslas kritika?
Domāju, ka jā. Tas būtu svētīgi. Bet tajā pašā laikā daudz kas ir mainījies kopš laika, kad spēcīgi kritiķi ietekmēja virzību. Nav vairs īsta avangarda, proti, opozīcija kultūrai šodien vairs nav tāda, kāda tā bija reiz. Arī sabiedrība ir citādāka. Sagrautas ir daudzas ilūzijas, piemēram, marksisms. Bet es tik un tā uzskatu, ka ir svarīgi, lai parādās kritiskas balsis.
Bet vai mainīgajā kultūrā ir mainījusies arī mākslas žurnālu loma? Kāda tā šodien ir un kādu uzdevumu sev izvirza tieši “Kaleidoskops”?
Katrs mākslas žurnāls šodien sev izvēlas nedaudz citu lomu. Pamatfunkcija ir apkopot informāciju par to, kā cirkulē mākslinieku idejas. “Kaleidoskops” cenšas ieņemt ļoti skaidri iezīmētu nišu citu mākslas žurnālu vidū. Ir daudzas meinstrīma mākslas periodikas, piemēram, ARTFORUM, Art Review:, kas ir labi mākslas žurnāli, bet ar ļoti vispārīgu perspektīvi – bez redakcijas iezīmētas mērķtiecīgas vadlīnijas, kā saturu atspoguļot. Un ir tādi izdevumi ka Texte zur Kunst vai May, October, kuri cenšas veicināt noteiktu veidu, kā domāt par notiekošo, attīsta specifisku redzējumu.
“Kaleidoskops”, manuprāt, apdzīvo robežu starp abiem šiem veidiem. Tas ir meinstrīma žurnāls, bet strukturēts ļoti mērķtiecīgi – atbilstoši redakcijas ikreiz izvēlētai tēmai. Katram numuram ir galvenā tēma, kurai veltīti četri raksti. Tad ir rubrika “Monogrāfija”, kur atbilstoši tēmai izvēlēts viens mākslinieks – un par viņu ir trīs raksti, kā arī paša mākslinieka portfolio. Jaunākajā “Kaleidoskopa” numurā, kas iznāks vasarā, pievērsīsimies popārtam, kāds tas ir šodien – popkultūrā. “Monogrāfija” būs atvēlēta britu māksliniekam Markam Lekijam (Mark Leckey, dz. 1964), kurš daudz nodarbojas ar popa mantojumu. Domāju, ka šādi “Kaleidoskops” cenšas ietekmēt doto mākslas lauku, iezīmēt kultūras aprises.
Kad un kā Jūs sākāt strādāt “Kaleidoskopā”? Cik saprotu, žurnālam ir tikai divi gadi.
Jā, martā tam apritēja divi gadi. “Kaleidoskopā” nonācu, pateicoties kādam ļoti tuvam draugam – Simonem Menegoi (Simone Menegoi), kurš nesen viesojās Rīgā – ar lekciju laikmetīgās mākslas centrā kim?. Viņš jau kopš sākuma ir žurnāla redakcijas sastāvā. Kad “Kaleidoskopu” dibināja, bija pilsētu redaktori – Berlīnē, Parīzē, Londonā. Un Simone ierosināja man kļūt par Parīzes redaktoru. Tagad pilsētas redaktoru vairs nav, un esmu kļuvis par žurnāla satura redaktoru (Editor-at-Large) – baroju ar idejām. Turklāt Parīzē arī vairs tik bieži neuzturos, esmu sācis vairāk ceļot.
Esmu arī “Kaleidoskopa” bloga redaktors. Vēlējos, lai blogs kļūst par žurnāla kritisko papildinājumu, jo drukātajā izdevumā ir tēma, tai atbilstoši raksti, monogrāfija, bet nav recenziju sadaļas. Turklāt žurnāls iznāk tikai četras reizes gadā, un ir svarīgi, lai par to atceras daudz biežāk. Tāda veida izdevums nevar sacensties ar informācijas plūdiem par starptautisko laikmetīgo mākslu. Tāpēc vien “Kaleidoskopam”, manuprāt, vēl vairāk jāizvēršas tieši kritikas jomā un jautājumi jāskata dziļāk.
