Pasaule skaista bez fotomontāžas
06/06/2011
Iepazīstoties ar žurnāla National Geographic radošo direktoru Bilu Marru (Bill Marr), gribējās kļūt tikpat natūrai kā dokumentālajās fotogrāfijās tvertie mirkļi. Sarunas laikā viesnīcas Reval Elizabete Blu lobijā manot Bila Marra acīs griežamies Zemeslodes zinības, šķita lieks pirms intervijas vairakkārt izmēģinātais amerikāņu/britu/kurzemnieces akcents. Nedaudz kautrīgais, bet šarmantais kungs ar vizuālo materiālu palīdzību atklāja visā pasaulē populārā žurnāla misiju un dokumentālās fotogrāfijas lomu tajā. Nesen viņš kopā ar sievu Sāru Līnu (Sarah Leen), kas ir National Geographic vecākā foto redaktore, viesojās Rīgā ar lekciju kim? – bet Kuldīgā piedalījās ISSP (International Summer School of Photography) rīkotajā radošajā darbnīcā “Dokumentālā foto-eseja”.
Kādi ir jūsu pienākumi radošā direktora amatā? Cik ilgi atrodaties šajā aizraujošajā pozīcijā?
Žurnāla National Geographic radošā direktora amatā esmu jau sešus gadus. Šis “tituls” – radošais direktors nozīmē un ietver dažādas lietas un pienākumus, bet būtībā esmu pirmais un beidzamais posms pirms žurnāla iznākšanas. Mans darbības lauks ietver visu, kas saistīts ar izdevuma dizainu, maketēšanu, fotogrāfiju un tekstu.
Cik radošs ir darbs National Geographic?
National Geographic ir dokumentālo fotogrāfiju žurnāls. Ir tādi preses izdevumi, kuros fotogrāfi strādā tikai studijās vai īpaši izveidotās vidēs ar attiecīgu studijas inventāru, t.i., mākslīgo apgaismojumu, fotografējot modeles un slavenības modes rubrikām. Žurnāla radošajā procesā grafiskie mākslinieki pielieto foto apstrādes programmas, veicot retušu vai akcentējot būtiskāko – National Geographic to nedara. Ir gadījumi, kad ilustratīvajiem materiāliem tiek pielietota foto manipulācija, montējot foto materiālu, kas uzņemts dažādās tehnikās, ja kaut kas ir ārpus ierastā – sižets ir kompilācija, tas tiek auditorijai darīts zināms, pievienojot komentāru. Situācijās, kad ir nepieciešams no jauna radīt vidi vai imitēt vēstures ainas, tiek pieaicināti mākslinieki, kas ar to nodarbojas, bet kolēģi nemēdz ar datorgrafikas programmu palīdzību radīt jaunu – mākslīgu realitāti. Tas nozīmē, ka 90% žurnāla ilustrāciju ir autentiska fotogrāfija – patiesa. Mēs neradām ilūziju, bet atspoguļojam to, kas notiek šeit un tagad. Dokumentālā fotogrāfija ir National Geographic spēks. Brīdis, kad radošais process ienāk žurnālā ir pre-production posms, kad apvienojas radošais kolektīvs – fotogrāfi, foto redaktori, autori un mākslinieki, rodot veidu, kā izpaust to žurnāla skicē.
National Geographic sagatavo dokumentālo materiālu mākslinieciski vērtīgu. Pastāstiet par dokumentālā foto attiecībām ar mākslu.
Estētiskā un mākslinieciskā kvalitāte vienmēr ir bijusi fotogrāfijas lielākā vērtība, labu foto veido mākslas likumi – kompozīcija, krāsa, kontrasts. National Geographic fotogrāfijās akcentē sižeta saturiskumu un emocionālo vēstījumu.
Kāds bija darbs žurnālā pirms digitālās ēras?
Atpakaļ fotofilmiņu laikā uzņemtās fotogrāfijas bija vai nu pārgaismotas, vai ar ne tik asu fokusu kā vēlētos, vairāk gan tas attiecināms uz karsto notikumu vietās tverto foto materiālu, kā piemērs nāk prātā leģendārās fotogrāfijas, kas uzņemtas Vjetnamā. Tās, protams, varēja arī nebūt perfektas, jo dokumentālā foto žanrs translē momenta realitāti.
Bils Marrs ar entuziasmu salīdzina šīgada aprīļa National Geographic numura klasisko versiju ar digitālo maketu Apple iPad ierīcē.
Esmu saglabājis pēdējos trīs izdevumus iPad planšetdatorā, šī ir žurnāla digitālā versija. Apple tehnoloģiju brīnums ir ērts un aizraujošs veids kā aplūkot National Geographic ilustratīvo saturu. Klasiskajā atvērumā ir skaists triptiha fotoattēls ar inku civilizācijas pilsētu, ilustrācijas izmērs un krāsas ir tādas, kādas pieļauj poligrāfija, bet šeit iPad versijā nav iesējuma viduslīnijas, kas vienmēr ir bijis klupšanas akmens gan fotogrāfiem, gan redaktoriem.
Vizuālās komunikācijas veiksmes un neveiksmes?
National Geographic vēsturē ir gadījies nelāgs starpgadījums. Tas notika daudzus gadus atpakaļ, 80. gados, vēl pirms fotošopa revolūcijas. Žurnāla vāka maketētājs par puscollu “pastūma” piramīdu ansambli, lai neaizēnotu logotipu, kopš tā laika mēs esam kritizēti un vilkti uz zoba par šo rīcību. Mūsdienās National Geographic izdevniecībā foto apstrādes instrumenti tiek izmantoti, lai pielāgotu tonalitāti un kontrastu, lai pārliecinātos, ka attēls izskatās labi, bet vairs nekas netiek pārvietots.
