Bezkaislīgi. Par vizuālo mākslu
Anna Iltnere un
11/06/2012
Saruna ar kultūras ministri, vairākkārt atlikta, notika 1. jūnijā. Šo datumu ir vērts atcerēties! Žanete Jaunzeme-Grende bija gatavojusies – viņai rokās bija izdrukas ar mūsu iepriekš iesūtītajiem jautājumiem un rakstiski izklāstītām atbildēm. Tomēr tieši uz precizējošiem jautājumiem, kas radās sarunas gaitā, atbilžu vietā visbiežāk izskanēja apgalvojumi, ka tās jau tiekot meklētas, pie tā strādā darba grupas, ka spriedumi, secinājumi un lēmumi sekošot vistuvākajā laikā. Tādēļ šajā intervijā būs vērts ieskatīties arī pēc pāris nedēļām, mēnešiem, gadiem. Vēl jo vairāk tālab, ka ministre, spriežot pēc sarunas stila, ir lietišķs cilvēks, kas pilda it kā nozares izpilddirektora lomu – plāno paredzamos rezultātus un tiecas tos sasniegt. Sarunā vairākkārt izskanēja jautājums, ko mākslā nozīmē rezultāti – panākumus ārzemēs, vietējās publikas atsaucību, saražotās datorspēles? Mēs neizvērsām diskusiju, vai īstie rezultāti patiesībā nebūtu nemateriālas dabas – meklējami cilvēku domu un jūtu pasaulē. Vai vismaz trauslajā līdzsvarā starp materiālajām un garīgajām vajadzībām. Tā vietā ieturējām lietišķu stilu, pēc kura varēsim vērtēt arī ministres darbību nākotnē.
Kāda ir jūsu stratēģija attiecībā uz vizuālās mākslas attīstību Latvijā? Kādas ir prioritātes un problēmu lauki?
Pārskatot un analizējot kultūras nozari, ir skaidrs, ka ekonomiskā krīze ir to acīmredzami skārusi. Finansējums ir nepietiekams. Tālab pirmais jautājums būtu, kā piesaistīt papildfinansējumu – ne tikai no valsts budžeta, bet arī no pašvaldībām, fondiem, mecenātu piešķīruma. Otrs, kas svarīgi – ļoti šauros finanšu apstākļos ir pastiprināti jādomā par prioritātēm. Ja atbalsts izšķīst virknē sīkumu, tad nozare neattīstās. Tālab ne tikai vizuālās mākslas, bet arī citu kultūras nozaru pārstāvjiem esmu lūgusi izveidot prioritāšu sarakstu, uzrādot arī nepieciešamos naudas līdzekļus.
Ja runājam par mākslu, tad Kultūras ministrijā ir izveidota Vizuālās mākslas padome, kas spērusi lielu soli uz priekšu, izstrādājot SVID analīzi. Tās uzdevums ir noskaidrot, kas ir nepieciešams konkurētspējīgai vizuālajai mākslai. Šobrīd tiek sperts arī nākamais solis: tiek veidota stratēģija “LMA – Pasaules konkurētspējīga akadēmija”.
Kādi ir jūsu secinājumi, iepazīstoties ar minētās SVID analīzes rezultātiem?
Pirmkārt, ir ļoti vāja infrastruktūra izstāžu darbības nodrošināšanai. Ir apturēta Laikmetīgās mākslas muzeja attīstība. Otrkārt, mākslinieki ir sociāli neaizsargāti, un man ir grūti izprast cēloņus, lai šo jautājumu risinātu. Treškārt, kaut arī ir skaidrs, ka finansējums ir nepietiekams, es gribu SVID analīzi attīstīt vēl padziļinātāku, lai saprastu, tieši kurās jomās to vajag visakūtāk. Proti, finansēsim ko? Ja mums būtu liela nauda jau rīt, kas būtu tās pirmās lietas, kuras mēs atbalstītu?
Ja jums tagad būtu strauji jāizlemj, ko jūs šādā gadījumā atbalstītu?