Vai piekrītat, ka, dominējot interneta videi, drukātie žurnāli ar laiku aizvien vairāk pielīdzinās regulāri izdotām grāmatām, kuras ir interesanti atšķirt arī pēc vairākiem gadiem, jo viss saturs, kas varētu ar laiku zaudēt aktualitāti, arvien vairāk tiek publicēts interneta medijos un ne vairs drukātajos izdevumos.
Jā, tas ir labs novērojums. Es teiktu, ka žurnāli (magazines) vairāk sāk līdzināties tādām kā pierakstu grāmatām (journals). Ja žurnāls (magazine) vēl vēlas iegūt kādu varu pār tagadni, publicējot to, kas ir nozīmīgs tieši šobrīd, tad, tuvojoties kaut vai franču izdevumiem May, October, saturu pamatā veido kritiski un analītiski raksti, kuri attīsta tēmu, bet nav tik piesaistīti gaistošām aktualitātēm.
Internets savukārt kļūst par vietu, kur publicēt daudz plūstošāku un mainīgāku informāciju. Tāpēc arī vēlējos, lai “Kaleidoskopa” blogs kļūst par vietu tai kritikas daļai, kas ir atvēlēta aktualitātēm – izstāžu recenzijām, kā arī mākslas notikumiem citās valstīs. Aptvert informāciju ne vien par pasaulē notiekošo mākslā, bet arī par mākslai marginālām aktivitātēm, proti – dizainu, grāmatām utt.
Vai iPad nogalinās papīru?
Pilnīgi noteikti!
?? Visbiežāk atbilde ir pretēja – ka baidīties par drukāto izdevumu izmiršanu ir pārsteidzīgi un nepamatoti.
Domāju, ka drukātas grāmatas kā formāts novecos. Ar laiku tās arvien vairāk kļūs par tādiem īpašiem, baudu sniedzošiem objektiem. Būs liels uzsvars tieši uz grāmatu kā dizaina, mākslas objektu un ne tik daudz kā informācijas nesēju. Mēs kļūstam aizvien mobilāki. Es tikko atgriezos no Ņujorkas, un man līdzi bija jāved kādas 20 grāmatas. Sajūta diezgan muļķīga. Jutos aizvēsturisks, tās visas stiepjot. Augšupielādēt iPad šķistu saprātīgāk. Pirmkārt, tas būtu veselīgāk manai mugurai, arī videi.
Vārds “skaists” – vai tas joprojām funkcionē laikmetīgās mākslas kritiķa vārdnīcā?
Tas nu gan ir viens pamatīgs jautājums. (Smejas.) “Skaists” ir apzīmējums ar mainīgu saturu. Skaistais vakar nav tas pats, kas ar skaistu tiek saprasts šodien un jau kaut kas cits tas būs rīt. Bet mākslas kritiķa uzdevums, manuprāt, ir neizmanot tādus vārdus, bet gan domāt daudz analītiskākā, vērīgākā veidā, lai “atsaiņotu” konkrēto mākslas darbu vai izstādi. Tomēr – es tik un tā uzskatu – ja izstāde ir laba, tā ir skaista.
Kas ir pēdējā skaistākā izstāde vai mākslas darbs no redzētā? Spilgtākais iespaids.
Pāris nedēļas atpakaļ Detroitā es biju Maikla Smita (Michael E. Smith, dz. 1951) izstādē. Teikt “skaista” būtu savdabīgi, jo viņa mākslu veido bojāti objekti – saēsta plastmasa vai audumi, plēsti audekli. Bet tam, ko viņš dara, piemīt apokaliptisks skaistums. Ņujorkā savukārt redzēju Teksasas mākslinieka Marka Flada (Mark Flood, dz. 1957) izstādi, kas, manuprāt, bija spīdoša. Tā bija izvietota galerijas logos – četri logi, četri paneļi, uz katra cits uzraksts. Uz pirmā paneļa rakstīts “Parēķini pats” (Do the math), uz otrā – “Miljoni mirs”, uz trešā – “Miljardi mirs”, bet uz pēdējā – “Tu mirsi”. (Smejas.) Manuprāt, izdevies komentārs par mūsdienu kultūras vispārējo pārņemtību ar Pasaules galu. Sākot no nesenajiem pareģojumiem par Pastaro dienu līdz ekoloģiskajai katastrofai, ekonomikas sabrukumam, atomreaktoru kušanai utt. Nerunājot nemaz par Holivudas filmām. Nav vairs utopiju, nav ne nākotnes, ne pagātnes, ir tikai pastiprināta koncentrēšanās uz gaistošo tagadni.
