Analizēt gleznu nav nekādas nozīmes
21/06/2012
Foto no galerijas “Māksla XO” arhīva
Zviedrijā dzīvojošā latviešu mākslinieka Lara Strunkes (1931) ekspresīvo gleznu izstāde vēl līdz 26. jūnijam ir apskatāma galerijā “Māksla XO”, Rīgā, piedaloties arī viņa dzīvesbiedrei, zviedru tēlniecei Evai Langei. Savukārt jau 24. jūlijā liela mākslinieka personālizstāde vērs durvis Gotlandē un būs veltīta glezniecībai piecdesmit gadu periodā, jo “tieši tik ilgi esmu tur gleznojis”, stāsta Laris Strunke, kurš Gotlandē vada vasaras, kopš bērnībā bēgļu gaitās kopā ar vecākiem šeit izkāpa no laivas.
Lara Strunkes tēvs ir izcilais latviešu gleznotājs Niklāvs Strunke, kura talants nav aizēnojis dēla izaugsmi, tieši otrādi. Laris Strunke šobrīd uzskatāms par vienu no pazīstamākajiem Zviedrijas ekspresionistiem, kura vārds ir labi zināms arī starptautiskā plānā. To apliecina gan Prinča Eižena medaļa (2001), Egona Lundgrēna medaļa (2002), gan arī atzinība Latvijas mērogā, piešķirot Latvijas Republikas IV pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni (2003).
Starp citu, nesen LNMM Zīmolu fondam atzīmējot divu gadu jubileju, kolorītu, ar Strunkes dzimtu saistītu “suvenīru” prezentēja pazīstamais latviešu apavu zīmols ZoFa. Vārda vistiešākajā nozīmē radot apavu pāri, kas ļauj “mākslai iziet ielās” un kuru formu un krāsu risinājumā dizainere un arhitekte Elīna Dobele iedvesmojusies no Lara Stunkes tēva, Niklāva Strunkes, gleznas “Cilvēks, kas ieiet istabā” (1972), kas iekļauta Latvijas Kultūras kanonā.
Eva Lange
Ar Lari Strunki un Evu Langi tiekos viņu darbu ielokā – galerijā “Māksla XO”. Abi bažīgi met acis uz galerijas logiem, vai neuznāks lietus, gribot vēl pastaigāt pa Latvijas jūrmalu, pirms atgriežas Stokholmā. Interviju Strunke nelokāmi sniedz latviešu valodā, kamēr jautājumus Langei cenšos dublēt angliski, bet ik pa mirklim atsevišķas frāzes Laris viņai pusbalsī pārstāsta zviedriski. Uz botām, biksēm, jakas un cepures Larim Strunkem ir raibi krāsu nopilējumi.
Ko jums nozīmē Gotlande?
Laris Strunke: Ļoti daudz, jo Gotlande ir bijusi primārs inspirācijas avots lielāko daļu manas dzīves. Tālab droši varu teikt, ka esmu pilnveidojies tieši caur šo pilsētu.
[Evai Langei] Izstādes atklāšanā jūs minējāt, ka lielu iedvesmu esiet smēlusies tieši Latvijas dabā, ka tās noskaņa esot uz vienas nots ar jūsu iekšējo pasauli.
Var jau teikt, ka daba Latvijā un Zviedrijā ir līdzīgas, tomēr tā nav. Latvijas daba ir pasaku un nostāstu caurvīta. Turklāt pieķēros arī šejienes māksliniekiem, kuri neatkarīgā valstī ir dzīvojuši tik īsu laiku. Izklausīsies paradoksāli, bet no viņiem es mācījos, ko nozīmē būt brīvam, un radoši atraisījos. Par Latvijā izzināto kontekstu esmu tiešām pateicīga.
[Larim Strunkem] Jūsu gleznas ir bijušas izstādītas gan industriālās telpās, gan “baltajos kubos” un pat savvaļā dabā. Kā vide ietekmē gleznas stāstu?