Diendienā redzot pasauli tik daudzveidīgu un krāšņu fotogrāfijas formā, vai atliek laiks cilvēka radītai mākslai?
Aplūkoju fotogrāfiju vispirms no dokumentālās vērtības skatupunkta un tikai pēc tam no estētiskā viedokļa.
Par mākslu labāk izteiktos mana sieva, Sāra Līna (Sarah Leen – arī viņa kopā ar Bilu Marru viesojās Rīgā, viņa ir National Geographic vecākā foto redaktore), kas ir fotogrāfe un grāmatu dizainere. Labākais dizains ir dizains, ko neierauga uzreiz. Ja tiek ievērots žurnāla mākslinieciskais noformējums, tad tas nav ievērots kontekstā. Es vēlos likt cilvēkiem aizsapņoties attēlos un lasīt tekstu.
Līdzība, piemēram, ieejot grezna stila interjera telpā, viss skaistais ir atklāts acu augstumā – arhitektūra, dekorācijas... Es izvēlos meklēt, ko dizainers ir vēlējies teikt, būt aizkustināts, skatoties, kā gaisma piepilda telpu, kā interjers izmainījis istabas plašumu, ieraudzīt to tur un šo te un tikai pašās beigās atklāt, cik skaists dizains ir telpā.
Žurnāls ietver lietas, kas atrodas tālāk un augstāk par horizontu un kuras vēlamies lai tiktu ievērotas – stāsts ko vēlamies stāstīt. Mākslinieciskais noformējums tikai ievada un papildina to.
Kādas ir jūsu attiecības ar foto? Vai pats skatāties uz pasauli caur objektīvu?
Vairs nefotografēju.
Savu darbību sāku kā fotogrāfs vairākos nelielos ziņu izdevumos un vienmēr esmu izbaudījis procesu ar foto ilustrācijām, patika tehniskais aspekts. Fotogrāfija ir ļoti skaists medijs. Studiju laikā aizrāvos ar melnbalto foto, darbojos izteikti foto žurnālisma stilā, arī mans grāds ir foto žurnālistikā.
Kur slēpjas jūsu gudrība izvēlēties trāpīgāko bildi, kas patiesāk raksturo attiecīgo situāciju?
Uzskatu, ka šī prasme ir iemantojama praksē. Ir nedaudz fotogrāfu, kas ir ļoti prasmīgi savu darbu redaktori, bet vairums tādi nav, un viņiem tas ir jādara zināms. Ja kāda projekta norisēs iesaistās ilgstoši, ir grūti palaist veikumu vaļā. Tas ir tāpat kā ar rakstu autoriem, ilgstoši rakstot paragrāfu vai strādājot pie esejas, viņi pārcenšas, taču viņi nepadodas tāpēc, ka ir ļoti centušies. Šādos gadījumos redaktors darba procesa laikā palīdz ar norādēm, konstruktīvu kritiku un publicē labākās rindas vai veiksmīgākās fotogrāfijas.
Vai National Geographic fotogrāfam ir jābūt mākslas fotogrāfam vai dokumentālistam, vai abiem? Vai viegli atrast profesionālus fotogrāfus, kas spēj skatīties caur objektīvu abos veidos?
Bieži mums ir nepieciešams profesionāls fotogrāfs, kurš spēj darboties gan ar dokumentālo materiālu, gan ar studijā uzņemtu, bet tikai retais spēj būt daudzpusīgs.
Labs fotoreportieris, kas atrodas karstajos punktos – vētrās, karadarbības zonās – nedomā divreiz, bet knipsē. Bieži bildes nebūt nav kompozicionāli nevainojamas, bet svarīga ir īstenības sajūta, ko foto emocionāli var sniegt. Cilvēki tic tam, ko redz.
Pateicoties tehnoloģiju sasniegumiem, ir nofotografēts jebkas, sākot no mikro pasaules baktēriju kultūrām līdz pat kosmisko ķermeņu reljefiem. Var ir kas tāds, kas nav iepazīts caur objektīvu?
1888. gada viens no National Geographic dibinātajiem sacīja “Iepazīstiniet pasauli ar tās norisēm!” un tā ir misija, ko žurnāls veic. Mēs nefokusējamies tikai uz vienu sfēru, aptveram gan zinātni, vēsturi, arheoloģiju, antropoloģiju, politiku, ģeopolitiku, gan norises dabā un dzīvnieku pasaulē. Iepazīstinām pasauli ar to, kāda tā ir šodien, kāda tā bija senatnē un pat aizrunājamies par nākotnes varbūtībām. Līdz ar zinātnes, tehnoloģiju sasniegumiem attīstāmies arī mēs. Jā, ir daudz iedvesmojošu foto liecību par mikro pasauli un neizkalkulējamā kosmosa ķermeņiem, bet mēs vēl neesam pilnībā izzinājuši okeāna dziļumus. Pasauli klāj vismaz 70% ūdens, pētnieki it tikai nedaudz atklājuši tās dzīles.
Ir plašumi, kas nav apzināti un nofotografēti.
Pastāstiet par semināru “Dokumentālā foto-eseja” Kuldīgā! Jūs esiet nesen atgriezies?
Bils Marrs Apple MacBook rāda studentu veikumu Kuldīgā.
Kuldīgā norisinājās trīs dienu foto seminārs, tā ir fantastiska pilsēta ar gleznainu ainavu fonu un bagātīgu vēsturi. Mēs tikām ieaicināti pilsētnieku mājās un piedalījāmies notikumos, būtībā mēs radījām dokumentālu foto sēriju par dzīvi Kuldīgā. Šī ir studentu ir darbu prezentācija, ko šodien demonstrēsim. Re, kāds ir iemūžinājis manas zeķes! Cik pasakainas krāsas, lieliska bilde.