Mana vadības pieredze ir tāda, ka par prioritātēm lemj nozares profesionāļi, tālab es tieši viņiem jautāju analīzi. Es domāju, ka ministram nav jābūt zinošam pilnīgi visās jomās; es uzticos pašai nozarei.
Šobrīd tad tā būtu Vizuālās mākslas padome, uz kuru paļauties?
Jā, un, manuprāt, padomei ir jābūt ciešā saķerē ar Latvijas Mākslas akadēmiju, jo tieši no turienes nāk mākslinieki.
Tādās lielās līnijās varu teikt, ka, tikko Latvijas valsts to varēs atļauties, noteikti ir stingri jādomā par Laikmetīgās mākslas muzeju Rīgā. Nezinu, vai tā ir tieša vai netieša sakarība, bet ekonomiski attīstītās pilsētās vienmēr tāds muzejs ir. Neslēpšu, ka mums ir bijušas jau vairākas sarunas par to, kur tas varētu atrasties, jo jābūt gataviem startēt, ja pavīdētu iespēja to realizēt. Šobrīd ir jau vairāki projekti, pagaidām vēl “zaļi”.
Tātad tiek pieļauta iespēja, ka Laikmetīgās mākslas muzejs varētu arī nebūt Rema Kolhāsa projekts Andrejsalā?
Jā, varētu būt arī kas cits, jo tiek iesniegti vairāki piedāvājumi, pie kuriem tiek strādāts, bet vēl tādā sākotnējā līmenī. Šobrīd ir aktuāli līdz 1. jūlijam izspriest par papildus budžeta apjomu kultūrai. Tostarp pirmo reizi Kultūras ministrijas vēsturē tiek izstrādāta Kultūrkapitāla fonda stratēģija. Tā sastāv no trim lielām daļām, kur pirmajā tiek izdarīts nošķīrums, ko vienmēr dara Kultūras ministrija un ko Kultūrkapitāla fonds. Piemēram, ka Venēcijas mākslas biennāles telpu īre būtu Ministrijas pārraudzībā, savukārt radošo darbu finansētu Kultūrkapitāla fonds. Otra daļa ir pati stratēģija – ko fonds vēlas sasniegt un kāda ir finanšu formula – ap to rit lielas kaislības, jo Ministru prezidents Valdis Dombrovskis un finanšu ministrs Andris Vilks ir atzinuši, ka akcīzes modeli mēs šobrīd nevaram īstenot, ir jāmeklē cits. Uz doto brīdi ir deviņi varianti un jāizkristalizē galējais. Trešā daļa ir prioritātes astoņās kultūras nozarēs, tai skaitā Vizuālajā mākslā. Prioritātes, protams, ik pa laikam var mainīties, bet sarakstam ir jābūt, lai Kultūrkapitāla fonda eksperti, vērtējot iesūtītos projektus, varētu pēc tām vadīties. Jāpiemin, ka prioritāte var būt arī prioritāšu neesamība, kad tiek pieļauts brīvs izvēles lidojums.
Pirmīt izskanēja formulējums “konkurētspējīga vizuālā māksla” – kā jūs to saprotat?
Ir divi virzieni. Viens no tiem ir globāls ar gluži vienkāršu jautājumu māksliniekiem: kas ir tas augstākais sasniegums vizuālajā mākslā? Vai iekļūt Whitechapel galerijā, Londonā, vai atrasties centrālā vietā Venēcijas biennālē, vai lai mūsu mākslinieku darbus pērk un pārdod pasaules galerijās – kas ir tas visaugstākais punkts? Otrs svarīgs virziens ir iekšējais patēriņš. Arī savā valstī vizuālajai mākslai ir jābūt patērētājam. Ja runājam par konkrētiem cipariem, tad tādu piedāvā valdības deklarācija, kurā teikts, ka astoņiem procentiem no kopējā patēriņa ir jābūt veltītiem kultūrai. Ja mēs saņemam 100 latus un samaksājam rēķinus, tad jājautā, vai tik tiešām astoņi lati paliek kultūrai, kā arī – kā mēs tos iztērējam, vai tas ir teātris, popkoncerts vai vizuālā māksla. 1000 latu gadījumā tie būtu jau 80 lati. Arī te parādās vizuālās mākslas konkurētspēja ar pārējām kultūras nozarēm.