Vai Jums ir kādi visulaik mīļākie mākslinieki?
Fēlikss Gonzalezs-Torress (Félix González-Torres, 1957–1996) būtu viens no tiem māksliniekiem, pie kura es laiku pa laikam atkal atgriežos, viņa māksla mani nekad nepieviļ. Pēdējos trīs gadus mani ļoti iespaido franču mākslinieks Žans-Luks Milēns (Jean-Luc Mylayne, dz. 1946), kurš ir viens no interesantākajiem laikmetīgajiem māksliniekiem – fotogrāfs un skulptors. Viņš rada lietas, kuru aprakstīšanai cilvēki vēl nav atraduši atbilstošu valodu, ieskaitot mani. Viņš ir pilnīgs perverts visinteresantākajā veidā – nevis psihopātiskā veidā, bet gan veidos, kā domāt par ķermeni, kā tas var tikt attēlots objektos vai attēlos. Un ir vēl kāda māksliniece, par kuru runā aizvien vairāk. Poļu māksliniece Alīna Šcapoznikova (Alina Szapocznikow, 1926–1974), kura nesen ir jaunatklāta. No 10. septembra Briselē Wiels centrā būs skatāma vērienīga viņas darbu retrospekcija, kas nākamgad ceļos uz Hammer muzeju Losandželosā un MoMA Ņujorkā. Pamatā viņa strādāja kā skulptore. Darbi ir par sievietes ķermeni, par mūsu attiecībām ar ķermeni. Viņa ir viena no tām māksliniecēm, par kuru es pēdējā laikā daudz domāju.
Kad Jūs iemīlējāties mākslā? Un kā sākāt par to rakstīt?
Es līdzīgi kā daudzi manas paaudzes jaunieši 20 gadu vecumā sajūsminājos par Marku Rotko (Mark Rothko, 1903–1970), kas tolaik bija kaut kas revolucionārs. Bet pats jaunībā gribēju būt romānists (novelist). Daudz lasīju literatūru, centos pats rakstīt noveles. Profesionālu mākslas kritiku sāku rakstīt tikai pirms sešiem gadiem – pēc tam, kad biju kādu laiku jau nodzīvojis Parīzē. Līdz ar ko šis ampluā joprojām ir man kas salīdzinoši jauns.
Īsajā vizītē Rīgā – vai izdevies jau kaut ko redzēt no Latvijas mākslas?
Esmu te pirmo reizi un tikai trīs dienas, bet vislielāko iespaidu ir atstājis laikmetīgās mākslas centrs kim?. Tas, ko Zane [kim? direktore Zane Onckule – A.I.] dara un iegulda, ir apbrīnojami. Redzēju izstādi, kas šobrīd ir kim? – Darjas Meļņikovas un Kaspara Groševa darbus [abas izstādes apskatāmas līdz 19. jūnijam – A.I.]. Tie mani pārsteidza. Abi jaunie mākslinieki uz pasaules fona ir ļoti laikmetīgi un labi informēti par to, kas Rietumeiropā ir aktuāls jaunā konceptuālisma virzienā. Teikšu, ka viņi tajā jau līdzdarbojas.
Vai Jūs kādreiz iztēlojaties, ko darīsiet, kad būsiet ļoti vecs? Joprojām rakstīsiet par mākslu? Jeb par tik tālu nākotni nedomājiet?
Protams, šad tad domāju. Jā, varbūt joprojām rakstīšu. Es gan vairāk iztēlojos, ka, būdams vecs vīrs, es rakstu romānu.
Vai mākslas kritiķis var kļūt par mākslinieku?
Jā, un tas bieži tā notiek. Zinu vienu daudzsološu franču mākslinieci Lilī Reino Duāra (Lili Reynaud Dewar, dz. 1975), kas agrāk bija mākslas kritiķe. Pieļauju, ka kritiķi var kļūt pat par ļoti labiem māksliniekiem. (Smejas.) Ir arī interesanti, kad mākslinieki kļūst par mākslas kritiķiem. Citkārt viņi ir daudz kvalificētāki rakstīt par mākslu nekā jebkurš cits.