Ļoti ietekmē! Mākslas darbi ir atkarīgi no gaismas, bet vairumā izstāžu telpu, arī muzejos, labs apgaismojums ir problēma. Ideāli, ja gaisma nāktu no griestiem jeb debesīm, nevis no sāniem. Logi bieži pat traucē, jo apžilbina ar pretgaismu. Vislabākais ir vienmērīgs apgaismojums. Reiz rīkoju izstādi milzīgā siltumnīcā, netālu no Stokholmas – 900 kvadrātmetru plašā telpā bez starpsienām. Jumts un ārsienas bija stiklotas, un te piepildījās mana vēlēšanās, ka gleznas būtu nevis pie sienas, bet gaismā… Turklāt kopskats mainījās līdz ar saules ritējumu: to pašu izstādi vajadzēja redzēt gan no rīta, gan vakarā un pa dienu, kad ir apmācies vai saulains – ekspozīcija nemitīgi mainījās. Jāpiebilst, ka mani darbi ir bijuši izstādīti arī ļoti, ļoti tumšās telpās, atklājot, ka arī to var darīt. Kad cilvēks gandrīz neko vairs neredz. Viena izbijusi, tukša jāšanas skola atmosfērā bija kā bazilika – liela, smaga, tumša. Bet man tā tik ļoti patika, ka nodomāju – cilvēka acs jau ar laiku pierod. Sākumā neko neredzi, ienāc kā piķa peklē, bet pamazām skatam sāk iznirt gleznas. Līdzīgi kā baznīcās kaut kur dienvidos.
Vai jūs abi saredzat dialogu starp saviem darbiem? Galerijā “Māksla XO” tie eksponēti kopā.
Eva Lange: Man liekas, ka mēs esam kā dažādi ziedi, kuru saknes barojas no vienas un tās pašas augsnes, lai arī es strādāju stundām, kamēr Laris darbojas strauji.
Laris Strunke: Nekad par to neesmu domājis. Vēlme saskatīt līdzības varētu rasties te, izstādē, bet citādāk… Ikdienā jau es nemaz neredzu, ko darbnīcā dara Ieva [tā Laris Strunke latviski dēvē Evu – A. I.], bet viņas savukārt nav klāt, kad strādāju es. Man jau liekas, ka ir ļoti labi un pat dabiski – neprātot tādās kategorijās, ka vajadzētu censties atrast ko radniecisku. Bet tas kas ir, tas ir.
Bet ja darba procesā kaut kas ir samezglojies, vai tomēr nerodas vēlme atrādīt gleznu kādai uzticamības personai, lai iegūtu skatu no malas?
Laris Strunke: Nu nezinu gan… Esmu gleznotājs un Ieva ir tēlniece. Atšķirība ir liela, arī veids, kā Ieva pieiet mākslai, ir neierasts pat tēlniekam.
Kādā ziņā neierasts?
Eva Lange: Mākslā es cenšos sasniegt augstu minimālisma pakāpi. Tas ir kā no nodomātā pateikt vien pēdējos trīs vārdus. Bet tos atrast prasa ilgu laiku.
Taču šī nav pirmā reize, kad esat kopā vienā izstādē?
Eva Lange: Šī nav pirmā, bet noteikti ir pēdējā reize. (Smejas) Man nepatīk, ka pie manām skulptūrām ir gleznas, savukārt Laris dod priekšroku telpai bez tēlniecības.
Laris Strunke: Mēs esam stipri katrs par sevi. Turklāt mums ir tik daudz darbu, ka rodas jautājums, kālab gan būtu jādala telpas?
Eva Lange: Vēl ir arī tāds apsvērums, ka izstāde prasa daudz pūļu un laika. Un ja ir jāgatavojas vienlaicīgi, tad tas ir par grūtu. Labāk, ja pārmaiņus var otru atbalstīt.
Laris Strunke. Mūri ainavā. 2012
[Larim Strunkem] Vai vispirms rodas “redzes glezna” jeb darbs tiek izdomāts procesa gaitā?
Es tādā vīzē nemēdzu domāt. Māksliniekam analizēt savus darbus nav nekādas nozīmes. Ko es ar to vinnēju? Itin neko. Tas mani neinteresē.
Un kas jūs interesē?
Lai glezna izdotos! (Smejas) Un kā to panākt? To gan es nezinu. Ja zinātu, tad jau varētu ķerties pie produkcijas. Esmu gleznojis vairāk nekā sešdesmit gadus, esmu pasniedzis studentiem, bet man joprojām nav ne jausmas, kā ir jāstrādā, lai glezna sanāktu.
Eva Lange: Es domāju, ka nav būtiski analizēt metodes, jo galvenā, manuprāt, ir spēja realizēt iekšējās vīzijas. Ja rezultāts izdodas īpašs, unikāls, citāds, tad tas ir tikai iekšējās pasaules nopelns. Uzskatu, ka tas ir ačgārni māksliniekam kā savu mērķi izvirzīt vēlmi atšķirties. Svarīgāk ir būt godīgam.