Runājot par iekšējo patēriņu, kur jūs saskatāt problēmas, un vai nesenā pagātnē ir veikti mērķauditorijas pētījumi? Ko uzrāda to sniegtie dati?
Šis ir ļoti labs jautājums, jo pēdējais pētījums par kultūras patēriņu tika veikts 2010. gadā. Tātad tuvākā laikā tāds būtu atkal jāizstrādā, lai varētu aptvert šābrīža situāciju. Rezultātā noteikti rastos arī rekomendācijas, ko varētu darīt, lai patēriņu veicinātu. Šobrīd rindas kārtībā mums ir četri dažādi pētījumi, tostarp par kultūras mērķauditoriju. Bet kā pirmā tūdaļ startēs radošo industriju kartēšana, jo, lai radošās industrijas “iestumtu”, mums ir jāsaprot, kur esam tagad. Tāds pētījums vēl nekad Latvijā nav veikts, kamēr igauņi to ir jau darījuši trīs reizes, un tas būtu ļoti nozīmīgi arī vizuālajai mākslai. Nesen biju interesantā konferencē par spēļu industriju. Ja mēs investējam topošajos māksliniekos, viņiem ir jāzina visas plašās iespējas, ko var sniegt mākslas izglītība. Konferencē izskanēja doma, ka jau mākslas skolām un arī akadēmijai būtu jārāda šis iespēju spektrs. Šodien veiksmīga ir ķēde “mākslinieks–animators–spēle–eksports”. Pēc The Economist rādītājiem tieši spēļu industrija no visiem medijiem attīstās visstraujāk. Kāds būs Latvijas ieguldījums? Kā mēs iesim līdzi laikam? Atbalsts vizuālajai mākslai te ir ļoti būtisks.
Kāda ir jūsu vīzija par 2014. gadu vizuālās mākslas kontekstā, ņemot vērā, ka tajā laikā – plānotās rekonstrukcijas ietvaros, būs slēgtas nozīmīgākās mākslas telpas Rīgā?
Domāju, ka nebūtu saprātīgi gaidīt 2015. gada beigas, lai uzsāktu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukciju. Lai arī darbi ir iekavējušies par dažiem mēnešiem, mums tomēr rekonstrukcija ir jāuzsāk, un šobrīd saredzam, ka tādā gadījumā tā varētu tikt pabeigta līdz 2014. gada nogalei. Bet domājot par 2014. gadu, kad Rīga būs Eiropas Kultūras galvaspilsēta – mums jau vēl ir Rīgas Birža, un ir jādomā arī par citām alternatīvām, kā risināt telpu jautājumu, un esam aktīvi sākuši to darīt.
Vai kādas alternatīvas ir jau izgaismojušās?
Kongresu nama atjaunošana uz to laiku būs jau veikta, tālab domāsim, kā to varētu izmantot. Ir arī dažas tādas telpas, kuras varētu pārvērst, speciāli sagatavot. Bet man katrā ziņā šķiet, ka nebūtu racionāli neieguldīt gan Eiropas naudu, gan citus līdzekļus, kuri mums šobrīd ir, Nacionālā Mākslas muzeja rekonstrukcijai.
Kā virzās muzeja krātuves projekts Pulka ielā?
Atbilde ir plāna kārtībā. Mēs nevaram uzsākt Prezidenta pils rekonstrukciju, kamēr neesam pārvietojuši tās ēkā esošos muzeja krājumus, tālab sāksim Pulka ielas krātuvju projektu nākamgad, lai, to pabeidzot un pārvietojot kolekciju, varētu uzsākt pils rekonstrukciju.
Bet kur Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukcijas laikā tiks pārvietots galvenās ēkas krājums?
