Ekspress intervija: Jurģis Krāsons
17/05/2012
Šonedēļ apmeklētājiem savas durvis ver divu nozīmīgu muzeju kolekcijas – Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja (DMDM) atjaunotā pastāvīgā ekspozīcija, kā arī Mākslas muzeja Rīgas Birža Austrumu galerija ar Baltijā lielāko Tuvo un Tālo Austrumu mākslas kolekciju, kurā apmeklētājus sagaidīs gan Taizemes Budas statuja, gan samuraja zobens, gan mūmija sarkofāgā. Abu monumentālo projektu iekārtošanu uzņēmies viens cilvēks – Jurģis Krāsons, kura vārds nav svešs arī kino pasaulē.
Jūs paralēli iesaistījāties darbā gan pie Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja atjaunotās pastāvīgās ekspozīcijas, gan pie Rīgas Biržas Austrumu galerijas ekspozīcijas. Kā Jums izdevās savienot šos dažādos projektus?
Man jau patīk paralēli strādāt pie vairākiem projektiem. Tas ļauj asāk saskatīt atšķirības. Var vieglāk saredzēt, kā kompozicionāli risināt katru zāli. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja otrais stāvs ir diezgan klasisks, bet trešais – vieglāks un brīvāks. Es domāju, ka arī skatītājam būs patīkami sajust, ka viņš neatrodas vienādās telpās. Katra zāle it kā iedod jaunu elpu. Tas varbūt ir psiholoģiski vieglāk. Es pats esmu bijis lielos muzejos, kur viena pēc otras seko gandrīz identiskas zāles, līdz vienā brīdī rodas sajūta, ka tās ir bezgalīgas. Cilvēks no tā nogurst. Pie šīm ekspozīcijām strādājām ar domu, ka katra zāle ir individuāla, ka katra no tām nāk ar tādu kā jaunu vēsmu.
Un kā risinājāt Rīgas Biržas Austrumu galerijas pastāvīgās ekspozīcijas turpinājumu?
Ja viena muzeja telpās jārūpējas par to, kā šo ekspozīcijas zāļu stilistika sader kopā, tad Birža ir cits stāsts. Tās ir cita tipa zāles, katrā ir cita veida vitrīnas un atšķirīgs apgaismojums. Līdz ar to arī eksponējums ir savādāks. Šīs izstādes galvenais uzstādījums bija atlasīt visspilgtākos stila paraugus no liela un nozīmīga darbu klāsta. Mēs nevēlējāmies telpu pārsātināt ar informāciju. Mākslas norises, kas vēsturiski ir saistītas ar Austrumāzijas valstīm, mums ir eksotika, līdz ar to ir vajadzīgs laiks, lai pie viņām pierastu. Šī iemesla dēļ ekspozīcija jāuztver kā tāda izlasīta esence, labākais no labākā. Tur tik tiešām būs brīnišķīgas lietas.
Abas atjaunotās ekspozīcijas [DMDM un Rīgas Biržā] ir kaut kas pilnīgi cits. Ja vienu mēs spēlējam Do mažorā, tad otra ir jāspēlē Sol mažorā vai Si minorā. Tā ir pilnīgi cita gamma.
Vai jūs nebiedēja vārdi “pastāvīgā ekspozīcija”?
Nē, mēs šo situāciju patīkami pamainījām. Atjaunotā muzeja ekspozīcija vairs nav apzīmogota ar “pastāvīgās ekspozīcijas” zīmogu. Piemēram, DMDM trešajā stāvā iekļauti mākslas darbi, kas iesniedzas Latvijas mākslas vestures pēdējos desmit gados. Tur šobrīd apskatāmas diezgan novatoriskas idejas un priekšmeti. Domāju, ka apmeklētājiem būs interesanti. Šī nav “pastāvīgā ekspozīcija” senilā izpratnē.
Muzeju pastāvīgās ekspozīcijas nereti asociējas ar askētismu un pat anonimitāti, ja runa ir par to māksliniecisko iekārtojumu. Vai, veidojot šīs kolekciju izstādes, centāties savu radošo rokrakstu pieklusināt vai tomēr saglabāt?
No sava radošā rokraksta neviens nevar izbēgt. Tāpat kā nav iespējams izbēgt no sava paraksta vai saviem paradumiem. Bet uzskatu, ka jo mazāk ir jūtama iekārtotāja klātbūtne, jo izstādei tas ir labāk. Tas ir pamatnoteikums. Tomēr dizaina muzeja trešā stāva zālē tik un tā var atpazīt tandēma Krāsons-Timoško rokrakstu (smejas). Tas ir veids, kā tiek sadalīta telpa, kā tiek strādāts ar diagonālēm, gaismu. Bet pēc definīcijas, protams, galvenais ir objekts, kuru mēs izstādam – mākslasdarbs, kurš tiek novietots apskatei. Tas ir absolūti primāri. Ja es aizēnotu Cīruļa gobelēnus, Madernieka skices, vai Straumes mēbeles, tas taču būtu stulbi, vai ne? (Smejas.)
Šī piezīme arī sasaucas ar nākošo jautājumu – kā Jūs centāties veidot vai attīstīt šīs savstarpējās attiecības starp mākslas darbu, ekspozīcijas zāli un skatītāju?
Manuprāt, tas vairāk attiecas uz modernajiem, interaktīvajiem projektiem. Klasiskā māksla ļoti labi paģēr skatītāja spēju iedziļināties mākslas darbā, lai nesteidzīgi viņu izbaudītu vai izpētītu. Es nedomāju, ka muzejā vajadzētu aizrauties ar kino vai asociatīvajām gaismām. Mēs zinām, ka šie mākslas darbi ir radīti priekš formāla apgaismojuma. Bija darbi, kuri domāti kādai konkrētai videi un to arī pāris vietās, netraucējot pašiem mākslas priekšmetiem, mēģinājām parādīt. Tomēr uztveres izpratnē šīs ir klasiskas ekspozīcijas. Es zinu, ka mūsdienās ir moderni, ka izstāžu zālēs viss ņirb, vizinās un nepārtraukti tevi uzrunā, bet ne šeit.
Skati no DMDM atjaunotās pastāvīgās ekspozīcijas
Kas bija šo projektu lielākais izaicinājums?
Man vairs nav tas vecums, kad vārds izaicinājums mani uzbudinātu. Lielākais izaicinājums izstādē ir atrast katram darbam piemērotu vietu. Principā izstādi iespējams izveidot no jebkādiem priekšmetiem, ja vien mēs viņus protam kompozicionāli pareizi salikt. Dotajā gadījumā, zinot pieejamo materiālu, galvenais bija to sakārtot tā, lai būtu interesanti, lai nav monotoni un vienmuļi. Un šajās ekspozīcijās arī būs pāris negaidītu momentu. Bet mans personīgais izaicinājums šobrīd ir izveidot vēl vienu labu animācijas filmu. Var jau uztaisīt vienu labu, bet vai var arī otru? (Smejas) Tas ir izaicinājums! Tad jau manīs.