[Larim Strunkem] Jums neinteresē analizēt to, kā jūs strādājat, un, cik esmu lasījusi, nesaista arī sava radošā vēsture, lai to kā iegaumētu. Bet vai jūs interesē mākslas vēsture plašākā kontekstā? Tas, ko ir paveikuši citi?
Nē, vienīgi, kad biju jauns, tad interesējos. Arī par viduslaiku mākslu.
Eva Lange: Man jau gan liekas, ka mākslas vēsture ir aizraujoša, jo īpaši senie laiki, kad cilvēks pirmo reizi pieskārās māliem, lai kaut ko radītu. Bet laikmetīgā mākslā ir vērts atrast līdzīgos, jo ir svarīgi nejusties vienam.
[Larim Strunkem] Ja jūs necenšaties iedvesmoties no citiem mākslas darbiem, tad varbūt daba ir tā, kur smeļat inspirāciju?
Arī īsti nē… Svarīgākais ir tas, ko es redzu. Tā ir atbilde. Un to es varu ieraudzīt gan dabā, gan pilnīgi citur; galvenā ir mana spēja atrast, un to var attīstīt. Piemēram, ja spēlētu klavieres, tad virtuoza vērošana man neko nedotu. Man pašam ir jāizfunktierē, kur ir melnie un kur baltie taustiņi. Galerijā “Māksla XO” ir izlikti darbi, kuros esmu iegleznojis sabrukušas celtnes, māju pamatus, trepes, mūrus – to, ko cilvēks būvē, un ne tik daudz dabu. Cilvēku radītas ģeometriskās formas, varbūt tas ir tas, kas mani interesē…
Eva Lange: Man tomēr liekas, ka ir svarīgi nonākt saskarē ar lielajiem māksliniekiem, tie apliecina mākslai piemītošo spēku. Turklāt tas tā uzlādē, ka no izstādes iznāc palēkdamies.
Klikšķini uz attēliem, lai apskatītu lielākus!
[Larim Strunkem] Kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas par tēvu?
Jau kā mazs puika palīdzēju viņam nest krāsas un molbertu. Arī vēlāk, kad dzīvoju Zviedrijas rietumkrastā, bet tēvs Itālijā – viņš brauca mani apciemot un gleznoja dabu. Atceros, arī tad joprojām nesu viņa krāsas un molbertu, un mans uzdevums bija arī visu uzstādīt. Tas bija jūras krastā, klintīs, vējš pūta, un man radās doma molbertu nostiprināt ar iekārtu akmeni. Meklēju akmeni, meklēju šņori, un – ko es atceros un kas mani tiešām imponē, ka tēvs sāka zīmēt vēl pirms es to visu biju paveicis. Viņš negaidīja. Gleznošana bija svarīgāka par faktu, vai molberts stāv vai nestāv.
Vēl viena nozīmīga atmiņa ir no laika, kad studēju mākslas skolā, Stokholmā. Esmu diezgan apmierināts ar kādu savu gleznu, ļoti konstruktīvu, vienkāršu, ģeometrisku. Un tēvs atnāk apskatīties un noteic: “Puika pārdzīvo abstrakto periodu.” Un es tā nodomāju: “Oooo… pārdzīvo!” Līdz pamazām atklāju, ka viņam ir taisnība.
Tie ļoti nozīmīgie apbalvojumi, kas jums ir piešķirti – vai tie jums kaut ko nozīmē?
Nedomāju gan. Vismaz gleznas no tā labākas nekļūst. (Smejas) Drīzāk citiem tas varētu ko nozīmēt, lai gan grūti pateikt, kā būtu, ja nu galīgi nekā es nebūtu novērtēts. Atzinība, tas ir labi, bet vai tas ko groza manā dzīvē un darbos? Noteikti nē.
Kad Zviedrijas karalis man pilī pasniedza Prinča Eižena medaļu, nodomāju, ka nevajadzētu diskriminēt arī viņa augstību. Karalis man jautāja, kādi man esot plāni. Es kaut ko atbildēju un uzreiz atjautāju: “Bet kādi jums ir plāni?”
Eva Lange: Pieskarties karalim ir absolūti aizliegts. Par to var uz vietas nošaut. Un Laris, karalim jautādams, it kā uzlika roku uz viņa pleca. Bet ne pavisam, daži milimetri palika.