Zinu, ka muzeja direktore Māra Lāce ir meklējusi risinājumus un ir arī tos atradusi. Kā jau teicu, paļaujos uz nozares speciālistiem. Ja ir problēma, nāciet, ja nav problēmu, tad viss ir kārtībā.
Kādu jūs saredzat Tabakas fabrikas attīstību nākotnē?
Martā notika radošā nedēļa “Radi”, kuras ietvaros Rīgā ieradās arī viens Nīderlandes radošo kvartālu eksperts, un viņam Tabakas fabrika ļoti patika. Viņš ir gatavs ieguldīt līdzekļus, lai mazliet piestrādātu pie jau esošā biznesa plāna, un tas šobrīd tiek darīts. Es paredzu, ka solīti pa solītim šis projekts attīstīsies. Iespējams, ka 2014. gadā kādas no izstādēm varētu tikt eksponētas arī te. Aktīva Tabakas fabrikas darbība varētu sākties rudenī. Pagaidām ir ļoti grūti ko sākt, ja nav finansējuma. Uzsākšanā mēs vēl neieguldām, kamēr nav veikti biznesa plāna uzlabojumi, lai tad saprastu, kādā veidā ieguldīto naudu būs iespējams dabūt atpakaļ. Sākumā tie būs nelieli projekti, kurus ar laiku izvērsīsim. Ļoti gribētu, lai 2014. gadā tur jau kūsātu aktīva dzīve.
2015. gada pirmajā pusgadā Latvija ir Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Kādi šajā kontekstā ir plānotie kultūras mārketēšanas pasākumi?
Šobrīd kopā ar Ārlietu ministriju strādājam pie ģenerālā plāna 2015. gadam, kas vēl nav pabeigts.
Runājot par finansēm, ir skaidrs, ka situācijā, kad līdzekļus nevar palielināt, var domāt, kā ieekonomēt esošos tēriņus. Vai jums ir kaut kādas idejas, kā, piemēram, izstāžu infrastruktūru un mākslinieka daiļradi varētu padarīt izmaksās lētāku?
Ļoti labs stāsts ir par siltumu, jo tam aiziet liela daļa kultūras budžeta. Kultūras ministrija ir domājusi par dažādām siltināšanas iespējām ekonomiskā griezumā. Meklējam projektus, kurus varētu siltināt. Reģionālā attīstības ministrija mums piedāvā kādus kultūras objektus, bet atmiņā nav palicis kaut kas saistībā ar vizuālo mākslu. Zinu, ka siltināti ir teātri, mākslas skoliņas, mūzikas skolas. Bet tā katrā ziņā ir fundamentāla lieta. Runājot par sīkākām lietām, jo “velns” jau ir detaļās, ieekonomēt var ar godprātīgu attieksmi, pārskatot tāmes divkārtīgi. Ļoti bieži gadās, ka kaut ko var mainīt, no kaut kā var atteikties. Jo vienmēr ir jādomā, ar kādu resursu mēs sasniegsim vislabāko rezultātu. Ir lietas, no kurām nevar attiekties, kas izbojā visu labo nodomu, bet ir tādas, no kurām varam atsacīties.
Nav nekāds noslēpums, ka vizuālās mākslas nozarē ir daudz privātu investīciju. Kaut vai tādā mērā, ka mākslinieks visbiežāk pats sevi uztur, savukārt darbus iegādājas privātkolekcionāri. Stājoties amatā, jūs izteicāt ideju vairāk piesaistīt tieši mecenātu sniegto finansējumu. Vai šajā virzienā kaut kas ir gājis uz priekšu?
Uzreiz jāmin jau pieredzētie labie piemēri – Jāņa Zuzāna atbalsts Venēcijas biennālei 2011. gadā un Teterevu fonda atbalsts Latvijas Mākslas akadēmijas konkurētspējai, uzsākot attīstības programmu par akadēmiju kā pasaules līmeņa mākslas augstskolu.
Privātajiem mecenātiem ir svarīgi saprast, kālab viņi iegulda, ir būtiski, lai mērķis būtu kas saredzams un nozīmīgs. Man ar mecenātiem ir bijušas jau vairākas sarunas. Varbūt mazāk ir ieguldīts tieši vizuālajā mākslā, bet ir ieguldīts mūzikā, jo Latvijas mūzika ir tā, kas šodien pasaulē jau skaļi nes valsts vārdu. Manuprāt, svarīgi ir arī tas, ko mēs medijos raidām par Latvijas kultūru. Kāds ir mūsu kultūras zīmols? Pasaulē šobrīd valda tendence, kur kultūra no ļoti dotējamas kļūst par tādu, kurā investēt līdzekļus. Virkne valstu uz šo domāšanas veidu ir jau pārgājušas, secinot, ka resursi tikai pieaug. Tas nenozīmē, ka kultūra vairs netiktu dotēta, bet ir jānomaina vārds “dotācijas” ar “investīcijām”, un rezultātā Kultūras ministrija investē mākslas skolās, atbalstot talantus, tālāk tiek investēts mākslas akadēmijā, veicinot konkurētspējīgu mākslinieku izglītošanu. Savukārt topošajiem māksliniekiem mēs stāstām, kādas ir tās iespējamās profesijas, darba vietas, kurās vizuālās mākslas izglītība noder. Tāda ir tā valoda, kādā mēs runājam, lai radītu izcilību un eksportspēju.
Par eksportspēju runājot, kāds šobrīd ir statuss attiecībā uz jautājumu par Venēcijas mākslas biennāli, kas gaidāma 2013. gadā?
Ļoti labs jautājums. Mums bija garas diskusijas par to, kālab mūsu telpām no pilsētas nomales būtu jāpāriet uz centrālāku vietu. Uzklausījām vizuālās mākslas nozares pārstāvju argumentus par to, kādēļ tas ir jādara, jo jāmaksā būtu vairāk, un vienojāmies, ka tā ir investīcija, lai mūs ievērotu un lai veicinātu šo eksportspēju un redzamību. Šo soli esam jau spēruši un vienojušies ar Biennāli, ka mums būs telpas labākā vietā nekā iepriekš. Nākamais solis – kas tur būs? Lai mūs ievērotu, atkal ņemot vērā šo konkurētspēju. Tā ir tā mērķtiecīgā domāšana. Nevis vienkārši kaut kas, bet ar konkrētu mērķi. Un tas nebūtu tikai viena gada plāns, bet trīs, četrus, desmit gadus mēs mērķtiecīgi virzītos, līdz mūs ievērotu. Braucam, pārdodam, runājam, satiekamies. Tam ir jāpieiet kā produktam.
Vai ir zināms, kad Latvijā tiks izsludināts konkurss par pieteikšanos Venēcijas biennālei?
Esmu jau parakstījusi dokumentus, tātad konkurss varētu tikt izsludināts aptuveni pēc Jāņiem.
Vai Kultūras ministrijai ir padomā vēl kādi instrumenti, ar kuru palīdzību popularizēt vizuālo mākslu ārpus Latvijas robežām? Venēcijas biennāle būtu kā viens no tiem, bet vai ir vēl kādi?
Nesen biju aizbraukusi uz Lielbritāniju papētīt Austrumlondonas kvartālu, lai saistībā ar domām par Rīgu izjustu, kas to padara par 10 000 mākslinieku paradīzi. Sanāca iegriezties arī Whitechapel galerijā, kurā nejauši satikos ar galerijas vadītāju. Tobrīd bija skatāma kāda poļu mākslinieka izstāde, un es jautāju, kā šis mākslinieks te ir nonācis? Un kālab Latvijas mākslas te nav? Tad atzinos, kas es esmu, un mums izvērtās burvīga saruna. Ir jautājums, vai vizuālās mākslas elitei šķiet, ka kādam Latvijas māksliniekam tur būtu jānonāk? Ja jā, tad tas ir tikai tāds intensīva darba jautājums.
Un ko jums atbildēja Whitechapel vadītājs?
Ka vienkārši ir jārunā. Viņš par mums esot dzirdējis, viņš gribētu, lai mēs viņu uzaicinātu uz Latviju, es savukārt viņam piedāvāju, ka varbūt viņš vēlētos būt Purvīša balvas žūrijā. Viņš neteica nē, teica, ka to apdomās, beigās vēl lieliski iedzērām kafiju un papļāpājām. Galvenais ir saprast, kas ir svarīgi, kas ir vajadzīgs. Es vienmēr prasu – sakiet ļoti konkrēti, ko vajag? Kas ir tās lietas, kas nozares attīstību pavirzītu kaut kādā jaunā gultnē? Un tad pie tā komandā strādājam.
Kam vajadzētu notikt, lai Rīga kļūtu līdzīga Austrumlondonai ar tās mutuļojošo mākslas dzīvi?
Mums ir problēmas ar domāšanas veidu, tas ir pārāk provinciāls. Valda nebrīve komunikācijā. It kā liekas, ka viss ir kārtībā, bet tajā pašā laikā pastāv bailes. Ja jūs man jautātu, kas ir Latvijas attīstības lielākā problēma, tad tās ir bailes no kritikas. Ja kaut kas tiks izdarīts ārpus rāmja, tad viennozīmīgi “dabūsim pa galvu”, par to varam būt droši jau šodien. Jautājums tātad ir, kā iet tos inovatīvos ceļus, skaidri zinot, ka “dabūs pa galvu”. Tur vajag drosmi. Ieiet Whitechapel, satikties ar vadītāju, uzaicināt uz kafiju, pateikt, ka esi no Latvijas, galerijas veikaliņā parādīt un teikt, vai viņš zina, ka Rotko ir no Latvijas utt. Tā ir tikai un vienīgi drosme, komunikācija un tīkla veidošana.
Bet tajā pašā laikā daudzi Latvijas mākslinieki, ne tikai jaunie, ir izstādījušies visur pasaulē, arī tajā pašā Whitechapel galerijā 2009. gadā notika latviešu mākslinieka Henrija Preisa izstāde. Bet kā iegūt to otru virzienu? Lai ārvalstu mākslinieki gribētu uzturēties Latvijā un te radīt jaunus mākslas darbus?
Mums ir divas, vēl “pazaļas” idejas. Pirmkārt, brāļu Dambergu projekts Kuldīgā, ko viņi jau vairāku gadu garumā attīsta kopā ar National Geographic, fotografējot Latvijas dabu. Bet vēl viņiem padomā ir Kuldīgā atvērt kaut ko līdzīgu Rakstnieku mājai, kas būtu kā rezidenču vieta vasarā gan fotogrāfiem, gan citiem vizuālās mākslas pārstāvjiem. Otra vieta ir Rotko centrs Daugavpilī, ko atklāsim šoruden. Ja nemaldos, tur būs skaitā astoņas rezidences istabiņas. Nākamgad investēsim vēl nelielu naudas summu, lai Rotko centrs attīstītos. Mums ir laba sadarbība ar Daugavpils pašvaldību, viņiem ļoti rūp, lai pilsētai būtu šāds centrs. Līdz ar atklāšanu tajā būs izstādīti septiņi oriģināli – divi no Vašingtonas un pieci no ģimenes īpašuma. Domāju, ka rezidenču iespēja pievilks ārzemju māksliniekus. Tāpat Tabakas fabrika un Miera iela arī ir vietas, kas varētu piesaistīt, jo tur notiek tas “ņudzeklis”. Tas, ko māca Austrumlondona – ka nevajag to kārtību. Kārtībā pazūd dvēsele. Un Latvijā šādi “ņudzekļi” ir un attīstās.
Bet nereti tie ātri nomirst, jo sākums ir balstīts entuziasmā, bet trūkst turpinājuma, jo ilgi uz entuziasma bāzes vien nevar darboties.
Negribētu skriet ratiem pa priekšu, bet Tabakas fabrikā ir viena ideja, ar kuru mēs ieliktu pamatiņu. No biznesa viedokļa saprotu, ja tur nebūs ilgtspējīgs maksāšanas instruments, tad mums būs grūti uzturēt entuziasmu.
Vai šādus instrumentus var kaut kādā veidā pārkārtot citādāk, nevis ar viena gada intervāliem? Un vai būtu iespējas to deleģēt kaut kādām nevalstiskām organizācijām?
Kultūras ministrija ļoti daudz deleģē nevaldības sektoram. Gan skaitliski, gan arī apjoma ziņā. Bet tas, kam es piekrītu, un kā fane es būtu, to darīt vairāk. Bet tad jābūt šiem ļoti labiem piemēriem, teiksim, kim? laikmetīgās mākslas centrs, kas labi strādā, viņi katru gadu konkursa kārtā šo finansējumu noteikti saņemtu. Bet lieta tāda, ka līdz ar apziņu, ka finansējums būs ilgstoši un visu laiku, krīt darba kvalitāte. Neliels stress ir pat vajadzīgs. Varbūt gads kā periods ir par īsu, tiesa. Varbūt jārunā par kādiem trim gadiem.
Vai ir pārskats par kultūras institūcijām, kuras tieši šādi strādā un atskaitās un kuru attīstībā varētu ieguldīt, nevis tikai audzēt institūciju masu?
Tādu analīzi es jums uzreiz neiedošu. Bet redzu, ka ir notikusi stihiska izaugsme, kas ir tikai normāli. Ja runājam par attīstību, sākotnēji vienmēr ir nepieciešama tā stihiskā daļa, pēc tam vide sāk sakārtoties un iestājas stabilitāte. Šobrīd, manuprāt, Latvijā varētu būt jau tas stāvoklis, kad varētu pāriet pie sakārtošanās, stabili attīstot to, kas ir svarīgs. Bet Kultūras ministra uzdevums ir dot to vidi, to iespēju, kamēr nozarei pašai ir jāsakārtojas un jāsaprot prioritātes. Ideālā gadījumā Vizuālās mākslas padome nāktu un teiktu: Ministres kundze, mums ir skaidrs viedoklis par savu nozari, mēs uzskatām, ka šīs ir četras prioritātes, teiksim, mūs interesē šīs un šīs pasaules galerijas, šāds kultūras patēriņš Latvijā, mūs interesē darba grupa Laikmetīgās mākslas muzeja attīstībai vai tamlīdzīgi.
Līdz kuram datumam Vizuālās mākslas padomei tagad ir jāierodas ar šīm prioritātēm?
Redziet, tā ir tāda sabiedriska lieta: vai nu nozare ir spējīga pati to izdarīt, vai nav. Es jau kā ministrs nevaru sacīt – nākamnedēļ nāciet, dodiet man sarakstu.
Kālab ne?
Esmu ļoti, ļoti atvērta komunikācijai. Bet katrā ziņā pirmo reizi Kultūras ministrijas vēsturē ir trīs algoti cilvēki no kultūras nozares, lai strādātu ministrijā un apzinātu nozares prioritātes.
Kā šobrīd virzās “Radošo personu un radošo savienību likums”? Mākslinieku sociālā aizsardzība ir viena no svarīgākajām lietām, kuras dēļ liela daļa vairs nestrādā savā profesijā.
Vai jūs man atbildēsiet uz vienu jautājumu? Lūdzu, nosauciet radošās personas definīciju.
Latvijas likumdošanā tādas nav.
Tātad tas ir pirmais darbs. Un mums ir darba grupa, ar kuru strādājam, lai šo definīciju noskaidrotu. Te gan man ir viens noteikums – definīcijai ir jābūt tādai, lai es nevarētu pieteikties, jo es arī esmu samērā radoša. Definīcijai ir jābūt pietiekoši augsta līmeņa un specifiskai, lai mēs pēc tās tik tiešām varētu definēt, kas ir radošā persona. Otrs, ko paralēli varam darīt, un Mākslinieku savienība to jau ir sākusi ar tādu lielisku instrumentu kā “kultūras karte” – sākt veidot radošo personu reģistru. Mums ir jāsaprot, kam mēs to likumu vēlamies izstrādāt.
Vai jūs piekrītat, ka mākslinieki nav tas pats kas uzņēmēji?
Jā, bet galvenais, kas ir jānosaka, ir tas tips, tipāžs – kas tas ir. Tā lai radošās personas statusam varētu atbilst arī tāds, kas varbūt nekad nebūs individuālais uzņēmējs.
Un kas būtu tie, kas noteiks, kurš atbilst definīcijai? Vai tās būs kādas jaunas komisijas?
Mums ir labi piemēri – Francijas piemērs, Igaunijas piemērs. Reizēm vajag vienkārši uzlabot jau citu izdarīto. Ņemt viņu modeli un skatīties, kas der un neder Latvijai.
Kāds modelis jums vislabāk patīk?
Pie tā darbojas darba grupas, gaidu no viņiem rezultātus. Pēc iespējas ātrāk gribu dabūt skaidru definīciju. Otrs, kas būtu nepieciešams, ir veikt pētījumu, cik daudz ir radošo personu un kas tām visvairāk pietrūkst. Jo tās nav tikai pensijas. Es jums pateikšu, ko man igauņi izstāstīja: veselības aizsardzība esot krietni būtiskāka. Un es viņiem pilnībā piekrītu. Esmu runājusi jau ar Ilzi Viņķeli, arī ar Ingrīdu Circeni, lai strādātu ar Labklājības un Veselības ministrijām kopā un domātu, kā radošās personas aizsargāt, kādus jaunus instrumentus iespējams ieviest. Līdz ar to tas ir jau starpministriju darbs – ļoti, ļoti sarežģīts. Mēs to neizdarīsim ne vienā mēnesī, ne divos, ne trīs.
Ņemot vērā pirms kāda laika izskanējušo ziņu par Latvijas Mākslinieku savienības iespējamo bankrotu, kā arī to, ka valstij ir pirmpirkuma tiesības uz tās īpašumā esošo mākslas kolekciju – vai valsts bija gatava tajā brīdī to pirkt?
Pieejot jautājumam tā racionāli – Mākslinieku savienība ir biedrība. Un līdz ar to savienības jautājumi ir biedru jautājumi. Kultūras ministrs var iejūtīgi skatīties, kas notiek, bet nekādā veidā ne iejaukties. Ja gadījumā biedri sanāk kopā un nolemj, ka viņiem ļoti vajag Kultūras ministrijas palīdzību, lai viņi nāk, esmu vienmēr atvērta un gaidoša.
Bet šai biedrībai pieder vēsturiski nozīmīgas, nacionālas vērtības.
Biedrībai ir jānolemj nākt ar problēmu. Es nevaru pie viņiem iet un teikt – es redzu, ka jums te saimniecībā kaut kas nav kā vajag un es jums kaut ko ieteikšu. Tā tas nenotiek.
Bet teorētiski valstij ir pirmpirkuma tiesības uz daļu no mākslas krājuma.
Es ceru uz biedriem un biedru saprātu.
Tātad pirmo soli jūs nespertu, pat ja Mākslinieku savienībai tiešām tuvotos bankrots?
Ja tuvotos bankrots, es kaut ko darītu, bet esmu ārkārtīgi toleranta pret biedru lēmumiem. Gaidu, kad cilvēki rīkosies, kaut arī man ir kaut kādas idejas, ko es varētu darīt.
Komplektējot padomju sastāvus, konsultantus, kā jūs nošķirat, vai cilvēki nenāk vienkārši ar “pareizu valodu”, glaimiem un savtīgām interesēm?
(Pauze) Nekad tādā virzienā nedomāju. Bet labā ziņa varētu būt tā, ka, lai arī man ir saistība ar kultūru, es tomēr spēju paraudzīties no malas, jo nāku no citas jomas. Es spēju tā mierīgi un racionāli paraudzīties: Ā, vizuālā māksla? Nu, kas tad mums te ir. Tā bezkaislīgi.
